Jūda
Vecajā Derībā ceturtais Jēkaba un Leas dēls (1. Moz. 29:35; 37:26–27; 43:3, 8; 44:16; 49:8). Jēkabs svētīja Jūdu, lai viņš būtu vispiemērotākais vadonis starp Jēkaba dēliem un lai Šīlo (Jēzus Kristus) būtu viņa pēctecis (1. Moz. 49:10).
Jūdas cilts
Jūdas cilts uzņēmās vadību pēc apmešanās Kānaāna zemē. Tās galvenais sāncensis bija Efraima cilts. Mozus svētīja Jūdas cilti (5. Moz. 33:7). Pēc Salamana valdīšanas Jūdas cilts kļuva par Jūdas ķēniņvalsti.
Jūdas ķēniņvalsts
Rehabeāma valdīšanas laikā Salamana valdījumi tika sadalīti divās atsevišķās ķēniņvalstīs, galvenokārt greizsirdības dēļ starp Jūdas un Efraima ciltīm. Dienvidu ķēniņvalsts jeb Jūdas valsts ietvēra Jūdas cilti un lielāko daļu no Benjamīna cilts. Jeruzāleme bija tās galvaspilsēta. Visā visumā tā palika uzticīgāka Jehovas pielūgšanai nekā ziemeļu valsts. Jūdas ķēniņvalsts bija mazāk pakļauta uzbrukumiem no ziemeļiem un austrumiem, un augstākā vara palika Dāvida ģimenes rokās līdz Babilonijas gūstam. Jūdas valsts spēja eksistēt vēl 135 gadus pēc otras blīvi apdzīvotās un daudz varenākās Israēla ķēniņvalsts sabrukuma.
Jūdas vēzda
Tas attiecas uz Bībeli kā uz Jūdas nama pierakstu (Ec. 37:15–19). Pēdējās dienās, kad dažādi Israēla nama zari tiks sapulcināti, viņu Svētie pieraksti arī tiks salikti kopā. Šie Svētie pieraksti papildina viens otru un veido vienotu liecību, ka Jēzus ir Kristus, Israēla Dievs un visas Zemes Dievs (DžST, 1. Moz. 50:24–36 [Pielikums]; 2. Nef. 3; 29).