Jeremija
Vecās Derības pravietis, kurš piedzima priestera ģimenē un pravietoja Jūdā no 626. līdz 586. g. pr. Kr. Viņš dzīvoja gandrīz līdz nākamo dižo praviešu—Lehija, Ecēhiēla, Hozejas un Daniēla—laikam.
Jeremija tika ordinēts būt par pravieti jau pirmsmirstīgajā dzīvē (Jer. 1:4–5). Būdams pravietis apmēram četrdesmit gadu, viņš mācīja pret elku pielūgšanu un netikumību jūdu tautā (Jer. 3:1–5; 7:8–10). Viņš saskārās ar nepārtrauktu pretestību un apvainojumiem (Jer. 20:2; 36:18–19; 38:4). Pēc Jeruzālemes krišanas jūdi, kas aizbēga uz Ēģipti, paņēma Jeremiju sev līdzi (Jer. 43:5–6), kur tie, saskaņā ar tradīciju, nomētāja viņu ar akmeņiem, līdz viņš mira.
Jeremijas grāmata
No 1. līdz 6. nodaļai satur pravietojumus, kas tika teikti Josijas valdīšanas laikā. No 7. līdz 20. nodaļai ir pravietojumi Jojakīma laikā. No 21. līdz 38. nodaļai runā par Cedekijas valdīšanu. No 39. līdz 44. nodaļai ir doti pravietojumi un aprakstīti vēsturiskie notikumi pēc Jeruzālemes krišanas. 45. nodaļa satur solījumu Baruham, viņa rakstvedim, ka Baruha dzīvība tiks saglabāta. Beigās no 46. līdz 51. nodaļai ir pravietojumi par citām tautām. 52. nodaļa ir vēsturisks noslēgums. Daži no Jeremijas pravietojumiem bija arī Lābana misiņa plāksnēs, ko dabūja Nefijs (1. Nef. 5:10–13). Jeremija tiek pieminēts arī divās citās vietās Mormona Grāmatā (1. Nef. 7:14; Hel. 8:20).
Jeremijas grāmata ietver arī apstiprinājumu par cilvēka pirmsmirstīgo eksistenci un Jeremijas pirmsordinēšanu (Jer. 1:4–5); pravietojumu par Israēla atgriešanos no savas izklīdināšanas—viena no katras pilsētas un divu no katras cilts sapulcināšanu Ciānā, brīnišķīgā zemē, kur Israēls un Jūda varēs dzīvot drošībā un mierā (Jer. 3:12–19); un Tā Kunga pravietojumu, sapulcinot Israēlu no ziemeļu valstīm, sūtot daudz zvejnieku un mednieku, lai tos atrastu (Jer. 16:14–21). Tas pēdējās dienās būs daudz lielāks notikums, pat nekā Israēla izvešana no Ēģiptes, ko paveica Mozus (Jer. 16:13–15; 23:8).