Tēvs, mirstīgais Skat. arī Ģimene; Patriarhālās svētības; Patriarhs, Patriarhāls; Vecāki Svēts nosaukums, kas attiecas uz vīrieti, kas dzemdinājis vai likumīgi adoptējis bērnu. Godini savu tēvu un savu māti, 2. Moz. 20:12 (5. Moz. 5:16; Mat. 19:19; Mos. 13:20). Tēvs pamācīs dēlu, uz ko viņš tur labu prātu, Sal. Pam. 3:12. Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, Ef. 6:1–4. Es tiku daudzmaz apmācīts visās sava tēva zinībās, 1. Nef. 1:1. Mans tēvs bija taisns vīrs, jo viņš mani mācīja, Ēn. 1:1. Alma lūdza par savu dēlu, Mos. 27:14. Alma deva pavēles saviem dēliem, Al. 36–42. Helamans nosauca savus dēlus viņu priekšteču vārdos, Hel. 5:5–12. Mormons savās lūgšanās vienmēr pieminēja savu dēlu, Mor. 8:2–3. Lielas lietas var tikt pieprasītas no tēvu rokām, M&D 29:48. Katram vīram ir jāapgādā sava paša ģimene, M&D 75:28. Viņš pavēlēja man doties pie mana tēva, DžS—V 1:49.