1 Muļķis ir sacījis savā sirdī: Nav neviena cilvēka, kas būtu redzējis Dievu. Tādēļ, ka Viņš neparādās mums, tāpēc Dieva nav. Lūk, tādi ir samaitāti; viņi ir darījuši negantus darbus, un neviens no viņiem nedara labu.

2 Jo Tas Kungs noraudzījās no debesīm uz cilvēku bērniem un ar Savu balsi sacīja uz Savu kalpu: Meklē starp cilvēku bērniem, lai redzētu, vai ir kāds, kas saprot Dievu. Un viņš atvēra savu muti uz To Kungu un sacīja: Lūk, visi šie, kas saka, ka viņi ir Tavi.

3 Tas Kungs atbildēja un sacīja: Viņi visi ir novirzījušies, viņi visi kopā ir kļuvuši nešķīsti, tu nevari no viņiem ieraudzīt nevienu, kas dara labu, nē, nevienu.

4 Visi, kas tiem ir par skolotājiem, ir nekrietnības darītāji, un viņos nav zināšanu. Viņi ir tie, kas apēd Manus ļaudis. Viņi ēd maizi un nepiesauc To Kungu.

5 Viņi ir lielās bailēs, jo Dievs mīt taisnīgo dzimtā. Viņš ir padoms nabagajiem, tāpēc ka tiem ir kauns par ļaunajiem un tie bēg pie Tā Kunga pēc glābiņa.

6 Viņi kaunas no nabago padoma, tāpēc ka Tas Kungs ir viņu patvērums.

7 Ak, kaut Ciāna, Israēla glābiņš, tiktu nodibināta ārpus debesīm. Ak Kungs, kad Tu nodibināsi Ciānu? Kad Tas Kungs atceļ Savu ļaužu gūstu, Jēkabs priecāsies, Israēls būs līksms.