1 Un Es, Dievs Tas Kungs, runāju uz Mozu, sakot: Tas Sātans, kuram tu pavēlēji Mana Vienpiedzimušā Vārdā, ir tas pats, kurš bija no sākuma, un viņš nāca Manā priekšā, sakot: Lūk, še esmu es, sūti mani, es būšu Tavs dēls un es atpestīšu visu cilvēci, ka neviena dvēsele netiks pazaudēta, un es to noteikti izdarīšu, tādēļ dod man Savu godu.

2 Bet, lūk, Mans Mīļotais Dēls, kurš bija Mans Mīļotais un Izraudzītais no sākuma, sacīja uz Mani: Tēvs, Tava griba tiks darīta, un gods būs Tavs mūžīgi.

3 Tādēļ, tāpēc ka Sātans sacēlās pret Mani un mēģināja iznīcināt cilvēka rīcības brīvību, ko Es, Dievs Tas Kungs, biju tam devis, un arī lai Es dotu viņam Savu paša spēku; ar Mana Vienpiedzimušā spēku Es liku, lai viņš tiktu nogāzts;

4 un viņš kļuva par Sātanu, jā, patiesi velnu, visu melu tēvu, lai pieviltu un padarītu aklus cilvēkus, un vestu tos gūstā pēc savas gribas, visus tos, kas neklausīs Manai balsij.

5 Un tad čūska bija visviltīgākā no visiem lauka zvēriem, ko Es, Dievs Tas Kungs, biju radījis.

6 Un Sātans ielika to čūskas sirdī (jo viņš bija aizvilcis daudzus sev līdzi), un viņš mēģināja arī pievilt Ievu, jo viņš nezināja Dieva prātu, tādēļ viņš centās iznīcināt pasauli.

7 Un viņš sacīja uz sievieti: Jā, vai Dievs ir teicis: Jums nebūs ēst no kāda koka dārzā? (Un viņš runāja ar čūskas muti.)

8 Un sieviete sacīja uz čūsku: Mēs varam ēst ikviena koka augļus dārzā;

9 bet par tā koka, kuru tu redzi dārza vidū, augli, Dievs ir teicis: Jums nebūs ēst no tā, nedz pat tam pieskarties, citādi jūs mirsit.

10 Un čūska sacīja uz sievieti: Jūs noteikti nemirsit;

11 jo Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, tad jūsu acis taps atvērtas un jūs būsit kā Dievi, zinādami labu un ļaunu.

12 Un kad sieviete redzēja, ka koks bija labs barībai un ka tas bija tīkams acīm, un ka koks bija kārojams, lai darītu viņu gudru, viņa ņēma no tā augļa un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.

13 Un viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi zināja, ka viņi bija kaili. Un viņi sašuva vīģu lapas kopā un darīja sev priekšautus.

14 Un viņi izdzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kad viņi staigāja dārzā dienas vēsumā; un Ādams un viņa sieva devās paslēpties no Dieva Tā Kunga klātbūtnes starp dārza kokiem.

15 Un Es, Dievs Tas Kungs, saucu Ādamu un sacīju viņam: Kurp tu ej?

16 Un viņš sacīja: Es izdzirdēju Tavu balsi dārzā, un es nobijos, tāpēc ka es redzēju, ka es esmu kails, un es paslēpos.

17 Un Es, Dievs Tas Kungs, sacīju uz Ādamu: Kurš tev teica, ka tu esi kails? Vai tu neesi ēdis no tā koka, no kura Es pavēlēju tev, ka tev nebūs ēst, un ja ēdīsi, tad tu noteikti mirsi?

18 Un cilvēks sacīja: Sieviete, kuru Tu man devi un pavēlēji, lai viņa būtu ar mani, viņa deva man tā koka augli, un es ēdu.

19 Un Es, Dievs Tas Kungs, sacīju uz sievieti: Ko tu esi izdarījusi? Un sieviete sacīja: Čūska mani pievīla, un es ēdu.

20 Un Es, Dievs Tas Kungs, sacīju uz čūsku: Tādēļ, ka tu to esi darījusi, tu esi nolādēta vairāk par visiem lopiem un par lauka zvēriem; uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus tev būs ēst visas tavas mūža dienas;

21 un Es likšu naidu starp tevi un sievieti, starp tavu pēcnācēju un sievietes pēcnācēju; un viņš ievainos tevi galvā, un tu ievainosi viņu papēdī.

22 Uz sievieti Es, Dievs Tas Kungs, sacīju: Es vairodams vairošu tavas bēdas un tavu radību mokas. Bēdās tev būs dzemdēt bērnus un tu vēlēsies pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi.

23 Un uz Ādamu Es, Dievs Tas Kungs, sacīju: Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un ēdis no šī koka augļa, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: Tev nebūs no tā ēst, nolādēta lai ir zeme tevis dēļ; bēdās tu no tās ēdīsi visas savas dzīves dienas.

24 Arī ērkšķus un dadžus tā tev dos, un tev būs ēst lauka augus.

25 Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz tu atkal atgriezīsies pie zemes—jo tu noteikti mirsi—jo no tās tu esi ņemts: jo pīšļi tu biji, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.

26 Un Ādams sauca savas sievas vārdu: Ieva, tāpēc, ka viņa bija visu dzīvo māte; jo tā Es, Dievs Tas Kungs, nosaucu pirmo no visām sievietēm, kuru ir daudz.

27 Ādamam un arī viņa sievai Es, Dievs Tas Kungs, taisīju drānas no ādām, un ieģērbu viņus.

28 Un Es, Dievs Tas Kungs, sacīju uz Savu Vienpiedzimušo: Lūk, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums, zinādams labu un ļaunu; un tagad, lai viņš nepastieptu savu roku un neēstu arī no dzīvības koka, un neēstu un nedzīvotu mūžīgi,

29 tādēļ Es, Dievs Tas Kungs, sūtīšu viņu prom no Ēdenes dārza apstrādāt zemi, no kuras viņš tika ņemts;

30 jo kā Es, Dievs Tas Kungs, dzīvoju, patiesi tā Mani vārdi nevar atgriezties tukšā, jo kā tie iziet no Manas mutes, tiem ir jātop piepildītiem.

31 Tā Es izdzinu cilvēku, un Es noliku austrumos no Ēdenes dārza ķerubu un liesmojošu zobenu, kurš griezās visos veidos, lai sargātu ceļu uz dzīvības koku.

32 (Un šie ir vārdi, kurus Es runāju uz Savu kalpu Mozu, un tie ir patiesi, tā kā Es gribu; un Es esmu runājis tos uz jums. Skatiet, lai jūs nerādītu tos nevienam cilvēkam, līdz Es jums nepavēlēšu, kā vien izņemot tiem, kas tic. Āmen.)