Laulības, nauda un ticība
Autors dzīvo Ašanti reģionā, Ganā.
Manai līgavai un man līdz kāzām bija palicis maz laika un vēl mazāk naudas, taču mums bija kaut kas daudz svarīgāks — ticība.
Es apmeklēju jauno neprecēto pieaugušo sanāksmi Kumasi, Ganā, ne tāpēc, lai iepazītos ar meiteni, es jau biju saderinājies, bet gan tāpēc, ka vēlējos iegūt lielāku motivāciju, un man šķita, ka šī sanāksme bija īstā vieta, kur to rast. Patiesi, šajā sanāksmē es saņēmu atbildi uz savām lūgšanām, kad māsa Kola, senioru misionāre, kas bija nozīmēta strādāt ar jauniem neprecētiem pieaugušajiem, runāja par tempļa laulības nozīmīgumu.
Runas beigās viņas sejas izteiksme pēkšņi mainījās un viņa teica: „Jums nav nepieciešama nauda, lai apprecētos. Jums ir nepieciešama tikai ticība.” Man likās, ka viņa uzrunāja tieši mani, taču es nedomāju, ka tas attiecās uz mani, jo, gatavojoties kāzām, mums bija jānopērk vēl dažas lietas. Es jautāju sev: „Kā tas var būt, ka man nav nepieciešama nauda, bet gan tikai ticība?”
Nākamās nedēļas laikā es atkārtoti par to iedomājos. Šo pārdomu laikā es jautāju sev: „Vai ir kas tāds, ko Dievs nevar paveikt?” No sākuma es domāju, ka nē, taču pārdomājot es nospriedu, ka jā. Bet tad man prātā ienāca vēl viens jautājums: „Kas Viņu varētu ierobežot, ja Viņš ir visuvarenais Dievs?” Gars man sniedza atbildi: Dieva svētības ir atkarīgas no mūsu paklausības Viņam. Nekas neierobežo Viņa spēju mūs svētīt, taču mēs varam piesaukt šīs svētības, pielietojot ticību, lai rīkotos saskaņā ar Viņa gribu.
Vēlāk es piezvanīju savai līgavai Priscillai, lai pārrunātu mūsu laulību plānus. Par spīti naudas trūkumam mēs nolēmām izvēlēties kāzu dienu, taču nevarējām noteikt konkrētu datumu. Mēs nolēmām, ka viņa pajautās savam bīskapam, kurš datums nav aizņemts bīskapijas un staba kalendārā. No diviem datumiem mēs izvēlējāmies vienu — 2014. gada 27. septembri. Tas nozīmēja, ka līdz kāzām bija atlikušas nepilnas septiņas nedēļas.
Priscilla jautāja: „Obim (kas igbo valodā nozīmē „mana sirds”), vai tev ir nauda? Mums nav daudz laika.”
Es atbildēju: „Nē, bet man ir ticība.”
Viņa pasmaidīja un teica: „Labi. Tad mēs gavēsim un lūgsim.” Pārfrāzējot 1. Nefija 3:7, viņa turpināja: „Tas Kungs mums pavērs ceļu, jo Viņš ir pavēlējis mums apprecēties.”
Nākamās nedēļas laikā es saņēmu samaksu par darbu, ko biju paveicis pirms vairākiem mēnešiem. Tad Priscilla paziņoja, ka vēlas nodarboties ar tirdzniecību, lai nopelnītu vairāk naudas. Ar manis nopelnīto naudu viņa nopirka lietotas sieviešu rokassomiņas un atkal tās pārdeva. ad viņa bija nopirkusi dažas no tām lietām, kas bija nepieciešamas kāzām, viņai joprojām bija divtik vairāk naudas par to, ko es biju viņai iedevis.
Šajā laikā es nespēju atrast darbu. Katrs darbs, ko man solīja, beigās tika atteikts. Bija atlikušas tikai divas nedēļas, un mēs vēl nebijām sagādājuši visu kāzām. Mana līgava ierosināja pārcelt datumu. Es tikai atbildēju: „Brīnums jau ir ceļā.”
Vien divas dienas pirms mūsu kāzām brīnums notika — man samaksāja par darbu, ko biju paveicis pirms divām nedēļām. Es arī atskārtu, ka, ticot un smagi strādājot, Tas Kungs mūs svētīs, lai mēs varētu sasniegt savus taisnīgos mērķus.
Mēs devāmies uz banku, lai iemainītu čeku pret naudu, un tad — uz tirgu, lai nopirktu to, kā mums vēl trūka, kad sāka stipri līt lietus, un mēs sajutām, ka debesis atzinīgi novērtē mūsu ticībā balstīto rīcību.
Nepagāja ne 24 stundas, kā mēs salaulājāmies. Kad mūs palūdza dot savstarpēji svinīgo solījumu, es piedzīvoju tik spēcīgas sajūtas, kā nekad iepriekš. Es biju laimīgs par padarīto un ticēju, ka no šī brīža ar ticību es varu paveikt itin visu. Vēlāk mēs tikām saistīti Akras Ganas templī.
Lai gan ir nepieciešams nedaudz naudas, lai sagatavotos laulībām, taču pats svarīgākais ir ticība.