Norādījumi ceļojuma laikā
Vakars ar Augstāko pilnvaroto
Trešdien, 2020. gada 5. februārī
Mēs esam ļoti pateicīgi, ka šovakar varam būt kopā ar jums. Mēs ar Džilu pavadījām četrus gadus norīkojumā kopā ar brīnišķīgajiem Eiropas cilvēkiem, un mēs bijām ļoti pārsteigti un gandarīti, kad prezidents Nelsons lūdza mūs atgriezties BIS (Baznīcas Izglītības sistēmā). Mēs jūtamies, it kā būtu atgriezušies mājās, kur varam būt ciešā kontaktā ar jums, kas veltāt visu savu sirdi un dvēseli, lai palīdzētu jauniešiem mācīties Jēzus Kristus evaņģēliju un dzīvot pēc tā.
Vērojot līkločus mūsu pašu un citu cilvēku ceļojumos cauri dzīvei, es esmu domājis par ceļojumu, kurā esam ceļā uz mūžīgo dzīvi. Tiem no mums, kas pieņem Jēzu Kristu un Viņa Izpirkšanu, mūsu dzīves raksts ir līdzīgs. Mēs izrādām ticību Glābējam un sekojam Viņam, neskatoties uz izaicinājumiem. Mēs nožēlojam savus grēkus, saņemam nepieciešamos priekšrakstus un izturam līdz galam. Taču katra cilvēka dzīves detaļas ir ļoti atšķirīgas, un izaicinājumi, ar kuriem saskaramies, ir individuāli.
Padomājiet par Lehija ģimenes ceļojumu uz apsolīto zemi. Viņu unikālais ceļojums var sniegt dažus ieskatus mūsu pašu ceļojumos. Viņi zināja, ka dodas uz apsolīto zemi, bet nezināja visu par savu galamērķi vai par precīzo ceļu, pa kuru turp nokļūt. Pa ceļam viņi saskārās ar nopietniem izaicinājumiem. Pat Nefijs, kurš nekurnēja, skaidroja, ka viņi bija „izcietuši daudz bēdu un grūtību, jā, pat tik daudz, ka [viņi nevarēja] tās visas aprakstīt”.1
Pa ceļam viņi saņēma vadību. Patiesībā Lehijam naktī tika pateikts, lai viņš „nākamajā dienā dodas ceļā tuksnesī”.2 Nākamajā rītā viņš atrada Liahonu pie savas telts ieejas, kas nodrošināja dievišķo virzienu viņu ceļojumā. Taču Liahona neizmainīja ģeogrāfiju starp viņiem un viņu apsolīto zemi. Tā nepadarīja mazāku ne Arābijas pussalu, ne jūras, kuras vajadzēja šķērsot. Viņiem aizvien bija jāvirzās uz priekšu, sastopoties ar izaicinājumiem, kas bija raksturīgi viņu episkajam ceļojumam. Taču Liahona tos vadīja „pašās auglīgākajās tuksneša daļās”3, un, ja viņi nebija laiski, tā palīdzēja viņiem doties taisnā virzienā.4
Lamans un Lemuēls kurnēja to grūtību dēļ, ar kurām viņi saskārās ceļojuma laikā. Dažas no šīm grūtībām bija viņu pašu radītas. Tomēr pat tad, kad viņi ceļoja pareizā virzienā un veidā, viņiem joprojām bija jāēd jēla gaļa un jāatrodas svelmainā tuksneša saulē. Līdzīgi Lamana un Lemuēla pieredzei, cilvēki dažkārt domā, ka nesaskarsies ar izaicinājumiem, ka tad, ja darīs pareizo, viss būs viegli. Tas tā vienkārši nav. Tas nozīmē, ka mēs varam tikt stiprināti un vadīti, bet ne to, ka mēs nesaskarsimies ar izaicinājumiem.
Lai gan viņi pārvietojās kopā, viņi vienlaicīgi atradās arī katrs savā individuālajā ceļojumā. Lai gan viņi savā ceļojumā devās uz vienu un to pašu fizisko vietu, viņu individuālā mūžīgā trajektorija bija ļoti atšķirīga un to noteica viņu personīgie lēmumi un rīcība ceļā.
Mums katram ir individuāls un individualizēts ceļojums cauri šai dzīvei, bet mēs arī dalām to ar citiem. Piemēram, mēs esam kopīgā ceļā savos centienos Reliģijas semināros un institūtos un Baznīcas izglītības sistēmā. Mums ir mērķis; mēs parasti zinām, uz kurieni mēs virzāmies, bet nezinām visus šķēršļus un katru maršruta detaļu, lai turp nokļūtu.
Katrs no mums izvēlas, kā mēs ceļosim kopā ar grupu. Mēs varam kurnēt. Mēs varam priecāties. Mēs varam būt pateicīgi pat izaicinājumu brīžos. Dažiem var rasties izaicinājumi saistībā ar izmaiņām Baznīcas politikā vai kāda procesa norisē. Man ir liels prieks redzēt, kā S & I reaģē uz iedvesmotajām pārmaiņām, kas uzsver mājās centrētu, Baznīcā atbalstītu evaņģēlija mācīšanos.
Mēs saskaramies un saskarsimies ar izaicinājumiem. Sekojot Tā Kunga vadībai, mēs varam pārvarēt šos izaicinājumus un mācīties no tiem. Pravietis Džozefs Smits teica: „Bija skaidri redzams, ka Tas Kungs deva mums spēku atbilstoši tam darbam, kas bija jāpadara, un izturību atbilstoši ceļam, kas bija jānoiet, kā arī labvēlību un palīdzību atbilstoši mūsu vajadzībām.”5
Mēs saņemam vadību, lai palīdzētu mums veikt vistiešāko maršrutu un ceļot cauri auglīgākajām tuksneša daļām mūsu ceļojumā. Mums ir norādījumi no praviešiem. Es zinu, ka mūs vada pravieši, gaišreģi un atklājēji. Tik liela svētība! Mūs vada Baznīcas izglītības padome, mums ir arī brālis Vebs, viņa komanda un citi iedvesmoti vadītāji. Turklāt katram no mums ir tiesības uz personīgu vadību, kad mēs saskaramies ar konkrētiem jautājumiem mūsu individuālajos uzdevumos.
Gan Baznīcas Izglītības padome, gan izpildkomiteja tiekas reizi mēnesī. Šajās sanāksmēs mēs saņemam norādījumus un padomus. Mums ir arī svētība, ko sniedz ikgadējais „Vakars ar Augstāko pilnvaroto”, un gadu gaitā esam saņēmuši ļoti jēgpilnus un koncentrētus norādījumus, lai palīdzētu mums šajā ceļojumā — kā organizācijai un individuāli.
Es lūdzu Dievu, lai mēs būtu atvērti Tā Kunga vadībai un norādījumiem. Es zinu, ka Viņš dzīvo un palīdzēs, un vadīs mūs.
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.