Vakars ar Augstāko pilnvaroto: Būtiskākie aspekti
Vakars ar Augstāko pilnvaroto
Piektdien, 2020. gada 7. februārī
Elders Bednārs mums atgādināja, ka mācīšana nav stāstīšana; tā ietver klausīšanos, novērošanu un izprašanu. Tā noteikti ietver arī aicinājumu Svētajam Garam, lai Tas mūs mācītu.
Jautājums
Prezidents Nelsons nesen mācīja par personīgās atklāsmes nozīmību. Ko jūs mums mācītu par personīgās atklāsmes saņemšanu?
Elders Deivids A. Bednārs
Kad mēs godājam savas noslēgtās derības, Svētais Gars var būt mūsu pastāvīgais pavadonis. Mēs bieži izsakāmies tā, it kā Tā Kunga balss sadzirdēšana caur Viņa Garu būtu rets notikums. Mums vajadzētu vairāk koncentrēties uz to, kas liek Garam mūs pamest. Ja jūs un es darām to labāko, ko spējam, un neizdarām nopietnu pārkāpumu, tad mēs vienmēr varam rēķināties ar Svētā Gara vadību.
Daudzi cilvēki, šķiet, tic, ka iedvesma no Svētā Gara ir dramatiska, liela un pēkšņa. Patiesībā Svētais Gars vada klusi, lēni un pakāpeniski pieaugošā veidā. Jūs bieži vien neatpazīsiet, ka saņemat atklāsmi tajā brīdī, kad jūs to saņemat.
Nefijs ir ideāls piemērs tam, kā saņemt šādu atklāsmi. Viņš devās, nezinādams iepriekš to, ko viņš darīs.1 Viņš devās uz priekšu, taču katru brīdi neapzinājās, ka tika vadīts. Mums būtu jāapzinās sakarība, ka tas, kas notika ar Nefiju, droši vien ir tas veids, kā mēs daudzos gadījumos saņemam atklāsmi.
Baznīcas locekļi dažreiz baidās kļūdīties, tāpēc nevirzās uz priekšu. Nefijs un viņa brāļi meta meslus. Tas nenostrādāja. Vai šī Nefija pieredze bija kļūda? Nē. Viņš guva lielisku mācību. Kad viņi mēģināja iegūt misiņa plāksnes no Lābana, izmantojot savu zeltu un visu savu mantu, Nefijs guva vēl vienu mācību, lai sagatavotu viņu tam, kas viņu sagaidīja.
Ir principi, kas ir saistīti ar atklāsmes saņemšanu. Piemēram, prezidents Pekers teica: „Prezidents Herolds B. Lī man reiz teica, ka iedvesmu var gūt vieglāk, kad var stāvēt tajā vietā, kas ir saistīta ar vajadzību pēc šīs atklāsmes. … Prezidentam Lī bija taisnība!”2 Ja atrodamies kādā konkrētā vietā, apdomājam, lūdzam un meklējam palīdzību, tam ir sava vērtība.
Šim principam ir milzīga ietekme uz kalpošanu norīkojumā. Daudzi, saņemot kalpošanas uzdevumu, domā, ka ir pietiekami nosūtīt īsziņu. Ir gadījumi, kad jums ir jābūt pie viņiem mājās un jāieskatās cilvēkiem acīs. Jūs saņemsiet iespaidus un iedvesmu viņu mājās, ko jūs nevarētu saņemt nekādā citā veidā.
Jautājums
Vai jūs varētu paplašināt mūsu izpratni par atklāsmi, ko saņēmis prezidents Nelsons un citi Baznīcas vadītāji?
Elders Deivids A. Bednārs
Daudzi Baznīcas locekļi runā par to, cik daudz atklāsmju ir saņemts kopš brīža, kad prezidents Nelsons kļuva par Baznīcas prezidentu. Korekcijas, kas tagad tiek īstenotas, ir apspriestas padomēs un par tām ir lūgts gadiem un pat desmitgadēm ilgi. Daudzos gadījumos atklāsme nav par to, ko darīt, bet kad darīt.
Jautājums
Papildus atklāsmei par to, kad kaut ko darīt, šad un tad mēs arī saņemsim atklāsmi par to, ko darīt, pareizi?
Elders Deivids A. Bednārs
Nepadariet to savstarpēji izslēdzošu; tas nav viens vai otrs. Daudzos gadījumos atklāsme par to, ko darīt, ir diezgan skaidra. Taču daudziem cilvēkiem ir grūti saprast, kad kaut ko darīt. Tādēļ mēs, pēc vajadzības, varam saņemt atklāsmi gan par to, kas jādara, gan par to, kad tas jādara, un nevis vienkārši par vienu vai par otru.
Jautājums
Kā skolotāji — mēs sagatavojam stundas un lūdzam par studentiem. Kā lai mēs atpazīstam iedvesmu, kas domāta tiem, kurus mēs mācām un kuriem gādīgi kalpojam?
Elders Deivids A. Bednārs
Kad jūs sagatavojaties un lūdzat, jums galvā var ienākt pēkšņa doma, iedvesmas vilnis, un jums prātā var ienākt kāds vārds, vai jūs pat varat redzēt pazīstamu seju. Pravietis Džozefs Smits tos raksturoja kā „pēkšņus domu uzplaiksnījumus”.3 Kad tas notiek pēkšņi, jūs varat apzināties, ka saņemat tieši to, kas ir vajadzīgs, un šādi gadījumi ir diezgan ievērojami.
Viens no jūsu lielākajiem atklāsmes avotiem ir jautājumi, ko uzdos jūsu studenti. Vairāku gadu garumā man ir bijis paradums atbildēt uz jautājumiem, ko iesūtījuši tūkstošiem jauniešu un jauno pieaugušo. Sapulču apmeklētāju lielā skaita dēļ es bieži ļauju viņiem atsūtīt man savus jautājumus īsziņas veidā. (Es neierosinu, lai jūs darītu tāpat.) Lasot šos anonīmos jautājumus, ikviens, kas strādā ar jauniešiem, var saņemt vienu no lielākajām mācību pieredzēm. Viņi patiešām vaicā par to, kas viņus uztrauc, un to, kādā lietā viņiem ir vajadzīga palīdzība. Kā lai mēs zinām, ko teikt vai mācīt, kamēr nezinām viņu pašreizējo stāvokli?
Jautājums
Tiecoties saņemt atklāsmi, mums nevajadzētu būt recepšu sarakstam — sarakstam ar to, kas un kad mums ir jādara. Tam būtu vairāk jābalstās uz principiem, pareizi? Tomēr mums ir Nefija, Džozefa Smita un Džozefa F. Smita paraugs, ka viņi lasīja Svētos Rakstus, klausījās pravietī un tad saņēma atklāsmi. Vai tie ir principi, vai arī tas ir paraugs?
Elders Deivids A. Bednārs
Mēs baudām Dieva vārdu, lai varētu dzirdēt un atpazīt Tā Kunga balsi. Kad mēs tiekšanos pēc atklāsmes saņemšanas pārvēršam darāmo darbu sarakstā — dariet to, un tas notiks, — tad mēs nostājamies uz nedroša pamata. Mums ir jāgaida uz To Kungu, jāapzinās Viņa noteiktais laiks un jābūt atsaucīgiem, — mēs nepieprasām atklāsmi, pamatojoties uz savu laiku.
Jautājums
Kā lai mēs dzīvojam tā, lai vienmēr būtu gatavi saņemt atklāsmi, kad vien Tas Kungs ir gatavs to izliet pār mums?
Elders Deivids A. Bednārs
Frāze gatavi saņemt ir zīmīga. Mums vienmēr būtu jādzīvo tā, lai būtu gatavi atklāsmes saņemšanai — „lai Viņa Gars vienmēr būtu ar [mums]”.4
Daži varētu, izmantojot šo principu, nonākt galējībās; lūdzu, esiet saprātīgi.
Padomājiet, kā Olivers Kauderijs kļuva par Džozefa Smita rakstvedi. Viņš dzirdēja par zelta plāksnēm, par Džozefu Smitu, un viņam bija vēlēšanās satikt Džozefu. Viņš rīkojās atbilstoši šai vēlmei.
Tas Kungs paziņoja Oliveram:
„Svētīts tu esi par to, ko tu esi darījis; jo tu esi Man jautājis, un lūk, cik bieži vien tu esi jautājis, tu esi saņēmis norādījumus no Mana Gara. Ja tas tā nebūtu, tu nebūtu varējis nonākt tur, kur tu esi tagad.
Lūk, tu zini, ka tu jautāji Man un Es apgaismoju tavu prātu.”5
Nākamais teikums šajā pantā man ir vispārliecinošākais. Olivers tika iedvesmots, un viņam nebija ne jausmas, ka viņš tika iedvesmots. Viņš saņēma atklāsmi, un viņam nebija ne jausmas, ka viņš to saņēma. Tātad Džozefs saņēma Oliveram domātu atklāsmi, lai pateiktu Oliveram, ka viņš ir saņēmis iedvesmu un atklāsmi.
„Un tagad Es stāstu tev šīs lietas, lai tu varētu zināt, ka tu esi ticis apgaismots no patiesības Gara.”6
Tas ir tas, ko es domāju, ka Viņa Garam ir vienmēr jābūt ar mums.
Jautājums
Jūs minējāt, ka Nefijs un viņa brāļi meta meslus, lai noteiktu, kurš ies un lūgs misiņa plāksnes, un pēcāk centīsies tās nopirkt ar zeltu un sudrabu. Kad mums kaut kas ir jādara, kā mēs varam pārliecinieties, ka mēs to darām pareizajā laikā? Kā mēs varam zināt, ka to darām pareizi?
Elders Deivids A. Bednārs
Nefijs nepieļāva kļūdu, ne arī izvēlējās nepareizo laiku. Tā bija mācību pieredze, rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta. Ar katru mēģinājumu viņš tika sagatavots — „nezinādams iepriekš to, ko [viņš darīs]”.7
Ja mēs darām to labāko, ko spējam, un cenšamies ziedoties un veltīties, mēs neietekmēsim citus neatbilstošā veidā. Par šo darbu atbild Debesis, nevis jūs un es. Kā Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklim — man visu laiku ir jāveic uzdevumi, par kuriem es zinu, ka nespēju tos paveikt tikai ar saviem spēkiem vien. Ja jūs darāt to labāko, ko spējat, jūs pieaugat un tiekat stiprināti. Jūs ne vienmēr zināsiet, kad ir pareizais laiks. Vienkārši dariet to labāko.
Prezidents Hinklijs bieži mācīja: „Tas viss vienkārši nokārtojas.” Un es tam ticēju, bet tik un tā domāju: „Beidz, tur ir jābūt kaut kam vairāk.” Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk es saprotu, ka tā ir vienīgā atbilde. Dievs jūs nepametīs vienus, kad jūs centīsieties palīdzēt Viņa bērniem, barot tos un gādīgi tiem kalpot. Ja jūs darāt to labāko, taisnīgi rīkojoties, viss nokārtosies. Un ar laiku jūs apgūsiet mācības.
Jautājums
Kā lai mēs mācām studentiem, kuri var justies nepiemēroti, ka viņiem būtu jābūt gataviem atklāsmei visu laiku? Tas viņiem var šķist nomācoši.
Elders Deivids A. Bednārs
Tā vietā, lai domātu „Ko es viņiem teikšu?”, uzmanība būtu jāvērš uz „Ko es viņiem jautāšu?” Un ne tikai „Ko es viņiem jautāšu?”, bet arī „Ko es aicināšu viņus darīt?”
Jautājumu uzdošana kā tāda nozīmē aicināt viņus rīkoties. Ja šis students atbildēs, tā ir ticības izpausme Kristum. Ticība ir rīcības un spēka princips. Kad mēs rīkojamies saskaņā ar Kristus mācībām, mēs tiekam svētīti ar Viņa spēku. Tas, ko lielākā daļa no mums vēlas, ir vispirms saņemt spēku, lai mēs varētu rīkoties. Tas tā nedarbojas.
Mūsu nodomam nevajadzētu būt: „Ko lai es viņiem saku?” Tā vietā mēs sev varētu pajautāt: „Ko es varētu viņus aicināt darīt? Kādus iedvesmotus jautājumus es varu uzdot, kas, ja viņi būs ar mieru atbildēt, sāks ieaicināt Svēto Garu viņu dzīvē?” Uzdodamie jautājumi tiešām ir ļoti vienkārši, piemēram: „Ko tu esi iemācījies?” Atbildot uz jautājumiem, attiecīgais cilvēks aicina Svēto Garu vadīt viņa atbildes. Mūsu uzdevums ir radīt drošu vidi, lai apspriestu šīs lietas un aicinātu viņus rīkoties, lai Svētais Gars varētu mācīt.
Ja jūs viņus mīlat un patiešām cenšaties darīt to, ko vēlas debesis, jūs tiksiet vadīti visvienkāršākajos veidos. Jautājumiem nevajag būt sarežģītiem. Jūs cenšaties noskaidrot viņu sapratnes līmeni, tāpēc ka jums tas patiesi rūp.
Vienmēr ir pamatotas bažas par jauniešiem, kas atkrīt. Pārāk daudz ir tādu, kas nav uzaicināti uzzināt pašiem; viņi vienkārši paļaujas uz to, ko citi viņiem ir pastāstījuši. „Ja viss, ko jūs vai es zinām par Jēzu Kristu un Viņa atjaunoto evaņģēliju, ir tas, ko mums ir mācījuši vai teikuši citi, tad mūsu liecība par Viņu … ir celta uz smilšaina pamata.”8 Tāpēc viņi ir jāaicina rīkoties un mācīties pašiem, kas viņiem palīdz būvēt stingrāku pamatu.
Jautājums
Kāds jauns vīrietis izlasīja Mormona Grāmatu pirmo reizi un secināja, ka nebija sajutis Garu. Varbūt viņš gaidīja eņģeļus no debesīm, kas pasludinātu tās patiesumu. Kā mēs varam palīdzēt šādā situācijā?
Elders Deivids A. Bednārs
Daudzi patiesi uzticīgi Baznīcas locekļi domā, ka neattaisno uz viņiem liktās cerības, tāpēc ka viņiem nav bijušas dramatiskas pieredzes, kas līdzinās tām, kas dažreiz tiek stāstītas gavēņa un liecību sanāksmē. Dramatiskas pieredzes nav standarts. Ja jūs turat godā noslēgtās derības un virzāties uz priekšu, jums klājas labi un jūs esat normāli. Sauls netika pievērsts gaismas dēļ. Alma, jaunākais, netika pievērsts eņģeļa dēļ.
„Lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti; un tad tava paļāvība kļūs stipra Dieva klātbūtnē.”9 Nevis paļaušanās uz sevi, bet paļāvība uz Viņiem, lai paveiktu to, ko neviens no mums nevar paveikt.
Brālis Čads Vebs
Tas, kas mūs aicina darīt labu, ticēt Kristum, ir no Dieva.10 Mēs kādudien varētu būt pārsteigti atskāršot, ka domas, kuras šķita nākam no mums, patiesībā bija no Svētā Gara. Kad mēs cenšamies darīt labu, Svētais Gars vadīs mūsu domas un vēlmes.
Prezidenta Nelsona runā par atklāsmi viņš aicināja mūs izliet savu sirdi Debesu Tēvam, runāt ar Viņu, būt godīgiem ar Viņu un tad klausīties. Viņš lūdza mūs pierakstīt savus iespaidus un tad rīkoties saskaņā ar tiem. Tad viņš teica: „Atkārtojot šo procesu dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša un gadu pēc gada, jūsu spēja izmantot atklāsmes principu pieaugs.”11
Lielāko daļu no iedvesmas, ko esmu saņēmis savā dzīvē, neesmu saņēmis lūgšanas laikā. Es lūdzu Dievu, es gremdējos pārdomās, es cenšos pierakstīt gūtos iespaidus. Bet iedvesma nāk, kad es rīkojos. Stundas laikā, kad dziedu garīgo dziesmu vai runāju ar kādu, vai citos apstākļos, es sāku saņemt atbildes uz lūgšanām.
Elders Deivids A. Bednārs
Viens brīdinājums: atklāsmes saņemšanas līdzekļi vai veidi var būt atšķirīgi cilvēkiem visā pasaulē. Piemēram, Āfrikā cilvēki bieži redz zīmīgus sapņus. Misionāriem nav nekas neierasts satikt kādu uz ielas, kurš saka: „Es jūs redzēju sapnī, jums ir vēstījums no Dieva. Es gribu dzirdēt, kas jums man ir sakāms.” Man nav tādu sapņu, kādi ir dažiem uzticīgiem svētajiem Āfrikā.
Mēs lielākoties mācām no savas pieredzes, tāpēc mums ir jābūt uzmanīgiem, lai mēs neuzspiestu savu pieredzes veidu citiem. Tas nenozīmē, ka viņu piedzīvotais ir mazāk vērtīgs vai noderīgs. Atcerieties, ka ir daudz dažādu veidu, kā Tā Kunga Gars var savienoties ar kāda cilvēka prātu un sirdi.
Lūdzu, esiet atvērti plašam lietu klāstam, uz ko jūs varētu aicināt un mudināt citus, lai viņi varētu rīkoties un mācīties paši.
Jautājums
Kā lai mēs vairojam pārliecību par savām spējām — saņemt personīgo atklāsmi un nepaļauties uz procesu, ko varētu būt dzirdējuši no kāda cita vai par ko varētu būt lasījuši?
Elders Deivids A. Bednārs
Kāds citāts no prezidenta Džozefa F. Smita ir lielisks avots kādam, kurš uzsāk šo ceļojumu — pārliecības gūšanu par savām spējām saņemt atklāsmi:
„Parādiet man pēdējo dienu svētos, kuriem ir jābarojas no brīnumiem, zīmēm un vīzijām, lai tie būtu nelokāmi Baznīcā, un es jums parādīšu Baznīcas locekļus, kuri nav cienīgi Dieva priekšā un kuri staigā pa slidenām takām. Mēs nostiprināsimies patiesībā nevis ar brīnumainām izpausmēm, bet gan ar pazemību un uzticīgu paklausību Dieva baušļiem un likumiem. …
Kad es biju zēns, es bieži lūdzu Tam Kungam parādīt man kaut ko brīnumainu, lai es varētu saņemt liecību. Taču Tas Kungs neizpauda man brīnumus un atklāja man patiesību rindiņu pēc rindiņas, līdz Viņš ļāva man izzināt patiesību no matu galiņiem līdz papēžiem un līdz šaubas un bailes mani bija pilnībā pametušas. Viņam nebija jāsūta eņģelis no debesīm, lai to izdarītu, ne arī Viņam vajadzēja runāt ar erceņģeļa balsi. Ar dzīvā Dieva mierīgās, klusās Gara balss čukstiem Viņš man sniedza liecību, kas man ir tagad.
Un saskaņā ar šo principu un spēku Viņš visiem cilvēku bērniem dos zināšanas par patiesību, kas paliks ar viņiem, tās viņiem ļaus zināt patiesību, kā Dievs to zina, un darīt Tēva gribu, kā Kristus to dara. Un nekāds brīnišķīgu izpausmju daudzums to nekad nepaveiks.”12
Ikviens, kam ir grūtības, var spert pirmos soļus un darīt tā, kā darīja Džozefs F. Smits.
Daži Baznīcas locekļi, pirms noticēt, grib redzēt gaismu ceļā uz Damasku. Vai tiešām? Vai Sauls bija tādā stāvoklī, lai atpazītu kluso, mierīgo balsi? Viņam bija vajadzīgs uzmosties garīgi. Daudzi sagaida, ka redzēs eņģeli kā Alma, jaunākais. Vai tiešām? Alma nebija tādā stāvoklī, lai atpazītu kluso, mierīgo balsi. Viņam bija vajadzīgs uzmosties garīgi. Un prezidents Džozefs F. Smits liecināja, ka galvenais nav gaisma vai eņģelis. Galvenais ir atpazīt kluso, lēno balsi, kas nes pārliecību. Vienkārši ejiet un dariet.
Ja mēs neturēsim baušļus, mums nebūs pārliecības un Svētā Gara sadraudzības. Ir jaunieši, kuriem vajag nožēlot grēkus, un ir jaunieši, kuri ir tik bargi pret sevi, ka nekad nedomā, ka viņi ir pietiekami labi. Jums nav jābūt ideāliem; jums vienkārši no sirds jānožēlo grēki, jābūt labiem, jādara labākais, ko spējat, un jādodas uz priekšu.
Jautājums
Jūs esat daudz runājis un rakstījis par koncentrēšanos uz studentiem un koncentrēšanos uz viņu progresu. Vai ir kas vairāk, ko jūs vēlētos mums mācīt par Svētā Gara ieaicināšanu šajā procesā?
Elders Deivids A. Bednārs
„Nozīmējiet savā starpā skolotāju, un lai visi nav runātāji vienlaicīgi; bet lai viens runā noteiktā laikā un lai visi klausās viņa vārdos, lai, kad visi būs runājuši, visi varētu būt iedvesmoti par visu, un lai katram cilvēkam varētu būt vienādas privilēģijas.”13 Mēs neesam tie skolotāji; Svētais Gars ir tas skolotājs. Šis pants ir aicinājums — nozīmēt Svēto Garu par skolotāju. Un paraugs, bet ne vienīgais, ir ļaut vienam runāt noteiktā laikā un ļaut visiem klausīties viņa teiktajā. Tas izklausās tik vienkārši, un tas arī varētu izskatīties vienkārši.
Ja cilvēki jūtas droši, viņi var izteikt dažus savus jautājumus un to, par ko nejūtas pārliecināti. Viņi nemācās tieši no citiem klātesošajiem, bet kāda teiktais var ļaut Svētajam Garam mācīt viņus individuāli. Viņi patiesi piedalās kopīgā ticības izpausmē Tam Kungam, Jēzum Kristum, tā kā katrs tajā telpā vaicā, meklē un klauvē. Un šajā individuālajā un kolektīvajā ticības izpausmē mēs izsakām aicinājumu. Vārds nozīmēt nenozīmē — noteikt. Mēs nevaram noteikt Svēto Garu par skolotāju, bet varam aicināt un ieaicināt Svēto Garu būt par skolotāju.
Kādā misionāru sanāksmē mēs apspriedām vairākus jautājumus, un es jautāju misionāriem: „Kas, jūsuprāt, netika pateikts?” Kāds 18 gadus vecs misionārs, kurš bija misijā četras nedēļas, atbildēja: „Elder Bednār, ja es sadzirdu atbildi jūsu balsī vai kāda cita misionāra balsī, tas ir vēstījums ikvienam. Ja es to jūtu savā sirdī vai man prātā ienāk kāda doma, tad tā ir no Dieva, un tā ir tikai man.” Vai jūs neapžilbina šī atbilde? Cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai kādu pamācītu vai izspēlētu kādu lomu spēli, vai radītu citu pieredzi, lai 18 gadus vecs cilvēks varētu iegūt tik garīgu atziņu?
Tāpēc citu aicināšana rīkoties un izrādīt savu ticību palīdz uzaicināt Svēto Garu mācīt viņus individuāli un visus kopā.
Ļoti svarīgi ir koncentrēties uz audzēkni un aicināt Svēto Garu būt par skolotāju. Mums ir sava loma. Mēs aicinām un vilinām, un rādām ceļu, bet tad Svētais Gars vada zīmīgos veidos.
Jautājums
Kāda jauna sieviete pajautāja man, vai es atceros, ka biju viņai mācījis kādu konkrētu principu. Viņa teica, ka tas uz visiem laikiem izmainīja viņas dzīvi. Es atcerējos to gadījumu un atskārtu, ka nemaz nebiju to mācījis; viņa patiesībā pārprata, ko es centos mācīt. Viņu mācīja Svētais Gars. Kā lai mēs palīdzam studentiem atpazīt, ka viņi saņem atklāsmi, lai viņiem būtu pārliecība pašiem vairāk pēc tās tiekties?
Elders Deivids A. Bednārs
Ko jūs varētu viņu aicināt darīt, lai viņai būtu redzīgas acis un viņa ieraudzītu to, ko iepriekš nebija redzējusi?
Svētais Gars mums visu atgādinās.14 Viņai bija ievērojama pieredze, kad viņa dzirdēja ko tādu, kas nepārprotami nemaz netika pateikts. Palīdziet viņai to atpazīt. Palūdziet viņai padomāt par savu pieredzi un atrast vēl vienu vai divas līdzīgas epizodes. Palīdziet viņai saredzēt kādu sakritību šajos divos vai trijos notikumos un izzināt, kas izraisīja šo garīgo atskārsmi.
Mūsu jaunieši ir ļoti dažādi, un viņiem ir visdažādākie izaicinājumi un grūtības. Taču mums vajadzētu sagaidīt no viņiem, ka viņi būs tādi, kādus mēs viņus raksturojam. Un mums vajadzētu aicināt viņus rīkoties. Un jūs būsiet pārsteigti par to, ko viņi teiks. Vispirms domājiet par to, ko viņus aicināsiet darīt, lai viņi varētu mācīties to, kas viņiem ir jāiemācās.
Jautājums
Vai jūs varat palīdzēt mums saprast vai varbūt iemācīties, kā labāk citos ieklausīties un būt vērīgākiem?
Elders Deivids A. Bednārs
Es ieteiktu jums iegādāties nedārgu Mormona Grāmatu mīkstajos vākos un izlasīt to no sākuma līdz beigām, meklējot katru gadījumu, kur minētas „acis, kas redz, un ausis, kas dzird”, vai līdzīgu teicienu. Meklējiet šo frāzi arī Mācībā un Derībās un Jaunajā Derībā. Pētiet Svētos Rakstus ar vēlmi uzzināt — lūdzot, meklējot un klauvējot — atbildi uz savu jautājumu: „Kā lai es saskatu to, ko parasti nesaskatu? Kā lai sadzirdu to, ko parasti nesadzirdu?” Kad jūs iedziļināsieties Rakstos, paturot prātā šos jautājumus, Svētais Gars jūs mācīs un sniegs atbildes uz jūsu jautājumiem. Es nevaru jums to iedot; Svētais Gars jums individuāli, privāti un personīgi atbildēs uz jūsu jautājumu.
Ļaujiet man dalīties kādā piemērā. Man sieva Sjūzena vienmēr ir bijusi ļoti uzticīga apmeklējošā māsa. Kad tika veiktas korekcijas un ieviesta gādīgā kalpošana, un prezidents Nelsons lūdza kalpot „augstākā un svētākā”15 veidā, Sjūzena ieklausījās un vēlējās saprast, ko tas nozīmēja. Pēc pārdomām un lūgšanām viņa nonāca pie pārsteidzoša secinājuma — pajautāt māsām, kurām viņa gādīgi kalpoja: „Ko „augstāk un svētāk” nozīmē jums mūsu gādīgajā kalpošanā?”
Tas ir visvienkāršākais un visuzskatāmākais jautājums, taču atbildes no viņas māsām bija apbrīnojamas. Viena māsa lūdza kopīgi apmeklēt templi. Cita māsa lūdza izlasīt vispārējās konferences runu un tad kopīgi papusdienot, lai pārrunātu apgūto. Sjūzena prātoja, vai iepriekš bija darījusi ko nepareizi. Viņa nebija darījusi nepareizi neko. Augstāk un svētāk — acis tika atvērtas, lai redzētu tā, kā tās agrāk neredzēja.
Jautājums
Vai jūs vēlētos kaut ko teikt atlikušajās minūtēs un arī dalīties savā liecībā?
Elders Deivids A. Bednārs
Es jūs mīlu. Man ļoti patīk, kas jūs esat un par ko cenšaties kļūt. Man patīk tas, ko jūs darāt. Mēs visi varam pilnveidoties, bet es saku: „Paldies!” Es saku paldies Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma, un Baznīcas Izglītības padomes vārdā.
Dzīvot uz Zemes šajā laiku pilnības atklāšanā ir dzīves svētība. Pirms vairākiem gadiem prezidents Gordons B. Hinklijs man vairākkārt teica: „Deivid, šis ir lieliskākais laikmets atjaunotās Baznīcas vēsturē.” Un viņam bija pilnīga taisnība.
Padomājiet, ko mums ir tā svētība redzēt. Ņemiet vērā, ka šis gads ir Pirmās vīzijas 200. gadskārta. Tempļu celtniecība ir izsludināta Papua-Jaungvinejā un Pnompeņā, Kambodžā. Mums ir misionāri bijušajā Padomju Savienībā un bijušajās komunistiskajās valstīs un templis Ukrainā. Šis ir lieliskākais laikmets atjaunotās Baznīcas vēsturē.
Šajā laikā mums ir īpaša atbildība. Ja mēs esam pataupīti šim laikam, tad tas ir tāpēc, ka mums ir daudz darāmā, un mums ir savi pienākumi, lai palīdzētu jaunajai paaudzei būt sagatavotai. Šis ir lieliskākais laikmets atjaunotās Baznīcas vēsturē — vislielākā pretestība un vislielākās iespējas. Šajā laikā mums ir iespēja kopīgi kalpot, sniegt liecības, rūpēties un palīdzēt.
Es lūdzu, lai Svētais Gars aizpildītu plaisu starp maniem vārdiem un to, ko vēlos nodot. Es liecinu, ka Tēvs un Dēls pirms 200 gadiem parādījās Džozefam Smitam. Es liecinu, ka Tēvs ir mūsu Tēvs un ka Viņš ir laimes ieceres Autors. Es zinu, es liecinu un apliecinu, ka Jēzus Kristus ir Mūžīgā Tēva Vienpiedzimušais Dēls. Es liecinu, ka Viņš dzīvo. Viņš ir augšāmcēlies; kapenes ir tukšas. „Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies.”16
Es liecinu, ka caur pravieti Džozefu Smitu priesterības pilnvaras un priesterības atslēgas ir atjaunotas uz Zemes un ka Tēva un Dēla parādīšanās ir aizsākusi evaņģēlija Atjaunošanu. Es liecinu, ka šī Atjaunošana turpinās.
Par šo es liecinu un paužu savu mīlestību pret jums Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.