Reliģijas mācīšana jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem — paneļdiskusija

Diskusijas 2. daļa: prezidents Oukss, Čads Vebs un Ādams Smits

Prezidents Dalins H. Oukss: Prieks būt ar jums, brāli Veb! Brāli Smit. Turpināsim.

Brālis Čads Vebs: Paldies! Mums ir prieks šodien būt kopā ar jums. Paldies par brīnišķīgo vēstījumu. Patiesībā, jūsu padoma uzklausīšana radīja vairākus jautājumus, ko mēs labprāt pārrunātu. Mēs sāksim ar šo: jūs runājāt par mīlestību pret mūsu studentiem, un šī mīlestība nozīmē arī mācīt viņiem evaņģēliju un palīdzēt izprast to, kas ir visvērtīgākais. Kā mēs varam pārliecināties, ka no visa plašā klāsta, ko mēs varētu mācīt, mēs priekšplānā izvirzām visvērtīgāko saviem studentiem?

Prezidents Oukss: Mūsu Baznīcas izglītības sistēmu tik unikālu padara tas, ka mums pašiem ir no Svētajiem Rakstiem izrietošs pienākums meklēt zināšanas ne tikai studējot, bet arī pielietojot ticību.

Brālis Ādams Smits: Domājot par visvērtīgākajiem principiem, ko mēs varam mācīt mūsu studentiem, man ir palīdzējusi prezidenta Airinga mācība, ar ko es vēlētos padalīties. Prezidents Airings jautāja: „Kurš no patiesajiem principiem, ko mēs varam izcelt šajā Svēto Rakstu kopā, palīdzēs maniem studentiem tuvināties Debesu Tēvam un Glābējam un vadīs uz glābšanu?” Pēc tam viņš atbildēja: „Gatavojot stundu, meklējiet tajā principus, kas pievērš ticībai. … Princips, kas pievērš ticībai, ir tas princips, kas liek paklausīt Dieva gribai.”¹ Šī prezidenta Airinga lieliskā mācība man atklāj: tas, kas mūsu studentiem ir visvērtīgākais, viņus personīgi un dziļi sasaistīs ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu. Mums ir jāmāca tas, kas studentiem palīdzēs sajust un saprast evaņģēlija patiesos principus, un jo īpaši tos principus, kas attiecas uz Jēzus Kristus un Viņa īstenotās Izpirkšanas un Augšāmcelšanās īstenumu. Mums viņiem ir jāpalīdz reālajā dzīvē sajust, ka Jēzum Kristum ir spēks dziedināt, palīdzēt, mierināt un attīrīt. Manuprāt, tās ir vissvarīgākās mācības, uz kurām mums vajadzētu koncentrēties.

Prezidents Oukss: Spēcīgi un patiesi teikts.

Brālis Vebs: Paldies. Tas ļoti labi saskan ar ideju, ka mums ir jāpārliecinās, ka viņi mācās caur ticību — ka viņi rīkojas ticībā un pēc tam saņem apstiprinājumu no Svētā Gara, ka mācības, ko viņi apgūst un pēc kurām dzīvo, patiešām nāk no mūsu Debesu Tēva. Tāpēc paldies jums! Prezident, jūs minējāt arī Svētā Gara lomu mūsu mācīšanas procesā. Tāpēc es labprāt pajautātu, ar kādiem papildu principiem attiecībā uz Svēto Garu, Viņa ietekmi un lomu mūsu nodarbībās jūs varētu padalīties.

Prezidents Oukss: Manuprāt, lai saņemtu Svētā Gara iedvesmu, ir ļoti svarīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu. Tāpēc ka, pieņemot Svēto Vakarēdienu, mums tiek dots apsolījums, ka „Viņa Gars varē[s] vienmēr būt ar [mums]”. Tas ir visa pamatā.

Brālis Vebs: Man ļoti patīk tas, ko jūs sakāt. Tas man atgādina laiku, kad es, būdams nesen aicināts skolotājs, mēnešiem ilgi studēju principus, kas ieaicina Svēto Garu. Manuprāt, mums patiešām vajadzētu izmantot iespēju un visiem turpināt par to studēt. Taču pati svarīgākā mācība, ko es atklāju un ko jūs tikko minējāt, ir tā, kas teikta Svētā Vakarēdiena lūgšanā — ja mēs vienmēr Viņu atcerēsimies, Viņa Gars būs ar mums. Un ne tikai Svētā Vakarēdiena laikā vai svētdienā, bet vienmēr — tostarp mūsu nodarbībās. Ja mēs koncentrēsimies uz Glābēju, atceroties Viņu un ņemot Viņu par piemēru, kā dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un izmantot Viņa spēku un Viņa mācības, mēs ieaicināsim Svēto Garu, lai Viņš mums palīdzētu mācīties. Es domāju, ka Svētā Gara galvenais pienākums jeb loma ir liecināt par mūsu mīlošo Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, kuram ir galvenā loma Debesu Tēva iecerē. Tāpēc, ja mēs vēlamies ieaicināt Svēto Garu mūsu nodarbībās, mums ir jāpievēršas tiem principiem, par kuriem Viņš liecinātu. Man tas ļoti patīk! Paldies!

Prezidents Oukss: Prezidents Nelsons apliecināja, cik tas šobrīd ir nozīmīgi, šādiem vārdiem. Viņš teica: „Turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un mierinošās un pastāvīgās ietekmes.”²

Brālis Vebs: Paldies. Es ļoti novērtēju sacīto, un tas man liek jautāt sekojošo: Mēs nedaudz parunājām par to, uz ko skolotājiem būtu jāliek uzsvars, lai ieaicinātu Svēto Garu. Kā mēs varam palīdzēt mūsu studentiem izvirzīt par prioritāti to, kas viņu dzīvē ir vissvarīgākais?

Prezidents Oukss: Domājot par šo laiku, kad mēs un mūsu studenti tik ļoti sajūtam pasaules ietekmi, manuprāt, mums ir jāatceras, ka pasaulīgajām vērtībām — tām, kurām pasaulē ir liela nozīme, lai arī kādas tās būtu, — ir īslaicīga vērtība. Ar laiku tās kļūst maznozīmīgas, salīdzinot ar principiem, kas mums ir jāiemācās attiecībā uz šīs dzīves mērķi un mūsu mūžīgo likteni. Ko jūs varētu piebilst, brāli Smit?

Brālis Smits: Prezident Ouks, kamēr jūs šo mācījāt, man prātā ienāca Svēto Rakstu pants, kur Glābējs pirms ieiešanas Ģetzemanē teica svētu lūgšanu: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”³ Es domāju, ka mums ir jāpalīdz mūsu studentiem saprast un noskaidrot, vai tas, kā viņi pavada savu laiku un kam velta savu uzmanību, palīdzēs viņiem iepazīt un iemīlēt Debesu Tēvu un Jēzu Kristu. Un šajā sakarā es vēlētos vērst uzmanību uz vēl vienu principu, ko jūs mums mācījāt nesenā vispārējā konferencē, prezident Ouks, ka mums ir jāuzdod jautājums: „Pie kā tas novedīs?” Un mums šis jautājums ir jāapdomā šādā kontekstā: „Vai tas mani ved tuvāk Debesu Tēvam un Jēzum Kristum? Vai tas mani tuvina manas dievišķās identitātes vai mērķa piepildīšanai?” Un, manuprāt, tas ikvienam no mums kalpo par spēcīgu filtru, caur ko paraudzīties. Mēs varam palīdzēt arī mūsu studentiem izmantot šo filtru, kad viņi izdara izvēles attiecībā uz to, kur pavadīt laiku, ko skatīties, ko klausīties vai uz ko lūkoties. Viņiem ir jāveic pašiem savas izvēles. Bet ja mēs viņiem varētu palīdzēt, uzdodot šo jautājumu: „Pie kā tas novedīs, un vai tas mani vedīs tuvāk Debesu Tēvam un Jēzum Kristum?”

Prezidents Oukss: Ak, tas ir ļoti svarīgi, un cik ļoti vērtīgi būtu, ja visi mūsu studenti saprastu šo principu.

Brālis Vebs: Un ja skolotāji to uzsvērtu un par to liecinātu, tādējādi ieaicinot Svēto Garu, lai Viņš apstiprinātu, cik tas ir svarīgi — ne tikai to, ka tas ir patiesi, bet ka šie principi viņu dzīvē ir ļoti svarīgi. Es vēl tikai gribētu piebilst, ja drīkstu, ka visi šie principi ir savstarpēji saistīti. Es domāju, ka viss, ko mēs varam darīt, ir palīdzēt studentiem atklāt, cik šie principi viņu dzīvē ir savstarpēji saistīti. Manuprāt, dažkārt mēs runājam par to visu, sacenšoties par viņu laiku vai uzmanību. Un dažkārt mums ir jāizvirza priekšplānā tas, kas ir vissvarīgākais. Bet, es domāju, mēs varam arī palīdzēt viņiem saskatīt, kā evaņģēlijs darbojas viņu ikdienas dzīvē. Piemēram, kad es biju students, es iemācījos, ka tad, ja es turu sabata dienu svētu un studēju Svētos Rakstus, pirms es studēju citu mācību materiālu, es patiesībā esmu labāks students, nekā tad, ja es cenšos šīs jomas atdalīt, sakot: „Es veltīšu laiku garīgām lietām, un es veltīšu laiku laicīgām lietām.” Bet, kad mēs ikvienā dzīves aspektā iekļaujam Debesu Tēvu — kad mēs aicinām Viņa Garu mums palīdzēt —, tad pat lietās, kas mūsu studentiem var šķist laicīgas, un ko viņi cenšas sasniegt savā dzīvē, viņi var saredzēt saistību ar evaņģēliju. Tad vairs nenotiek sacenšanās par laiku, bet gan viss darbojas kopā.

Prezidents Oukss: Mums ir jāatceras arī Tā Kunga mācība, ka Viņš nekad nav devis nevienu laicīgu bausli. Visi Viņa baušļi un vadība ir garīga.

Brālis Smits: Vēl viena doma, kas man ienāca prātā, kad jūs to pieminējāt, — vismaz mūsu semināra studentiem — ir Baznīcas Bērnu un jauniešu programma. Tas ir spēcīgs līdzeklis, kā iekļaut evaņģēliju ikdienas dzīvē un izvirzīt praktiskus mērķus, lai pielietotu evaņģēliju un palīdzētu jebkurā mūsu dzīves jomā kļūt līdzīgākiem Glābējam.

Prezidents Oukss: Patiešām. Tagad es vēlētos uzdot jautājumu diviem vīriešiem, kuri ir profesionāli reliģijas pasniedzēji: Ko jūs, brāļi, un jūsu kolēģi esat apguvuši saistībā ar Jēzus Kristus evaņģēlija mācīšanu pandēmijas laikā, ar ko mēs visi saskaramies?

Brālis Smits: Es teiktu, ka galvenokārt mēs esam mācījušies — jeb mums ir ticis atgādināts un uzsvērts — ka mums ir brīnišķīgi skolotāji, ka viņi patiešām mīl Dievu un studentus, un ka viņi ir darījuši daudz vairāk, nekā no viņiem tika gaidīts, un mēs viņiem esam ļoti pateicīgi. Tāpat es domāju, ka pandēmija ir uzsvērusi kalpošanu norīkojumā, kas piemīt evaņģēlija mācīšanai. Manuprāt, mēs daudz labāk spējam ieklausīties studentos, noteikt viņu vajadzības un spējas, satikt un mīlēt viņus tur, kur viņi ir, un atrast radošus veidus, kā viņiem palīdzēt tuvoties Debesu Tēvam un Jēzum Kristum. Tāpat es domāju, ka pandēmijas laikā, kurā esam saskārušies ar daudzām grūtībām, mēs esam pieredzējuši, ka skolotājiem, kuri patiešām cenšas mīlēt Dievu un savus studentus, un darīt to labāko, tiek sniegta dievišķa palīdzība.

Brālis Vebs: Ļoti labi teikts. Es tikai vēlos pateikties un izteikt atzinību. Ziniet, mums ir skolotāji, kuri cenšas mācīt studentus klātienē, kā arī tādi, kuri apgūst mācīšanu tiešsaistē. Viņi ir nēsājuši maskas, kas reizēm nav ērti. Dažkārt viņi ir pakļāvuši sevi riskam un to ir darījuši ar lielu mīlestību un apņemšanos pret saviem studentiem un Debesu Tēvu. Es vēlos jums visiem pateikties par upuriem un pūlēm, ko esat pielikuši, lai to paveiktu tik grūtā laikā.

Prezidents Oukss: Es pievienojos šai jūsu tikko izteiktajai pateicībai arī Augstākā prezidija vārdā. Mēs mīlam jūs, brāļi un māsas, kas mūsu semināros un institūtos māca reliģijas mācības — kā universitātēs, tā koledžā.

Brālis Vebs: Paldies, tas mums daudz nozīmē. Vēl viens jautājums, ko es ļoti vēlos jums uzdot, balstoties uz iepriekš mācīto, ir šāds: Kāpēc ir svarīgi mācīt principus, nevis noteikumus?

Prezidents Oukss: Es priecājos, ka jūs to pajautājāt. Tas ir viens no maniem mīļākajiem jautājumiem. Kādā ievērības cienīgā Church News (Baznīcas ziņu) slejā Teds R. Kalisters, mūsu bijušais Svētdienas skolas prezidents, par šo tēmu teica: „Pirmkārt, noteikumi bieži aprobežojas ar vienu vai varbūt dažām konkrētām situācijām, savukārt principiem ir daudz plašāks pielietojums. Otrkārt, principi sniedz iespēju maksimāli pielietot rīcības brīvību, savukārt noteikumi mēdz to samazināt, ierobežojot, dažkārt pat diktējot mūsu izvēli.” Šajā sakarā es vēl gribētu piebilst, ka Glābējs aizstāja Mozus likumu, kurā valdīja noteikumi, ar Kristus augstāko likumu, kurā valda principi. Brālis Kalisters šo principu detalizēti izskaidroja šādā veidā. Viņš teica: „Principi ir saderīgi ar augstāko likumu, noteikumi — ar zemāko. Mums pastāvīgi vajadzētu koncentrēties uz doktrināro principu mācīšanu. Kādēļ? Tādēļ ka principiem ir vislielākā iespēja mūs aizvest līdz debesu augstumiem un, galu galā, principi, nevis noteikumi, valdīs celestiālajā valstībā.”⁴ Tās ir citāta beigas.

Brālis Vebs: Es arī to ļoti novērtēju. Šeit slēpjas vēl kāds ieguvums. Es nesen biju kopā ar kādu skolotāju grupu, un viņi man stāstīja, ka viņu nodarbībās ir daudz vairāk — kā viņi teica — „strīdu”, jo studenti uzdod daudz vairāk jautājumu un viņiem ir atšķirīgi viedokļi un izpratne par mācībām. Man ļoti patīk tas, ko jūs mums tikko iemācījāt, jo tas man atsauca atmiņā šo sarunu un palīdzēja saprast, ka viens no veidiem, kā mēs pret to varam attiekties, ir nevis mācīt pielietojumu, kur studenti pārrunā, kā pielietot principu savos apstākļos, bet gan vairāk mācīt pašu evaņģēlija principu. Mums ir jārunā par pirmavotu — jāmāca glābšanas iecere, Kristus doktrīna, evaņģēlija principi un jāļauj viņiem pašiem to visu pielietot ar Svētā Gara palīdzību.

Prezidents Oukss: Labi teikts.

Brālis Vebs: Man vienkārši liekas, ka tas ir ļoti praktiski un noderīgi attiecībā uz to, ko mēs cenšamies panākt, prezident. Paldies! Brāli Smit, vai jūs gribētu ko piebilst?

Brālis Smits: Jā, tas būs kaut kas līdzīgs tam, ko jūs tikko uzsvērāt, brāli Veb. Mācot principu, nevis to, kā to pielietot, mēs aicinām studentus mācību procesā rīkoties pašiem viņu pašu izaugsmei, lai viņi, izmantojot šo principu, varētu tiekties pēc personīgās atklāsmes, lai viņi paši to varētu izstudēt vēl pilnīgāk un saprast, kas būtu vislabākais, ko viņi varētu darīt, lai pielietotu šo principu personīgajos apstākļos.

Brālis Vebs: Paldies. Jautājums, kas no šī dabiski izriet, ir šāds: „Ņemot vērā visu, kas ietekmē studentus — daudzos pasaules viedokļus —, kā mēs varam palīdzēt viņiem tikt galā ar šo daudzpusīgo sabiedrības ietekmi?”

Prezidents Oukss: Mums ir jāsaprot, ka velns ir melu tēvs — „melis no sākuma”,⁵ kā teikts Svētajos Rakstos. Viņa viltīgākais melu pasniegšanas veids ir melu sajaukšana ar patiesību. Tādējādi pievilinot un inficējot labu cilvēku meklējumus ar šo patiesības un melu sajaukumu. Līdz ar to, no visvērtīgākajām mācībām, ko mēs varam censties apgūt laicīgajā dzīvē, ir Svētā Gara mācības, kas mums ļauj būt modriem attiecībā uz to, kas ir un kas nav patiesība.

Brālis Smits: Līdzīgi, šajā patiesības un melu sajaukumā pretinieks arī izņem patiesību no tās mūžīgā konteksta un vietas Dieva iecerē. Tas palielina varbūtību, ka patiesība tiks nepareizi pielietota vai tiks pārprasta. Piemēram, tikai pirms dažām minūtēm jūs, prezident Ouks, mums brīnišķīgā veidā mācījāt par mīlestības principu un tā vietu Dieva iecerē — to, cik svarīgi ir mīlēt Dievu un mūsu tuvākos — ka mīlestība patiesi ir motivējošais spēks, kurā balstās Debesu Tēva vēlme mūs sagatavot mūžīgajai dzīvei, kas, kā mēs zinām, ir lielākā no visām Dieva dāvanām. Un tieši mūsu mīlestība pret Dievu mūs motivē nesavtīgi mīlēt un kalpot citiem. Kad pretinieks veiksmīgi izrauj mīlestības principu no konteksta, tas viegli var tikt sagrozīts. Un kāds, kurš neizprot, kas ir mīlestība, var sākt atbalstīt kaut ko nepareizu. Viņš pat var nonākt pretrunā ar Dieva likumiem un Viņa praviešiem, jo patiesības nošķiršana no tās mūžīgā konteksta var novest pie viltotas vai ar kontekstu nesaistītas izpratnes. Un pretinieks to dara ar daudziem principiem.

Prezidents Oukss: Mēs tam apkārtējā pasaulē redzam daudz pierādījumu, vai ne? Brāli Veb, kas jums, skolotājiem, vislabāk palīdz atbildēt uz jautājumiem par aktuālajām, raižpilnajām tēmām, kas nomoka studentu prātus, piemēram, par satraucošiem jautājumiem Baznīcas vēsturē, par LGBT problēmām, par to, kā dzīvot saskaņā ar valdības noteiktajiem ierobežojumiem saistībā ar pandēmiju un tā tālāk? Šādu jautājumu ir ļoti daudz. Kas jums vislabāk palīdz atbildēt uz šādiem jautājumiem mūsu reliģijas nodarbību kontekstā?

Brālis Vebs: Tas ir ļoti labs jautājums un kas tāds, ar ko skolotāji pastāvīgi saskaras. Sākumā es teiktu, ka man patīk, kā apustulis Pāvils mums norādīja — mācīt un izteikt patiesību ar mīlestību. Tāpēc, protams, mums ir jāmāca evaņģēlijs. Mums ir jāmāca Svētie Raksti un mūsdienu praviešu mācības. Mums ir jāmāca patiesība. Neviens negūst labumu no tā, ja tiek mācīts kas nepatiess; tas neved pie laimes. Bet ir arī otra puse, un, es domāju, tā ir ļoti nozīmīga: viņš saka, ka tas ir jādara ar mīlestību, kā jūs jau šovakar minējāt. Es domāju, ka ir svarīgi sākt ar attiecībām. Ir veikti daudzi pētījumi, kas mums skaidri parāda, ka studentu mācīšanās ir ļoti atkarīga no attiecībām. Un, manuprāt, šīs attiecības sākas ar skolotājiem, kuri vēlas uzklausīt — patiešām saprast studentus un viņu apstākļus, būt empātiskiem, lai mēģinātu saprast viņu vajadzības. Es domāju, ka ir svarīgi arī saprast, ka ikvienam ir kaut kas, ko dot, kaut kas, kam ir vērtība, ka mēs cits citam esam vajadzīgi un mums ir vajadzīgas citu pieredzes, no kā smelties un mācīties. Par šo jautājumu ir tik daudz ko teikt, man ļoti patīk šis jautājums. Bet, manuprāt, patiesība ir jāsaka ar mīlestību, un tas nozīmē, ka ir jāveido attiecības, kas palīdz cilvēkiem uzticēties un kopīgi mācīties, kā arī ieaicināt Svēto Garu, lai gūtu kopīgu pieredzi.

Prezidents Oukss: Tas, ko jūs teicāt par attiecībām, man atgādina kādu brīnišķīgu uzrunu, ko es nesen lasīju. To sniedza Jauno vīriešu vispārējais prezidents, Stīvens Dž. Lands, pēdējā BJU sieviešu konferencē. Viņš aprakstīja jeb atsaucās uz attiecībām kā uz motivējošu ietekmi, kāda mums var būt to cilvēku dzīvē, kuri meklē paraugus, kam līdzināties, un padomdevējus. Viņš teica, ka mūsu pētnieki ir atklājuši, ka PDS jauniešu garīgā attīstība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik kvalitatīvas ir viņu attiecības, tai skaitā ar vecākiem, vienaudžiem un skolotājiem. Un attiecības ar vadītājiem vislabāk tiek veidotas semināra, Svētdienas skolas un kvorumu nodarbībās, uz kurām viņi nāk, cienot un mīlot savus vadītājus un pārējos svētos.⁶ Tās ir citāta beigas. Es secinu, ka tas viss ļoti lielā mērā apstiprina to, cik svarīgi skolotājiem ir mīlēt un strādāt ar saviem studentiem. Šādi iegūta uzticība viņiem sniegs atbalstu no skolotāja puses, kas viņus stiprinās, lai viņi paši varētu atbildēt uz satraucošiem jautājumiem.

Brālis Vebs: Paldies. Jā, manuprāt, tas patiešām ir galvenais, ko mēs cenšamies paveikt, — izveidot attiecības. Un, ņemot vērā to, ko jūs tikko pateicāt, mēs arī seminārā varam kaut ko darīt, lai palīdzētu viņiem stiprināt arī citas attiecības. Jūs pieminējāt jauniešu attīstības programmu. Mēs viņus varam vērst uz viņu jauniešu vadītājiem, viņu bīskapiem un viņu Jauno sieviešu vadītājām. Mēs varam palīdzēt nostiprināt viņu attiecības ar vecākiem, runājot par ģimenēm un vēršoties pie vecākiem. Manuprāt, tas viss ir ļoti svarīgi — ne tikai mūsu attiecību veidošana ar viņiem, bet arī viņu attiecību stiprināšana ar citiem cilvēkiem, kuri viņus vedīs pareizā virzienā. Tāpēc paldies par šiem vārdiem. Līdz ar to es prātoju, vai mēs varētu nedaudz vairāk parunāt par to, kā mums vajadzētu mācīt šos pamatprincipus, lai neaizskartu jauniešus vai viņus nenovērstu no evaņģēlija. Patiesībā, es vēlētos padalīties ar kādu nelielu piemēru, lai labāk noformulētu jautājumu, kas man ir prātā. Pagājušajā nedēļā man piezvanīja kāds skolotājs un pastāstīja, ka viens no vecākiem ieradās izņemt meitu no semināra, jo šis skolotājs viņai bija mācījis dažus principus par ģimeni un ģimenes nozīmīgumu. Šis vecāks jutās aizvainots viņu ģimenē pastāvošo attiecību dēļ un nevēlējās, lai viņa bērnam tiktu mācīts par ģimenes galveno lomu — pat ne glābšanas ieceres kontekstā. Šis skolotājs bija ļoti apbēdināts, jo bija zaudējis šo studenti, un jautāja: „Kā lai es mācu patiesību? Kā lai es tieku galā ar ko tādu pasaulē, kurā mēs nevēlamies atgrūst cilvēkus, bet tajā pašā laikā, kur mums studentiem ir skaidri jāmāca evaņģēlijs?”

Prezidents Oukss: Tas ir brīnišķīgs piemērs. Brāli Smit, ko jūs varētu pateikt par šo tēmu?

Brālis Smits: Man atkal prātā nāk attiecības — es zinu, ka mēs tik tikko par to runājām. Taču, manuprāt, students, kurš uzticas skolotājam un jūt viņa mīlestību, atvērs savu sirdi. Šad tad studenti var uzcelt aizsargmūri, ja mēs mācām par kādu ideālu, kas studenta dzīvē nepastāv. Un dažkārt šis aizsargmūris tiek nojaukts, ja students mīl savus skolotājus un uzticas viņiem. Tāpēc man atkal jāsaka, ka attiecības ir ļoti svarīgas. Es vēlos uzsvērt komentāru uz iepriekšējo jautājumu — ir jāveido attiecības ar studentiem.

Prezidents Oukss: Patiešām. Un, manuprāt, ir ļoti svarīgi saprast, ka mēs neesam spiesti piekrist visam, ko mums saka, — neatkarīgi no tā, vai to saka students, studenta vecāki vai citi sabiedrības locekļi. Mēs nenodarbojamies ar visu cilvēku pārliecināšanas biznesu ideju tirgū. Mums ir uzticēta patiesības mācīšana. Bet, to darot, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai mēs nekad neatkāptos no mūsu pienākuma, ko mums ir uzticējis Glābējs, — mīlēt mūsu tuvākos. Lai arī ko mēs darītu, mums to vajadzētu darīt ar mīlestību, lai mēs nenostātos pret cilvēku, bet pasniegtu savas mācības tā, lai tieši mācības nostātos pretī kļūdainajiem uzskatiem. Brigams Jangs, kurš bija diezgan konfrontējošs cilvēks, ļoti labi paskaidroja šo atšķirību savās mācībās jeb Brigama Janga lekcijās, ko es nesen lasīju. Vienā no savām uzrunām viņš sacīja, es citēšu: „Tas, vai vīrieši un sievietes tic vai netic tam pašam kam es, nekad nav mainījis to, ko es pret viņiem jūtu. Vai tu vari ar mani sadzīvot? Es ar tevi varu; un man neinteresē, vai tu tici tam pašam, kam es, vai netici.”⁷ Tās ir Brigama Janga citāta beigas. Es nebiju gaidījis, ka šis avots sniegs tik atklātu paziņojumu attiecībā uz to, ka mēs varam draudzīgi sadzīvot ar tiem, kuriem nepiekrītam.

Brālis Vebs: Jā, tas mūsu skolotājiem šobrīd ir ļoti aktuāli. Es domāju, ka viena no svarīgākajām mūsdienu Glābēja mācekļa īpašībām ir spēt nepiekrist un turpināt mīlēt cilvēkus, un būt patiesam attiecībās ar viņiem, neskatoties uz domstarpībām uzskatos.

Prezidents Oukss: Mums ir jāpiestrādā arī pie tā, lai mēs, mīlot un pieņemot — pat piedodot tiem, ar kuriem draudzējamies, — neliekam viņiem noprast, ka atbalstām viņu uzskatus. Tā ir smalka robeža. Un mēs redzam, ka politikā un publiskās komunikācijas vidē daudzos dažādos avotos to nav izdevies saprast. Cilvēkiem bieži vien šķiet, ka tad, ja mīloši pret viņiem izturamies, mēs esam kaut kam piekrituši.

Brālis Vebs: Šis viss patiešām saskan, vai ne? Tas ved atpakaļ pie attiecībām, pie ieklausīšanās un empātijas. Taču tas ved atpakaļ arī pie principu mācīšanas. Tas aizved pie domas, kāpēc mēs ticam tam, ko mēs darām, balstoties uz glābšanas ieceri un Kristus mācību, un sasaistām to visu kopā, un ejam pa šo smalko robežu, ko jūs minējāt.

Prezidents Oukss: Manuprāt, tas noved arī pie pirmā un augstākā baušļa — mīlēt Dievu —, un pēc tam Glābējs teica: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.”⁸ Un otrais bauslis ir mīlēt savus tuvākos. Tas, ka mēs mīlam savus tuvākos nenozīmē, ka mēs vispirms nemīlam Dievu un neievērojam Viņa baušļus.

Brālis Vebs: Paldies.

Brālis Smits: Man prātā nāk aina ar skolotāju, kurš saka patiesību ar mīlestību un drosmīgi aizstāv Kristus mācību, bet arī mīl savus studentus, tāpēc viņi jūtas droši, uzticas savam skolotājam un mīl viņu. Iespējams, ir kāds students, kurš nepiekrīt kādai Kristus mācības daļai — jeb arī evaņģēlija principam, tas laikam būtu labāks veids, kā to pateikt, — bet viņš tomēr nāk uz nodarbībām. Un viņš joprojām nāk uz institūtu vai semināru, jo jūtas droši un zina, ka šādā vidē var stiprināt ticību Jēzum Kristum. Tieši tāpēc es domāju, ka līdzsvars, par ko mēs runājam, ir tik svarīgs — drosmīgi aizstāvēt patiesību un mīlēt tos, kuri, iespējams, tai nepiekrīt, lai klase, seminārs vai institūts studentam varētu būt droša vieta.

Prezidents Oukss: Un es uzskatu, ka tiem mūsu auditorijas pārstāvjiem, kuri māca institūtā un pasniedz reliģiju universitātēs un koledžā, ir lielāks izaicinājums saistībā ar šo tematu. Nobriedušāki studenti vairāk sliecas domāt paši un konfrontēt nekā, piemēram, semināra studenti. Taču principi ir tie paši. Pasniegšanas veids nedaudz atšķiras vides un indivīdu brieduma dēļ, bet principi ir tie, kurus mēs pārrunājām.

Brālis Vebs: Paldies.

Prezidents Oukss: Es uzdošu jautājumu, kas nedaudz pamainīs šo tematu, taču tas mūsdienās ir diezgan aktuāls: Kā mēs varam pārliecināt savus studentus nolikt malā viedtālruņus tajā laikā, kad mēs cenšamies viņus mācīt?

Brālis Vebs: Tas, patiesībā, ir lielisks jautājums, kas ir cieši saistīts ar konfrontāciju vai domstarpībām nodarbībās, jo dažkārt tas to izraisa, vai ne? Brāli Smit?

Brālis Smits: Jā, manuprāt, ir konkrēti brīži, kad mācību laikā studentiem ir jāizslēdz un jānoliek malā savi viedtālruņi. Es domāju, ka vislabāk to viņiem palīdzēs izdarīt patīkams un interesants mācību process. Elders Balards jeb drīzāk prezidents Balards mums reiz teica, lai mēs pārliecināmies, ka ar savu mācīšanu piešķiļam dzirksti. Taču, manuprāt, ir arī brīži, kad mēs varam aicināt audzēkni izmantot savu viedtālruni mācību procesā. Izmantojot resursus vietnē ChurchofJesusChrist.org un lietotnē Evaņģēlija bibliotēka, mēs, protams, reizēm varam aicināt studentus iesaistīties mācību procesā, izmantojot ticību stiprinošo saturu, kas atrodas viņu telefonos. Un es domāju, ka tas var kļūt par svētību — par pozitīvu ietekmi uz viņiem ārpus klases, — lai viņi sāk uztvert šo ierīci par kaut ko vairāk nekā tikai ierīci spēlēm, sociālajiem tīkliem vai citu gadījumā — kārdinājuma avotu. Un viņi var mācīties, ka dažreiz šo pašu ierīci var izmantot, lai stiprinātu ticību Jēzum Kristum. Man šķiet, ka šai lietai ir nepieciešama iedvesma, kā arī sabalansētība no skolotāja puses. Taču man liekas, ka Tas Kungs mums palīdzēs saskatīt iespēju stiprināt ticību caur ierīču izmantošanu, kā arī saprast, kad tās ir jāizslēdz un jānoliek malā.

Prezidents Oukss: Jūsu ieteikums — nebūt noliedzošiem pret mobilajiem tālruņiem — man atgādina par kādu senāku pieredzi pirms 10 vai 15 gadiem, kad es apmeklēju Svētdienas skolas nodarbību, kurā piedalījās semināra vecuma jaunie vīrieši un jaunās sievietes. Es tajā ienācu ar noliedzošu attieksmi pret mobilajiem telefoniem. Taču, kad es aplūkoju klasi, kurā atradās apmēram divpadsmit studentu, es sapratu, ka tajā ir tikai viens Svēto Rakstu sējums. Visi lasīja Svētos Rakstus un sekoja nodarbībai savos telefonos. Tad es sāku saprast, ka tas nav aizliegšanas, bet gan sabalansētības jautājums.

Brālis Vebs: Labi teikts, paldies! Prezident, mums ļoti patika būt kopā ar jums, paldies par šodien sniegtajiem padomiem, un es gribētu palūgt brālim Smitam pirmajam dalīties savos iespaidos un liecībā, pēc tam es ar prieku dalītos savā liecībā un tad jums, prezident, atvēlētu visu atlikušo laiku.

Brālis Smits: Paldies. Domājot par svēto iespēju mācīt Baznīcas jauniešus un jaunos pieaugušos, kā arī par visiem BIS organizāciju pārstāvjiem, man prātā nāk mūsu dārgā pravieša, prezidenta Rasela M. Nelsona mācība. Viņš teica: „Daudzi no [Dieva] viscildenākajiem gariem — varbūt … Viņa labākā komanda … tika sūtīta uz Zemes tieši šajā laikā. … [Viņi ir] starp labākajiem, ko Tas Kungs jelkad ir sūtījis šajā pasaulē.”⁹ Un es vēlos dalīties savā pārliecībā, ka jaunieši, ar kuriem mums ir iespēja sadarboties, ir tieši tādi, kādi viņi, saskaņā ar Dieva praviešu mācīto, ir. Mums ir dota svēta privilēģija viņiem liecināt par Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos. Un šodien es liecinu par Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos; ka šī ir Viņa Baznīca, ka mūs vada Viņa mūsdienu pravieši, gaišreģi un atklājēji un ka mēs esam iesaistīti Viņa darbā, mācot pēdējo dienu jauniešus. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Brālis Vebs: Āmen. Arī es vēlos liecināt par mūsu mīlošo Debesu Tēvu un Jēzu Kristu — pasaules Glābēju un Pestītāju —, ka šī ir Viņa Baznīca un valstība uz Zemes. Es esmu ļoti pateicīgs, ka katru savas dzīves dienu varu par Viņu liecināt un mācīt citiem Viņa evaņģēliju. Es esmu pateicīgs tiem, kuri mani mācīja un svētīja ar savu ticību un liecību par Glābēju, un es esmu ļoti pateicīgs, ka varu būt daļa no šī darba, kopā ar jums mācot Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju. Un vēl es ātri gribētu piebilst, ka, domājot par mūsu Debesu Tēva mīlestību, mēs bieži runājam par to, cik ļoti Debesu Tēvs mīl mūsu studentus. Bet es vēlētos piebilst, ka es zinu, ka mūsu Debesu Tēvs mīl jūs, ka Viņš ir pateicīgs, ka jūs vēlaties pavadīt savu dzīvi, mācot Viņa bērnus, un ka Viņš mīl jūsu ģimenes, un, ja jūs turpināsiet uzticīgi kalpot, mācot Viņa bērnus, Viņš svētīs jūs un jūsu ģimenes, tāpat kā jūs svētījat Viņa bērnus ar savām mācībām, liecību un piemēru. Tāpēc paldies par to, kas jūs esat un ko darāt, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Prezidents Oukss: Āmen. Es pievienoju savu liecību tai, ko sniedza šie brīnišķīgie Tā Kunga kalpi. Ar Svētā Gara spēku es liecinu par Tēvu un Dēlu, par to, ka šis ir Viņa darbs un ka jūs esat Viņa kalpi, Jēzus Kristus evaņģēlija skolotāji. Un es lūdzu, lai pār katru no jums nāktu debesu svētības, jums kalpojot Tam Kungam un turpinot virzīties uz priekšu ar savām ģimenēm pretī mērķim, ko Dievs ir noteicis Saviem cienīgajiem bērniem, — mūžīgajai dzīvei. Un to es saku Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Visi: Āmen.