Gods Dievam augstībā
Elders Ronalds A. Rasbands
no Septiņdesmito prezidija
Priecīgus Ziemassvētkus, mani dārgie brāļi un māsas. Es izsaku savu pateicību Augstākajam prezidijam par šo īpašo iespēju dalīties savās sajūtās par svēto Ziemassvētku laiku, un mūsu Kunga un Pestītāja, Jēzus Kristus, dzimšanu.
Es vienmēr esmu gatavs klausīties Ziemassvētku vēstījumā, kas sākās ar mazā Jēzus piedzimšanu Betlēmē.
Jesaja runāja par šo notikumu jau 700 gadus, pirms tas notika: „Jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls.”1
Ķēniņš Benjamīns pravietoja: „Viņš tiks saukts Jēzus Kristus, Dieva Dēls, debesu un zemes Tēvs, visa Radītājs no iesākuma; un Viņa māte tiks saukta Marija.”2
Pravietis Nefijs dzirdēja balsi sakām: „Rīt Es nākšu pasaulē.”3
Nākamajā dienā otrā pasaules malā piedzima Kristus. Nav šaubu, ka Viņa māte Marija godbijībā raudzījās uz savu jaundzimušo dēlu, Tēva Vienpiedzimušo Dēlu.
Lūka stāsta, ka Jūdejas kalnos, kas ieskāva Betlēmi, atradās avju gani.4 Tie nebija parasti gani, bet gan „taisnīgi un svēti vīri,” kas liecinātu par Kristu.5
„Tā Kunga Eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.
Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:
jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.” …
„Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja:
Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”6
Iztēlojieties šo Jūdejas ainu — debesis bija piepildītas ar brīnišķīgas zvaigznes spožo gaismu, un debesu kori svinēja šo vienreizējo notikumu. Gani tad „steigdamies”7 aizgāja, lai ieraudzītu bērniņu, silē gulošu. Un vēlāk tie „visiem darīja zināmu”8, ko tie bija redzējuši.
Katru gadu Ziemassvētku laikā mēs ganu liecībām pievienojam savas liecības par to, ka Jēzus Kristus, burtiskā nozīmē — dzīvā Dieva dēls, nāca uz to zemes daļu, kuru mēs saucam par Svēto zemi.
Gani godbijīgi piegāja pie silītes, lai pielūgtu ķēniņu Ķēniņu. Kā mēs Viņu pielūgsim šajā svētku laikā? Vai nepārtraukti iepērkoties? Vai mēs Viņu pielūgsim, aktīvi gatavojoties svētkiem un izrotājot savas mājas? Vai tā mēs godāsim Glābēju? Vai arī mēs ienesīsim mieru satrauktās sirdīs, izrādīsim laipnību tiem, kam ir nepieciešama Viņa dievišķā mīlestība, pagodināsim Dievu, darot to, ko Viņš mums ir lūdzis darīt? Jēzus pateica vienkārši: „Nāc Man līdzi”9.
Caur pravieti Džozefu Smitu atjaunotais Jēzus Kristus evaņģēlijs ir atstājis pozitīvu ietekmi uz ticīgajiem visā pasaulē. Es pats esmu redzējis, no jūras salām līdz Krievijas plašumiem, to cilvēku dedzību, kuri ir pieņēmuši Viņa svēto vārdu.
Daži no mūsu senčiem bija starp tiem agrīnajiem svētajiem, kas devās uz Ciānu. Kāda sieviete, Hanna Last Kornabi, apmetās Spanišforkā, Jūtā. Tajā grūtajā laikā Ziemassvētki dažreiz tika atzīmēti ar apelsīnu vai izgrebtu koka rotaļlietu, vai varbūt lupatu lelli dāvanā, un ne vienmēr pat ar šo. Par 1856. gada 25. decembri Hanna rakstīja:
Pienāca Ziemassvētku vakars, un mani mazie, mīļie, savā bērnišķīgā ticībā, izkāra savas svētku zeķītes, prātojot, vai tās tiks piepildītas. Ar sāpi sirdī, kuru es no tiem slēpu, es viņus mierināju, ka par viņiem netiks aizmirsts; un viņi aizmiga ar priekpilnām gaidām uz rītu.
Mājās neesot pat kripatiņai saldumu, es nezināju, ko darīt. Es nevarēju ļaut viņiem vilties. Tad es atcerējos par vārītā ķirbja atlieto ūdeni, no kura, pastāvot vairākas stundas, bija izveidojies salds sīrups. No šī sīrupa un nedaudz garšvielām es uztaisīju piparkūku mīklu, ko, sagriežot visdažādākajās formās un veidos un izcepot uz pannas (jo man nebija cepeškrāsns), es varēju piepildīt viņu svētku zeķītes, kas viņus priecēja tik ļoti, it kā tie būtu pasaules labākie saldumi”.10
Es šajā stāstā redzu aprakstu par māti, kura strādā visu nakti, kurai nav pat cepeškrāsns, kas atvieglotu viņas pūliņus. Tomēr viņa bija apņēmusies iepriecināt savus bērnus, stiprināt viņu ticību, parūpēties, ka viņi mājās var teikt: „Laimīgi esam jau!”11 Vai šī nav patiesā Ziemassvētku vēsts?
Prezidents Monsons māca: „Mūsu iespējas ziedoties ir neierobežotas, taču tās nav mūžīgas. Ir sirdis, ko priecēt. Ir laipni vārdi, ko teikt. Ir dāvanas, ko dot.”12
Tad, kad mēs rīkojamies saskaņā ar To Kungu, — darot Viņa darbu, palīdzot apkārtējiem, — mēs liecinām, ka Viņš dzīvo un ka Viņš mūs mīl, neskatoties uz mūsu dzīves grūtībām.
Vēl viena brīnišķīga dvēsele Baznīcas vēsturē ir skotu pievērstais ticībai Džons Menzī Makfarleins. Viņš pievienojās baznīcai kopā ar savu māti atraitni un brāli un 1852. gadā devās uz Soltleiku. Viņam bija 18 gadi. Dzīves laikā viņš kļuva par zemes mērnieku, celtnieku, pat par apgabala tiesnesi, bet cilvēki viņu zināja, pateicoties viņa mūzikai.
Savu pirmo kori viņš izveidoja Sīdarsitijā un izbraukāja ar savu ansambli visus Jūtas dienvidus. Pēc uzstāšanās Sentdžordžā elders Erastsu Snovs, apustulis un kolonijas vadītājs, aicināja viņu kopā ar savu ģimeni un mūziku pārcelties uz Jūtas dienvidu koloniju.
Dzīve 1896. gadā bija ļoti grūta, un elders Snovs lūdza brālim Makfarleinam uzstāties ar Ziemassvētku programmu, kas palīdzētu cilvēkiem sajusties laimīgiem. Brālis Makfarleins vēlējās pasākumam sacerēt jaunu un interesantu muzikālu atskaņojumu. Lai cik ļoti viņš centās to sacerēt, nekas nesanāca. Viņš nepārtraukti lūdza pēc iedvesmas. Tad vienu nakti viņš piecēla savu sievu un iesaucās: „Man dziesmai ir vārdi, un domāju, ka man ir arī mūzika.” Viņš piesteidzās pie savām mazajām salona ērģelēm un nospēlēja melodiju, paralēli to pierakstot, kamēr viņa sieva viņam turēja blāvi mirgojošo gaismiņu, kas nāca no eļļas traukā peldošā degošā auduma. Šie ir tie dziesmas vārdi:
Tālajos Jūdejas plašumos
Ganiņi klausījās eņģeļos
Slavēts lai Dievs,
Slavēts lai Dievs,
Dievam lai gods Viņa augstībā!
Miers lai ir uz pasaules,
Miers nāk ļaužu dvēselēs.13
Brālis Makfarleins nekad nebija bijis Jūdejā, lai redzētu, ka līdzenumi vairāk līdzinājās klinšu nogāzēm, taču viņa mūzikas iedvesmotā ziņa izplūda no viņa dvēseles kā liecība par Pestītāja piedzimšanu Jūdejas Betlēmē — notikumu, kas izmainīja pasauli uz visiem laikiem.14
Es sniedzu savu liecību, ka mūsu Mūžīgais Tēvs dzīvo. Viņa laimes iecere bagātīgi svētī dzīves visiem Viņa bērniem visās paaudzēs. Es zinu, ka Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, ir pasaules Glābējs un Pestītājs un ka dārgais prezidents Tomass S. Monsons ir Viņa pravietis uz Zemes šodien. Šie slavinošie vārdi skan kā patiesība manās ausīs: „Dievam lai gods Viņa augstībā! Miers lai ir uz pasaules, miers nāk ļaužu dvēselēs.”15
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.