Mērķtiecīga dzīve — „patiesa nolūka” nozīme
Rendals L. Rids
Otrais padomnieks Jauno vīriešu vispārējā prezidijā
Vakars kopā ar brāli RendaluL. Ridu Vispasaules svētbrīdis jaunajiem pieaugušiem 2015.gada 11.janvāris • Brigama Janga Universitāte – Aidaho
Kas šī ir par brīnumainu iespēju — būt šovakar kopā ar jums! Man un manai sievai ir ļoti liels gods būt šeit šovakar. Interesanti, ka mans tālrunis zināja, ka manā kalendārā šodien ieplānots brauciens uz Reksburgu. Tas man pateica, kāds būs laiks, un iedeva sarakstu ar pilsētas viesnīcām un restorāniem. Mans tālrunis pat man pastāstīja par daudzām atpūtas iespējām Reksburgā šajā nedēļas nogalē.
Klau! Tomēr tagad, kad es par to domāju, — manu runu tas neparādīja kā atpūtas iespēju. Es domāju — tā jūs varat zināt, ka tas ir viedtālrunis!
Lai gan jūsu viedtālrunis neieteica šo pasākumu, ikviens no jums ir izvēlējies pavadīt stundu sava laika šovakar kopā ar mani — stundu, kuru jūs nekad neatgūsiet. Tādēļ es jūtu lielu atbildību, lai tā būtu vērtīga. Taču es zinu arī to, ka tas, ko es teikšu, nebūs tik vērtīgs kā tas, ko jums mācīs Gars, un tas būs tikai tik vērtīgs, cik liela būs jūsu apņemšanās rīkoties saskaņā ar Viņa pamudinājumiem.
Es domāju, ka jūs man piekritīsit, ka šis ir brīnumains laiks, kurā dzīvot. Sociologi manu paaudzi nodēvēja par „Baby Boomers” jeb pēckara paaudzi, tomēr šo terminu tagad reti kad lieto; nākamo paaudzi — par vidējo jeb X paaudzi; un jūs — par Y paaudzi jeb Tūkstošgades paaudzi. Jūsu paaudzi raksturo vieglā rīkošanās ar tehnoloģiskām iekārtām un tas, kā jūs lietojat sociālos medijus, jūs esat gudrāki un izglītotāki par iepriekšējām paaudzēm. Šīs iezīmes jūs padara ne tikai ārkārtīgi vērtīgus mūsdienu sabiedrībā, bet arī Tā Kunga darbā.
Jums ir vairāk izvēļu un vairāk iespēju nekā jebkad agrāk. Līdzīgi kā ar daudz ko citu mūsu dzīvē, tā ir gan svētība, gan lāsts. Pārāk daudz izvēļu un bailes pieņemt sliktu lēmumu bieži vien noved pie „lēmumu paralīzes”, kas ir viens no jūsu paaudzes izaicinājumiem. Ir daudz grūtāk koncentrēties nekā jebkad agrāk! Tiklīdz jūs nopērkat kādu jaunu tehnoloģiju, iespējams, tā jau būs novecojusi neilgu laiku pēc iziešanas no veikala. Pārāk daudz cilvēku baidās pieņemt lēmumu, jo domā, vai turpat aiz stūra nav kāda labāka iespēja. Un tā viņi gaida — un galu galā neizvēlas neko. Šajā pasīvajā stāvoklī viņiem ir viegli novērst uzmanību. Brāļi un māsas, šovakar es vēlos parunāt par pretindi šim stāvoklim — par mērķtiecīgas dzīves patiesā nolūka nozīmi.
I Mērķis
Uz mirkli iedomājieties, ka jūs esat glābšanas laivā okeānā, apkārt nav nekā cita, kā vien trakojoši viļņi, cik tālu vien acis var saskatīt. Laivai ir airi, taču uz kuru pusi irties? Iedomājieties, ka esat saskatījuši zemes apveidu. Tagad jūs zināt, uz kuru pusi jādodas. Vai zemes saskatīšana motivē un rada mērķi? Cilvēki, kuri nesaglabā skaidru mērķa apziņu, ir klaidoņi. Klaidoņi ļauj, lai pasaules straumes nolemj, kurp viņiem doties.
Ļevs Tolstojs
Dižais krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs, grāmatas Karš un miers autors, paskaidroja šo domu. Ļevam Tolstojam bija grūta jaunība. Viņa vecāki nomira, kad viņš bija aptuveni 13 gadus vecs. Viņa vecākais brālis ierādīja viņam alkohola, azartspēļu un izlaidības ceļus, tāpēc Ļevs nebija uzcītīgs students. 22 gadu vecumā viņš sāka saprast, ka viņa dzīvei trūkst īsta mērķa, un savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: „Es dzīvoju kā dzīvnieks.” Pēc diviem gadiem viņš rakstīja: „Es esmu 24 gadus vecs un vēl neko neesmu paveicis.” Tolstoja neapmierinātība motivēja sākt meklējumus dzīves garumā, lai, galvenokārt caur grūtībām un kļūdām, atrastu savas dzīves mērķi — lielo kāpēc. Pirms savas nāves 82 gadu vecumā viņš savā dienasgrāmatā secināja: „Dzīves jēga un prieks … slēpjas Dieva pilnības meklējumos un izpratnē par Dieva gribu”1— un, es piebildīšu, Dieva gribas pildīšanā.
Ir teikts, ka divas svarīgākās jūsu dzīves dienas ir diena, kad jūs piedzimāt, un diena, kad uzzinājāt, kāpēc jūs piedzimāt.2 Pateicoties tam, ka mums ir evaņģēlijs, mums nav jāpavada visa dzīve, cenšoties atklāt tās mērķi. Tā vietā mēs varam koncentrēties uz šī mērķa piepildīšanu.
Mateja 5:48 mēs lasām: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”
Es domāju, ikvienā no mums ir dabiskas alkas pēc pilnveidošanās. Taču, tā kā mēs visi kļūdāmies, daudzi no mums ir pārliecināti, ka pilnības mērķis ir nesasniedzams. Un tā tas būtu, ja vien nebūtu Izpirkšanas. Pateicoties mūsu Glābēja upurim, ir iespējama pilnība: „Jā, nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā, un noraidiet jebkādu bezdievību; un, ja jūs noraidīsit jebkādu bezdievību un mīlēsit Dievu ar visu savu spēku, prātu un sirdi, tad Viņa labvēlība ir pietiekama jums, lai ar Viņa labvēlību jūs varētu būt pilnīgiKristū” (Moronija 10:32; uzsvērums pievienots).
Mūsu Glābējs mums ir devis cerību, kas iedvesmo mūs kļūt līdzīgiem mūsu Tēvam Debesīs. Jūs zināt, tāpat kā to atklāja Ļevs Tolstojs, ka ceļā uz pilnību slēpjas prieks. Jūsu dzīvē parādās liels mērķis, kad par jūsu meklējumu kļūst sekošana Tā Kunga gribai.
Elders Teds R. Kalisters pajautāja: „Kāpēc ir tik būtiski, lai mums būtu pareiza vīzija par šo dievišķo dievbijības likteni, par kuru tik skaidri liecina Svētie Raksti un citi liecinieki? Jo līdz ar lielāku vīziju rodas lielāka motivācija.”3
Misija
Kad es biju jauns vīrietis, es gandrīz jau biju nolēmis nedoties misijā. Pēc gada koledžā un gada armijā man bija labs darbs vietējā slimnīcā, kurā strādāju par rentgena tehniķi. Kādu dienu viens no slimnīcas ķirurgiem, dakteris Džeims Pingrijs, uzaicināja mani pusdienās. Sarunas gaitā Dr. Pingrijs atklāja, ka es neplānoju braukt misijā, un viņš man pajautāja — kāpēc? Es teicu, ka esmu mazliet vecāks un, iespējams, jau bija par vēlu. Viņš man pateica, ka tas nav ļoti labs iemesls un ka viņš bija braucis misijā pēc medicīnas skolas pabeigšanas. Pēc tam viņš liecināja par savas misijas nozīmīgumu.
Viņa liecība uz mani atstāja lielu iespaidu. Tā man lika lūgt tā, kā es nekad nebiju lūdzis, — ar patiesu nolūku. Es varēju izdomāt daudzus iemeslus, kāpēc nebraukt misijā. Es biju kautrīgs, tik kautrīgs, ka pat doma par atvadu runu Svētā Vakarēdiena sanāksmē bija pietiekams iemesls, lai nebrauktu. Man bija darbs, kas man patika. Man bija iespēja saņemt stipendiju, kas zustu pēc misijas. Vissvarīgākais, man bija draudzene, kura mani gaidīja, kamēr es biju armijā, — es zināju, ka viņa negaidīs vēl divus gadus! Es lūdzu un lūdzu, lai saņemtu apstiprinājumu, ka mani iemesli bija pamatoti un man bija taisnība.
Man par lielu uztraukumu, es nevarēju saņemt vieglo „jā vai nē” atbildi, uz kuru cerēju. Tad man prātā iešāvās doma: „Ko Tas Kungs vēlas, lai es darītu?” Man nācās atzīt, ka Viņš gribēja, lai es kalpotu misijā, un tas manā dzīvē kļuva par izšķirošu brīdi. Vai es grasījos darīt to, ko es gribu, vai pildīt Tā Kunga gribu? Būtu labi, ja mēs bieži sev uzdotu šo jautājumu. Tas ir dižs piemērs, kuru ikvienam jau jaunībā jāievieš savā dzīvē. Bieži mums ir attieksme, ka „es iešu, kur Tu vēlies, lai es ietu, un darīšu to, ko Tu vēlies, lai es darītu, — tik ilgi, kamēr tas ir tur, kur es vēlos iet, un tas, ko es vēlos darīt”.
Ar pateicību jāsaka, ka es izvēlējos kalpot misijā un saņēmu aicinājumu kalpot Meksikas Ziemeļu misijā. Lai atvieglotu neziņu, es varu jums pateikt, ka mana draudzene mani negaidīja, tomēr es viņu tik un tā apprecēju! Viņa ir viena no manas dzīves lielākajām svētībām. Zinot, ka mūsu dzīves mērķis ir kļūt līdzīgiem mūsu Tēvam Debesīs, es esmu atklājis, ka nav labākas universitātes, kurā mācīties par Dieva mīlestību pret Saviem bērniem, kā laulība un ģimene. Zinot to, ko es zinu, es jūsu vietā darītu visu, lai tiktu šajā universitātē. Es saprotu, ka jau tagad ir iespējams tajā iestāties.
II Patiesais nolūks
Kad mūsu dēls mācījās runāt, viņam bija nepiesātināma zinātkāre. Savā ierobežotajā vārdu krājumā viņa mīļākais vārds bija „kāpēc”. Ja es teicu: „Ir laiks doties gulēt”, viņš atbildēja: „Kāpēc?”
„Es eju uz darbu.”
„Kāpēc?”
„Noskaitīsim mūsu lūgšanu.”
„Kāpēc?”
„Laiks doties uz baznīcu.”
„Kāpēc?”
Tas bija ļoti mīļi — vismaz pirmās 500 reizes, kad viņš to teica. Taču arī pēc tam, kad mīļums mazinājās un tā vietā radās neliels aizkaitinājums, es bija pateicīgs par šo nemitīgo atgādinājumu — izvērtēt kāpēc gandrīz visam, ko es darīju.
Es neesmu pārliecināts, vai burtam Y jūsu paaudzes nosaukumā ir liela nozīme, taču es domāju, ka ir vērtīgi uzskatīt sevi par „kāpēc” paaudzi. Mūsdienu pasaulē ir svarīgi apzināties, kāpēc jūs darāt to, ko jūs darāt.
Dzīvot ar patiesu nolūku — nozīmē saprast „kāpēc” un apzināties katras savas rīcības motīvu. Sokrāts teica: „Neizvērtēta dzīve nav dzīvošanas vērta.”4 Pārdomājiet, kā jūs pavadāt savu laiku, un regulāri jautājiet sev: „Kāpēc?” Tas jums palīdzēs attīstīt spēju redzēt tālāk par konkrēto mirkli. Ir daudz labāk lūkoties uz priekšu un jautāt sev: „Kāpēc man tas būtu jādara?”, nekā skatīties atpakaļ un teikt: „Kāpēc, ak, kāpēc es to izdarīju?” Ja vienīgais iemesls ir tāds, ka Dievs vēlas, lai jūs ko darītu, ar šo iemeslu pietiek.
Zvaigznes
Es iemācījos patiesa nolūka nozīmi, kad biju jauns semināra students. Mūsu skolotājs izaicināja mūs lasīt Mormona Grāmatu. Lai sekotu līdzi mūsu progresam, viņš izveidoja tabulu ar mūsu vārdiem kolonnā uz leju un grāmatu virsrakstiem tabulas augšā. Katru reizi, pēc kādas grāmatas izlasīšanas, pretī tavam vārdam tika ielīmēta zvaigzne. No sākuma es īpaši necentos lasīt, un nepagāja ilgs laiks, kad es atklāju, ka arvien vairāk atpalieku. Kauna sajūtas un iedzimtā sacensības gara sapurināts, es sāku lasīt. Ik reizi, kad saņēmu zvaigzni, es jutos labi. Un, jo vairāk zvaigžņu es saņēmu, jo lielāka bija mana motivācija lasīt — starpbrīžos, pēc skolas, katrā brīvā brīdī.
Šis būtu lielisks stāsts, ja es varētu pateikt, ka pirmais savā klasē pabeidzu lasīt grāmatu, taču es tas nebiju. (Starp citu, es nebiju arī pēdējais.) Bet vai jūs zināt, ko es ieguvu par Mormona Grāmatas lasīšanu? Es zinu, jūs domājat, ka es ieguvu liecību, vai ne? … taču tā nebija. Es ieguvu zvaigznes. Es ieguvu zvaigznes, jo tas bija iemesls, kāpēc es lasīju. Tas bija mans patiesais nolūks.
Moronijs skaidri aprakstīja, kā uzzināt, vai Mormona Grāmata ir patiesa: „Un, kad jūs saņemsit šos pierakstus, es gribētu pārliecināt jūs, lai jūs vaicātu Dievam, Mūžīgajam Tēvam, Kristus Vārdā, vai šie pieraksti ir patiesi; un, ja jūs vaicāsit sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū, Viņš pasludinās jums patiesību par tiem ar Svētā Gara spēku” (Moronija 10:4; uzsvērums pievienots).
Atskatoties atpakaļ, es varu redzēt, ka Tas Kungs pret mani ir bijis ļoti taisnīgs. Kāpēc gan lai es atrastu ko citu, nevis to, ko meklēju? Es nekad neapstājos un sev nepajautāju, kāpēc es lasīju Mormona Grāmatu. Es klejoju, ļaujot pasaulīgai motivācijai mani vadīt, lai uzzinātu, ka es biju lasījis pareizu grāmatu nepareizo iemeslu dēļ. Patiess nolūks nozīmē darīt labu pareizu motīvu dēļ.
Tikai pēc daudziem gadiem, kad es nevarēju izlemt — braukt misijā vai nē, es lasīju Mormona Grāmatu ar patiesu nolūku. Ja es grasījos pavadīt divus gadus, liecinot par šo grāmatu, man vispirms bija jāiegūst liecība.
Es zinu, ka Mormona Grāmata pilda tās dievišķo mērķi — liecina par Jēzus Kristus dzīvi un misiju, jo es esmu to lasījis ar patiesu nolūku.
Līdzība par apelsīniem
Es gribu dalīties mūsdienu līdzībā, kuru es saucu „Līdzība par apelsīniem”. Klausoties pārdomājiet, ko šis stāsts māca par patiesā nolūka spēku.
Bija kāds jauns vīrietis, kurš ļoti gribēja strādāt kādā kompānijā, jo tajā ļoti labi maksāja un tā bija ļoti prestiža. Viņš sagatavoja savu dzīves gājuma aprakstu un piedalījās vairākās intervijās. Galu galā viņam tika iedots viszemākā līmeņa darbs. Tad viņa ambīcijas lika tiekties uz nākamo mērķi — uz uzrauga darbu, kas viņam garantētu vēl lielāku prestižu un par kuru maksātu vairāk. Tā nu viņš paveica sev uzdotos uzdevumus. Dažus rītus viņš atnāca agrāk un palika ilgāk, lai priekšnieks redzētu, ka viņš strādā garas stundas.
Pēc pieciem gadiem radās iespēja iegūt uzrauga vietu. Taču, jaunajam vīrietim par lielu samulsumu, šis amats tika piedāvāts citam darbiniekam, kurš kompānijā bija strādājis sešus mēnešus. Jaunais vīrietis bija ļoti dusmīgs, un viņš devās pie sava priekšnieka un pieprasīja paskaidrojumu.
Dzīvesgudrais priekšnieks teica: „Pirms es atbildu uz tavu jautājumu, vai tu man neizdarītu pakalpojumu?”
„Jā, protams,” teica darbinieks.
„Vai tu vari aiziet uz veikalu un nopirkt dažus apelsīnus? Manai sievai tos vajag.”
Jaunais vīrietis piekrita un devās uz veikalu. Kad viņš atgriezās, priekšnieks pajautāja: „Kādus apelsīnus tu nopirki?”
„Es nezinu,” jaunais vīrietis atbildēja. „Jūs teicāt, lai es nopērku apelsīnus, un šie ir apelsīni. Te nu tie ir.”
„Cik tie maksāja?” priekšnieks jautāja.
„Nu, es īsti nezinu,” atskanēja atbilde. „Jūs man iedevāt 30 dolārus. Šeit ir čeks un atlikums.”
„Paldies,” teica priekšnieks. „Tagad lūdzu apsēdies un uzmanīgi vēro.”
Tad priekšnieks pasauca to darbinieku, kurš bija saņēmis paaugstinājumu, un uzdeva viņam to pašu uzdevumu. Viņš piekrita un devās uz veikalu.
Kad viņš atgriezās, priekšnieks pajautāja: „Kādus apelsīnus tu nopirki?”
„Nu,” viņš atbildēja, „veikalā bija daudz šķirņu — tur bija apelsīni bez sēklām, Valensijas apelsīni, sarkanie apelsīni, mandarīni un daudzi citi veidi, un es nezināju, kurus pirkt. Taču es atcerējos, ka jūs teicāt, ka jūsu sievai vajadzīgi apelsīni, tāpēc es pazvanīju viņai. Viņa teica, ka rīko ballīti un grasās spiest apelsīnu sulu. Tad es pajautāju pārdevējam, no kuriem apelsīniem sanāktu vislabākā sula. Viņš teica, ka Valensijas apelsīni ir ļoti sulīgi, tāpēc es tos nopirku. Atpakaļceļā es tos aizvedu uz jūsu mājām. Jūsu sieva bija ļoti apmierināta.”
„Cik tie maksāja?” priekšnieks jautāja.
„Jā, tā bija otra problēma. Es nezināju, cik daudz apelsīnu pirkt, tādēļ es atkal zvanīju jūsu sievai un pajautāju, cik daudz viesu viņa gaida. Viņa atbildēja, ka 20. Tad es pajautāju pārdevējam, cik daudz apelsīnu nepieciešams, lai pagatavotu sulu 20 cilvēkiem, un tas bija daudz. Tad es pajautāju, vai pārdevējs nevar piešķirt vairumtirdzniecības atlaidi, un viņš to izdarīja! Parasti šie apelsīni maksā 75 centus gabalā, bet es samaksāju tikai 50 centus. Te būs atlikums un čeks.”
Priekšnieks pasmaidīja un teica: „Paldies, tu vari iet.”
Viņš paskatījās uz jauno vīrieti, kurš visu bija vērojis. Jaunais vīrietis sakņupušiem pleciem piecēlās un, nomākts ejot ārā no priekšnieka kabineta, teica: „Es sapratu jūsu domu”.
Ar ko šie divi jaunie vīrieši atšķīrās? Viņiem abiem lūdza nopirkt apelsīnus, un viņi to izdarīja. Jūs varētu teikt, ka viens no viņiem nogāja „otru jūdzi” jeb bija daudz efektīvāks, jeb pievērsa lielāku uzmanību niansēm. Tomēr vislielākā atšķirība bija darba paveikšana ar patiesu nolūku, nevis vienkārši uzdotā izpildīšana. Pirmo jauno vīrieti motivēja nauda, amats un prestižs. Otro jauno vīrieti virzīja dedzīgs nolūks iepriecināt savu darba devēju un iekšējā apņēmība būt tik labam darbiniekam, cik vien viņš var būt, — un rezultāts bija acīmredzams.
Kā jūs varat pielietot šo līdzību savā dzīvē? Ar ko atšķirtos jūsu centieni ģimenē, skolā, darbā un Baznīcā, ja jūs vienmēr censtos iepriecināt Dievu un pildīt Viņa gribu, ko motivētu jūsu mīlestība pret Viņu?
III Pieteikumi
Izvairīšanās no traucēkļiem — koncentrēšanās nozīme
Cik bieži ir bijis tā, ka jūs apsēžaties pie datora, lai pildītu mājasdarbus vai kādu darba uzdevumu, kad pēkšņi reklāmā parādās kaut kas, ko jūs nesen meklējāt? Pēc tam, pārskatot interneta veikalus, jūs ievērojat, ka daži draugi arī ir tiešsaistē, un jūs sākat sarakstīties ar viņiem. Pēc tam jūs saņemat paziņojumu, ka kāds draugs ir ko publicējis Facebook, un jums noteikti ir jāredz, kas tas ir. Pirms jūs to apzināties, jūs esat zaudējuši vērtīgo laiku un aizmirsuši, kāpēc vispār apsēdāties pie datora. Tik daudz reižu mums tiek novērsta uzmanība tad, kad patiesībā mums vajadzētu rīkoties. Traucēkļi laupa jūsu laiku, kuru varētu ieguldīt labos darbos. Spēja koncentrēties palīdz mums izvairīties no traucēkļiem.
Es zinu, ka jums visiem patīk kārtot pārbaudes darbus. Tad nu šovakar es jums uzdošu nelielu pārbaudes darbu, lai noteiktu jūsu koncentrēšanās spējas. Jūs redzēsiet divas komandas: vienu tērptu baltā apģērbā un otru — melnā. Tās gatavojas padot basketbola piespēles, tāpēc es vienkārši gribu, lai jūs saskaitītu, cik piespēles izdarīs baltā komanda.
[Tiek parādīts uzmanības pārbaudes video.]
Cik daudz piespēļu jūs saskaitījāt?
Paceliet roku, ja saskaitījāt 19 piespēles. Cik daudzi saskaitīja 20? Cik daudzi saskaitīja 21? Cik daudzi saskaitīja 22?
Pareizā atbilde ir 21.
Visi tie, kas saskaitīja 21, paceliet rokas. Atstājiet paceltu roku, ja ievērojāt, kā iet kāda paveca sieviete un pēc tam pārslīd pāri grīdai. Tagad atstājiet paceltu roku, ja ievērojāt, ka austrumu kareivis aizvieto vienu no melnās komandas spēlētājiem. Vai ievērojāt, ka melnās komandas locekļi uzliek cepures?
Tagad paskatīsimies vēlreiz, un pievērsiet uzmanību tam, ko neievērojāt pirmajā reizē.
[Tiek atkārtoti parādīts uzmanības pārbaudes video.]
Vēlāk mēs dalīsimies šajā video ar jums sociālajos medijos.
Mūsu mērķis dzīvē ir tik svarīgs! Kā parāda šis pārbaudījums, mēs parasti atrodam to, ko meklējam. Jeb, kā teikts Svētajos Rakstos, „meklējiet, un jūs atradīsit” (Lūkas 11:9).
Ja mēs koncentrējamies uz pasaules lietām, mēs varam nepamanīt garīgo pasauli, kas ir mums visapkārt. Mēs varam neatpazīt tos garīgos pamudinājumus, kurus Svētais Gars dedzīgi vēlas mums dot, lai vadītu mūsu dzīvi un svētītu citus. Un pretēji — ja mēs koncentrējamies uz Gara lietām un to, „kas ir tikumīgs, jauks, labi novērtēts vai uzslavas vērts” (Ticības apliecinājumi 1:13), tad kārdinājumi un pasaules traucēkļi, visticamāk, mūs nenovērsīs no ceļa. Labākais veids, kā izvairīties no traucēkļiem, ir koncentrēties tieši uz mūsu mērķi un dedzīgi nodoties labiem darbiem. Uzmanīgi izvēlies savu mērķi — netērē laiku kalnā kāpšanai tikai tāpēc, lai atklātu, ka esi uzkāpis nepareizajā kalnā.
Mazo lietu spēks
Trīsdesmit piecus gadus pēc tam, kad es „sakārtoju” savas dzīves mērķi un nolēmu kalpot misijā, mans dēls mudināja mani kopā ar viņu apmeklēt Meksiku un, cerams, atrast kādu no cilvēkiem, kuru es biju mācījis. Mēs apmeklējām Svētā Vakarēdiena sanāksmi mazā pilsētā, kurā es sāku savu misiju, domājot, ka es varētu kādu atpazīt, taču nevienu neatpazinu. Pēc sanāksmes es jautāju bīskapam, vai viņš manis izveidotajā sarakstā neatpazīst kādu cilvēku, kuru es biju mācījis un kristījis. Es nepazinu nevienu pašu. Viņš paskaidroja, ka ir Baznīcas loceklis tikai piecus gadus. Viņš ierosināja, lai es aprunājos ar kādu citu vīru, kurš bijis Baznīcas loceklis 27 gadus — lai gan tas līdzinājās šāvienam tumsā, tomēr bija vērts mēģināt. Mēs kopā bez panākumiem pārskatījām manu sarakstu, līdz nonācām pie pēdējā vārda. Leonora Lopeza de Enrikesa
„Ak, jā,” viņš teica. „Šī ģimene ir citā bīskapijā, taču apmeklē baznīcu šajā ēkā. Viņu Svētā Vakarēdiena sanāksme ir nākamā, viņiem drīz vajadzētu būt šeit.”
Mēs bijām gaidījuši tikai 10 minūtes, kad Leonora ienāca ēkā. Lai gan viņai bija jau vairāk nekā 70 gadu, es viņu tūlīt atpazinu, un viņa atpazina mani. Mēs ilgi un ar asarām apskāvāmies.
Viņa teica: „35 gadus mēs esam lūguši, lai tu atgrieztos un mēs varētu tev pateikties par to, ka ienesi evaņģēliju mūsu ģimenē.”
Kad ēkā ienāca pārējie ģimenes locekļi, mēs apskāvāmies un raudājām. Ar acu kaktiņu es varēju redzēt, ka mans dēls stāv kopā ar diviem pilnlaika misionāriem, kuri ar kaklasaitēm slaucīja asaras.
Kad mēs kopā ar šo ģimeni apmeklējām Svētā Vakarēdiena sanāksmi, bija brīnišķīgi uzzināt, ka viens no Leonoras dēliem bija bīskaps, pie klavierēm bija mazdēls, mazmeita bija koriste, vairāki mazdēli bija jaunie vīrieši Ārona priesterībā. Viena no meitām bija precējusies ar vienu no padomniekiem staba prezidijā. Vēl viena meita bija precēta ar tuvējās bīskapijas bīskapu. Lielākā daļa no Leonoras bērniem bija kalpojuši misijā, un tagad misijās kalpoja arī mazdēli.
Mēs uzzinājām, ka Leonora bija daudz labāka misionāre, nekā bijām mēs. Šodien viņas bērni ar pateicību atceras, kā viņa nenogurdināmi mācīja viņiem evaņģēliju: par desmitās tiesas un tempļu nozīmi, Svēto Rakstu studēšanu, lūgšanu un ticību uzticēties tai. Viņa mācīja viņiem, ka mazi lēmumi ar laiku pārvēršas pilnvērtīgā, taisnīgā un laimīgā dzīvē, un viņi mācīja to citiem. Kopumā, pateicoties šai brīnišķīgajai ģimenei, Baznīcai bija pievienojušies vairāk nekā 500 cilvēku. Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kādēļ Tas Kungs vēlējās, lai es dotos misijā. Tas man mācīja, ka centieni darīt Tā Kunga gribu rada mūžīgas sekas.
Tas viss sākās ar vienkāršu sarunu pusdienlaikā. Es bieži domāju — ja Dr. Pingrijs būtu vairāk koncentrējies uz savu karjeru vai citiem pasaulīgiem sasniegumiem, viņš man nekad nebūtu pajautājis, kāpēc es nekalpoju misijā. Taču viņš koncentrējās uz citiem un uz Tā Kunga darba virzīšanu uz priekšu. Viņš iesēja sēklu, kas bija izaugusi un nesusi augļus, un turpina plaukt jeb vairoties arvien plašāk. Iedvesmotas domas rada labus darbus; labi darbi rada citus labus darbus un tā tālāk — mūžīgi.
Marka 4:20 teikts: „Un labā zemē sētie ir tie, kas vārdu dzird un pieņem un augļus nes, trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus.”
Svētie Raksti labi parāda, ka mazām, vienkāršām, taču mērķtiecīgām rīcībām var būt pārsteidzošas sekas. Alma mācīja savu dēlu Helamanu:
„Ar mazām un vienkāršām lietām tiek paveiktas diženas lietas. …
… Ar ļoti maziem līdzekļiem Tas Kungs samulsina gudro un īsteno glābšanu daudzām dvēselēm” (Almas 37:6–7).
Vienai no dzīves pirmajām mācībām būtu jābūt tādai, ka mazajām lietām, ko mēs ik dienu darām, ir liela, spēcinoša ietekme. Mazās un vienkāršās lietas ir arī jūsu dzīvē šajā brīdī — tās vai nu strādā jūsu labā, vai pret jums. Gluži tāpat, kā Tas Kungs tās izmanto, lai jūs iedvesmotu, Sātans tās izmanto, lai novērstu jūsu uzmanību un lēni, gandrīz nemanāmi novestu jūs no ceļa.
Mūsu izaicinājums ir tas, ka tad, kad mēs redzam kādu brīnišķīgu ģimeni vai finansiāli veiksmīgu cilvēku, vai garīgi spēcīgu personu, mēs neredzam visas tās mazās un vienkāršās lietas, kas viņu tādus ir padarījušas. Mēs vērojam olimpiskos sportistus, taču mēs neredzam gadiem ilgus ikdienas treniņus, kas viņus padara par čempioniem. Mēs ejam uz veikalu un pērkam svaigus augļus, taču mēs neredzam, kā tiek iesēta sēkla, kā tiek rūpīgi audzēts un kā tiek novākta raža. Mēs skatāmies uz prezidentu Monsonu un citiem augstākajiem pilnvarotajiem, un mēs jūtam viņu garīgo spēku un labestību, taču mēs neredzam, kā dienu no dienas atkal un atkal tiek izpildītas vienkāršas ikdienas darbības. Tās ir viegli paveicamas lietas, taču tās ir arī viegli nedarīt — it īpaši tāpēc, ka rezultāti nav acumirklīgi.
Mēs dzīvojam acumirklīgā pasaulē. Mēs vienā brīdi gribam nonākt no sēklas iesēšanas līdz ražas novākšanai. Mēs esam ļoti pieraduši panākt tūlītēju rezultātu — ik reizi, kad mums jāuzgaida vairāk par dažām sekundēm, lai Google atbildētu uz ikvienu mūsu jautājumu, mēs kļūstam aizkaitināti —, taču mēs aizmirstam, ka šis iznākums ir kopīgs paaudžu darba un upura rezultāts.
Alma Helamanam dod padomu, kas lieliski noder šodien. Runājot par Liahonu un „daudziem citiem brīnumiem”, kas vadīja Lehija ģimeni „dienu no dienas”, viņš teica:
„[Tāpēc], ka šie brīnumi tika darīti ar maziem līdzekļiem, tā rādīja viņiem brīnumainus darbus. Viņi bija laiski un aizmirsa izmantot savu ticību un uzcītību, un tad šie brīnumainie darbi beidzās, un viņi nevirzījās uz priekšu savā ceļojumā; …
Ak mans dēls, nebūsim laiski dēļ šī ceļa viegluma; jo tā tas bija ar mūsu tēviem; jo tā tas bija tiem sagatavots, ka, ja viņi raudzītos, viņi varētu dzīvot; tieši tāpat tas ir ar mums. Ceļš ir sagatavots, un, ja mēs raudzīsimies, mēs varēsim dzīvot mūžīgi.
Un tagad, mans dēls, skaties, lai tu rūpētos par šīm svētajām lietām, jā, skaties, lai tu raudzītos uz Dievu un dzīvotu” (Almas 37:40–41, 46–47).
Trīs mazas un vienkāršas lietas
Es vēlos uzsvērt trīs mazus un vienkāršus veidus, kā „raudzīties uz Dievu”, kas palīdzēs mums saglabāt mūsu koncentrēšanos uz mūsu mūžīgo mērķi. Neviens no tiem jums nebūs pārsteigums — jūs to esat dzirdējuši jau daudzas reizes. Taču es liecinu, ka, ja šīs trīs lietas tiek darītas pastāvīgi un ar patiesu nolūku, tās ne tikai ietekmē uz labu — tās izšķir visu. Ja jūs sapratīsiet — es domāju, tiešām sapratīsiet — lielo kāpēc, kas slēpjas aiz katras no šīm vienkāršajām darbībām, tās bez šaubām kļūs par jūsu dzīves prioritāti.
Pirmkārt, kad mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu, mēs pārāk bieži to darām mehāniski. Skatoties šo video, ievērojiet, ka galvenais mērķis ir atcerēties, un pārdomājiet, kāpēc tas ir tik svarīgi.
Elders Džefrijs R. Holands: „Kad pēdējās un īpaši pagatavotās Pashā vakariņas tuvojās beigām, Jēzus paņēma maizi, svētīja to un pārlauza, un deva Saviem apustuļiem, sacīdams:
Jēzus Kristus: „Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami! Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas. To darait Mani pieminēdami!””
Elders Holands: „Kopš tā notikuma augšējā istabā Ģetzemanes un Golgātas priekšvakarā, apsolījuma bērni ir saistīti ar derību — atcerēties Kristus upuri jaunākā, augstākā, daudz svētākā un personīgākā veidā. Pieņemot mazo ūdens glāzīti, mēs pieminam Kristus izlietās asinis un Viņa dziļi garīgās ciešanas.
Ar gabaliņu maizes, kas vienmēr tiek lauzta, svētīta un pasniegta pirmā, mēs pieminam Viņa sasisto ķermeni un salauzto sirdi.
Svētā Vakarēdiena vienkāršajos un skaistajos vārdos, ko saka šie jaunie priesteri, šķiet, ka galvenais vārds, ko mēs dzirdam, ir atcerēties.
Ja mūsu galvenais uzdevums ir atcerēties, par ko mēs varētu domāt, kad mums tiek pasniegti šie vienkāršie un vērtīgie simboli?”
Jēzus Kristus: „Un tas būs kā liecība Tēvam, ka jūs vienmēr Mani atceraties. Un, ja jūs vienmēr atcerēsities Mani, Mans Gars būs ar jums.”
Teksts uz ekrāna: Kā jūs „vienmēr atcerēsities” Viņu?5
Domājiet par to, kā pastāvīgas Viņa Gara klātbūtnes spēcinošais iespaids var ietekmēt katru mūsu dzīves jomu, kad mēs vienmēr atceramies Viņu un ievērojam Viņa baušļus. Domājiet, kā tas varētu ietekmēt mūsu ikdienas lēmumus un apziņu par citu cilvēku vajadzībām.
Ir neskaitāmi veidi, kā mēs varam turēt savu solījumu — vienmēr atcerēties Glābēju dienas gaitā. Kā jūs vienmēr atceraties Viņu?
Lielākā daļa atbildētu: „Lūdzot un studējot Svētos Rakstus.” Un jums būtu taisnība, ja — un tas ir liels ja — tas tiek darīts ar patiesu nolūku.
Lūgšana un Svēto Rakstu studēšana ir nākamās divas mazās un vienkāršās lietas, kuras vēlos uzsvērt.
Tas Kungs ir skaidri pateicis, cik neefektīvas ir mūsu lūgšanas, kad mēs tās skaitām ieraduma pēc: „Tiek ieskaitīts par ļaunu cilvēkam, ja viņš lūdz, un ne ar patiesu sirdi; jā, un tas nelīdz tam nenieka, jo Dievs tādus nepieņem” (Moronija 7:9).
Patiesais lūgšanas nolūks ir uzsākt divpusēju sarunu ar mūsu Debesu Tēvu, ar nodomu ievērot Viņa padomu, lai kāds tas arī nebūtu: „Apspriedies ar To Kungu visā, ko tu dari, un Viņš tevi virzīs uz labo; jā, kad tu apgulies naktī, apgulies Tai Kungā, lai Viņš sargātu tevi, kad tu guli; un, kad tu celies no rīta, lai tava sirds ir pilna ar pateicību Dievam; un, ja tu tā darīsi, tu tiksi paaugstināts pēdējā dienā” (Almas 37:37).
Lūgšana un Svēto Rakstu studēšana dabiski iet roku rokā. Kad mēs studējam Svētos Rakstus un mūsdienu praviešu vārdus, tiek pavērta personīgās atklāsmes plūsma. Svētajos Rakstos rodamie piemēri un brīdinājumi mūsu vēlmes padara cēlākas. Tā pieaug mūsu izpratne par Tā Kunga prātu un gribu.
Gan pagātnes, gan mūsdienu pravieši ir lūguši, lai mēs darītu mazas un vienkāršas lietas, piemēram, lūdzam un studējam Svētos Rakstus. Tad kāpēc gan visi to nedara? Viens iemesls, iespējams, ir tas, ka mēs ne uzreiz varam redzēt dramatiskās negatīvās sekas, ja izlaižam vienu vai divas dienas, — gluži tāpat kā mūsu zobi nesatrūd un neizkrīt pēc pirmās reizes, kad esam aizmirsuši tos iztīrīt. Lielākā daļa seku — gan pozitīvās, gan negatīvās — būs redzamas vēlāk, ar laiku. Taču tās būs redzamas.
Pirms vairākiem gadiem es savā pagalmā iestādīju divus vienas šķirnes un vienāda izmēra kokus. Vienu es iestādīju vietā, kur ikdienā bija maz saules, un otru es iestādīju vietā, kur bija daudz saules gaismas. Nākamā gada laikā es neievēroju lielu atšķirību abu koku augšanā, taču tad es kopā ar sievu devos trīs gadus garā misijā. Kad es atgriezos, mani šokēja lielā atšķirība! Laika gaitā ikdienas nepietiekamās saules gaismas ietekmējošais efekts radīja lielu atšķirību abu koku augšanā. Tas pats notiek mūsu dzīvē, kad ik dienu atklājam sevi visas gaismas avotam. Mēs varam nepamanīt tūlītējas izmaiņas, taču nešaubieties, ka jūsos notiek pārmaiņas un ar laiku būs redzami rezultāti.
Šo vienkāršo ikdienas darbību, kas veiktas ar mērķi un patiesu nolūku, spēcinošā ietekme var radīt lielas pārmaiņas visās jūsu dzīves jomās. Tās var izšķirt, vai jūs ar grūtībām dzīvosiet parastu dzīvi, vai arī būsiet ļoti veiksmīgi un īstenosiet visu savu potenciālu.
Es bieži esmu pārdomājis savu dzīvi un domājis, kāpēc man bija tik grūti pieņemt lēmumu doties misijā. Tas bija grūti, jo es biju novirzījies — zaudējis skatu uz savu mūžīgo mērķi. Manas vēlmes un mana griba nebija saskaņotas ar Tā Kunga gribu; citādi lēmums būtu bijis vieglāks. Un kāpēc tās nebija saskaņotas? Es gāju uz baznīcu un pieņēmu Svēto Vakarēdienu svētdienās, taču es nekoncentrējos uz tā nozīmi. Es lūdzu, taču visbiežāk tas notika mehāniski. Es lasīju Svētos Rakstus, taču tikai periodiski un bez patiesa nolūka.
Es ceru, ka, šodien klausoties, jūs caur Gara čukstiem sajutāt, kas jums būtu jādara, lai dzīvotu apdomīgu un mērķtiecīgu dzīvi. Es iedrošinu jūs ievērot šos pamudinājumus. Neļaujiet, lai domas par to, ko jūs jau esat vai neesat izdarījuši, atņemtu jums drosmi. Ļaujiet, lai Glābējs „nomazgā” visas pagātnes kļūdas. Neaizmirstiet, ko Tas Kungs ir teicis: „Cik bieži tie nožēloja grēkus un meklēja piedošanu ar patiesu nolūku, tik tiem tika piedots” (Moronija 6:8; uzsvērums pievienots).
Sāciet tagad. Dzīvojiet mērķtiecīgu dzīvi. Pielietojiet ikdienas disciplīnas spēku svarīgās savas dzīves jomās. Es apsolu, ka pēc gada jūs vai nu būsiet priecīgi, ka sākāt šodien, vai vēlēsities, kaut būtu to darījuši.
Es vēlos, lai jūs pārdomātu šos trīs jautājumus. Es aicinu jūs dalīties savās atbildēs sociālajos medijos, izmantojot #ldsdevo.
Pirmais: Vai jūs to varat? Vai jūs varat veikt šīs trīs mazās un vienkāršās lietas? Vai jūs varat censties turēt savu derību — „vienmēr atcerēties Viņu” (M&D 20:77, 79)? Vai jūs varat atrast laiku, lai lūgtu ar patiesu nolūku un ik dienu studētu Svētos Rakstus?
Otrais: Vai tas darbosies? Vai jūs patiesi ticat Tā Kunga apsolījumam? Vai jūs ticat, ka spēcinošajam efektam, kuru rada pastāvīga Dieva Gara klātbūtne, būs dziļa ietekme uz visiem jūsu dzīves aspektiem?
Visbeidzot: Vai tas ir tā vērts?
Es liecinu, ka tas ir tā vērts un izšķir visu. Darot šīs lietas, jūs atklāsiet, ka pats svarīgākais „kāpēc” itin visā, ko jūs darāt, ir tas, ka jūs mīlat To Kungu un atzīstat Viņa lielo mīlestību pret jums. Kaut ikviens no jums rastu lielu prieku savos pilnības meklējumos un Viņa gribas izpratnē un pildīšanā! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
© 2015 by Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības aizsargātas. Angļu val. teksta apstiprinājums: 12/14. Tulkojuma apstiprinājums: 12/14. „Living with a Purpose: The Importance of ‘Real Intent’” tulkojums. Latvian PD10053116 153