61:17

Nobaudīt gaismu

Elders Lins G. Robinss

no Septiņdesmito prezidija

Vakars ar elderu Linu G.Robinsu Vispasaules svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2015.gada 3.maijs • Soltleikas tabernakls

Brāļi un māsas, esiet sveicināti šajā vispasaules svētbrīdī jaunajiem pieaugušajiem, un īpašu sveicienu es sūtu tiem, kas šogad beigs semināru. Tas ir uzslavas vērts sasniegums un liecina par jūsu ticību un mīlestību pret To Kungu. Es aicinu jūs sekot daudzu citu šovakar šeit klātesošo piemēram un turpināt savus garīgo zinību meklējumus vietējā reliģijas institūtā vai Baznīcas universitātē. Es apsolu jums, ka arī turpmāk jūs saņemsiet svarīgu vadību visos citos būtiskajos savas dzīves lēmumos, kā arī satiksiet cilvēkus, kuriem būs nozīmīga ietekme jūsu dzīvē.

Šovakar jūs dzirdēsiet mani liecinām par To Kungu Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju. Jūs dzirdēsiet mani sakām vārdus „es zinu”. Es vēlos jums pastāstīt, kā es uzzināju, ka Viņš burtiskā nozīmē ir Dieva Dēls, pasaules Glābējs un Pestītājs, un ka Viņa evaņģēlijs ir patiess.

Es arī vēlos jums palīdzēt atklāt, ka jūsu liecība par To Kungu Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju ir daudz stiprāka, nekā jūs, iespējams, domājat.

Kur mana liecība atrodas ticības spektrā?

Es vēlos sākt, liekot jums veikt garīgu pašnovērtējumu. Paskatieties uz šo līniju šajā attēlā un novērtējiet savu liecību šajā ticības spektrā:

Slide from a Powerpoint presentation given by Elder Lynn G. Robbins for May 3, 2015 CES Devotional.

Apakšā ir ateists. Ateistam dosim nulli punktu. Skalas augšā ir 10 punktu jeb pilnīgas zināšanas par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju. Kā jūs vērtējat sevi šajā spektrā? Es pieņemu, ka daudzi no jums novērtēs sevi zemāk, nekā esat pelnījuši.

Iegaumējiet punktu skaitu, ko sev piešķīrāt, lai noskaidrotu, vai tas nepalielināsies šīs prezentācijas laikā, kad mēs pārrunāsim dažādus ticību stiprinošus liecības aspektus un to, kā katrs palīdz virzīties uz priekšu ticības spektrā un gūt lielāku mieru un laimi.

Alma aicina katru cilvēku spert pirmo soli šajā ticības spektrā, „lai pārbaudītu manus vārdus, un izmanto[tu] kaut kripatiņu ticības, jā, pat ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt” (Almas 32:27; uzsvars pievienots).

Vēlme

Tālāk dotais ieskats ilustrē to, ka ir gudri spert šo pirmo soli — vēlēties ticēt.

1623. gadā piedzima franču brīnumbērns, matemātiķis un izgudrotājs Blēzs Paskāls. Starp viņa atklājumiem bija matemātiskā varbūtības teorija, kas ir pamatā racionālās izvēles teorijai — loģiskam paņēmienam optimālu lēmumu pieņemšanai. Ar lēmumu teorijas palīdzību Paskāls vērīgi secināja, ka dzīves spēlē cilvēki nevar izvairīties no dzīves lielākās derību likmes, proti, vai Dievs pastāv, vai nepastāv. Tas kļuva pazīstams kā „Paskāla derības”, kur uz spēles ir likta cilvēka dzīve — jeb, precīzāk, viņa vai viņas mūžīgā dzīve, kā tas ir parādīts šajā attēlā:

Aiļu virsrakstos ir divas iespējas: vai nu Dievs pastāv, vai nepastāv. Rindiņās arī ir divas iespējas: es varu izvēlēties vai nu ticēt, vai neticēt.

Iznākumā ir iespējamas šādas kombinācijas:

Ja Dievs pastāv, un es ticu un attiecīgi rīkojos, es varu iemantot mūžīgo dzīvi.
Ja es ticu, un Dieva nav, es neko nezaudēju.
Ja es neticu Dievam, negodāju Viņu un neklausu Viņam, es zaudēju mūžīgo dzīvi.
Ja es neticu, un Dieva nav, es neko negūstu.
„Paskāla derības” pierāda, ka optimālais lēmums ir ticēt Dieva pastāvēšanai un ka tikai muļķis saderētu pret Dieva pastāvēšanu, tāpēc ka viņš var visu zaudēt un neko nevar iegūt.

Pazudušais dēls varētu iebilst, sakot, ka viņš zaudē iespēju „ēst, dzert un līksmoties” (2. Nefija 28:7), kas ir maza mierinājuma balva, salīdzinot ar to, kas likts uz spēles. Viņam var „bū[t] prieks par saviem darbiem uz laiku, [taču] ar laiku nāk gals” (3. Nefija 27:11). Viņa sapņi par līksmošanos un uzdzīvi kļūst par īstu murgu, kad viņš neizbēgami pamostas un sajūt garīgās paģiras, un pats atskārš, ka „bezdievība nekad nav bijusi laime” (Almas 41:10), un vēlāk, pastardienā, kad viņš „atzīs Dieva priekšā, ka Viņa sodi ir taisnīgi” (Mosijas 16:1). Savā laikā viņš saprot, ka viņu ir piemuļķojis ilūziju meistars ar savu iecukuroto un baudkārē maskēto postu. Tādēļ „lai tava sirds neiekarst pret grēciniekiem” (Sal. Pam. 23:17).

Paldies Dievam, ka pazudušajam dēlam bija otra iespēja — viena no lielajām mācībām, ko Glābējs sagaida, ka mēs apgūsim no šīs līdzības (skat. Lūkas 15:11–32).

Iestādiet sēklu — sāciet mācīties

Alma apraksta nākamo soli:

„Ļaujiet šai vēlmei darboties jūsos, līdz kamēr jūs noticēsit tik daudz, ka varēsit atbrīvot vietu kaut daļai no maniem vārdiem.

Tagad mēs salīdzinām vārdu ar sēklu. Tad, ja jūs atbrīvosit vietu, [ļaujiet], lai sēkla … tikt[u] iedēstīta jūsu sirdī” (Almas 32:27–28; uzsvars pievienots).

Sēklas iedēstīšana nozīmē, ka jūs esat sākuši rīkoties saskaņā ar šo vēlmi, saņēmuši iedvesmu pārbaudīt Dieva vārdu. Jūs esat sākuši mācību procesu.

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, šim mācību procesam ir jāattīstās divos veidos: „Un tā kā visiem nav ticības, meklējiet uzcītīgi un māciet cits citam gudrības vārdus; jā, meklējiet labākajās grāmatās gudrības vārdus; meklējiet zināšanas, patiesi studējot, un arī ar ticību” (M&D 88:118; uzsvars pievienots).

Svētie Raksti arī māca mums par diviem mācību kanāliem, pa kuriem Gars māca mūs:

„Jā, lūk, Es pateikšu tev tavā prātā un tavā sirdī ar Svēto Garu, kurš nāks pār tevi un kurš mitīs tavā sirdī.

Tagad, lūk, šis ir atklāsmes gars” (M&D 8:2–3; uzsvars pievienots).

Mācību metožu un mācību kanālu saskaņošana

Pirms atgriezties pie ticības spektra, es vēlos ilustrēt savstarpējo saikni starp šīm divām mācību metodēm un diviem mācību kanāliem. Savstarpēji savienojot tās, jūs iegūsiet dažus noderīgus ieskatus par to, kā mēs turpinām progresēt šajā ticības spektrā.

Kad Džozefs Smits uzzināja par lūgšanu studējot, viņš lasīja Bībelē: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots” (Jēkaba v. 1:5).

Džozefs uzzināja par lūgšanu ar ticību, kad rīkojās saskaņā ar savu pārliecību un devās Svētbirzī, un lūdza Dievu.

Attēla augšpusē ir divi mācību kanāli — prāts un sirds.

Mācīšanās studējot „savienošana” ar prātu

Kad mēs meklējam zināšanas studējot, Tas Kungs uzrunā mūsu prātu iedvesmotu domu veidā. „Studēšanas” un „prāta” krustošanās vietā mēs varētu pievienot vēl arī šādus vārdus: domas, intereses, zinātkāre, pārbaudīt, studēt, pētīt, apdomāt, jautājumi un pārdomas.

Iedvesmoti jautājumi liek cilvēkam aizdomāties, un kaut kā apdomāšana Gara ietekmē ved jūs uz nākamo mācību līmeni, kur studēšana krustojas ar sirdi.

Mācīšanās studējot „savienošana” ar sirdi

Apdomājot kaut ko, jūs kopjat sēklu, un tā sāk dzīt asnus, un jūs sākat sajust Gara iedvesmu. Tieši sirds jeb iedvesmotas sajūtas pārvērš domas ticībā.

Alma to raksturo šādi: „Ja tā ir īsta sēkla, laba sēkla, ja jūs to neizmetīsit ar savu neticību, pretojoties Tā Kunga Garam, lūk, tā sāks briest jūsu krūtīs; un, kad jūs izjutīsit šīs briešanas kustības, jūs teiksit sevī — vajadzētu būt, ka tā ir laba sēkla jeb ka šis vārds ir labs, jo tas sāk paplašināt manu dvēseli; jā, tas sāk apgaismot manu sapratni, jā, tas sāk kļūt man patīkams” (Almas 32:28; uzsvars pievienots).

Lai arī mēs parasti vārdu saprast saistām ar prātu, vairāki Svēto Rakstu panti saista sapratni ar sirdi, piemēram: „Un viņu sirdis bija atvērtas un viņi saprata savās sirdīs tos vārdus, ar kuriem Viņš lūdza” (3. Nefija 19:33). Runājot par Jēkaba vēstules 1:5, jaunais Džozefs teica: „Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī ienāca šoreiz manējā” (Džozefs Smits — Vēsture 1:12).

Par šādām sajūtām Alma saka: „Tad lūk, vai tas nenostiprinās jūsu ticību?” Es saku jums: Jā, neskatoties uz to, tas nav vēl izaudzis līdz pilnīgām zināšanām” (Almas 32:29; uzsvars pievienots).

Tās vēl nav pilnīgas zināšanas. Tomēr, kad mūsu sirds ir saviļņota, tas mūs iedvesmo spert nākamo soli ticības spektrā. Džozefa gadījumā, tas iedvesmoja viņu rīkoties un pieņemt garīgo aicinājumu — lūgt Dievu. Viņš „nesaņ[ēma] liecību, līdz [viņa] ticība neb[ija] pārbaudīta” (Etera 12:6).

Mācīšanās ar ticību „savienošana” ar prātu

Mācīšanās ticībā prasa rīcību saskaņā ar sajūtām un uzskatiem.¹ Glābējs izteica šo aicinājumu — mācīties ar ticību, kad teica: „Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis” (Jāņa 7:17; uzsvars pievienots). Šajā pantā Glābējs māca mums, ka darīšana ir rīkošanās ticībā, kas pārvērš pārliecību zināšanās. Negatīvi noskaņotos Viņš pamāca: „Ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā” (Jāņa 10:38; uzsvars pievienots).

Runājot par zināšanu, Alma saka:

„Un tad lūk, tādēļ ka jūs esat pārbaudījuši un iedēstījuši sēklu, un tā briest un dīgst, un sāk augt, jums vajadzēs atzīt, ka šī sēkla ir laba.

Un lūk, vai jūsu zināšanas ir pilnīgas? Jā, jūsu zināšanas ir pilnīgas par šo lietu, un jūsu ticība dus; un tas ir tāpēc, ka jūs zināt, … jūsu sapratne tiek apgaismota un jūsu prāts sāk paplašināties” (Alma 32:33–34; uzsvars pievienots).

Rīcība saskaņā ar ticību ir devusi jums zināšanas.

Vārdiem, kurus mēs saistām ar mācīšanos ticībā un prātu, mēs varam pievienot vēl šādus vārdus: pilnīgas zināšanas, lūgt, nožēlot grēkus, mainīt uzvedību, paklausīt, pieredzes un nogaršot.

Alma lieto darbības vārdu nogaršot ļoti īpatnā veidā, runājot par gaismas nobaudīšanu. Ieklausieties:

„Ak tad, vai tas nav patiesi? Es saku jums: Jā, jo tā ir gaisma; un viss, kas ir gaisma, ir labs, tāpēc ka tas ir izprotams, tādēļ jums jāzina, ka tas ir labs; un tad lūk, kad jūs esat izbaudījuši šo gaismu, vai jūsu zināšanas ir pilnīgas?

Lūk, es saku jums: Nē, nedz arī jums vajag nolikt malā jūsu ticību, jo jūs esat izmantojuši savu ticību, lai iedēstītu sēklu, lai jūs varētu pārbaudīt un zināt, vai sēkla bija laba” (Almas 32:35–36; uzsvars pievienots).

Gaismas „nogaršošana” un izbaudīšana ir devusi jums pilnīgas zināšanas par šo lietu, jeb zināšanas, ka sēkla ir laba. Šī gaisma aicina jūs nākt pie Jēzus Kristus, „un Dieva spēk[s] dar[a] brīnumus [jūsos] … un pievēr[š] [jūs] Tam Kungam” (Almas 23:6).

Mācīšanās ar ticību „savienošana” ar sirdi

Alma turpina: „Un lūk, kad koks sāks augt, jūs sacīsit: Kopsim to rūpīgi, … ar lielu uzcītību un pacietību, raudzīdamies pēc tā augļiem. …

… Lūk, ar laiku jūs plūksit [jeb nogaršosit] tā augļus, kas ir paši dārgākie” (Almas 32:37, 41–42; uzsvars pievienots).

Augļa nobaudīšana virza mūs uz priekšu līdz vietai, kur mācīšanās ticībā krustojas ar sirdi. Šeit mēs atklājam, ka auglis patiesi ir salds un dārgs. Sekošana Jēzum Kristum un Viņa gribas darīšana ļauj mums vairākos veidos nobaudīt Viņa veikto Izpirkšanu un evaņģēliju. Agrāk šajā procesā mūsu sirds bija dziļi saviļņota. Tagad „sirdī noti[ek] varena pārmaiņa”, kā aprakstīja Alma (Almas 5:12), un Gars mūsu pieredzi un zināšanas pārvērš pievēršanā.

Kad mēs esam „pievērsti Tam Kungam” (Almas 23:8), mēs sekojam Glābējam, topot kristīti un saņemot Svētā Gara dāvanu. Kad „nobaudām evaņģēlija augļus”, mēs pieredzam svētības un tādu prieku un laimi, ka vēlamies dalīties tajā ar citiem, kā to darīja Lehijs: „Un, kad es nobaudīju tā augli, tas piepildīja manu dvēseli ar ļoti lielu prieku; tādēļ es sāku vēlēties, lai mana ģimene arī nobaudītu no tā, jo es zināju, ka tas bija visiekārojamākais no visiem augļiem” (1. Nefija 8:12).

Būt „pievērst[am] Tam Kungam” burtiskā nozīmē ir varenās pārmaiņas un pārvēršanās, kļūstot līdzīgiem Jēzum Kristum, „[ļaujoties] Svētā Gara mudinājumam un [atmetot] miesīgo cilvēku, un [kļūstot] par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu” (Mosijas 3:19). Plašākā vārda nozīmē mūsu pievēršana nebūs pabeigta, kamēr garīgi nebūsim sasnieguši „Kristus diženuma pilnības mēru” (Efeziešiem 4:13). Tā būs visa mūža nodarbe un ticība Viņam, un ar Viņa labvēlību jeb dievišķo palīdzību (skat. 2. Nefija 25:23).

Šī pievēršanās mūža garumā nepārprotami prasīs nepārtrauktu barošanu no mūsu puses, lai izvairītos no nokalšanas, ko raksturo Alma: „Bet, ja jūs izturaties nevērīgi pret koku un nedomājat par tā kopšanu, lūk, tas neiesakņosies, un, kad nāk saules svelme un to apdedzina, … tas nokalst” (Almas 32:38).

Tāpēc jums ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. Tāpēc, ja jūs virzīsities uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēsit līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve” (2. Nefija 31:20; uzsvars pievienots).

Šī varenā pārmaiņa un pievēršanās nenozīmē, ka mums vairs nebūs jautājumu. Tomēr, nobaudījuši gaismu, jautājumiem vajadzētu raisīt mūsos vēlmi turpināt mācīties, nevis ļaut šaubām iznīcināt mūsu augošo ticību. „Un katrs, kas ticēs Manā Vārdā, nešaubīdamies nenieka, tam Es apstiprināšu visus Savus vārdus” (Mormona 9:25).

Jautājumi ir labi. Tie mums liek aizdomāties, pētīt un lūgt. Džozefam Smitam bija jautājumi visu viņa dzīvi. Gandrīz katra nodaļa Mācībā un Derībās tika atklāta caur viņu kāda jautājuma dēļ, ar ko viņš lūgšanā vērsās pie Tā Kunga, rindiņu pēc rindiņas un priekšrakstu pēc priekšraksta. Šis ir tas pats veids, kādā mācījās Glābējs: „Un Viņš nesaņēma uzreiz no pilnības, bet turpināja no labvēlības uz labvēlību, līdz Viņš saņēma pilnību” (M&D 93:13).

Pilnīgas zināšanas

Atgriežoties pie mūsu ticības spektra, mēs nosaucām augšu — „pilnīgas zināšanas par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju”.

Izpētīsim frāzi „pilnīgas zināšanas”. Atsaucoties uz „gaismas nobaudīšanu”, Alma mācīja, ka „jūsu zināšanas ir pilnīgas par šo lietu” (Almas 32:34). Nākamajā pantā meklējiet, kā pravietis Mormons lieto šo pašu frāzi, „pilnīgas zināšanas”, liecinot par šo pašu gaismu:

Jo lūk, mani brāļi, jums ir dots spriest, ka jūs varat atšķirt labu no ļauna kā dienas gaismu no nakts tumsas; un spriešanas ceļš ir skaidrs, lai jūs varētu to zināt ar pilnīgām zināšanām.

Jo lūk, Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna; tādēļ es rādu jums spriešanas ceļu; jo katra lieta, kas aicina darīt labu un pārliecina ticēt Kristum, ir sūtīta ar Kristus spēku un dāvanu; tādējādi jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no Dieva. …

Un tagad, mani brāļi, redzot, ka jūs zināt gaismu, ar ko jūs varat spriest, šī gaisma ir Kristus gaisma, raugieties, lai jūs nespriestu nepatiesi” (Moronija 7:15–16, 18; uzsvars pievienots).

Abi pravieši liecina, ka Kristus gaisma dod mums pilnīgas zināšanas par patiesību. Pat pasaulīgi cilvēki atzīst, ka viņiem ir iekšēja sajūta par labo un slikto. Viņi atzīst Kristus gaismu vārda sirdsapziņa lietojumā, kas nāk no latīņu vārda conscientia jeb „zināšanas sevī”.²

Ar šo gaismu kā savu patiesības zīmogu mēs turpinām progresēt ticības spektrā rindiņu pēc rindiņas un priekšrakstu pēc priekšraksta (skat. 2. Nefija 28:30; M&D 98:12; 128:21), „un ar Svētā Gara spēku jūs varēsit zināt patiesību par visu” (Moronija 10:5; uzsvars pievienots).

Pēc brīža mēs patiesībā pamēģināsim Almas eksperimentu, lai jums atgādinātu, kā šī gaisma „garšo” un kā tā jums dod pilnīgas zināšanas.

Pretstats atklāj patiesību

Pirms sākt eksperimentu, svarīgi ir noteikt vēl vienu būtisku elementu šajā procesā. Mums ir mācīts 2. Nefija 2. nodaļā, ka „ir vajadzīgs … pretstats visās lietās” (2. Nefija 2:11). Cilvēce „nobauda rūgtumu, lai viņi varētu mācēt novērtēt labo” (Mozus 6:55). Veselība, piemēram, galvenokārt tiek pētīta pēc tās pretstata — slimības; brīvība tiek saprasta, pētot apspiešanu un verdzību; laime — pētot bēdas; un tā tālāk. Un līdzīgi sīkajiem un brīnumainajiem jāņtārpiņiem, gaisma paliek nenovērtēta bez tumša fona.

Pretstats ir nepieciešams mūsu attīstībai un laimei. Esot bez pretstata, patiesība paliek apslēpta acu priekšā, līdzīgi gaisam, ko uzskatām par pašsaprotamu, līdz brīdim, kad izmisīgi to tvarstām. Tā kā Kristus gaisma ir vienmēr klātesoša, daudzi cilvēki nepamana Garu savā dzīvē, līdzīgi lamaniešiem 3. Nefija 9:20, kuri „tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu, un neapzinājās to”.

Pretstats ne tikai atklāj patiesību, bet arī izpauž tai piemītošo spēku, prieku un piemīlību. Piemēram, pazudušajam dēlam vajadzēja nobaudīt rūgto dzīvi, lai atskārstu, kādu jauku dzīvi viņš bija pametis mājās un jaunībā pieņēmis kā pašsaprotamu.

Vienīgi caur sāpēm un slimībām mēs sākam novērtēt savu veselību. Kļūstot par upuri negodīgai rīcībai, mēs sākam augstu vērtēt godprātīgumu. Pieredzot netaisnību un nežēlību, mēs lolojam mīlestību un laipnību — visu ar „pilnīgām zināšanām”, nobaudījuši katru šo augli ar gaismu, kas ir mūsos. Pilnīgas zināšanas gūstamas, nobaudot augļus vienu pēc otra, caur pretestību visās lietās. Caur paklausību Dieva baušļiem tiek apsolīta pilnīga laime, izaugsme un progress, saskaroties ar pretestību, nevis to apejot. „Mierīga jūra nerada prasmīgus jūrniekus.”³

Apdomājiet šo vērīgo pravieša Džozefa Smita apgalvojumu: „Pierādot nepatiesību, nāk klajā patiesība.”⁴

Un Brigama Janga teikto: „Visi fakti tiek pārbaudīti un izpaužas caur savu pretstatu.”⁵

Ticības eksperiments

Tagad es vēlētos, lai jūs kļūtu par dalībnieku eksperimentā, apsverot dažus baušļus, kas pasaka, kādiem mums ir jābūt, jeb Kristum piemītošās īpašības, salīdzinot katru no tām ar savu pretstatu. Apdomājot katru īpašību, Kristus gaismai vajadzētu apstiprināt jūsu prātā un jūsu sirdī, ka katra Kristum piemītošā īpašība ir jauka, kamēr tās pretstats ir skarbs:

Mīlestība pretstatā naidam, naidīgumam, pretestībai
Godīgums pretstatā meliem, krāpšanai, zagšanai
Piedošana pretstatā atriebībai, aizvainojumam, skarbumam
Laipnība pretstatā sīkumainībai, dusmām, nelaipnībai
Pacietība pretstatā aizkaitināmībai, karstgalvībai, neiecietībai
Pazemība pretstatā lepnībai, nespējai mācīties, augstprātībai
Samierināšana pretstatā ķildām, šķelšanai, provokācijām
Uzcītība pretstatā nogurumam, atmešanai, stūrgalvībai

Šīs ir tikai dažas no daudzajām Kristum piemītošajām īpašībām, taču pietiekami, lai skaidri nodemonstrētu sēklas eksperimenta iedarbīgumu.

Apdomājot šo sarakstu, jūs apzināties, ka esat iepazinuši katras šīs īpašības spēku, patiesumu un jaukumu atsevišķi caur tūkstošiem apstiprinošu pieredžu. Augļa garša pierāda un apstiprina to, ka auglis ir labs! Pierādījumi gūstami, ēdot augli, vienu pēc otra un rindiņu pēc rindiņas, katru ar „pilnīgām zināšanām”. Varbūt tieši šo apustulis Pāvils domāja, kad teica: „Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!” (1. tesaloniķiešiem 5:21; uzsvars pievienots). Ja esat šīs un citas īpašības integrējuši savā dzīvē, jūs esat pavirzījušies pa ticības spektru daudz tālāk, nekā jūs visdrīzāk domājāt.

Tomēr es to sauktu tikai par terestriālu liecību, kas atbilst Mēness spožumam. Labam, dievbijīgam cilvēkam jebkurā reliģijā ir šāda liecība, jo arī viņiem ir Kristus gaisma, par ko runāja Mormons, un viņi ir pieņēmuši daļu no Viņa evaņģēlija.

Ticības eksperiments — nākamais solis

Celestiāla liecība, kas līdzinās Saules spožumam, gūstama, kad cilvēks meklē „Tēva pilnību” (skat. M&D 76:75–78; 93:19). Kad cilvēks top kristīts un ir Svētā Gara dāvanas cienīgs, viņš vai viņa saņem lielāku Kristus gaismas dāvinājumu, kā rakstīts šajā Mormona Grāmatas pantā: „Ja tā ir jūsu sirds vēlēšanās, kas jums ir pret to, lai taptu kristīti Tā Kunga Vārdā … lai Viņš vēl pilnīgāk varētu izliet Savu Garu pār jums” (Mosijas 18:10, uzsvars pievienots).

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs mācīja mums: „Jo vairāk mēs vēršam savu sirdi un prātu uz Dievu, jo vairāk debesu gaismas ielīst mūsu dvēselē.”⁶

„Un tas, kas saņem gaismu un turpina Dievā, saņem vairāk gaismas; un šī gaisma kļūst spožāka un spožāka, līdz iestājas pilnīga diena” (M&D 50:24).

Man nav jums jāskaidro, ka vairāk gaismas uzlabo jūsu redzes spējas — jūs to zināt. Pravietis Džozefs Smits teica: „Jo vairāk cilvēks pietuvinās pilnībai, jo skaidrāki ir viņa uzskati un jo lielāks viņa prieks.”⁷

Pielietojot lielāku gaismu, pateicoties kurai, mēs varam redzēt, pacelsim šo eksperimentu celestiālā līmenī un pretstatīsim dažas mācības, kas sastopamas vienīgi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, ar tām, kas sastopamas citur, blāvākā gaismā:

Dievs ir mūsu Tēvs, un mēs esam radīti pēc Viņa līdzības pretstatā tam, ka Dievs nav mūsu burtiskais Tēvs, ka Viņš ir neizprotams, neizzināms.
Viņa dievišķā organizācija ar praviešiem un apustuļiem pretstatā Viņa iedibinātā parauga atmešanai
Tas Kungs ir kārtības Dievs, kurš pārvalda caur tiem, kam ir priesterības atslēgas, pretstatā apjukumam, būtiski atšķirīgām balsīm, „viltus gariem” (M&D 50:2)
Priesterības pilnvaras un Dieva aicināti pretstatā grādam teoloģijā; tiem, kas ir ievēlēti, nolīgti vai pašiecelti.
Priekšraksti un derības pretstatā — vienkārši dzīvot labu dzīvi.
Bērni ir nevainīgi pretstatā zīdaiņu kristīšanai
Mormona Grāmata, otra liecība, pretstatā Bībelei, vienīgajai liecībai
Tempļa darbs mirušo labā pretstatā sveces aizdegšanai un lūgšanām par mirušajiem.
Mūžīgā laulība un mūžīgās ģimenes pretstatā — līdz nāve mūs šķirs.

Patiesības pretstatīšana tās pretmetam ir pamācoša. Tas palīdz atklāt acīmredzamo, to, kas ir apslēpts, atrodoties acu priekšā. Mēs sākam apzināties, ka zinām daudz vairāk, nekā domājām. Tam vajadzētu iedvesmot mūs turpināt „cītīgi [meklēt] Kristus gaismā … un … [turēties] pie katras labas lietas” (Moronija 7:19).

„Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa 20:29)

Tagad apskatīsim vēl vienu interesantu ticības un liecības aspektu.

Svēto Rakstu ceļvedī teikts, ka „[patiesai] ticībai ir jācentrējas uz Jēzu Kristu, lai tā vestu cilvēku uz glābšanu. …

[Tā] ietver cerību uz to, kas nav redzams, bet ir patiess [skat. Ebrejiem 11:1].”⁸

Interesanti, ka patiesa ticība Jēzum Kristum nozīmē „ticēt neredzot”, kamēr pasaule tic pretējam, proti, „redzēt nozīmē ticēt”.

Miesīgais cilvēks atklāj pasauli caur piecām maņām, pieprasot zīmes kā pierādījumu. Un tomēr Svētie Raksti ir pilni ar piemēriem par cilvēkiem, kuri saņēma Dieva klātbūtnes un spēka izpausmes caur šīm piecām maņām, nesaņemot ilgstošu pievēršanos:

Lamans un Lemuēls redzēja eņģeli (skat. 1. Nefija 3:29). Viņi dzirdēja Tā Kunga balsi, kas „ļoti tos pārmācīja” (1. Nefija 16:39). Viņi sajuta Dieva spēku, kad Nefijs izstiepa savu roku un „Tas Kungs satricināja viņus” (1. Nefija 17:54). Viņi nogaršoja un saoda: „Es darīšu tā, ka tavs ēdiens kļūs patīkams, lai tu to negatavotu uz uguns” (1. Nefija 17:12). Neskatoties uz vairākām izpausmēm caur visām piecām maņām, viņi dumpojās. Vai var teikt, ka viņi ticēja tāpēc, ka redzēja?
Kad Mozus veda Israēla bērnus no Ēģiptes, viņi pieredzēja sērgas, gaismas stabus, Sarkanās jūras pašķiršanos, nogaršoja mannu — pieredzes ar visām piecām maņām. „Un, neskatoties uz to, ka viņi tika vadīti, — Tas Kungs, viņu Dievs, viņu Pestītājs, gāja tiem pa priekšu, vadīdams tos dienā un dodams tiem gaismu naktī, un darīdams priekš viņiem visu, ko cilvēkam bija lietderīgi saņemt, — viņi nocietināja savas sirdis un aptumšoja savus prātus, un zākāja Mozu un patieso un dzīvo Dievu” (1. Nefija 17:30). Tas, ka viņi redzēja, noteikti nevairoja viņos ticību!
Svētajos Rakstos ir daudz citu līdzīgu piemēru, taču vismulsinošākie piemēri ir par garīgi nespējīgajiem, kuri noraidīja Glābēju Viņa klātbūtnē. „Bet, lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam” (Jāņa 12:37; skat. arī M&D 138:26).

Pārāk daudz piemēru liecina par pretējo, lai teiktu, ka redzēt nozīmē ticēt. Tie, kas cer tikai uz vienu iespaidīgu pieredzi, kas palīdzētu iezīmēt viņu liecību, neapzinās, ka lielāka Gara liecība nāk pie mums ik dienas daudzos nelielos veidos, piemēram, tad, kad jūs pēdējo reizi pasvītrojāt savus Svētos Rakstus. Padomājiet par to. Iemesls, kāpēc jūs pasvītrojāt savus Svētos Rakstus, ir tāds, ka jūs saņēmāt iespaidu, ieskatu, „ahā!” brīdi. Iedvesmots iespaids ir atklāsme.

Cits atklāsmes piemērs ir tad, kad jūs saņemat pamudinājumu būt laipnam vai izdarīt labu darbu, „jo katra lieta, kas aicina darīt labu … ir sūtīta ar Kristus spēku un dāvanu” (Moronija 7:16). Kristus gaisma vienmēr ir klātesoša! Jūs to baudāt ik dienas. Un no šiem čukstiem, šīm „maz[aj]ām lietām rodas tas, kas ir liels” (M&D 64:33).

„Ar Svētā Gara spēku jūs varēsit zināt patiesību par visu” (Moronija 10:5)

Vai varat atcerēties kādu Mormona Grāmatā, kurš redzēja eņģeli un noticēja? Jūs droši vien domājat par Almu, jaunāko. Eņģelis parādījās viņam un Mosijas dēliem un „nolaidās, it kā būtu bijis mākonī; un viņš runāja it kā pērkona balsī” (Mosijas 27:11). Jūs zināt, kas notika tālāk — Alma nožēloja grēkus un sāka kalpot.

Vai var teikt, ka Alma ticēja tāpēc, ka redzēja? Nē! Kāpēc? Tāpēc, ka Almam vēl bija jāizmanto sava rīcības brīvība, mācoties ar studēšanu un ar ticību, un viņš vēl nebija lūdzis, lai zinātu patiesību. Redzēšana nav īsāks ceļš uz ticību vai liecību, kā par to liecina daudzie piemēri, ko tikko minēju. Alma pats raksturo, kā viņš ieguva savu liecību, un viņš to nepiedēvē eņģeļa apmeklējumam. Patiesībā viņa liecībā eņģelis vispār nekur nav minēts.

„Un tas nav viss. Vai jums nešķiet, ka es pats zinu šīs lietas? Lūk, es liecinu jums, ka es zinu, ka šīs lietas, par ko es esmu runājis, ir patiesas. Un kā jums šķiet, kā es zinu par to patiesumu?

Lūk, es saku jums, ka tās man ir darītas zināmas ar Dieva Svēto Garu [gaismu]. Lūk, es esmu gavējis un lūdzis daudzas dienas, lai es pats varētu zināt šīs lietas. Un tagad es pats zinu, ka tās ir patiesas; jo Dievs Tas Kungs ir atklājis tās man ar Savu Svēto Garu, un tas ir atklāsmes gars, kas ir manī” (Almas 5:45–46; uzsvars pievienots).

„Trauksmes zvans” vai īstermiņa pārmaiņas uzvedībā var nākt no ārpuses, caur piecām maņām, taču tās vienmēr ir īslaicīgas, kā tas bija ar Lamanu un Lemuēlu. Paliekoša liecība var rasties vienīgi no iekšpuses uz āru, kad cilvēks mācās, studējot un ar ticību, Svētajam Garam iedēstot evaņģēliju „viņos pašos un … [ierakstot] viņu sirdīs” (Jeremijas 31:33). Šis ir iemesls, kāpēc nefijieši, kuri, neskatoties uz to, ka bija redzējuši, dzirdējuši un sajutuši Glābēju, kad Viņš tos apmeklēja, kā arī nogaršojuši un saoduši maizi, ko Viņš brīnumainā kārtā sagādāja (skat. 3. Nefija 20:3–9), tomēr „lūdza par to, ko viņi visvairāk vēlējās; un viņi vēlējās, lai Svētais Gars tiem taptu dots” (3. Nefija 19:9).

Pirms dažiem gadiem kāds padzīvojis misionārs dalījās ar mani šādā stāstā. Tas ar viņu notika viņa jaunībā 1960-ajos gados un ilustrē, ka tikai caur studēšanu un lūgšanu Svētais Gars dod mums liecību par patiesību. Viņš teica:

„Es viens dzīvoju Provo, Jūtā, mazā dzīvoklī tuvu pilsētas centram. Es strādāju par pārdevēju mazā mēbeļu veikalā Provo, un šis atgadījums notika Jaungada svinību garās nedēļas nogales laikā.

Mums bija gara svētku nedēļas nogale. Tā bija ceturtdiena, 31. decembris, Jaungada vakars. Darbā mums tika piešķirtas brīvdienas no ceturtdienas līdz svētdienai, es biju savā dzīvoklī, un man nebija ieplānotas nekādas svinības. Es gatavoju savas vakariņas, gaidīju tās izcepamies un vēlējos kaut ko palasīt. Tā kā manā dzīvoklī nebija nekā, ko palasīt, es devos pie kaimiņdurvīm, lai palūgtu ko lasāmu dažiem jauniešiem, kuri tur dzīvoju (BJU studenti), — cerot saņemt Field & Stream eksemplāru vai ko tamlīdzīgu. Viņi teica, ka viņiem nebija nekādu žurnālu, taču viņiem bija grāmata, kas man varētu patikt. Viņi iedeva man Mormona Grāmatas eksemplāru.

Lai arī es biju dzirdējis par mormoņu Baznīcu (kurš Jūtā par to nav dzirdējis?), es nepazinu šo grāmatu. Es pateicos viņiem, paņēmu grāmatu un atgriezos savā dzīvoklī. Vakariņu laikā es to pārlapoju un sāku lasīt. Es atzīstu, ka pavirši izskatīju vairākas daļas, cenšoties atklāt sižetu. Tur bija minēti vārdi un vietas, ko nekad iepriekš nebiju dzirdējis, un man tā vienkārši nelikās interesanta. Tādēļ, pēc vakariņām, es atgriezu grāmatu atpakaļ ar vārdiem „nē, paldies”.

„Vai tu par to lūdzi?” viens jaunietis pavaicāja. „Lūdzu par to?” es atbildēju. „Es tikai vēlējos kaut ko palasīt, nevis kaut ko, par ko man būtu jālūdz.” Tā aizsākās ļoti interesanta saruna par Mormona Grāmatas saturu. Viņi pateica man, ka tā bija Svēto Rakstu grāmata, un ja es par to vispirms lūgtu un tad lasītu ar patiesu vēlmi uzzināt, vai tā bija patiesa, vai nē, tad Dievs atklātu man patiesību par to ar Svētā Gara spēku.

Es tiku uzaudzināts katoļticībā, un, lai arī es tolaik nebiju aktīvs baznīcā, es turējos pie savas piederības katoļu baznīcā ar zvērīgu tvērienu, tāpēc ka tas bija viss, ko es zināju. Vienīgās lūgšanas, ko es jebkad biju teicis, bija Tēvreize, „Sveicināta, Marija”, un lasīšana manā lūgšanu grāmatā — ko es nebiju darījis ilgu, ilgu laiku. Un tagad daži jaunieši lūdza man lūgt Dievu, ko es īsti nepazinu, un vaicāt, lai Viņš pateiktu man, vai šī grāmata bija patiesa, vai nē. Nu, kāpēc gan ne, man nebija nekā cita, ko darīt, un tā grasījās būt gara, gara nedēļas nogale. Es paņēmu grāmatu, devos uz savu dzīvokli, atvēru alus pudeli, aizdedzināju cigareti un nometos ceļos, un lūdzu Dievam pateikt man, vai šī grāmata bija patiesa. Tad es sāku lasīt: „Es, Nefijs, dzimis no krietniem vecākiem.”

Vārdi un vietu nosaukumi bija tādi pat, ko es biju lasījis tikai pirms dažām stundām. Vienīgā atšķirība šoreiz bija „neticības aizture”, kas brīnumainā kārtā bija nākusi pār mani. Es burtiski biju iegrimis grāmatā! Es varēju redzēt Nefiju; es varēju redzēt viņa brāļus, un mani sadusmoja tas, kad viņi slikti pret viņu izturējās. Man patika Nefijs! Man bija prieks par labajiem cilvēkiem, un es sēroju par sliktajiem cilvēkiem. Es lasīju vairākas stundas un nevarēju nolikt grāmatu malā. Kad beidzot paskatījos pulkstenī, bija gandrīz pieci no rīta. Es novēlēju sev laimīgu Jauno gadu un gāju gulēt.

Es pamodos ap plkst. 8.30 un instinktīvi sniedzos pēc grāmatas. Un tā pagāja atlikusī nedēļas nogale. Tāpat kā brālim Pārlijam P. Pretam, domas par ēdienu bija nepatīkamas, es nevēlējos, lai mani kaut kas traucētu. Es noņēmu klausuli no telefona un lasīju visu dienu, tikai dažas reizes pārtraucot lasīšanu, lai ātri kaut ko iekostu. Tāpat kā pirmajā naktī, es galu galā atskārtu, ka bija agrs rīts, pagulēju dažas stundas, paņēmu grāmatu un turpināju savu labprātīgo maratonu. Beidzot ap pieciem pirmdienas rītā es pabeidzu lasīt grāmatu un pārguris aizmigu.

Togad tieši pirms Ziemassvētkiem es biju pārdevis lielu paklāju Amerikanforkas apgabalā. Tas bija īpašs paklājs, un mans priekšnieks vēlējās, lai es uzraudzītu paklāju klājēju darbu. Mans priekšnieks bija bijušais bīskaps Provo apgabalā un bija runājis ar mani par Baznīcu vairākas reizes, taču mani tas neinteresēja. Viņš bija labs priekšnieks, taču es nevēlējos viņu provocēt, jo viņš mēdza skaisties. Tieši šajā rītā, pulksten astoņos, man vajadzēja uzraudzīt paklāja ieklāšanu. Pienāca norunātais laiks, un es neierados; tad pulksten deviņi un desmit.

Beidzot, ap plkst. 10.30, mans priekšnieks, zils no dusmām, ieradās manā dzīvoklī, gatavs man „noraut galvu”, ieraudzīja mani guļam uz dīvāna ar Mormona Grāmatu uz krūtīm un pārdomāja. Viņš klusām aizvēra durvis un devās atpakaļ uz veikalu, pārliecināts, ka var ļaut paklāju klājējiem sākt darbu. Īsi pēc 11.30 es pamodos (nezinot par sava priekšnieka apmeklējumu), paskatījos pulkstenī un otro reizi relatīvi īsā laika posmā noskaitīju vēl vienu lūgšanu. Es ātri apģērbos (ar pārliecību, ka tad, kad būšu nokļuvis darbā, man nebūs atlicis nekas, ko darīt), iesēdos automašīnā un aizbrāzos uz darba vietu.

Es tur ieraudzīju savu priekšnieku un devos pie viņa atvainoties. Viņš pagriezās; plats smaids parādījās viņa sejā, un viņš pajautāja: „Kā tev patika grāmata?” Apzinoties, kas bija noticis, savā prātā es atgriezos iepriekšējā nedēļas nogalē un asaru pilnām acīm pateicu to, ko vienīgi varēju pateikt: „Šī grāmata ir patiesa. Mormona Grāmata ir Dieva vārds.” Es tad sāku raudāt, un viņš pienāca, aplika man savas rokas un palīdzēja man. Es tiku kristīts par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli 1965. gada 22. janvārī.”

Es satiku šo krietno brāli dažas desmitgades pēc viņa pievēršanas, kad viņš kalpoja misijā ar savu sievu Sandjego Mormoņu bataljona apmeklētāju centrā. Man tik ļoti patīk šis stāsts tāpēc, ka tas skaidri parāda atšķirību viņa divos mēģinājumos Mormona Grāmatas lasīšanā. Pirmo reizi viņš sāka lasīt bez patiesa nolūka un bez lūgšanas. Otrajā reizē — ar vēlēšanos un lūgšanu, tā bija pavisam cita pieredze.

Pastāv tikai viens veids, kā uzzināt, vai Mormona Grāmata un evaņģēlijs ir patiess, un tas prasa vairāk nekā tikai ziņkārību un vairāk nekā tikai piecas maņas. Tas prasa patiesu savas rīcības brīvības pielietošanu un rīkošanos saskaņā ar savu vēlmi uzzināt:

„Un, kad jūs saņemsit šos pierakstus, es gribētu pārliecināt jūs, lai jūs vaicātu Dievam, Mūžīgajam Tēvam, Kristus Vārdā, vai šie pieraksti ir patiesi; un, ja jūs vaicāsit sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū, Viņš pasludinās jums patiesību par tiem ar Svētā Gara spēku.

Un ar Svētā Gara spēku jūs varēsit zināt patiesību par visu” (Moronija 10:4–5).

Šis apsolījums nav formulēts tādiem vārdiem kā „Viņš varētu” vai „varbūt”, vai „iespējams”. Apsolījums ir šāds: „Viņš pasludinās jums patiesību par tiem ar Svētā Gara spēku.”

Vēl viens sapratni veicinošs princips, ko mēs atklājam šajā stāstā, ir tāds, ka nav nepieciešams izlasīt visu Mormona Grāmatu, pirms var nākt liecība. Cilvēks šajā stāstā nobaudīja gaismu jau pirmajā lappusē. Viņam nevajadzēja apēst visu picu, lai saprastu, ka tā bija garšīga. Savukārt citiem šī gaisma sāk patikt pakāpeniski, kad viņi ar to saskaras laika gaitā. Alma, šķiet, par to runā šajā pantā: „Jā, tas sāk apgaismot manu sapratni, jā, tas sāk kļūt man patīkams” (Almas 32:28).

Jūsu liecība ir stiprāka, nekā jūs domājat

Sākumā es jums lūdzu novērtēt savu liecību ticības spektrā. Es ceru, ka esat atklājuši, ka jūsu liecība ir daudz augstākā līmenī, nekā iedomājāties. Svētajam Garam esot jūsu skolotājam, jūs esat guvuši pilnīgas zināšanas par daudziem evaņģēlija augļiem, un, augli pēc augļa, rindiņu pēc rindiņas, jūsu liecība ar katru dienu ir kļuvusi arvien stiprāka.

Jo vairāk cilvēks mācās evaņģēliju un dzīvo saskaņā ar to, jo vairāk gaismas viņš saņem, un jo vairāk Tēva plāns kļūst par veselā saprāta evaņģēliju. Mēs uzzinām no pašu pieredzes, ka dzīvības koka auglis patiesi ir dārgs un „vissaldākais no visiem, kādus [mēs] jebkad pirms tam [esam] baudīj[uši]”, un ka tas piepilda mūsu dvēseli „ar ļoti lielu prieku” (1. Nefija 8:11–12). Mēs iemīlam to, pateicoties svētībām, priekam un kontrolei, ko tas mums dod par pozitīvajiem iznākumiem mūsu dzīvē, un cerībai uz nebeidzamu laimi mūžīgās ģimenēs.

Es liecinu, ka zinu, un es zinu, ka zinu, ar Svēto Garu, ka Mormona Grāmata ir patiesa. Tā ir Dieva vārds. To baudīt ir ļoti mīļi un dārgi. Es mīlu un loloju tās garšu. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un ka Viņš tika sists krustā un cieta par pasaules grēkiem. Viņš ir mūsu Glābējs un turpina vadīt Savu Baznīcu un valstību šeit uz Zemes caur mūsdienu praviešiem un apustuļiem. Es liecinu par Viņa Vārdu un šīm svētajām patiesībām Jēzus Kristus Vārdā, āmen.