Rodot savu mērķi

Nensija Dž. Meinsa

Vakars kopā ar elderu Ričardu Dž. Meinsu

Vispasaules svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2016. gada 1. maijs • Soltleikas tabernakls

Es esmu ļoti laimīga, ka varu būt šovakar šeit kopā ar savu vīru, un es esmu pateicīga par iespēju jūs uzrunāt.

Kad mans vīrs man pirmoreiz pateica, ka grasās runāt par evaņģēlija Atjaunošanu un īpaši par Džozefa Smita Pirmo vīziju, mēs runājām par to, kā šī tēma ir iespaidojusi manu dzīvi un kā mana pieredze varētu pozitīvi ietekmēt jūs un stiprināt jūsu ticību.

Es Baznīcā esmu jaunpievērstā, un es vēlētos dalīties ar jums savā dārgākajā pieredzē — savā pievēršanās stāstā.

Es uzaugu ļoti mīlošā ģimenē, un man ir brīnišķīgi vecāki. Mēs reti apmeklējām baznīcu, taču, būdami prezbiterāņu baznīcas locekļi, mēs vienmēr apmeklējām baznīcu Ziemassvētkos un Lieldienās, un dažreiz mana māte mani veda uz Svētdienas skolu. Tieši tur es pirmoreiz ieguvu liecību par Glābēju. Man ļoti patika klausīties stāstos par Jēzu. Es zināju, ka Viņš ir kas īpašs.

Būdama maza meitene, es jutu nepieciešamību lūgt pirms gulētiešanas. Es zināju, ka Debesu Tēvs manī klausās.

Kad man bija nedaudz pāri 20 gadiem, es devos uz randiņiem un pieredzēju daudz vilšanās brīžu un mazdūšību, kas dažreiz saistīti ar randiņiem. Varbūt daži no jums ir pieredzējuši šīs sajūtas, taču ir kāda atšķirība. Jums dzīvē ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Tā ir liela svētība! Evaņģēlijs jums sniedz mērķi un spēku. Tas jums sniedz cerību. Tajā laikā es zināju, ka man dzīvē kaut kā pietrūkst. Es jutu, ka man dzīvē nav īsta mērķa un virziena. Es sāku apmeklēt dažādas baznīcas, cerot atrast kādas atbildes. Es meklēju ko tādu, kas manai dzīvei piešķirtu nozīmi, taču es nezināju, kur to atrast.

Kādā sevišķi grūtā dienā es nolēmu noskaitīt lūgšanu. Es nometos ceļos pie savas gultas, — kaut parasti to nemēdzu darīt, — un Debesu Tēvam izlēju savu sirdi, lūdzot Viņam pēc palīdzības, — lai Viņš manai dzīvei dod kādu virzienu. Es jutos mazliet labāk un pēc tam turpināju savus ikdienas darbus.

Pēc dažām dienām mana lūgšana tika atbildēta. Manā dzīvē ienāca no misijas atgriezies misionārs. Viņa vārds bija Ričards Džons Meinss. Viņš mani uzaicināja uz randiņu un darīja to, ko labs atgriezies misionārs dara. Viņš man jautāja, vai es zinu kaut ko par Baznīcu un vai esmu lasījusi Mormona Grāmatu.

Drīz vien viņš man iedeva izlasīt Mormona Grāmatu. Es sāku to lasīt, un viena no lietām, kas nekavējoties piesaistīja manu uzmanību, bija titullapa, kur bija rakstīts: „Mormona Grāmata: vēl viena liecība par Jēzu Kristu.” Man nebija ne jausmas, ka Mormona Grāmata ir par Jēzu.

Es sāku apmeklēt misionāru nodarbības, un man tika atklātas jaunas zināšanas. Kad misionāri mani mācīja par zēnu Džozefu, kuru apmeklēja Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, kas bija divas atsevišķas būtnes, es to uztvēru kā patiesību, kuru vienmēr esmu jutusi un kam ticējusi, taču manā baznīcā to nemācīja. Pirmajai vīzijai bija nozīmīga loma manā pievēršanā. Es jutu saikni ar Džozefu Smitu, jo viņam bija tas pats jautājums, kas man: Kur es varu atrast patiesību? Debesu Tēvs atbildēja uz viņa sirsnīgo lūgšanu, un Viņš atbildēja uz manu lūgšanu. Es turpināju apmeklēt visas nodarbības un savā sirdī zināju, ka viss, ko man māca, ir patiess.

Atgriezušais misionārs, Ričards Džons Meinss, tovasar mani kristīja. Mēs turpinājām doties uz randiņiem un gadu vēlāk mēs salaulājāmies Manti Jūtas templī.

Jāsaka, ka tas bija tikai pats sākums manā pievēršanā. Tāpat kā daudziem no mums, pievēršanās ir process. Mūsu liecības ir jākopj un jāstiprina, ik dienu lasot Svētos Rakstus, sakot lūgšanas, apmeklējot Baznīcu, dodoties uz templi un sekojot mūsu pravietim.

Svētajiem Rakstiem ir jāieņem svarīga loma mūsu dzīvē. Kad biju jauna meitene, vēl nebūdama Baznīcas locekle, mani aicināja iegaumēt kādu rakstvietu. Es izvēlējos Salamana pamācības 3:5–6:

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,

bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”

Šī rakstvieta neskaitāmas reizes ir ienākusi manā prātā, kad man bija nepieciešama debesu palīdzība. Ja mēs ticēsim un paļausimies uz To Kungu, apzinoties, ka mēs neizprotam visu, kas notiek mūsu dzīvē, un atcerēsimies pateikties Viņam par daudzajām mūsu svētībām, Viņš mums parādīs ceļu. Iespējams, ka tas nenotiks uzreiz, kā mēs gribētu, taču es zinu, ka Debesu Tēvam ir iecere katram no mums.

Vēl viena no manām iemīļotākajām rakstvietām ir Mācības un Derību 123:12: „Jo tur ir vēl daudzi uz zemes starp visām sektām, grupām un nosaukumiem, kuri ir cilvēku smalkās viltības, ar ko tie gaida, lai piekrāptu, apžilbināti, un kuri ir atturēti no patiesības tāpēc, ka viņi nezina, kur to atrast.”

Ļoti svarīgi, lai mēs kā Baznīcas locekļi vēršamies pie citiem un dalāmies evaņģēlijā. Pasaulē ir daudz cilvēku, kā tas bija ar mani, kas meklē patiesību, bet nezina, kur to atrast.

Divi svarīgākie lēmumi manā mūžā bija: lēmums kristīties un lēmums laulāties ar manu vīru templī. Es esmu ļoti pateicīga par evaņģēliju manā dzīvē. Mēs visi zinām, ka dzīvē dažkārt nav viegli. Mums vajadzētu atcerēties eldera Džefrija R. Holanda vārdus. Viņš sacīja:

„Debess un Zemes Radītājs vēlas tevi svētīt. …

Paļaujies uz Viņu. Paļaujies uz Viņu ar visu savu spēku. Paļaujies uz Viņu mūžīgi.”¹

Es zinu, ka Debesu Tēvs ir īsts. Viņš mūs mīl. Viņš dzird mūsu lūgšanas. Es zinu, ka Jēzus ir Kristus ir mūsu Glābējs. Viņš nomira par katru no mums un deva mums diženo grēku nožēlošanas dāvanu, kas mums ļauj veikt izmaiņas mūsu dzīvē un būt labākiem katru dienu. Es zinu, ka mums ir mūsdienu pravietis, prezidents Tomass S. Monsons, un es zinu, ka pravietis Džozefs Smits redzēja Tēvu un Dēlu un dāvāja mums Mormona Grāmatu: vēl vienu liecību par Jēzu Kristu.

Es lūdzu, kaut jūs katru dienu turpinātu stiprināt un kopt savas liecības, darot to, ko Glābējs un mūsu pravieši mums ir mācījuši darīt. Es lūdzu, kaut jūs turpinātu paļauties uz To Kungu un zinātu, ka Viņš jūs pazīst un ka Viņš ir gatavs vadīt jūsu dzīvi.

To es saku Jēzus Kristus Vārdā, āmen.