Patiesība ir atjaunota

Elders Ričards Dž. Meinss

no Septiņdesmito prezidija

Vakars kopā ar elderu Ričardu Dž. Meinsu

Vispasaules svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2016. g. 1. maijs • Soltleikas tabernakls

Brāļi un māsas, man ļoti patīk klausīties manas sievas Nensijas pievēršanās stāstu un to, cik ļoti Džozefa Smita Pirmā vīzija un Mormona Grāmata ietekmēja viņas sākotnējo liecību un pievēršanos. Es vienmēr esmu bijis pateicīgs par savu misionāra lomu, iepazīstinot viņu ar Jēzus Kristus evaņģēliju dažus gadus pēc atgriešanās no pilnlaika misijas. Kā jūs varat iedomāties, es esmu sajūsmā par visu, kas sekoja pēc tam. Mūsu Baznīca un ģimenes dzīve mums nozīmē visu.

Es sirsnīgi novērtēju šo Augstākā prezidija uzdevumu — šovakar jūs uzrunāt. Manuprāt, ir svarīgi, lai jūs zinātu, ka, sagatavojot šo vēstījumu, es esmu sajutis Svētā Gara ietekmi un pamudinājumus, un es ceru, ka tas, ko es sacīšu, jums sniegs garīgu labumu.

Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības Atjaunošanu pēdējās dienās paredzēja un pareģoja pravieši visos laikos. Tieši tāpēc Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošana nebūs pārsteigums tiem, kas studē Svētos Rakstus. Vecajā Derībā, Jaunajā Derībā un Mormona Grāmatā ir ļoti daudz pravietisku apgalvojumu, kuri skaidri pareģo un norāda uz evaņģēlija Atjaunošanu. Vecajā Derībā piemēri ir atrodami 5. Mozus¹, Jesajas², Jeremijas³, Ecēhiēla⁴, Daniēla⁵, Amosa⁶ un Maleahija grāmatās.⁷ Jaunajā Derībā piemēri ir Mateja⁸, Marka⁹, Ap. d.¹⁰, Romiešiem¹¹ Efeziešiem¹², 2. tesaloniķiešiem,¹³ un Jāņa atkl. gr.¹⁴ Mormona Grāmatā ir atrodami vēl daudzi citi pareģojumi par Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanu. Šādi piemēri ir 1. Nefija¹⁵, 2. Nefija¹⁶, Jēkaba¹⁷ un 3. Nefija grāmatās.¹⁸

Viens no maniem iemīļotākajiem piemēriem no šiem pravietojumiem par atjaunošanu ir Vecajā Derībā, Daniēla grāmatā. Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars aplenca un iekaroja Jeruzālemi aptuveni 586. gadā pr. Kr. Kad ķēniņš Nebukadnēcars bija iekarojis Jūdu, viņš lika Aspenasam, savam galminieku priekšniekam, sapulcināt dažus Israēla bērnus, lai tie kalpotu viņa pilī par padomniekiem. Ķēniņš norādīja, ka šai ļaužu grupai jābūt „miesīgi bez vainas, kas glīti izskatā, ievadīti visās zināšanās, labi mācīti un ar bagātām gara dāvanām un būtu derīgi kalpot ķēniņa pilī”.¹⁹

Starp izvēlētajiem šajā grupā bija Daniēls, Hananaja, Misaēls un Asaraja. Varbūt jūs atceraties, ka, būdami nebrīvē, šie jaunekļi saņēma jaunus babiloniešu vārdus — Beltsacars, Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, tā bija daļa no intensīvas iepazīstināšanas ar babiloniešu kultūru.

Ķēniņš Nebukadnēcars konsultējās ar šiem četriem jaunajiem jūdejiešiem. Svētajos Rakstos mēs lasām, ka „visos gadījumos, kad ķēniņš vērsās pie tiem, izrādījās, ka tie savās zināšanās, apķērībā un asprātībā bija desmitreiz pārāki par visiem gudrajiem un zīlniekiem visā viņa valstī”.²⁰

Kādu nakti, kad ķēniņš gulēja, viņš redzēja sapni. Viņš bija norūpējies par sapni un gribēja zināt tā skaidrojumu. Viņš nolēma pārbaudīt savus padomdevējus, paužot ļoti neparastu lūgumu. Viņš sasauca savus zīlniekus, kaldejus un burvjus un tiem pavēlēja vispirms izstāstīt viņa sapni un pēc tam to izskaidrot. Pret šo prasību viņš attiecās ļoti nopietni. Ķēniņš Nebukadnēcars viņiem sacīja: „Ja jūs nedarīsit man zināmu pašu sapni un tā izskaidrojumu, tad jūs sacirtīs gabalos un jūsu namus padarīs par drupu kaudzi.”²¹

Kad ķēniņa gudrie nevarēja viņam izstāstīt sapni un attiecīgi nespēja to izskaidrot, viņš kļuva ārkārtīgi nikns un pavēlēja, lai visi gudrie Bābelē tiek iznīcināti, tostarp Daniēls un viņa sabiedrotie. Taču Daniēlam izdevās norunāt tikšanos ar ķēniņu un pārliecināt viņu atvēlēt laiku, lai viņš varētu izskaidrot ķēniņa sapni.

Daniēls atgriezās mājās un pastāstīja jaunumus saviem sabiedrotajiem. Viņi lūdza To Kungu atklāt ķēniņa vīzijas noslēpumu, lai viņiem un pārējiem Bābeles gudrajiem nebūtu jāiet bojā. Svētie Raksti vēsta par šī lūguma rezultātu: „Tad Daniēlam atklājās šis noslēpums nakts parādībā; par to Daniēls teica debesu Dievu.”²²

Kad Daniēls bija slavējis un pateicies Dievam, viņš uzrunāja pils sardzes virsnieku Ariohu un sacīja viņam: „Nenogalini gudros Bābelē! Ved mani pie ķēniņa, es viņam došu viņa sapņa izskaidrojumu!”²³

Ariohs tad steidzīgi veda Daniēlu pie ķēniņa un sacīja tam: „Es šeit atvesto jūdu starpā atradu vienu vīru, tas grib ķēniņam sniegt sapņa izskaidrojumu.”²⁴

Kad Daniēls bija nokļuvis pie ķēniņa, viņš Daniēlam uzdeva šādu jautājumu: „Vai tu patiesi vari man pateikt sapni, kas man bija, un to arī izskaidrot?”²⁵

Daniēls atbildēja, sacīdams:

„Noslēpumu, ko ķēniņš grib zināt, viņam nevar atklāt ne gudrie, ne vārdotāji, ne zvaigžņu vērotāji, ne zīlnieki vai pareģi;

bet ir Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus. Un tas ir ķēniņam Nebukadnēcaram darījis zināmu, kas notiks laiku beigās; tavs sapnis un parādības, kuras tu guļot redzēji, ir šādas.”²⁶

Tad Daniēls atklāj ķēniņa Nebukadnēcara sapni. Viņš teica:

„Tev, ak, ķēniņ, bija parādība — tu redzēji lielu tēlu, tas bija varen liels un stāvēja priekšā ārkārtīgā spožumā; tā izskats bija briesmīgs.

Šī tēla galva bija no tīra zelta, tā krūtis un rokas no sudraba, tā vēders un gurni no vara.

Tēla stilbi bija no dzelzs, un tā kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla.

Tev ar visu uzmanību tēlā noraugoties, pēkšņi no kalna bez kādas cilvēku roku palīdzības atraisījās akmens un gāzās lejup; tas ķēra tēla dzelzs un māla kājas un sašķaidīja tās.

Līdz ar to sašķīda smalkās druskās arī tēla vara, sudraba un zelta daļas; tās izputēja kā pelavas vasarā uz klona, vējš tās aiznesa, tā ka no tām nekā vairs nepalika. Bet akmens, kas satrieca tēlu, kļuva par lielu kalnu, kas piepildīja visu zemi.”²⁷

Kad Daniēls ķēniņam Nebukadnēcaram bija izklāstījis sapņa saturu, viņš turpināja un pastāstīja ķēniņam tā nozīmi. Daniēls teica:

„Tu, ak, ķēniņ, tu ķēniņu ķēniņ, tev debesu Dievs ir devis spēju valdīt, varu, spēku un godu,

tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess; Viņš tevi iecēlis tiem visiem par valdnieku, tu esi tā zelta galva.”²⁸

Daniēls turpināja skaidrot ķēniņam, kādas valstis sekos viņa valstij, tās simbolizēja krūtis un rokas no sudraba, vēders un gurni no vara, stilbi no dzelzs un kājas pa daļai no dzelzs un pa daļai no māla.

Tad sekoja pravietojums par Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanu un Dieva valstības izveidošanu pēdējās dienās. Daniēls teica:

„Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi.

Tādēļ tu arī redzēji, ka akmens bez cilvēku palīdzības novēlās no kalna un satrieca dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu. Lielais Dievs ķēniņam parādīja, kas notiks nākotnē. Šis sapnis ir tiešām zīmīgs, un patiess ir tā izskaidrojums.”²⁹

Brāļi un māsas, Baznīcas un Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošana un tās tālākā izaugsme šajās pēdējās dienās sāk piepildīt pravietojumu, kuru tik detalizēti deva sendienu pravietis Daniēls.

Tagad aplūkosim 2400 gadus pēc ķēniņa Nebukadnēcara valdīšanas, laiku — tieši pirms Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanas. Ļaujiet man jums sniegt vēsturisko kontekstu līdz Džozefa Smita Pirmajai Vīzijai.

Džozefa Smita vectēvs, Azoēls Smits, bija amerikāņu armijas kareivis ASV Neatkarības kara laikā un savām acīm redzēja jaunas valsts izveidošanos.

Džozefa Smita vecāki, Džozefs vecākais un Lūcija Maka, bija tikai bērni, kad 1788. gadā ratificēja Amerikas Savienoto Valstu konstitūciju, tai skaitā konstitūcijas pirmo labojumu 1791. gadā, kas paredzēja, ka valdība nekontrolēs baznīcu un baznīca nekontrolēs valdību.

Tādēļ reliģija ASV vairs nebija monopolizēta, tā nesaņēma valsts finansējumu, amerikāņu vīrieši un sievietes varēja brīvi izvēlēties — apmeklēt vai neapmeklēt kādu no baznīcām.

Azoēls Smits vēlāk priecājās par reliģijas brīvību jaunajā valstī. Viņš sacīja: „[Dievs] mūs ir vadījis cauri diženai revolūcijai un ir ievedis mūs apsolītajā zemē, kur ir miers un brīvība.”³⁰

Pēc Amerikas revolūcijas pārmaiņas transporta, komunikāciju un rūpniecības nozarē palīdzēja izveidot republiku jaunā nācijā. Tika izveidotas bankas ar mērķi finansēt jaunus uzņēmumus brīvā, atvērtā tirgus ekonomikā.

Līdz ar pārmaiņām Amerikas sabiedrībā un kultūrā, 1790. gadu beigās iesākās desmitiem gadus ilga reliģiskā atmoda, ko vēsturnieki dēvē par Otro Lielo atmodu. Šī atmoda bieži sevī ietvēra sanāksmes, kas norisinājās uz ielas, entuziasma pilnu un emocionālu sludināšanu, un sarunas, kurās iesaistījās liels skaits cilvēku. Lielākie ieguvēji no Otrās Lielās atmodas bija baptisti un metodisti, kuri noraidīja populāro kalvinistu doktrīnu par predestināciju, ko tolaik mācīja dažādas baznīcas. Kalvinisti uzskatīja, ka Dievs ir kā augstākais šķīrējtiesnesis, kurš nolemj, kuri vīrieši un sievietes būs glābti. Kalvinisti uzskatīja, ka visi vīrieši un sievietes Krišanas dēļ ir pilnīgi bezspēcīgi grēcinieki, kuri nespēj izvēlēties Kristus glābšanu.

Taču baptisti un metodisti Otrās Lielās atmodas laikā sludināja Dievu, kurš ir labsirdīgāks, un uzsvēra pestīšanu kā katra individuālo izvēli. Šī izpratne par individuālu glābšanu lielā mērā izrietēja no Armīnija teoloģijas jeb no holandiešu teologa Jāzepa Armīnija mācībām. Armīnijs un vēlāk arī citi reliģiskie vadītāji Amerikā ticēja, ka Dieva žēlastība dāvā cilvēkiem iespēju izvēlēties Kristu un ka Viņš spēj izglābt visus, kas izvēlas tapt glābti.³¹

Priekšstati par glābšanu bija ļoti atšķirīgi, tāpēc Džozefa Smita ģimenei bija grūti izdarīt savu izvēli. Džozefa Smita vectēvs un tēvs, Azoēls un Džozefs, vecākais, piekrita Armīnija skatījumam par Dievu, kurš ir labsirdīgs un mīlošs Dievs. Azoēls Smits vēlāk rakstīja: „Jēzus Kristus noteikti var izglābt visus cilvēkus.”³² Azoēls un Džozefs, vecākais, uzskatīja sevi par universālistiem un ticēja, ka Dievs bez izņēmuma izglābs visu cilvēci — tas katrā ziņā bija pretējs uzskats kalvinistu skatījumam uz glābšanu.

Par Lūcijas Makas reliģisko pieredzi nekas nav zināms līdz 1802. gadam, kad, būdama smagi slima, viņa apsolīja Dievam, ka darīs visu, ko spēs, kalpojot Viņam, ja viņas dzīvība tiks pasargāta. Kad viņa atveseļojās no slimības, Lūcija Maka vēlāk rakstīja: „Es daudz nerunāju par reliģiju, lai gan biju pilnībā pārņemta ar šo tēmu.”³³ Džozefs, vecākais, un Lūcija Maka pārcēlās no pilsētas uz pilsētu, meklējot laicīgo un garīgo glābšanu.

Šajā satraucošajā laikā, bieži mainot dzīvesvietas, 1805. gada 23. decembrī Šeronā, Vermontā, piedzima Džozefs Smits, jaunākais. Galu galā Smitu ģimene apmetās Palmīrā, Ņujorkas štatā, vēlāk netālajā Mančestrā. Netālu no Smitu ģimenes jaunās dzīvesvietas bija liela reliģiskā trauksmainība. Laika posmā no 1816. līdz 1821. gadam baptisti, prezbiterieši un metodisti pieredzēja lielu izaugsmi, kā rezultātā izveidojās jauna prezbiterāņu draudze, uzcēla jaunu metodistu sanāksmju namu, un tika pievērsti simtiem vīriešu un sieviešu.

Lūcija Maka pamēģināja izprast prezbiterānismu, taču, viņas vārdiem: „Tas nesniedza piepildījumu.” Tad viņa pamēģināja pievienoties metodistiem, taču Džozefs, vecākais, viņu atrunāja, jo viņam un viņa tēvam Azoēlam bija maz ticības viņu paustajām mācībām. Lai gan Smiti nepievienojās nevienai baznīcai, viņi mēģināja iemācīt saviem bērniem kristīgos principus, tostarp Bībeles lasīšanu un personīgās lūgšanas.³⁴

Džozefs Smits, jaunākais, būdams bērns, kopā ar ģimeni apmeklēja vairākas reliģiskās sanāksmes. Viņu ļoti ietekmēja viņa tēva mācības un pārrunas, kurš meklēja un starp visām šīm sektām nevarēja atrast nevienu, kas būtu organizēta pēc Jēzus Kristus un Viņa apustuļu sendienu parauga. Džozefs klausījās un domāja, kopā ar ģimeni studējot Bībeli. Taču 12 gadu vecumā viņu sāka uztraukt viņa grēki un viņa nemirstīgās dvēseles labklājība, kas veicināja personīgu Svēto Rakstu studēšanu.

Kad Džozefam, jaunākajam, bija 14, viņš pierakstīja:

„Kādu dienu es izlasīju Jēkaba vēstules pirmās nodaļas piekto pantu, kurā teikts: „Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgiun nepārmezdams, un viņam taps dots.”

Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī ienāca šoreiz manējā. Likās, tā ienākusi ar milzīgu spēku katrā manā sirdspukstā. Es par to domāju atkal un atkal, apzinoties, ja vien bija kāds, kam vajadzēja Dieva gudrības, tas biju es.”³⁵

Džozefs nolēma vaicāt Dievam.

Džozefs uzrakstīja jeb nodiktēja četrus zināmus pierakstus par viņa Pirmo vīziju. Arī viņa laikabiedri pierakstīja savas atmiņas par to, ko viņi dzirdēja no Džozefa par šo vīziju; mums ir zināmi pieci šādi pieraksti. Tā ir svētība, ka mums ir šie pieraksti. Pateicoties tiem, Džozefa Pirmā vīzija ir vislabāk dokumentētā vīzija vēsturē. Es jūs mudinu apmeklēt history.lds.org, lai vairāk uzzinātu par šiem pierakstiem un saskatītu, kā šie pieraksti papildina cits citu.

Evaņģēlija esejā „Pirmās vīzijas pieraksti” ir teikts: „Dažādie pieraksti par Pirmo vīziju sniedz konsekventu stāstu, lai gan, dabiski, tajos atšķiras akcenti un detaļas. Vēsturnieki zina, ka tad, kad indivīdi atstāsta kādu pieredzi dažādos apstākļos dažādām auditorijām daudzu gadu laikā, katrs atstāsts uzsver atšķirīgus pieredzes aspektus un ietver unikālas detaļas. Patiesi, līdzīgas atšķirības kā Pirmajā vīzijā pastāv arī vairākos Svēto Rakstu pierakstos par Pāvila vīziju uz Damaskas ceļa un apustuļu pieredzi Apskaidrošanas kalnā. Tomēr, par spīti atšķirībām, visos pierakstos par Pirmo vīziju saglabājas fundamentāla konsekvence. Daži cilvēki kļūdaini ir iebilduši, ka ikviena atstāstītā stāsta variācija ir pierādījums tam, ka tas bijis safabricēts. Gluži pretēji, bagātīgs vēsturiskais pieraksts dod iespēju mācīties vairāk par šo ievērojamo notikumu, nekā mēs varētu, ja tas būtu mazāk dokumentēts.”³⁶

Es gribētu ar jums īsumā pārskatīt četrus pierakstus, kurus rakstīja vai diktēja Džozefs Smits.

Pieraksts, kas veikts 1832. gadā, ir pirmais pieraksts par Pirmo vīziju. Tā ir daļa no sešām autobiogrāfijas lappusēm, no kurām gandrīz visas ir sarakstījis Džozefs. Šis dokuments ir Baznīcas rīcībā kopš tā uzrakstīšanas brīža. Pēc grūtā ceļa uz rietumiem vairākus gadus tas palika iepakots ceļasomā un par to nekas nebija zināms — līdz brīdim, kad 1965. gadā to publicēja kādā pētījumā. Kopš tā laika tas ir publicēts atkārtoti, tostarp LDS.org un Džozefa Smita dokumentu krājumos. Šajā dokumentā Džozefs stāsta par savām raizēm neziņas dēļ, kā saņemt Glābēja piedošanu. Viņš liecināja: „Tas Kungs man atvēra debesis, un es redzēju To Kungu,”³⁷ — daži ir pieņēmuši, ka viņš šeit atsaucas tikai uz vienas dievišķas būtnes parādīšanos, taču, ja šo pierakstu lasa kontekstā ar pārējiem pierakstiem, šī frāze nozīmē to, ka Dievs Tēvs atvēra debesis un Džozefam atklāja Savu Dēlu, Jēzu Kristu.

Šis pieraksts brīnišķīgi uzsver Glābēja Izpirkšanu un personīgo pestīšanu, ko Viņš piedāvāja Džozefam. Pierakstā ir teikts: „Tas Kungs man atvēra debesis, un es redzēju To Kungu, un Viņš runāja uz mani sacīdams: „Džozef, Mans dēls, tavi grēki ir tev piedoti. … Mani sita krustā par pasauli, lai visi tie, kas ticēs Manam Vārdam, iegūtu mūžīgo dzīvi.”” Džozefs liecināja, ka viņš pieredzēja prieku un mīlestību, taču neviens viņam neticēja. „Mana dvēsele bija piepildīta ar mīlestību, un daudzas dienas es sajutu lielu prieku, un Tas Kungs bija ar mani, bet neviens neticēja šai debesu vīzijai. Tomēr es apdomāju šīs lietas savā sirdī.”³⁸

1835. gada veiktajā pierakstā Džozefs apraksta vīziju, par kuru viņš pastāstīja Robertam Metjū, kurš 1835. gadā viesojās Kērtlandē. Džozefa rakstvedis to pierakstīja viņa dienasgrāmatā. Šo pierakstu neiekļāva agrīnajos Džozefa vēstures izdevumos un pirmoreiz to publicēja BYU Studies 1960–tajos gados. Šajā pierakstā Džozefs liecina, ka no sākuma viņam parādījās Dievs un pēc tam — Glābējs: „Es piesaucu To Kungu varenā lūgšanā. Virs manas galvas bija uguns stabs, kas pakāpeniski nolaidās virs manis un piepildīja ar neizsakāmu prieku. Kāda persona parādījās šajās — visapkārt esošajās — liesmās, kuras neko neiznīcināja. Drīz vien, līdzīgi kā pirmā, parādījās vēl kāda cita persona. Viņš man sacīja: „Tavi grēki tev ir piedoti.”” Šajā pierakstā Džozefs arī piebilda: „Šajā vīzijā es redzēju daudzus eņģeļus.”³⁹

1838. gadā veiktais pieraksts ir vislabāk zināmais pieraksts, un tas ir ņemts no Džozefa manuskriptu vēstures. Pirmais uzmetums tika uzrakstīts pēc tam, kad 1838. gadā Džozefs pameta Kērtlandi, un otrais uzmetums — īsi pēc tam, kad 1839. gadā viņš aizbēga no Misūri. Šis pieraksts tika veikts, pieredzot lielu pretestību. Pirmoreiz to publicēja 1842. gadā izdevumā Times and Seasons. 1851. gadā to iekļāva arī Dārgajā Pērlē, kas sākotnēji bija brošūra Lielbritānijas svētajiem. 1880. gadā šī brošūra kļuva par Svētajiem Rakstiem.

Vairāki šī pieraksta uzmetumi ir publicēti Džozefa Smita dokumentu krājumos. Līdzīgi kā 1835. gada pierakstā, arī šeit svarīgākais jautājums ir par to, kura no baznīcām ir pareizā. Šis pieraksts ir ne vien Džozefa personīgā pieredze, bet arī daļa no Baznīcas vēstures, tādēļ šajā pieraksta vīzijā tiek izcelts „Baznīcas izcelsmes un izaugsmes” sākums.⁴⁰ Pieraksts neietver informāciju par personīgo piedošanu, kas ir pieminēta iepriekšējos divos pierakstos.

Un, visbeidzot, 1842. gadā veiktais pieraksts ir atbilde Džonam Ventvorsam, avīzes Chicago Democrat redaktoram. Džozefs uzrakstīja viņam vēstuli, kurā bija ne tikai Ticības apliecinājumi, bet arī viņa Pirmās vīzijas apraksts. 1842. gadā šo vēstuli publicēja avīzē Times and Seasons. Ar Džozefa atļauju vēsturnieks Israēls Daniels Raps 1843. gadā to vēlreiz publicēja savā grāmatā par kristīgajām konfesijām Amerikas Savienotajās Valstīs. Šis pieraksts bija domāts cilvēkiem, kuriem mormoņu ticība ir sveša. Tas tika rakstīts miera laikā, atpūšoties no pretestības, ar ko pravietis saskārās.

Tāpat kā citos pierakstos, Džozefs pieminēja apjukumu, kuru viņš pieredzēja, un divu personu parādīšanos, kas bija atbilde uz viņa lūgšanu: „Mani pārņēma debešķīga vīzija, un es redzēju divas slavas pilnas būtnes, kas savā izskatā līdzinājās viena otrai, un tās bija ieskautas dievišķā gaismā, kas bija spožāka par sauli dienas vidū. Viņi man pateica, ka visas reliģiskās konfesijas ticēja nepareizām mācībām un Dievs nevienu no tām neatzīst kā Savu baznīcu un valstību. Un man skaidri pavēlēja „neskriet tām pakaļ”, es saņēmu arī apsolījumu, ka pienāks laiks, kad man tiks atklāta evaņģēlija pilnība.”⁴¹

Tā ir svētība, ka mums ir šie pieraksti par Džozefa Pirmo vīziju. Līdzīgi kā Jaunās Derības evaņģēliji, visi kopā daudz pilnīgāk apraksta Kristus dzīvi un kalpošanu, katrs no šiem pierakstiem par Džozefa Pirmo vīziju atklāj šīs pieredzes unikālos aspektus un perspektīvu. Tie kopā izstāsta Džozefa konsekvento, saskanīgo stāstu. Katrs no tiem uzsver, ka tur bija apjukums un cīņa starp kristīgajām baznīcām, ka Džozefs vēlējās zināt, kura ir pareizā (ja tāda bija), ka viņš pētīja Svētos Rakstus un lūdza, ka gaisma parādījās no debesīm un ka parādījās dievišķas būtnes un atbildēja uz viņa lūgšanu.

Tagad atgriezīsimies un sīkāk apskatīsim 1838. gada kanonizēto Džozefa Smita Pirmās vīzijas pierakstu. Tā ir visspēcīgākā mācīšanās pieredze, ko cilvēks uz Zemes var gūt. Šī pieredze izmainīja Džozefa dzīvi, tā ir izmainījusi manu dzīvi, un es zinu, ka tā ir izmainījusi vai izmainīs jūsu dzīvi, ja vērsīsities pie Tā Kunga pēc apstiprinājuma par tās īstenumu.

„Beidzot es nācu pie slēdziena, ka man vai nu jāpaliek tumsībā un apjukumā, vai jādara tas, ko ieteic Jēkabs, proti, jāprasa Dievam. Beidzot es nolēmu „lūgt no Dieva”, secinot, ja Viņš deva gudrību tiem, kam tās nepietika, un deva brīvi, un nepārmeta, es varētu uzdrošināties.

Tā, atbilstoši šai manai apņēmībai lūgt no Dieva, es devos uz mežu, lai pamēģinātu. Bija skaistas, skaidras dienas rīts agrā pavasarī tūkstoš astoņi simti divdesmitajā gadā. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es mēģināju ko tādu, jo, sava nemiera pārņemts, es nekad vēl nebiju mēģinājis lūgt balsī.

Nonācis tai vietā, kurp jau es agrāk biju nolēmis doties, paskatījies visapkārt un redzēdams, ka esmu gluži viens, es nometos ceļos un sāku paust savas sirds vēlmes Dievam. Tikko biju sācis to darīt, kad pēkšņi kāds spēks mani sagrāba un pilnīgi pārņēma, un tam bija tik pārsteidzoša ietekme, ka mana mēle sastinga un es vairs nespēju parunāt. Dziļa tumsa mani apņēma un kādu brīdi man likās, ka es esmu lemts tūlītējai iznīcībai.

Bet, sakopojot visus savus spēkus, lai piesauktu Dievu atbrīvot mani no šī ienaidnieka varas, kurš bija mani sagrābis, un tieši tajā mirklī, kad es biju gatavs krist izmisumā un ļauties iznīcībai — nevis iedomātai bojāejai, bet kādas reālas būtnes spēkam, kas nākusi no neredzētas pasaules un kurai bija tik brīnumains spēks, kādu es nekad agrāk nebiju jutis nevienā būtnē, — tieši šajā lielajā satraukuma mirklī es ieraudzīju gaismas stabu, spožāku par sauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri.

Tiklīdz tas parādījās, es jutos atbrīvots no ienaidnieka, kas mani turēja kā saistītu. Kad gaisma apstājās virs manis, es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”

Mans nolūks bija vaicāt Tam Kungam, lai uzzinātu, kura no sektām ir pareizā, lai es varētu zināt, kurai pievienoties. Tiklīdz mani spēki bija atgriezušies, tā ka es varēju parunāt, es šīm Personām, kas stāvēja virs manis gaismā, vaicāju, kura no sektām ir pareizā (jo tajā laikā man pat nebija ienācis sirdī, ka tās visas bija nepatiesas) un kurai man vajadzētu pievienoties.

Man atbildēja, ka man nevajag pievienoties nevienai no tām, jo tās visas ir nepatiesas.”⁴²

Kā tas ir minēts esejā „Pirmās vīzijas pieraksti”, kas pieejama vietnē LDS.org, Džozefs Smits atkārtoti liecināja, ka viņš piedzīvoja ievērojamu vīziju, kurā redzēja Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Pirmās vīzijas patiesumu vai argumentus pret to nevar pierādīt tikai ar vēstures pētniecību. Lai uzzinātu patiesību par Džozefa Smita liecību, katram īstenam patiesības meklētājam ir jāstudē šis pieraksts un jāpielieto pietiekama ticība Kristum, lai sirsnīgā, pazemīgā lūgšanā vaicātu Dievam, vai šis pieraksts ir patiess. Ja tas, kurš meklē, vaicās ar patiesu nolūku — rīkoties saskaņā ar atbildi, ko atklās Svētais Gars, patiesība par Džozefa Smita vīziju tiks pasludināta. Šādi katrs var zināt, ka Džozefs Smits runāja godīgi, kad viņš pasludināja: „Jo es biju redzējis vīziju; es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt.” [Džozefs Smits — Vēsture 1:25].”⁴³

Prezidents Džozefs F. Smits ir teicis: „Vissvarīgākais notikums, kas jebkad pasaulē ir noticis kopš Dieva Dēla augšāmcelšanās no kapenes un Viņa uzkāpšanas debesīs, bija Tēva un Dēla ierašanās pie zēna Džozefa Smita.”⁴⁴

Brāļi un māsas, analizēt, ko mēs patiesībā mācāmies no svētās, godbijību iedvesmojošās Džozefa Smita pieredzes, — tā ir apbrīnojama un pacilājoša pieredze. Es vēlētos dalīties ar jums ar dažām patiesībām, ko mēs uzzinām no Džozefa Smita Pirmās vīzijas par mūsu Debesu Tēva mūžīgo dabu; Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, Sātana realitāti, cīņu starp labo un ļauno, kā arī par citiem diženās pestīšanas ieceres svarīgajiem aspektiem.

Mēs mācāmies, ka Svētie Raksti ir patiesi, tos var uztvert burtiski un pielietot dzīvē.

Mēs mācāmies, ka Svēto Rakstu apdomāšana aicina spēku un atskārsmi.

Mēs mācāmies, ka ar zināšanām vien nepietiek. Dievs svēta, ja rīkojamies atbilstoši zināšanām.

Mēs mācāmies, ka jāpaļaujas uz Dievu, nevis cilvēkiem un pēc atbildēm uz svarīgākajiem jautājumiem ir jāraugās uz Viņu.

Mēs mācāmies, ka uz lūgšanām tiek atbildēts saskaņā ar mūsu nešaubīgo ticību un saskaņā ar Debesu Tēva gribu.

Mēs mācāmies par Sātana pastāvēšanas realitāti un to, ka viņam ir reāls spēks ietekmēt fizisko pasauli un arī mūs.

Mēs mācāmies, ka Sātana spēks ir ierobežots un Dieva spēks ir lielāks.

Mēs mācāmies, ka Sātans nekad nepārstāj censties iznīcināt Dieva darbu un ka Sātans zināja par Džozefa Smita nozīmīgumu un viņa, Atjaunošanas pravieša, lomu.

Mēs mācāmies, ka mēs varam uzveikt Sātana spēku, piesaucot Dievu un pilnībā uzticoties un paļaujoties uz To Kungu.

Mēs mācāmies, ka tur, kur ir gaisma, tumsai ir jāatkāpjas.

Mēs mācāmies, ka Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, ir divas atsevišķas un atšķirīgas būtnes, kas savā izskatā ir līdzīgas viena otrai.

Mēs mācāmies, ka esam radīti pēc Dieva tēla.

Mēs mācāmies, ka Kristus ir augšāmcēlies.

Mēs mācāmies, ka Dievs pazīst mūs personīgi un zina par mūsu vajadzībām un bažām. Viņš nosauca Džozefu vārdā.

Mēs mācāmies par attiecībām, kādas ir starp Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, To Kungu, Jēzu Kristu. Jēzus pakļaujas Savam Tēvam, un Tēvs sazinās ar mirstīgajiem šeit, uz Zemes, caur Savu Dēlu, Jēzu Kristu.

Mēs mācāmies, ka Tēvs mīl Jēzu Kristu un sauc Viņu par Savu mīļoto Dēlu.

Mēs mācāmies, ka Džozefa Smita laikā Jēzus Kristus patiesā Baznīca, kādu Viņš sākotnēji organizēja, nebija uz Zemes, apstiprinot Lielās atkrišanas īstenumu, kuru pareģoja apustulis Pāvils.

Mēs mācāmies: ja mēs vēlamies Dieva vadību savā dzīvē, Viņš mums atklās pilnveidošanās ceļu. Džozefa laikā visas konfesijas un sektas bija nepareizas.

Mēs mācāmies, ka katrā laiku atklāšanā ir vīzijas, svētības un godības no Dieva.

Mēs gūstam ieskatu, kā Dievs izraugās Savus praviešus.

Mēs mācāmies, ka Dievs izraugās sirdsšķīstos un taisnīgos, kuriem ir taisnīgas vēlmes darīt Viņa darbu, apstiprinot Bībeles mācību, ka Dievs uzlūko sirdi un neizvēlas, balstoties uz cilvēka ārējo izskatu, sociālo statusu vai stāvokli.

Brāļi un māsas, Pirmā vīzija ļauj atklāt daudzas patiesās mācības, kuras gadsimtiem ilgi ir bijušas apslēptas. Neaizmirsīsim un novērtēsim daudzas vērtīgās mācības, ko esam ieguvuši no Džozefa Smita Pirmās vīzijas.

Dieva Tēva un Viņa Dēla, Tā Kunga, Jēzus Kristus, parādīšanās Džozefam Smitam iesāka laiku pilnības atklāšanu. Mums vajadzētu dalīties šajā svētajā notikumā un tajā, ko esam no tā mācījušies, ar visiem, kurus mīlam un kuri mums rūp.

Jūs varētu padomāt par diviem jautājumiem, atbildēt un dalīties sociālajos medijos, izmantojot #LDSdevo.

Kādas mācības jūs esat apguvuši no Džozefa Smita Pirmās vīzijas?
Kā Tas Kungs jums ir atbildējis, kad jūs meklējāt patiesību un atbildes uz saviem jautājumiem?

Es ar nepacietību gaidu, kad varēšu lasīt jūsu atbildes par šo nozīmīgo tēmu un šiem svarīgajiem jautājumiem.

Nobeigumā vēlos dalīties ar jums vēl kādā patiesībā, kuru apguvu, koncentrējoties uz Džozefa Smita Pirmo vīziju, kad mācīju pilnlaika misionārus.

Pirms vairākiem gadiem man bija tā privilēģija kalpot Filipīnu reģiona prezidijā. Reģiona prezidija locekļi pēc kārtas uzstājās svētbrīžos, kuri norisinājās Misionāru apmācību centrā Manilā. Tikko aicinātie pilnlaika misionāri ieradās Manilā no aptuveni 14 dažādām Āzijas un Klusā okeāna piekrastes valstīm.

Kad mūsu uzdevums — kalpot Filipīnās — tuvojās noslēgumam, mums bija prieks par iespēju — vēl pēdējo reizi uzrunāt misionārus svētbrīdī Misionāru apmācības centrā. Es nekad neaizmirsīšu, kā es sēdēju uz paaugstinājuma un skatījos uz sanākušajiem, brīnišķīgajiem pilnlaika misionāriem. Es lūdzu pēc iedvesmas, lai es varētu viņiem pastāstīt kaut ko, kas viņiem palīdzētu saprast, cik šis darbs, kuru viņi gatavojas pildīt, ir svarīgs. Domājot par to, ko es varētu sacīt, manu acu skatu piesaistīja kāda glezna, kas atradās uz auditorijas sienas. Tā bija glezna, kuru droši vien esat redzējuši savā sanāksmju namā. Tā bija labi zināmā Dela Pārsona glezna, kurā atainota Džozefa Smita Pirmā vīzija. Gleznā ir 14–gadīgais Džozefs Smits, kurš, nometies ceļos Svētbirzī, saņem norādījumus no mūsu Debesu Tēva un Jēzus Kristus.

Uzsākot savu vēstījumu misionāriem, es norādīju uz Dela Pārsona Pirmās vīzijas gleznu un paskaidroju viņiem, ka Džozefs Smits, tajā brīdī Svētbirzī nometies uz ceļiem, lai lūgtu pēc vadības savā dzīvē, simbolizē visus patiesības meklētājus klausītājus — pagātnē, tagadnē un nākotnē. Kāpēc? Jo viņam bija tāds pats jautājums, kā visiem godīgiem un sirsnīgiem klausītājiem. Jautādams Tam Kungam, kura no visām sektām ir pareiza, viņš patiešām meklēja patiesību. Viņš meklēja savas dzīves mērķi. Viņš meklēja Debesu Tēva diženo pestīšanas ieceri.

Vai tobrīd uz Zemes bija pilnvaroti misionāri, kuri varētu atbildēt uz Džozefa dziļi izjusto lūgšanu? Nē, nebija. Tāpēc tajā svētajā brīdī Debesu Tēvs un Viņa mīļotais Dēls, Jēzus Kristus, parādījās un atbildēja uz zēna Džozefa lūgumu, iesākot Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības Atjaunošanu.

Līdzīgi kā Džozefs Smits, tādi klausītāji, kuri, visticamāk, uzņemsies un pildīs savas saistības, un galu galā kristīsies, aktīvi meklē patiesību un savas dzīves mērķi. To ir svarīgi saprast ne tikai pilnlaika misionāriem, bet arī mums, kad mēs dalāmies evaņģēlijā. Svarīgi arī pieminēt, ka daudzi no tiem, kuri meklē vadību un dzīves mērķi, ir jūsu, kas piedalāties šajā svētbrīdi, vecuma grupā. Tie ir jūsu draugi un kolēģi. Mana sieva Nensija bija viena no tiem, kad, būdama jūsu vecumā, meklēja patiesību un savas dzīves mērķi.

Mani jaunie draugi, cik gan ļoti svētīti mēs visi esam, pateicoties tam, ka Jēzus Kristus evaņģēlija pilnība ir atjaunota uz Zemes! Es sniedzu jums savu liecību, ka Džozefu Smitu apciemoja Dievs Tēvs un Viņa Dēls, Tas Kungs, Jēzus Kristus, tajā skaistajā 1820. gada pavasara dienā. Es liecinu, ka svētā informācija, kurā Viņi dalījās un Džozefs pazemībā saņēma, piepildīja pravietojumus, kurus bija devuši svētie pravieši Zemes pastāvēšanas laikā. Tāpat es liecinu, ka reliģijas brīvība, ko nodrošināja Amerikas Savienoto Valstu dibināšana un izveidošana, palīdzēja sagatavot ceļu Atjaunošanai. Es liecinu arī par prezidenta Gordona B. Hinklija vārdu patiesumu, kad, runājot par Pirmo vīziju, viņš sacīja: „Džozefs Smits tajās minūtēs, lai cik to būtu, iemācījās vairāk par Dieva dabu, nekā visi skolotie teologi jebkad bija zinājuši.”⁴⁵ Cik gan mums visiem ir brīnišķīga iespēja dalīties savās liecībās par Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības atjaunošanu šajās pēdējās dienās!

Brāļi un māsas, patiesība ir atjaunota. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.