Dāvana no Tēva — pieņemta vai noraidīta
Cik skaista mūzika un cik brīnišķīgs bija māsas Jūbenkas vēstījums! Cik brīnišķīgs bija šis glābšanas rīts, kas atausa visai cilvēcei! Ir pienācis decembris. Gaiss ir auksts, un mums ir uzsnidzis pirmais sniegs. Lielākajai daļai cilvēku tas nozīmē, ka Ziemassvētki ir ļoti tuvu. Taču man Ziemassvētki nesaistās ar šādām sajūtām.
Visu manu mūžu par Ziemassvētku tuvošanos ir vēstījušas garas, karstas dienas un atvēsinošas naktis. Tas tāpēc, ka decembris Austrālijā ir vasara. Un Rietumāfrikā, kur mēs ar sievu pēdējos piecus gadus esam dzīvojuši, vienmēr ir karsti.
Tāpēc decembris parasti ir saistīts ar pludmali, sērfošanu un grilēšanu. Ziemassvētkos mūsu mājās ir mango aromāts un smieklu skaņas. Bet Ziemassvētku gars ir tāds pats visur. Vai nu tas būtu Sidnejā, Soltleiksitijā vai Sjerraleonē, Nukualofā, Ņūfaundlendā vai Nigērijā, mūsu Glābēja piedzimšana iedvesmo cilvēkus darīt labas lietas.
Lielākajā daļā vietu Ziemassvētku laikā cilvēki apmainās ar dāvanām, apmeklē citus un dara labus darbus. Mūsu draugiem Samoa ir tradīcija, ka nākamajā dienā pēc Ziemassvētkiem viņi ievieto pārtiku un citas mantas kastēs un nodod tās trūcīgākajām ģimenēm, ne tikai savā bīskapijā, bet arī citiem savas kopienas locekļiem. Viņiem ir arī divu akru liels dārzs, un lielākā daļa tā produkcijas tiek piešķirta cilvēkiem, kuriem pēc tā ir vajadzība.
Kāds ļoti mīļš mūsu draugs no Senegālas Rietumāfrikā man pastāstīja, ka viņa dzimtajā ciematā Kotdivuārā katru Ziemassvētku vakaru tā vietā, lai atnestu dāvanas, ciema iedzīvotāji dodas pie saviem vadītājiem ar neatrisinātiem konfliktiem. Tad šie vadītāji pavada atlikušo dienas daļu, strādājot ar ģimenēm, lai atrisinātu šos konfliktus. Ciemata iedzīvotāji jūt vajadzību pēc miera un saticības Ziemassvētkos ikvienā mājā šajā ciematā, jo viņi svin Kristus piedzimšanu — Viņa, kurš piedzima ar mērķi nest pasaulē mieru.
Šī gada sākumā mēs satikām kādu jaunu misionāri, māsu Džīnu Ingabīru no Ruandas, kura kalpo savā misijā Libērijā. Viņa atstāstīja man sirdi plosošo stāstu par 1994. gadā Ruandā notikušā genocīda ietekmi uz viņu. Viņas tēvs bija no Hutu cilts, kas bija naidīgi noskaņoti pret Tutsi cilts locekļiem. Taču viņas māte bija šīs Tutsi cilts locekle. Lai glābtu sievas dzīvību un viņu četru meitu dzīvību, šis drosmīgais tēvs paslēpa savu ģimeni tālu prom un viens atgriezās savā ciemā. Viņa sieva un meitas viņu nekad vairs neredzēja un vienkārši centās izdzīvot. Pēc deviņiem gadiem viņas beidzot atgriezās, lai piedalītos valdības organizētā samierināšanas sanāksmē, kur uzzināja, ka viņu vīrs un tēvs, atgriežoties savā ciemā, tika nogalināts. Tomēr, neticami, māsas Ingabīras māte un viņas bērni piedeva tiem, kas bija pārtraukuši šī vīra un tēva dzīvi.
Laikā, kad Džozefs Smits varēja būt dusmu pārņemts, būdams nevainīgi ieslodzīts Libertī cietumā 1838. gada Ziemassvētkos, Tas Kungs atklāja Mācības un Derību 121. nodaļu. Šajā atklāsmē Tas Kungs palīdz Džozefam pārvarēt izmisuma sajūtas, kas bija manāmas šīs nodaļas sākumā, un māca pravietim, ka laipnība, pacietība, maigums, lēnprātība un neviltota mīlestība ir katram māceklim svarīgas Kristum līdzīgas īpašības.
Saistībā ar Ziemassvētkiem man ir mīļas atmiņas par ģimeni. Tomēr ne visas šīs atmiņas ir labas. Kad es vēl biju pavisam mazs zēns, atceros, ka no tēva saņēmu populāra zīmola sacīkšu mašīnu. Mēs bijām salīdzinoši nabadzīga ģimene, un man šī dāvana ļoti patika. Tomēr kādu dienu savā bērna dusmu uzplūdā par kādu sīkumu es iemetu rotaļu mašīnu biezajā glicīnija krūmā, kas bija savijies ap mūsu žogu. Es uzreiz nožēloju ne tikai to, ka biju aizmetis rotaļlietu, bet arī to, ka ar savu rīcību es simboliski parādu, ka noraidu sava tēva mīlestības izpausmi. Es to meklēju un meklēju, taču veltīgi. Kad pienāca ziema un lapas no krūma nokrita, es atkal meklēju … neveiksmīgi. Es joprojām jūtu sāpes par to, ka esmu aizvainojis savu tēvu. Tas joprojām sāp.
Ziniet, tas ir analoģiski tam, kā mēs dažreiz noraidām mūsu Debesu Tēva mīlestību un Viņa dāvanas mums, no kurām lielākā ir Viņa Dēls, kuru Viņš ir sūtījis, lai ciestu mūsu dēļ un mūs izpirktu. Kāda tā ir traģēdija, ja mēs noraidām Viņa Izpirkšanas upuri vai Viņa evaņģēlija derības un priekšrakstus!
Ak, kaut mēs vienmēr varētu vairāk līdzināties tiem, kas ar darbu parāda mīlestību pret citiem. Pēdējā laikā daudzi ir pūlējušies, palīdzot Floridas un Karolīnas iedzīvotājiem, kuri ir piedzīvojuši postošas vētras, un palīdzot tiem, kas cietuši Kalifornijas ugunsgrēkos, vai arī ir nākuši palīgā citiem, kas līdzīgi ir cietuši citās pasaules vietās.
1974. gada 25. decembrī tika iznīcināta Austrālijas ziemeļu teritorijas galvaspilsēta. Ziemassvētku dienas sākumā ciklons Treisijs sasniedza Darvinas pilsētu. Daudzi gāja bojā, un lielākā daļa Darvinas pilsētas iedzīvotāju palika bez pajumtes. Fotogrāfijas, kurās attēloti nesenie postījumi Floridā, sasaucas ar toreiz notikušo Darvinā. Taču Ziemassvētku gars uzveica izmisumu. Cilvēki visā Austrālijā veica ziedojumus, un daudzi cilvēki visu pameta, lai dotos uz Darvinu palīdzēt atjaunot dzīvi.
Pirms daudziem gadiem, kad mūsu vecākajai meitai bija tikai divi gadi, viņa pirms Ziemassvētkiem salauza kāju un vairākas nedēļas pavadīja slimnīcā. Tie bija ļoti grūti Ziemassvētki. Ziemassvētku dienā pie viņas ieradās kāda ģimene no mūsu bīskapijas, kura nebija visai turīga. Katrs no viņu mazajiem bērniem atnesa savu mīļāko dāvanu, kas tika saņemta tajā pašā rītā, un pasniedza to mūsu meitai kā dāvanu no viņiem. Mana sieva Keja un es bijām aizkustināti līdz asarām šo bērnu un viņu vecāku dāsnās un neviltotās laipnības dēļ.
Tā ir Ziemassvētku patiesā būtība — cilvēki palīdz citiem. Galu galā Glābējs parādīja, cik svarīgi ir kalpot katram „atsevišķam” cilvēkam. Tas noteikti ir princips, ko pieņem un piemēro Viņa Baznīcas locekļi Āfrikā, un to Viņš no mums prasa šeit.
Prezidents Rasels Balards ir sacījis, ka Izpirkšana ir Glābēja augstākā kalpošana, kas tika paveikta par „ikvienu” no mums. Prezidents Balards sacīja:
„Ja mēs patiesi izprastu Izpirkšanu un katras dvēseles mūžīgo vērtību, mēs gādātu par … katru nomaldījušos Dieva bērnu. Mēs palīdzētu viņiem uzzināt, kāda ir Kristus mīlestība pret viņiem. Mēs darītu visu, kas ir mūsu spēkos, lai palīdzētu viņiem saņemt glābšanai nepieciešamos evaņģēlija priekšrakstus.
Noteikti, ja bīskapijas un draudzes vadītāju prātus galvenokārt nodarbinātu domas par Kristus īstenoto Izpirkšanu, neviens jauns vai aktivizēts Baznīcas loceklis nekad netiktu pamests novārtā. …
… Izpirkšanas paradokss ir tāds, ka tā ir bezgalīga un mūžīga, tomēr tā tiek piemērota individuāli, katram cilvēkam atsevišķi. …
Brāļi un māsas, nekad, nekad nenovērtējiet par zemu katra atsevišķā cilvēka vērtību.”1
Vai tas nebūtu brīnišķīgi, ja mēs visi ņemtu vērā šo padomu, kā arī to, ko ir devis mūsu mīļotais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons — dzīvot saskaņā ar diviem augstākajiem baušļiem augstākā un svētākā veidā? Un, ja esat skeptiski attiecībā uz savu spēju kaut ko ietekmēt, atsaucoties šiem padomiem, tad apsveriet šo afrikāņu sakāmvārdu: „Ja domājat, ka esat pārāk mazs, lai kaut ko ietekmētu, jūs nekad neesat pavadījis nakti kopā ar moskītu.”
Mums nav jādodas uz Svēto zemi, lai kaut ko ietekmētu, vai tāpēc, lai tuvinātos mūsu Glābējam. Ziemassvētki ir laiks, kad varam pievērsties savai personīgajai dāvanai — Glābējam, nemitīgi mīlot un palīdzot citiem. Tad, neatkarīgi no mūsu atrašanās vietas, mēs varam būt tuvu Jēzum. Tā ir mūsu izvēle — padarīt Kristu par daļu no mūsu dzīves, pieņemt dāvanas, ko Viņš mums dāvā, un sniegt Viņam mūsu sirds dāvanu. Es mīlu Viņu un liecinu par Viņa nebeidzamo mīlestību pret katru no mums. Jēzus Kristus vārdā, āmen.