Klusa nakts šķīstu gaismu mīl
Es gribu pastāstīt divus stāstus no savas dzīves, kas daudzu gadu garumā ir palikuši manā prātā un pat tagad sniedz man nepieciešamās mācības.
Pirmajā stāstā man bija 6 gadi. Mūsu mūzikas skolotāja Hantera 5. bīskapijā bija māsa Beverlija Vitlija. Tagad saprotu, ka viņai, iespējams, nebija pat 40 gadu, taču viņai bija pusaugu bērni un mums, Sākumskolas bērniem, viņa likās ļoti nobriedusi un gudra. Viņa bija jautra un izturējās pret mums kā pret maziem pieaugušajiem, un mums tas patika. Mēs viņu apbrīnojām un centāmies viņai izpatikt. Viņa mēdza mums teikt, ka mēs varam dziedāt tik skanīgi, ka vecāki mūs spētu sadzirdēt, atrodoties citā telpā. Nevies kliegt, bet patiešām dziedāt! Un mēs dziedājām no visas savas sirds. Viņa mums iemācīja arī dziesmu no pieaugušo Garīgo dziesmu grāmatas, sakot, ka viņa zina, ka mēs esam pietiekami nobrieduši, lai spētu iegaumēt grūtos vārdus. Un tad viņa paskaidroja visu vārdu nozīmi, lai mēs tos izprastu. Viņa mācīja mums, ka ikkatrai dziesmai ir īpašs vēstījums tieši mums un, ja mēs domāsim par vārdiem, mēs atradīsim vēstījumu, kas ir īpaši domāts mūsu dzīvei.
Tajos Ziemassvētkos es mēģināju piemērot, ko māsa Vitlija bija mums iemācījusi, un es iemācījos visus vārdus dziesmai „Klusa nakts”. Es jau iepriekš atvainojos tulkiem, jo tas būs sarežģīti. Būdama 6 gadus veca, es cītīgi domāju par vārdiem trešajā pantā, taču nesapratu pieturzīmes lietojumu. Tā vietā, lai dziedātu „Dieva Dēls, šķīstu gaismu mīl”, — tā it kā Jēzus ir šīs gaismas izpausme, kas plūst no šķīstas mīlestības, es sapratu, ka tiek teikts — Dieva Dēls mīl šķīstu gaismu, proti, Viņš priecājas par visu, kas saistīts ar šķīstu gaismu. Domādama tāpat kā māsa Vitlija, es centos saprast, kā arī es varu „mīlēt šķīstu gaismu” tāpat kā Jēzus.
Otrais stāsts ir no laikaposma, kad man bija 9 gadi. Tāpat kā daudzi bērni es mācījos klavierspēli. Es nebiju īpaši talantīga, un varbūt, lai mani iedrošinātu, mans bīskaps jautāja, vai es Ziemassvētku vakara dievkalpojumā varētu nospēlēt kādu Ziemassvētku dziesmu. Es nolēmu spēlēt „Klusa nakts”. Klavieru skolotājs palīdzēja man sagatavoties. Mani vecāki klausījās, kā es to spēlēju burtiski 100 reizes uz mūsu melnajām klavierēm mūsu pagrabstāvā. Kāds ieminējās, ka varbūt es varētu iegaumēt dziesmu un neizmantot notis, taču es tik ļoti nervozēju par to, ka ir jāspēlē visas bīskapijas priekšā, ka nespēju iegaumēt notis. Tā vietā es izstrādāju plānu — ņemt notis līdzi, bet tā vietā, lai tās liktu uz klavierēm, es plānoju tās nolikt savā klēpī. Es varētu skatīties lejup uz savām rokām un redzēt notis, bet tas izskatītos tā, it kā es esmu notis iegaumējusi. Viss brīnišķīgi noritēja pēc plāna 20 sekundes. Es noliku notis uz saviem krāšņajiem Ziemassvētku svārkiem un sāku spēlēt, taču svārku audums bija ļoti slidens un pirmā pantiņa vidū notis noslīdēja no maniem svārkiem un pazuda zem klavierēm. Es biju pilnīgā strupceļā. Notis nebija iespējams atgūt, un es nezināju, ko iesākt. Es sakodu zobus un centos darīt labāko, ko spēju. Tā bija pilnīga katastrofa.
Es sāpīgi atskaņoju nepareizas notis un varēju redzēt cilvēkus, kas zālē novēršas. Es kļūdaini biju tikusi cauri otrajam pantam. Es pieņēmu gudru lēmumu un izlaidu trešo pantu, tad steidzos pa eju ar sarkanu seju, cenzdamās neraudāt. Mani vecāki nočukstēja: „Kas notika? Tu tik labi zināji šo dziesmu.” Es nevarēju sagaidīt, kad izkļūšu no baznīcas. Es negribēju nevienu ne redzēt, ne runāt ar kādu; es jutos pazemota un apkaunota. Sanāksmes beigās pie manis pienāca mana pavecā Svētdienas skolas skolotāja, māsa Alma Hītone. Es mēģināju no viņas izvairīties, taču viņa satvēra manu roku. Tā vietā, lai teiktu, cik priekšnesums bija labs, — un visi zināja, ka tie ir meli, — viņa pateica ko tādu, ko atcerēšos visu atlikušo mūžu. Viņa teica: „Šērona, nav svarīgi, kā viss sanāca. Ikviens varēja redzēt, cik lielu piepūli tu tajā ieguldi, un mēs tevi mīlam vienalga, vai tu proti spēlēt klavieres, vai neproti.”
Tā bija godīga patiesība. Taču tā tik ļoti nesāpēja, kā biju gaidījusi. Patiesība bija tāda, ka es biju smagi strādājusi un viņi mīlēja mani, neskatoties uz to, ka es nepratu spēlēt klavieres. Es mazliet pasmaidīju, šī pavecā kundzīte mani apskāva, un pēkšņi viss bija kārtībā.
Tad nu Beverlija Vitlija un Alma Hītone nebija izdarījušas neko ārkārtēju. Viņas neko neierakstīja savā dienasgrāmatā. Neviens viņu ģimenēs nezina šos stāstus. Viņas vienkārši mācīja maziem bērniem, kā dziedāt un kā saprast evaņģēliju. Kas gan varētu būt vēl ikdienišķāks? Vienīgi tas tā nebija. Ja jūs jautātu man, kā izskatās cilvēks, kurš „mīl šķīstu gaismu”, es teiktu: „Tā kā Beverlija Vitlija”. Kā Alma Hītone. Viņas abas spēja atpazīt „šķīsto gaismu” mazā bērnā, kurš centās pēc iespējas labāk, viņas prata mīlēt bērnu par to, pat ja viss neizdevās perfekti.
Tieši šāds ir mūsu Debesu Tēvs. Viņš redz, kā mēs, Viņa mazie bērni, cenšamies. Mūsu pūliņi ne vienmēr gūst panākumus, bet Viņš zina, cik smagi mēs strādājam, — reizēm sakostiem zobiem un pieredzot katastrofas, — un Viņš mīl mūs par to. Rēķinoties ar mūsu dzīves disonējošo, kļūmīgo, neatpazīstamo mūziku, Viņš sūtīja Savu lielisko Vienpiedzimušo Dēlu, kas ir mīlestības šķīstā gaisma. Jēzus Kristus izlabos katru nepareizo noti un katru nepilnīgo skaņas virstoni, ja vien mēs vērsīsimies pie Viņa un lūgsim Viņa palīdzību. Pateicoties Jēzus Kristus piedzimšanai, īstenotajai Izpirkšanai un Augšāmcelšanās notikumam, mēs visi varam dusēt saldā miegā.1
Cik priecīga es esmu par šo Ziemassvētku laiku, kad dziedam dziesmas, kurām ir īpašs vēstījums no pasaules Glābēja visiem tiem, kam ir sāpošas sirdis! Es jums apsolu to pašu, ko māsa Vitlija solīja Sākumskolas bērniem. Ja jūs domāsit par vārdiem, kurus dziedat šajā svētku laikā, jūs atradīsit dievišķu vēstījumu, kas ir īpaši piemērots jums, tas jūs iedvesmos un mierinās. Lūk, viens vēstījums, kas mani uzrunāja šajā Ziemassvētku laikā. Es raizējos par visiem cilvēkiem, kurus mūsu humānā palīdzība nespēj sasniegt, un par to, ka dažas valstis reizēm liek šķēršļus, lai mēs nespētu sasniegt brāļus un māsas, kas cieš. Un tieši šorīt Palīdzības biedrībā es pievērsu vērību kādai dziesmai, ko mēs dziedājām:
Svētī bērniņus, mazos, kas dārgi Tev, Kungs,
Un palīdzi debesīs atgriezties mums!2
Es liecinu, ka Dieva Dēls mīl šķīstu gaismu; Viņš ir mīlestības šķīstā gaisma. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.