Palīdzēt audzēkņiem uzņemties atbildību par savu liecību
2024. gada jūnija BIS reliģijas pasniedzēju konference
Esiet sveicināti šajā vēsturiskajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas reliģijas pasniedzēju sanāksmē! Jau vairākus gadus mēs reizi gadā sapulcinām visus BIS reliģijas pasniedzējus uz svētbrīdi ar konkrētu tēmu, un agrāk to sauca par „Vakaru kopā ar Augstāko pilnvaroto”. Šovakar mēs turpinām šo tradīciju, pulcējoties mūsu pasākuma noslēdzošajā sanāksmē, lai uzklausītu elderu Deilu G. Renlandu. Vēsturiski mēs arī esam organizējuši klātienes BIS konferences Brigama Janga universitātes telpās, bet šī gada pasākums ir pati pirmā reize, kad esam sapulcējušies kopā no visas Baznīcas Izglītības sistēmas, lai mācītos cits no cita, dalītos atziņās, apspriestu, kā mācīt vēl efektīvāk, tā ļaujot satikties reliģijas pasniedzējiem no reliģijas semināriem un institūtiem, BJU, BJU‑Aidaho, BJU Havaju salās, BJU‑Pathway un Ensign koledžas. Kopumā šie reliģijas pasniedzēji māca aptuveni pusmiljonu jauno pieaugušo visā Baznīcā, papildu visiem tiem audzēkņiem, kuri ir reģistrējušies seminārā.
Lai izprastu, kāpēc mēs esam pielikuši šādas pūles, jāsaprot, ka tas ir saistīts ar reliģiskās izglītības mērķa būtību Baznīcas izglītības sistēmas ietvaros. Es bieži esmu runājis par katrai BIS skolai raksturīgo lomu kopējā sistēmā. Piemēram, BJU es saucu par vēstniecības organizāciju, jo tai kā citu pulcinātājai, namamātei un akadēmiskai organizācijai ir atbildība pārstāvēt visu kopējo sistēmu un Baznīcu. Tālāk pievērsīsimies BJU‑Aidaho, ko es saucu par izglītošanas organizāciju, jo šī skola izteikti pievēršas mācīšanai; BJU Havaju salās ir mūsu Āzijas/Klusā okeāna salu stūrakmens, pateicoties tās nedalītajam un apņēmīgajam uzsvaram uz konkrēto mērķauditoriju Baznīcā; un Ensign koledža, kas koncentrējas uz junioru pozīciju darba prasmēm, ir lietišķās mācību programmas nodrošinātāja. Un BJU-Pathway, kas ar augsta līmeņa tiešsaistes mācību programmu par pieņemamu cenu ir spējusi iekļaut vairāk studentu nekā jebkura mūsu klātienes universitāte, ir piekļuves nodrošinātāja. Protams, semināros un institūtos tiek iekļauti studenti, kuri neapmeklē Baznīcas universitātes, un jaunajiem pieaugušajiem tas ir kā garīgais enkurs, neatkarīgi no viņu izglītības iestādes atrašanās vietas.
Par spīti šīm dažādajām lomām, visas šīs iestādes ir vienotas vismaz divos veidos. Pirmais ir Baznīcas izglītības sistēmas misijas būtība, kas ir tādu Jēzus Kristus mācekļu izskološana, kuri spēj būt vadītāji savās mājās, Baznīcā un vietējā sabiedrībā. Par spīti jūsu īpašajām institucionālajām lomām, visām BIS iestādēm ir kopēja misija saistībā ar mācekļu-vadītāju skološanu. Runājot konkrētāk tieši par šo auditoriju, mums visā BIS ir uzticēta arī papildu kopīgā atbildība kā reliģijas pasniedzējiem. 2019. gada jūnijā Baznīcas izglītības padome apstiprināja juridisku dokumentu, kas bieži tiek dēvēts par „Reliģiskās izglītības stiprināšanas” (RIS) direktīvu, kurā ir raksturota reliģiskās izglītības loma Baznīcas izglītības sistēmas ietvaros. Šo tiešo norīkojumu ar skaidrajām vadlīnijām ir izstrādājusi Baznīcas izglītības padome. Pirmā rindkopa dokumentā skan šādi: „Reliģiskajai izglītībai ir neatkārtojama un nozīmīga loma katras iestādes misijā. … Tā ir katras iestādes mērķa pamatbūtība.” Tālāk RIS vadlīnijās tiek paskaidrots galvenais reliģiskās izglītības mērķis, kas ir definēts šādi: „Reliģiskās izglītības mērķis ir mācīt atjaunoto Jēzus Kristus evaņģēliju no Svētajiem Rakstiem un mūsdienu praviešu mācībām tā, lai palīdzētu katram studentam attīstīt ticību un liecību par Debesu Tēvu, … Jēzu Kristu, … atjaunoto evaņģēliju … un mūsdienu praviešiem, kļūt par mācekli visa mūža garumā, … kā arī vairot mūsu audzēkņu spēju rast atbildes, atbrīvoties no šaubām un rīkoties ticībā.” Šis reliģiskās izglītības galvenais mērķis visas Baznīcas izglītības sistēmas ietvaros ir būtiskākais iemesls, kāpēc mēs šodien esam šeit sapulcējušies. Ja mēs apzināti nestrādājam pie šī mērķa īstenošanas, tad mums ir grūti pamatot Baznīcas ievērojamos ieguldījumus katrā no šīm iestādēm.
Tādēļ iemesls tam, kāpēc mēs esam šodien šeit sapulcējušies, vismaz daļēji ir tas, ka mums, esot reliģijas pasniedzējiem, ir kopēja BIS misija un kopējs uzdevums: stiprināt liecību, palīdzēt studentiem kļūt par mācekļiem, palīdzēt viņiem rast atbildes uz saviem jautājumiem un attīstīt ticību. Es arī vēlētos pateikties Čadam Vebam par viņa vadību. Brālis Vebs vada Baznīcas Seminārus un institūtus. Bet pēdējos divus gadus viņš ir ieņēmis arī Reliģiskās izglītības komitejas priekšsēdētāja amatu, kurā ir pārstāvji no visas Baznīcas izglītības sistēmas. Mēs šodien esam sapulcējušies kā BIS pasniedzēji, lielā mērā pateicoties tieši šai komitejai. Es vēlos pieminēt arī katra mūsu BIS prezidenta atbalstu, kuru skaitā ir prezidents Rīzs, prezidents Meredits, prezidents Kauva, prezidents Kušs, prezidents Eštons un brālis Vebs. Šiem vadītājiem ir ticis dots uzdevums būt par „savas iestādes morālajiem un garīgajiem virsvadītājiem”. Par šo uzdevumu pirmo reizi tika paziņots prezidenta Kauvas inaugurācijā, un kopš tā laika tas ir ticis atkārtots katrā BIS inaugurācijā. Es jums parādīšu fotogrāfijas no šīm inaugurācijām. Jūs varat redzēt prezidenta Kauvas inaugurāciju. Šo uzdevumu deva prezidents Holands, un tas tika atkārtots prezidentam Eštonam, tad atkal prezidentam Rīzam, un pavisam nesen — prezidentam Mereditam. Un tāpēc tā nav nekāda sagadīšanās, ka šie prezidenti mums šodien ir pievienojušies. Viņi ir apbrīnojami vadītāji, un es paužu savu atzinību par viņu vadību un apņēmību, palīdzot mums atklāt šo pirmreizējo Reliģijas pasniedzēju konferenci.
Tagad es vēlētos sniegt nelielu kontekstu savam šīsdienas vētījumam. Savā pirmajā uzrunā reliģijas pasniedzējiem (savās ikgadējās uzrunās reliģijas pasniedzējiem pēdējo divu gadu garumā) es jūs esmu aicinājis pievērsties tam, ko mēs esam nosaukuši par jaunajiem pieaugušajiem paredzētajiem pravietiskajiem uzsvērumiem. Mēs arī esam mēģinājuši uzsvērt to, ka šeit uzskaitītās tēmas noteikti mainīsies. Šajās piecās tēmās nav nekā maģiska, taču tām ir jātiek atjauninātām, saņemot nepārtrauktus norādījumus no praviešiem un apustuļiem — it īpaši tajā, kas attiecas uz mūsu jaunajiem pieaugušajiem. Mēs neceram uz to, ka jūs iegaumēsit šos konkrētos vēstījumus, bet ceram, ka mēs visi mācīsimies uzklausīt mūsdienu praviešus un palīdzēt mūsu studentiem mācīties to, kā piemērot savā dzīvē viņu vēstījumus.
Šajā sakarā es vēlētos pievērsties vienam no šiem pēdējā laika pravieša uzsvērumiem, kas man iekritis sirdī. Prezidents Rasels M. Nelsons ir aicinājis jaunos pieaugušos uzņemties atbildību par savu personīgo liecību. Lūdzu, ņemiet vērā — ja jūs vēlaties sekot pravietim, jums ir jāpievērš uzmanība divām lietām. Pirmkārt, pievērsiet uzmanību viņa atkārtotajiem vēstījumiem, un, otrkārt, pievērsiet īpašu uzmanību tam, ko viņš mums sirsnīgi lūdz darīt. Jūs pamanīsiet abas šīs pazīmes prezidenta Nelsona vēstījumā par atbildības uzņemšanos saistībā ar savu liecību, kurā viņš pirmo reizi dalījās 2022. gada maija svētbrīdī jaunajiem pieaugušajiem, sakot: „Es dedzīgi lūdzu jūs uzņemties atbildību par savu personīgo liecību. Strādājiet, lai to iegūtu. Uzņemieties atbildību par to. Gādājiet par to. Lolojiet to, lai tā kļūtu stiprāka. Barojiet to ar patiesību. Nepiesārņojiet to ar maldīgām neticīgu cilvēku filozofijām, brīnoties, kāpēc jūsu liecība vājinās. Ja jūs izvirzīsiet savu liecību par savu augstāko prioritāti, jūs savā dzīvē redzēsiet brīnumus.”
Tajā pašā gadā, 2022. gada oktobra vispārējās konferences uzrunā, prezidents Nelsons deva gandrīz identisku uzdevumu, šoreiz visai Baznīcai, sakot: „Šajā nolūkā es dodu visiem Baznīcas locekļiem to pašu uzdevumu, ko mūsu jaunajiem pieaugušajiem pagājušajā maijā. Toreiz es mudināju viņus — un šobrīd es dedzīgi lūdzu jūs — uzņemties atbildību attiecībā uz savu personīgo liecību par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju. Strādājiet, lai to iegūtu. Lolojiet to, lai tā kļūtu stiprāka. Barojiet to ar patiesību. Nepiesārņojiet to ar maldīgām vīriešu un sieviešu filozofijām. Ja jūs par savu augstāko prioritāti izvirzīsiet centienus nepārtraukti stiprināt savu liecību par Jēzu Kristu, jūs savā dzīvē redzēsiet brīnumus.”
Ņemot vērā prezidenta Nelsona atkārtoto lūgumu, aicinot uzņemties atbildību par savu liecību, es sajutu iedvesmu padalīties ar daļu no tā, kā es esmu ticis pie savas liecības. Šis būs personīgs stāsts, un, lai gan es esmu to pierakstījis, es ceru, ka jūs varēsiet justies tā, it kā mēs kopīgi sēdētu kādā neformālākā gaisotnē. Katram no mums ir pašam savs personīgais ceļš pie ticības. Tāpat ir arī ar mūsu studentiem. Šodien es pastāstīšu daļu no sava stāsta. Mans liecības ceļš iesākās neierastos apstākļos. Es uzaugu Skotsdeilā, Arizonas štatā, kur vairums vietējās apkaimes iedzīvotāju nebija Baznīcas locekļi. Piedaloties vidusskolas vieglatlētikas sacensībās, es gatavojos startam, kad otrpus stadionam pamanīju brāli Batleru — savu Jauno vīriešu vadītāju. Viņam īsti nebija iemesla tur atrasties. Mums nebija daudz kopīga. Es zināju, ka viņš reti apmeklē vieglatlētikas sacensības. Tobrīd Gars man pačukstēja: „Klārk, šī Baznīca ir patiesa, jo nav neviena cita iemesla, kāpēc lai viņš te būtu. Viņa ticībā ir jābūt kaut kam dziļākam, kas motivē viņu tevi atbalstīt.” Ar to pietika. Šī pieredze nenāca, gremdējoties Svētajos Rakstos vai piedaloties liecību sanāksmē. Tā bija vienkārši kāda cilvēka apņēmības pilnās kalpošanas auglis. Es vēl šodien atceros to sajūtu — tikpat skaidri kā tajā dienā.
Pēc gada vai diviem es attapos, ka esmu saņēmis misijas aicinājumu uz Japānas Kobes misiju. Es atceros savu pirmo dienu Misionāru apmācību centrā. Es ar sajūsmu iepazinos ar saviem pāriniekiem, iepazinu skolotājus un baudīju to spēka izjūtu, ko sniedz sapulcēšanās kopā no visas pasaules. Taču nākamajā rītā, kad sešos no rīta nozvanīja modinātājs, es tik tikko spēju atvērt acis, un mani uz brīdi pārņēma panika. Es nodomāju: „Kā gan es spēšu to paveikt? Es nezinu, vai spēšu nākamos divus gadus mosties tik agri katru dienu, kur nu vēl iemācīties tik sarežģītu valodu kā japāņu valoda.” Pēkšņi vairs nešķita, ka ar to, ka mans Jauno vīriešu vadītājs bija atnācis uz manām sacensībām, pietiks, lai es noturētos te divus gadus. Man vajadzēja dziļāku pārliecību, un šai liecībai vajadzēja būt balstītai evaņģēlijā. Es sāku ar patiesu interesi katru rītu lasīt Mormona Grāmatu. Sešos no rīta nozvanīja modinātājs, un es ierāpos savā misionāru skolas krēslā ar ritenīšiem un galda lampas gaismā lasīju un studēju Mormona Grāmatu. Tiekot līdz beigām, es izlasīju Mormona Grāmatas apsolījumu Moronija 10:3–5. Es zināju šo pantu jau kopš tā laika, kad biju jauns semināra audzēknis. Es nometos ceļos lūgšanā, lai prasītu apstiprinājumu savai ticībai. Bet, lūdzot to Kungu, sākotnēji atbildes nebija. Es biju ļoti vīlies. Es ierāpos atpakaļ savā krēslā, saprotot, ka man palikušas vien pāris lappuses līdz Mormona Grāmatas beigām. Es nolēmu vismaz izlasīt līdz galam. Kad Moronija 10. nodaļā bija palikuši tikai 3 panti, es Moronija 10:32 izlasīju šos vārdus: „Nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā, un noraidiet jebkādu bezdievību; un, ja jūs noraidīsit jebkādu bezdievību un mīlēsit Dievu ar visu savu spēku, prātu un sirdi, tad Viņa … .” Es nevaru palasīt. Es raudu. Atvainojiet. „Tad Viņa labvēlība ir pietiekama jums, lai ar Viņa labvēlību jūs varētu būt pilnīgi Kristū.” Lasot šo pantu, mani pārņēma gaisma un skaidrība. Es nespēju to noliegt. Tā bija pacilājoša un silta un piepildīja visu manu būtību. Tajā mirklī es zināju, ka Mormona Grāmata ir patiesa un ka tās mērķis ir liecināt, ka Jēzus ir Kristus.
Tad nu es devos uz Japānu ar šo spēcīgo liecību. Es arī turpmāk guvu pieredzes, kas stiprināja manu liecību, taču neko tik iespaidīgu, kā torīt misionāru skolā. Tad, kādā lietainā vakarā, kad mēs gatavojāmies gulētiešanai, mēs pie durvīm izdzirdējām klauvējienu. Mēs saskatījāmies. Mūsu dzīvoklis atradās aiz misijas mājas. Mazliet pārsteigts par to, ka kāds tik vēlu nāk uz mūsu dzīvokli, es izgāju ārā un atvēru durvis, kur uz sliekšņa ieraudzīju savu misijas prezidentu — stāvam lietū zem lietussarga. Viņš teica: „Gilbert Chōrō, elder Gilbert — saģērbies! Mēs apciemosim elderu Matsuo.” Eldera Matsuo tēvs, kurš sirga ar vēzi, bija tuvu nāvei. Es uzreiz izdarīju pieņēmumu par to, kas bija atgadījies. Taču, kad es iekāpu misijas automašīnā, prezidents Matsumori pagriezās pret mani un paskaidroja, ka minētā misionāra māte todien bija gājusi bojā autoavārijā. Tad viņš teica: „Lūdz, lai mēs varētu ar iejūtību izprast, kā šim misionāram sniegt mierinājumu.” Es jutos ļoti nomākts un šim uzdevumam neatbilstošs. Es vēl aizvien atceros, kā vējstikla tīrītāji slīd turp un atpakaļ, braucot klusumā. Pēkšņi Gars man atsauca sirdī Almas 7. nodaļas 12. pantu: „Un Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību miesā, lai Viņš varētu zināt miesā, kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās.” Es zināju, ka Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana ļauj mums pārvarēt grēku. Es zināju, ka Kristus mums palīdzēs tikt augšāmceltiem un turpināt dzīvot. Taču tonakt uz Osakas šosejas es uzzināju, ka Jēzus Kristus var arī mierināt mūs mūsu izaicinājumos un ciešanās, kad dzīve šķiet netaisna. Es nezināju, kā jutās tas jaunais misionārs, taču, pateicoties Izpirkšanas brīnumam, starp mums bija Kāds, kurš to zināja. Tonakt, pēc gadu ilgas kalpošanas misijā, Gars man spēcīgi liecināja, jau atkal, ka Mormona Grāmata ir patiesa un ka tās galvenais mērķis ir liecināt, ka Jēzus ir Kristus.
Es atgriezos no savas misijas un Soltleiksitijas templī apprecējos ar Kristīni. Mēs pārcēlāmies uz Kaliforniju un pēc kāda laika — uz Bostonu. Es turpināju saņemt atkārtotus, klusus apstiprinājumus savai liecībai, tomēr, jau atkal, neko tik iespaidīgu, kā torīt misionāru skolā vai tonakt uz Osakas šosejas. Tad, kādu svētdienu, es saņēmu spēcīgu, negaidītu liecību no Gara. Tas notika, lasot Svēto Rakstu sadaļu, pie kuras vairums nevērstos, lai stiprinātu savu liecību. Tā bija Almas 30. nodaļa Baznīcas nodarbībā, ko es dēvēšu par Korihora mācību, kur Korihors noliedz Kristu, cenšas atbrīvot visus cilvēkus no atbildības par viņu izvēlēm un paziņo, ka mēs tiekam glābti, tikai pateicoties savai ģenialitātei. Viņš balstījās uz filozofiju, ko mēs šodien sauktu par morālo relatīvismu. Korihors arī agresīvi noniecināja citu cilvēku ticību, dēvējot to par viņu tēvu muļķīgajām paražām. Kamēr Svētdienas skolas skolotājs vadīja nodarbību, es aizdomājos par to, ka, ja Džozefs Smits pats būtu izdomājis Mormona Grāmatu, būtu ļoti neparasti iekļaut tajā tādu tēlu kā Korihors. Džozefs dzīvoja reliģiskā pacēluma laikā, kad cilvēki ticēja Jēzum Kristum. Viņš, visdrīzāk, nekad dzīvē nebija saticis nevienu, kurš tik kaislīgi iestātos par antikrista mācību, kā Korihors vai, vēlos piebilst, Nehors, vai Šerems, kuri visi ir minēti Mormona Grāmatā. Bet mēs zinām, ka Mormona Grāmata tika sarakstīta mūsdienām. Es biju dzirdējis minētos argumentus sarunās ar cilvēkiem, ar kuriem tikos akadēmiskajā vidē Kembridžā, Masačūsetsas štatā. Sēžot Svētdienas skolas klasē un prātojot par šo anomāliju, lai arī man jau bija dziļa liecība par Mormona Grāmatu, Gars mani uzrunāja: „Klārk, Mormona Grāmata ir patiesa, un tās mērķis ir liecināt, ka Jēzus ir Kristus.”
Esmu turpinājis gūt šādas pieredzes visa mūža garumā. Reiz es templī lūdzu par saviem Bostonas nabadzīgāko rajonu jauniešiem. Lasot Mosijas 3:17, Gars man mācīja, ka vienīgais veids, kā es varētu palīdzēt šiem jaunajiem vīriešiem izrauties no minētajiem apstākļiem, ir caur Jēzu Kristu. Reiz es studēju Almas 36. nodaļu un mācījos par hiasmu, kas caurvij šo nodaļu un kura centrālā kulminācijas vieta ir Almas, jaunākā, pestīšana. Apbrīnojamā kārtā šķiet, ka katru reizi, kad esmu saņēmis liecību par Mormona Grāmatu, tā ir nākusi kopā ar liecību par Jēzu Kristu. Tas notika atkal 2018. gada oktobra vispārējās konferences sieviešu sesijas laikā. Prezidents Nelsons tajā sesijā aicināja māsas līdz gada beigām izlasīt Mormona Grāmatu, dodot papildu norādījumu: atzīmēt katru Glābēja teikto vārdu, atzīmēt katru Mormona Grāmatas pantu, kur pieminēts Glābējs. Vēloties atbalstīt savu sievu un sešas meitas, es pievienojos šim izaicinājumam. Es tikko biju saņēmis šo Mormona Grāmatas eksemplāru. Tas bija pilnīgi jauns Mormona Grāmatas eksemplārs. Es tajā atzīmēju katru atsauci par Glābēju. Lapu pēc lapas es ar sarkanu zīmuli atzīmēju atsauces uz Jēzu Kristu. 48 gadu vecumā, kad man jau bija dziļa liecība par Mormona Grāmatu un Glābēju, Gars atkal man toruden, katru rītu lasot šo grāmatu, liecināja: „Klārk, šī grāmata ir patiesa, un tās mērķis ir liecināt, ka Jēzus ir Kristus.”
Es atgriežos pie prezidenta Nelsona vēstījuma un mana iepriekš minētā citāta: „Es lūdzos, lai jūs paši uzņemtos atbildību par savu liecību. Strādājiet, lai to iegūtu. Uzņemieties atbildību par to. Gādājiet par to. Lolojiet to, lai tā kļūtu stiprāka. Barojiet to ar patiesību. Nepiesārņojiet to ar maldīgām neticīgu cilvēku filozofijām, brīnoties, kāpēc jūsu liecība vājinās. … Ja jūs izvirzīsiet savu liecību par savu augstāko prioritāti, jūs savā dzīvē redzēsiet brīnumus.” Es esmu šo brīnumu liecinieks. Es esmu ticis svētīts daudzējādos veidos, jo visu savu dzīvi esmu izvirzījis savu liecību par prioritāti.
Brāļi un māsas, esot reliģijas pasniedzējiem, mums ir jāpalīdz saviem studentiem uzņemties atbildību par savu personīgo liecību. Tagad es vēlos pievērsties pieciem veidiem, kā mēs varam mācīt saviem studentiem uzņemties atbildību par savu liecību. Pirmais: palīdziet viņiem iemācīties izmantot savu rīcības brīvību. Otrais: māciet viņiem būt par gaismu citiem — īpaši tiem, kam klājas grūti. Trešais: uzdodiet jautājumus ticībā. Ceturtais: vērsieties pie patiesības pilniem avotiem. Un piektais: paļaujieties uz Garu.
Pirmkārt, mums ir jāmāca mūsu studentiem, ka liecības stiprināšana notiek caur apzinātu savas rīcības brīvības pielietošanu. K. S. Lūiss bieži atsaucās uz teicienu: „Garākais apkārtceļš ir īsākais mājupceļš.” Lai stiprinātu ticību un māceklību, ir nepieciešams ieguldīt darbu. Tā ir apzināta rīcība. Alma māca, ka liecības stiprināšana prasa pilnīgu uzmanību: „Bet lūk, ja jūs attapsities un uzmodināsit savas spējas, lai pārbaudītu manus vārdus, un izmantosit kaut kripatiņu ticības, jā, pat ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt, ļaujiet šai vēlmei darboties jūsos, līdz kamēr jūs noticēsit tik daudz, ka varēsit atbrīvot vietu kaut daļai no maniem vārdiem.”
Otrais princips, ko mēs varam mācīt studentiem, lai palīdzētu viņiem uzņemties atbildību par savu liecību, ir būt par gaismu citiem, varbūt jo īpaši tiem, kam iet grūti. Šai paaudzei ļoti rūp viņu vienaudži un tie, kuri savā dzīvē sastopas ar izaicinājumiem. Prezidents Nelsons māca netiesāt citus, kam iet grūti.
„Ja jūsu draugi vai ģimenes locekļi nošķiras no Baznīcas, turpiniet viņus mīlēt. Jums nav dots tiesāt citu cilvēku izvēli, jo arī jūs neesat pelnījuši tikt kritizēti par to, ka esat uzticīgi.
Tagad, lūdzu, uzklausiet mani, kad es saku: neļaujiet novirzīt sevi no ceļa tiem, kuru šaubas viņu dzīvē varētu būt uzkurinājis tas, kas jums nav redzams.”
Skepticisms un šaubas var būt lipīgas, taču tāpat ir arī ar ticību un cerību. Prezidents Nelsons turpina:
„Svarīgāk par visu, ļaujiet saviem skeptiskajiem draugiem redzēt to, cik ļoti jūs mīlat To Kungu un Viņa evaņģēliju. Pārsteidziet viņu šaubu pilnās sirdis ar savu ticīgo sirdi!
Paši uzņemoties atbildību par savu liecību un stiprinot to, jūs kļūsiet par jaudīgāku darbarīku Tā Kunga rokās.”
Tieši šis pēdējais aspekts — mūsu studentu mācīšana kļūt par darbarīkiem un resursiem Tā Kunga rokās —, manuprāt, ir lieliska iespēja palīdzēt jaunajiem pieaugušajiem viņu liecības stiprināšanā. Māciet viņus būt par gaismu. Māciet viņus būt draugiem. Māciet viņiem sniegt atbalstu citiem. Un, vēršoties pie tiem, kuri vēl nav atraduši savu ticību, māciet viņiem ķerties pie darba un kalpot citiem. Kalpojot citiem, ir iegūtas daudzas liecības. Savu liecību, ko es guvu Bostonas Masačūsetsas templī, ka Kristus ir risinājums, kā palīdzēt maniem jauniešiem, es ieguvu tāpēc, ka es darīju visu, ko vien varēju iedomāties, lai viņiem palīdzētu. Māciet mūsu studentiem būt par gaismu, un viņu liecība augs.
Mēs, protams, mācām, ka ir labi uzdot jautājumus. Elders Renlands šovakar runās mazliet vairāk par to. Prezidents Nelsons paskaidroja: „Ja jums ir jautājumi (un es ceru, ka jums tādi ir), meklējiet atbildes ar dedzīgu vēlmi ticēt.” Bet, kā norādīja prezidents Džefrijs R. Holands: „Dažreiz mēs izturamies tā, it kā vaļsirdīga šaubu paušana būtu augstāka morālās drosmes izpausme nekā vaļsirdīga ticības izpausme. Tā tas nav!” Kad ļaunā gara pārņemtā bērna tēvs lūdzās Glābējam: „Kungs, es ticu; palīdzi manai neticībai,” viņš sāka ar ticības skatpunktu. Viņš mācījās kā pusaudzis — vai arī es mācījos kā pusaudzis, kad es savam tēvam izklāstīju ticības dilemmu, domājot, ka esmu ļoti attapīgs un ka esmu izdomājis kaut ko tādu, par ko viņš nekad nav iedomājies. 15 gadu vecumā es jutos gudrāks par savu tēti, kurš vienmēr bija uzvarējis visās diskusijās. Un tagad es uzdevu viņam mulsinošu jautājumu. Tā vietā, lai atbildētu uz manu jautājumu, viņš vienkārši pateica: „Klārk, arī es iepriekš esmu uzdevis šo jautājumu. Un dzīves laikā man ir bijusi kaudze divu veidu jautājumu: viena daļa — ko es zinu, un otra — kas šķiet grūti izprotami. Ar laiku es atskārtu, ka tā daļa, ko es zinu, turpina pieaugt, kamēr otra daļa — ko es nezinu — turpina sarukt.”
Ja jūs virzīsieties uz priekšu ar ticību, es apsolu, ka arī jums tā būs. Tas nenozīmē, ka mēs ignorējam cilvēku jautājumus un bažas, mēs palīdzam viņiem turpināt virzīties uz priekšu ar ticību. Manuprāt, to pašu teica elders Larijs Korbridžs savā BJU svētbrīdī, kad viņš mudināja šīs universitātes studentus pievērsties primārajiem jautājumiem un ļaut otršķirīgajiem jautājumiem tikt atrisinātiem ar laiku. Prezidents Nelsons atkārtoti atgādina mums, ka liecības stiprināšanā vajadzētu ietvert vēršanos pie patiesības pilniem avotiem. „Barojiet [savu liecību] ar patiesību. Nepiesārņojiet to ar maldīgām neticīgu cilvēku filozofijām, brīnoties, kāpēc jūsu liecība vājinās.” Daži jaunie pieaugušie uzskata, ka vienīgais veids, kā iegūt spēcīgu ticību, ir sniegt atbildes Baznīcas kritiķiem un ienaidniekiem. Ka tas kaut kādā veidā nostiprinās liecību. Šādos gadījumos mums jāpalīdz mūsu studentiem izvērtēt to, cik godprātīgi ir šo cilvēku nodomi. Korihors, Nehors un Šerems necentās pacilāt savus sekotājus, bet gan vienkārši attaisnot savu pašu nepareizās izvēles un sludināt personīgā labuma dēļ. Māciet saviem studentiem, ka „daži avoti pat var būt radīti ar aprēķinu — viest neuzticību, bailes un šaubas”. Palīdziet viņiem vērsties pie mūsdienu praviešiem, Svētajiem Rakstiem un uzticamiem Baznīcas vadītājiem.
Viens no svarīgākajiem patiesības pilnajiem avotiem, pie kā vērsties, ir Svētais Gars. Māciet studentiem atpazīt, kā viņi jūtas, kad Svētais Gars ir klātesošs, un atpazīt tā izgaišanu, kad patiesība tiek sagrozīta. Man bija pamācoša pieredze saistībā ar šo tēmu nesenā jautājumu un atbilžu sesijā ar prezidentu Henriju B. Airingu un prezidentu Keoni Kauvu BJU Havaju salās. Kāds students mums pajautāja, kādās jomās viņiem dzīvē būs nepieciešams Svētais Gars. Citējot prezidenta Nelsona apgalvojumu, ka „turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un Tā pastāvīgās un mierinošās ietekmes”, prezidents Airings lūdza mani atbildēt uz šī studenta jautājumu. Uz šo jautājumu es jau biju atbildējis simtiem reižu, esot BJU‑Aidaho prezidents. Es atbildēju, ka studentiem vajadzēs Gara vadību, kad viņi pieņems lēmumus par to, ko studēt, ar ko tikties, kur dzīvot, kādus darba piedāvājumus pieņemt, kā arī daudzās citās dzīves izvēlēs, kas jaunajiem pieaugušajiem ir jāveic. Pēc tam prezidents Airings aicināja šo studentu vēlreiz nolasīt prezidenta Nelsona apgalvojumu. Šoreiz viņš apstādināja viņu pie vārda „izdzīvot”. Prezidents Airings paskaidroja, ka pravietis apzināti ir izvēlējies vārdu „izdzīvot”. Viņš paskaidroja, ka studenti dzīvo tādā laikā, kad pretinieks spēj tik veiksmīgi sagrozīt patiesību, ka, ja viņiem nebūs Svētā Gara, viņi tiks maldināti pat visvienkāršākajās evaņģēlija pamatpatiesībās. Savā uzrunā „Domājiet celestiāli!” prezidents Nelsons paziņo: „Pretinieka īstenotajai maldināšanai nav gala. Lūdzu, esiet tam gatavi! Nekad nepieņemiet padomu no neticīgajiem. Meklējot norādījumus, uzklausiet balsis, kam jūs varat uzticēties, — praviešus, gaišreģus un atklājējus, kā arī Svētā Gara čukstus.”
Brāļi un māsas, mācīsim saviem studentiem uzņemties atbildību par savu liecību. Mācīsim viņiem, ka pie tās ir jāstrādā, jāuzņemas atbildība par to, jārūpējas par to un jālolo tā, lai tā augtu. Lai īstenotu šo mērķi, mācīsim viņus pielietot savu rīcības brīvību, būt par gaismu citiem, uzdot jautājumus ticībā, vērsties pie patiesības pilniem avotiem un mācīties paļauties uz Svēto Garu. Direktīvā par „Reliģiskās izglītības stiprināšanu” mums tiek uzdots veikt šo darbu ar pārliecību. Jūsu pūliņi atmaksājas. Neticiet stāstiem no ārpasaules. Jauno pieaugušo institūta apmeklējums ir rekordaugstā līmenī. Jaunie pieaugušie apmeklē Baznīcas skolas rekordaugstā līmenī. Visā Baznīcā ir vērojams ticības uzplūds — pat šajos grūtajos laikos. Mūsu studenti mācās uzņemties atbildību par savu liecību un tuvinās Jēzum Kristum. Man ir liecība par mūsu Glābēju. Es zinu, ka Mormona Grāmata ir patiesa. Un es liecinu, ka tās mērķis ir liecināt, ka Jēzus ir Kristus. Aicināsim mūsu studentus pašiem uzzināt tās pašas patiesības. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.