36:9

Vitāli svarīgās evaņģēlija uzturvielas

2024. gada jūnija BIS reliģijas pasniedzēju konference

Elders Deils G. Renlands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu pateicīgs par iespēju uzrunāt reliģijas pasniedzējus šajā pasaules mēroga pārraidē. Paldies par jūsu veltīto laiku un par visu, ko jūs darāt, palīdzot virzīt uz priekšu Tā Kunga darbu. Lūdzu, ziniet, ka jūsu panākumus „galvenokārt nosaka tas, cik liela ir jūsu apņēmība palīdzēt Dieva bērniem kļūt par uzticīgiem Jēzus Kristus mācekļiem”. Jūsu panākumus nenosaka tas, cik daudzi no jūsu studentiem kļūst par uzticīgiem Glābēja mācekļiem; tie nav atkarīgi no tā, cik lielā mērā viņi izvēlas atsaukties jūsu mācītajam, aicinājumiem vai sirsnīgajiem laipnības apliecinājumiem. Jūsu pienākums ir mācīt skaidri un pārliecinoši, lai viņi varētu izdarīt apzinātu izvēli, kas nāks tiem par svētību. Katram cilvēkam ir rīcības brīvība. Tādēļ es teikšu jums, kā pravietis Džozefs Smits teica pirmajiem Baznīcas misionāriem šajā evaņģēlija atklāšanā: „Ja jūs pildīsiet savu pienākumu, ar jums būs tikpat labi, it kā visi cilvēki pieņemtu evaņģēliju.”

1916. gadā elders Deivids O. Makejs teica: „Vīrietim [vai sievietei] nevar būt lielāks pienākums, kā būt par skolotāju Dieva bērniem.” Tas pats attiecas arī uz mūsdienām. Skolotājs, kuram ir ticība un kurš māca ticību, ir izšķiroši svarīgs Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, it īpaši jaunajai paaudzei.

Pēc brīža es nolasīšu prezidenta Džefrija R. Holanda citātu, un jūs redzēsiet šo saistību. Bet es esmu uzaicinājis dažus brīvprātīgos palīdzēt. Un mēs aicināsim Rīzus un Eštonus nākt priekšā, un viņi katrs saņems pa Tvinkijam. Un, kā jūs zināt, Tvinkijs ir vaniļas smalkmaizīte ar krēma pildījumu. Un es gribētu, lai viņi atver savu Tvinkiju un sāk to ēst. Katram no viņiem tiks iedota salvete. Un es mēģināšu izveidot saikni.

1998. gadā prezidents Džefrijs R. Holands uzsvēra, cik svarīgi ir pievērsties būtiskāko evaņģēlija aspektu mācīšanai. Savā uzrunā viņš mācīja: „Mums ir jāatjauno un jāatdzīvina labākā mācīšana Baznīcā — mājās, no kanceles … un noteikti klasēs. …

… Kad piedzīvojam krīzes … ar cilvēku filozofijām, ko caurvij daži Svēto Rakstu panti un dzejoļi, vienkārši nepietiks. Vai mēs patiesi audzinām savus [studentus] tā, lai viņiem pietiktu spēka, sastopoties ar dzīves grūtībām? Vai arī mēs viņiem dodam sava veida teoloģisko smalkmaizīti — garīgi tukšas kalorijas?”

Tagad, kad esi to daļēji apēdis, prezident Rīz, cik gramu šķiedrvielu, tavuprāt, bija tavā smalkmaizītē? Patiesībā tā bija nulle.

Māsa Rīza, kā tu domā, cik miligramu kalcija ir šajā smalkmaizītē? Patiesībā tā bija nulle.

Un māsa Eštone, kā tu domā, cik mikrogramu A vitamīna tur ir? Patiesībā tā bija nulle.

Un brāli Ešton, cik miligramu C vitamīna tur ir? Jā, var novērot tendenci. Tajā bija nulle C vitamīna.

Kad es biju jauns, man ļoti garšoja šīs smalkmaizītes. Ja mani vecāki man būtu to atļāvuši, es brokastīs, pusdienās un vakariņās nebūtu ēdis neko citu, kā vien šīs smalkmaizītes. Ja viņi man to būtu atļāvuši, vai jūs zināt, uz ko jūs tagad raudzītos? Patiesībā es būtu akls vīrietis ar aizcietējumiem, osteoporozi un cingu. Tas nebūtu skaists skats.

Paldies mūsu brīvprātīgajiem. Es īsti nenācu šurp, lai apspriestu uzturvielu trūkuma ietekmi uz mūsu fizisko veselību. Šīs smalkmaizītes varbūt ir garšīgas, bet tās nesatur nekādas uzturvielas. Taču es nācu šurp, lai pārrunātu garīgo uzturu, ko jūs piedāvājat saviem audzēkņiem.

Kad mūsu priekšā ir dedzīgi studenti, mums viņi ir jābaro ar labo Dieva vārdu, nevis ar garīgajām smalkmaizītēm, kurās nav garīgo uzturvielu. Tie, kuri tiek baroti ar garīgajām smalkmaizītēm, visticamāk, nekļūs par Jēzus Kristus mācekļiem mūža garumā — cilvēkiem, kuri ir uzauguši Tai Kungā un saņēmuši „Svētā Gara pilnību”. Tiekot barotiem ar garīgajām smalkmaizītēm, viņi, visticamāk, izaugs par garīgi stūrgalvīgiem, neticīgiem un apjukušiem cilvēkiem.

Lai cīnītos ar nepietiekamu garīgo uzturu, mūsu studentiem ir nepieciešami vismaz četri ar barības vielām bagātināti, metaforiski pamatelementi. Pirmais no tiem ir liecība par Debesu Tēvu un Viņa ieceri, Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu, un Jēzus Kristus evaņģēlija pilnības Atjaunošanu šajās pēdējās dienās. Lai to paveiktu, mums ir jāmāca atjaunotā patiesība un jāliecina par tām patiesajām mācībām.

Minēšu kādu piemēru. Pirms vairākiem gadiem ķīniešu ārste, vārdā Greisa, 18 mēnešus uzturējās Soltleiksitijā, apmeklējot dažādas medicīnas iestādes. Viņa ieradās, lai uzzinātu sirds transplantācijas medicīniskos aspektus. Mana ģimene sadraudzējās ar viņu, un mēs iesaistījām viņu daudzās aktivitātēs. Kādā Ziemassvētku dienā, kas iekrita svētdienā, mēs uzaicinājām viņu uz Baznīcu, uz Svētā Vakarēdiena sanāksmi. Mēs cerējām, ka vēstījumos tiks mācīts par Jēzu Kristu un uzsvērts Ziemassvētku svinību iemesls. Es kalpoju par staba prezidentu un sanāksmes laikā sēdēju uz paaugstinājuma. Mana sieva ar meitu sēdēja zālē kopā ar Greisu.

Pēc Svētā Vakarēdiena pirmais runātājs pastāstīja labi zināmu, taču izdomātu stāstu par ceturto gudro vīru. Tas bija skaisti izstāstīts un izsauca sentimentalitāti. Nākamais runātājs savas piezīmes balstīja uz stāstu par trim personificētiem kokiem. Viens no tiem gribēja būt skaista lāde, bet tā vietā kļuva par barības trauku dzīvniekiem — sili, kurā tika guldīts bērniņš Bētlemē. Otrais vēlējās kļūt par apbrīnojamu buru kuģi. Tā vietā tas kļuva par neievērojamu laivu, ko Galilejas jūrā izmantoja parasti zvejnieki. Trakojošas vētras laikā kāds vīrs, kuru citi dēvēja par „Skolotāju”, teica: „Klusu,” un vētra norima. Trešais koks vēlējās tikt izveidots par kaut ko tādu, ko varētu apbrīnot no tālienes. Tā vietā tas kļuva par baļķiem, uz kuriem cilvēks tika sists krustā — kalnā ar nosaukumu Golgāta. Vēl viens izdomāts, bet sentimentāls Ziemassvētku stāsts.

Es biju vīlies sapulces saturā un jutu, ka nevaru pieļaut, lai Greisai tā šādi beigtos. Lai arī mums laiks bija beidzies, es pieliecos pie bīskapa un pajautāju: „Vai Tu izlabosi šo sapulci, vai vēlies, lai es to izdarītu?” Viņš teica, ka par to parūpēsies. Viņš nostājās pie kanceles un piecu minūšu laikā paskaidroja, kas bija tas bērniņš Bētlemē un ko Viņš paveica. Bīskaps sniedza spēcīgu liecību par Jēzu Kristu kā par visas cilvēces Glābēju. Viņš paziņoja noslēguma garīgo dziesmu un lūgšanu un apsēdās.

Dziedot noslēguma garīgo dziesmu, Greisa pieliecās pie manas sievas un teica: „Rute, kad tas bīskaps runāja, sanāksmē kaut kas mainījās!” Tā tiešām bija. Runātājiem bija labi nodomi, bet viņi bija pasnieguši teoloģiskas smalkmaizītes, garīgi tukšas kalorijas, neizteiksmīgas ticības un liecības izpausmes, kurās nebija Dieva vārda spēka un līdz ar to arī Gara.

Bīskapa sirsnīgā liecība balstījās uz patiesajām mācībām, kas atrodamas Svētajos Rakstos un Tā Kunga praviešu mācībās; tieši tas sanāksmē ieaicināja Garu. Es secināju, ka Garam ir grūti liecināt par kāda izdomāta stāsta patiesumu. Lai ko mēs būtu darījuši savā mācīšanā, mums vienmēr ir jāatgriežas pie Jēzus Kristus un Viņa Izpirkšanas, pie Debesu Tēva un Viņa plāna, kā arī pie Viņa evaņģēlija atjaunošanas. Protams, ir labi izmantot stāstus, pat izdomātus, lai piesaistītu studentu uzmanību. Es domāju, es izmantoju Tvinkijus, lai piesaistītu jūsu uzmanību. Bet, tiklīdz esam ieguvuši mūsu studentu uzmanību, mums ir jāsniedz barība, kas maina dzīvi. Domāju, ka man pēc Tvinkijiem vajadzēja pasniegt burkānu nūjiņas, brokoļus, humusu, bet es to nedarīju.

Apustulis Pāvils paziņoja: „Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Pēc tam Pāvils uzdeva vairākus jautājumus, kas palīdz mums saprast, cik svarīgi ir pilnvarotam skolotājam mācīt šo būtisko pamatelementu. Viņš jautāja: „Kā tad viņi piesauks Viņu, kam tie nav ticējuši? Un kā lai tic Tam, par ko nav dzirdējuši? Un kā lai dzird, ja nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti?” Pēc tam Pāvils izteica šādu secinājumu: „Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana — no Kristus pavēles.” Lai jūsu audzēkņi varētu attīstīt ticību Jēzum Kristum un Viņa centrālajai lomai Tēva iecerē, pats svarīgākais ir mācīt viņiem par Debesu Tēvu un Jēzu Kristu. Šīs konferences tēma pasaka skaidri: „Meklē[jiet] šo Jēzu, par ko pravieši un apustuļi ir rakstījuši.”

Slavenais skotu reliģiskais reformators un sludinātājs Tomass Čalmerss rakstīja par savu pieredzi šī principa apguvē. Čalmerss dzīvoja no 1780. līdz 1847. gadam. Savas dzīves beigās Čalmerss saprata, ka savas sludināšanas laikā ir veicis neplānotu eksperimentu. Gadiem ilgi viņš bija sludinājis pret visa veida netikumību un rakstura trūkumiem. Viņš koncentrējās uz savu draudzes locekļu ārējo uzvedību, galvenokārt mācot desmit baušļus. Rezultāts bija neapmierinošs. Viņš atklāja, ka viņa vārdi „tik smagi kā spalviņa gūlās uz [draudzes locekļu] tikumiskajiem paradumiem”. Viņš saprata, ka pat tad, ja viņš pārliecināja kādu nezagt, cilvēka dvēsele neizmainījās; viņš sirdī palika, kāds bijis, kaut arī atturējās no sliktas uzvedības. Izsakoties citiem vārdiem, ir iespējams mainīt uzvedību, nemainot audzēkņa sirdi.

Tad Čalmerss sāka sludināt samierināšanu ar Dievu un grēku piedošanu caur Kristus asinīm. Tikai tad, kad viņš šādi mācīja savus draudzes locekļus, viņi mainīja savu dzīvi. Viņš guva svarīgu mācību, proti, ka „sludināt Kristu ir vienīgais efektīvais veids, kā sludināt morāli”. Viņš saprata savu agrāk pieļauto kļūdu — ka viņš bija strādājis pie tā, lai mainītu uzvedību, nevis sirdi. Tagad viņš strādāja, lai mainītu sirdi, un arī uzvedība dabiski un vienlaicīgi mainījās.

Zināšanas par to, ka Jēzus ir Kristus, ka Viņš ir mans Glābējs un Pestītājs, ir mainījušas manu dzīvi un manu sirdi. Šīs zināšanas ir mainījušas manu uzvedību tā, kā to nespētu nekas cits. Es zinu, ka es esmu guvis labumu no Viņa bezgalīgā Izpirkšanas upura. Tieši šīs zināšanas patiesi maina dzīvi.

Otrs ar barības vielām bagātinātais audzēkņu garīgais pamatelements ir personīgās attiecības ar jums. Tas ir tāpēc, ka personiskas attiecības ar jums var veicināt studentu tuvināšanos Glābējam. Viņš vienmēr būs patiesais garīgā uztura avots. Taču skolotāja un audzēkņa attiecības palīdz audzēkņiem būt atvērtiem Glābēja vārdiem. Pat vairākus gadus pēc tam, kad formālā audzēkņu mācīšana ir beigusies, jūsu attiecības var joprojām pozitīvi ietekmēt viņu dzīvi. Jūsu paliekošā ietekme būs tāpēc, ka jūs aiz dziļas mīlestības un rūpēm par viņu labklājību esat vērsuši viņu uzmanību uz To Kungu un Viņa mācību, nevis uz sevi.

Es esmu to pieredzējis. Vienai no manām Sākumskolas skolotājām, Bekijai, bija šāda ietekme uz mani. Kad es biju bērns, tā vietā, lai pārmestu manas acīmredzamās kļūdas, Bekija mani pieķēra, darot kaut ko labu, maigi ieknieba man vaigā, noglāstīja galvu un teica: „Deil, tu esi tik labs zēns.” Man tas nelikās pazemojoši; drīzāk, es ar nepacietību gaidīju šos mirkļus. Vēlāk, kad es biju jaunietis un vairs neapmeklēju Sākumskolu, mana ģimene atgriezās šajā bīskapijā pēc vairāku gadu dzīves Somijā un Zviedrijā. Kad es pasniedzu Svēto Vakarēdienu, Bekija pienāca man klāt, maigi saknieba man vaigu, paglaudīja pa galvu un teica: „Deil, tu esi tik labs zēns.” Kad es atgriezos no misijas, pēc tam, kad biju pastāstījis par savu misionāra pieredzi Svētā Vakarēdiena sanāksmē, Bekija pienāca man klāt, ieknieba man vaigā, paglaudīja pa galvu un teica: „Deil, tu esi tik labs zēns.” Turpmākās desmitgades es veicu labākas izvēles, nekā to būtu darījis citkārt, — daļēji tāpēc, ka Bekija bija virzījusi mani pie Glābēja, un es nevēlējos viņu sarūgtināt.

Kādu svētdienu — pēc tam, kad tiku aicināts Divpadsmito kvorumā, — es atgriezos bīskapijā, kurā biju uzaudzis. Bekija joprojām dzīvo šajā bīskapijā. Es sēdēju paaugstinājuma galā, sniedzu īsu uzrunu Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā un apsēdos. Pēc noslēguma lūgšanas Bekija, kurai jau bija krietni pāri 80, slepeni man pielavījās. Viņa gar kora dalībnieku sēdvietām pienāca man klāt no aizmugures, ieknieba man vaigā, paglaudīja pa galvu un teica: „Deil, tu esi tik labs zēns.”

Katram studentam dzīvē ir nepieciešama viena vai vairākas Bekijas — skolotāji, ar kuriem viņiem ir attiecības mūža garumā, kāds, kurš viņiem ir rādījis ceļu pie Glābēja, kāds, kurš ietekmē viņu domāšanu un uzvedību, kāds, kuru viņi nevēlas pievilt. Kad audzēkņus ir skārušas krīzes, ko viņi neapšaubāmi piedzīvos, jūs varat nodrošināt viņiem drošu vidi, kur vērsties pēc mīlestības un mierinājuma. Jāatzīst, ka būs daži, kas pretosies jūsu mēģinājumiem viņus iepazīt, taču tas neliedz jums viņus mīlēt. Jums var būt lielāka ietekme uz neatsaucīgiem studentiem, nekā jūs domājat.

Trešais ar barības vielām bagātinātais, metaforiskais pamatelements, kas katram studentam ir nepieciešams, ir spēja saņemt atbildes uz jautājumiem un bažām, kas viņiem varētu būt par Baznīcu. Pirms astoņiem gadiem elders M. Rasels Balards deva padomu reliģijas pasniedzējiem:

„Ir pagājušas tās dienas, kad students uzdod godīgu jautājumu un skolotājs atbild: „Neuztraucies par to!” Ir aizgājuši tie laiki, kad kāds students pauž patiesas bažas un skolotājs atbildot sniedz savu liecību, lai izvairītos no problēmas apspriešanas. Ir pagājuši tie laiki, kad studenti bija pasargāti no cilvēkiem, kuri uzbruka Baznīcai. …

Pirms [savus audzēkņus] sūtāt pasaulē, vakcinējiet [viņus] ar uzticamu, pārdomātu un precīzu evaņģēlija mācības, Svēto Rakstu, mūsu vēstures un tēmu, kas dažkārt tiek pārprastas, skaidrojumu.”

Skolotāji, jūs varat palīdzēt audzēkņiem, mācot viņiem, ko nozīmē mācīšanās procesā apvienot studēšanu un ticību. Jūs varat viņus mācīt, parādot šo prasmi un pieeju klasē.

Jēzus Kristus evaņģēlijs mūsdienās ir atjaunots caur atklāsmi. Tāpēc mēs zinām, kā atgriezties mūsu debesu mājās, bet var gadīties, ka mums joprojām ir jautājumi un bažas, uz ko mēs patiesi vēlamies rast atbildes. Jūsu audzēkņi vēros, kā jūs atbildat uz grūtiem jautājumiem; izvairīšanās no godīgiem jautājumiem vai to ignorēšana radīs vairāk jautājumu. Jums ir jābūt gataviem virzīt citus viņu atbilžu meklējumos un palīdzēt viņiem stiprināt ticību Tam Kungam un Viņa dievišķajiem patiesības avotiem. Elders Dīters F. Uhtdorfs mācīja: „Jautājumu uzdošana nav vājuma pazīme; tai seko izaugsme.” Tādēļ Baznīca ir apkopojusi brīnišķīgu, uzticamu materiālu cilvēkiem, kuri meklē atbildes uz saviem personīgajiem jautājumiem, un tiem, kuri cenšas viņiem palīdzēt. Mūsu mērķis ir palīdzēt stiprināt ticību Jēzum Kristum, arī sniedzot dažus ieteikumus, kā apspriest sarežģītas un dažkārt grūtas tēmas.

Šo materiālu var atrast gan ChurchofJesusChrist.org mājaslapā, gan Evaņģēlija bibliotēkas lietotnē. Gadījumā, ja jūs nezināt par šiem resursiem, ļaujiet man jums tos parādīt Evaņģēlija bibliotēkas lietotnē. Atveriet savu Evaņģēlija bibliotēkas lietotni. No sākumlapas dodieties uz bibliotēku. Pieskarieties nosaukumam „Tēmas un jautājumi”. Šeit jūs redzēsiet sadaļu ar nosaukumu „Atbilžu meklēšana uz saviem jautājumiem”, vēl vienu sadaļu ar nosaukumu „Palīdzi citiem rast atbildes uz viņu jautājumiem” un alfabētiskā secībā uzskaitītas daudzas tēmas, kas varētu viņus interesēt.

Sadaļā „Atbilžu meklēšana uz saviem jautājumiem” tiek mācīti principi, pēc kuriem varam vadīties, patiesi meklējot atbildes uz saviem jautājumiem — vai tie būtu par ticību, mācību vai Baznīcas vēsturi. Šīs sadaļas ievadā tiek paskaidrots, ka jautājumiem ir būtiska loma garīgajā izaugsmē un ka atbilžu meklēšana var būt nodarbe visa mūža garumā. Šajā sadaļā atrodamie principi mudina mūs balstīt savu dzīvi uz Jēzu Kristu, jo mums ir jāceļ savs ticības pamats uz Viņa. Mums tiek atgādināts, ka Dieva pestīšanas iecere sniedz plašāku skatījumu uz mūsu jautājumiem. Šis skatījums palīdz mums atšķirt evaņģēlija pamatpatiesības no tā, kas nav tik būtisks. Lai ticība augtu, mums ir jāizvēlas ticēt. Tad mums ir jārīkojas ticībā un cieši jāturas pie tā, ko zinām. To darot, mēs padziļinām savu izpratni par Jēzu Kristu un ticību Viņam.

Šajā nodaļā izklāstītie papildu principi mudina mūs būt pacietīgiem pret sevi, pret citiem un pret Tā Kunga noteikto laiku. Mums ir jāatceras, ka atklāsme ir process, kas bieži sākas ar jautājumiem, nereti noris rindiņu pēc rindiņas un dažreiz var būt grūts. Meklējot atbildes, mums jāmeklē Svētā Gara vadība un jācenšas izprast pagātni, ņemot vērā kontekstu.

Sadaļā „Palīdzi citiem rast atbildes uz viņu jautājumiem” ir ieteikti principi, kas var mūs vadīt, kad mēs sarunājamies ar citiem, kuriem ir jautājumi. Lai kas arī notiktu, mums vajadzētu runāt cieņpilni, uzklausīt iejūtīgi un izrādīt Kristum piemītošu mīlestību. Tādēļ klausieties un atbildiet ar mīlestību. Centieties izprast un ņemt vērā citu cilvēku pieredzi un neesiet noraidoši vai nosodoši. Tā darot, mēs varēsim atzīt paši savus ierobežojumus. Lūdzu, atcerieties, ka, lai gan mums ir evaņģēlija pilnība, mums nav atbilžu uz visiem jautājumiem. Dažām atbildēm būs jāgaida turpmāka atklāsme. Dažos jautājumos un dažu jautājumu uzdevēju gadījumā mēs vienkārši nezinām pietiekami daudz par Tā Kunga gribu un Baznīcas mācības pilnību, lai audzēkņi būtu pavisam apmierināti. Šādās situācijās mēģinājums pārliecināt jautātājus ar papildu loģiku vai spriedumiem var būt nesekmīgs.

Slazds, kurā daudzi skolotāji var nejauši iekrist, ir tādu prātojumu vai paskaidrojumu sniegšana, ko Tas Kungs nav sniedzis. Kad tā notiek, prātojums vai sniegtā atbilde ar laiku var tikt pretnostatīta, un tad audzēknim var vājināties ticība. Labāk ir pateikt, ka mēs nezinām, nekā safabricēt pamatojumu vai skaidrojumu. Galu galā ticība ir izvēle, un dažreiz vienīgā atbilde ir paļauties uz ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, un ticību Viņa evaņģēlija Atjaunošanai un būt pacietīgiem, gaidot atbildes no Tā Kunga, līdz Viņš izvēlēsies tās atklāt. Mēs uzticamies Tam Kungam un cenšamies būt drošs un uzticams avots, pie kura citi var vērsties pēc palīdzības.

Mēs varam mudināt audzēkņus iegūt pašiem savu garīgo liecību par Debesu Tēva mīlestību un to, ka Jēzus Kristus izpirka viņu grēkus. Atcerieties, ka pat tad, ja audzēkņi nepieņem evaņģēliju pilnībā, viņi tik un tā var ticēt Jēzus Kristus vārdiem un būt tiem uzticīgi. Kad viņiem ir grūtības ar kādu aspektu saistībā ar Baznīcu, viņiem joprojām var būt stipra liecība, ka Debesu Tēvs viņus mīl un vēl viņiem visu to labāko un ka Jēzus Kristus ir viņu Glābējs.

Ievērosiet, ka daudzi ieteikumi, kā palīdzēt citiem ar viņu jautājumiem, visefektīvākie būs saskarsmē viens pret vienu. Es uzskatu, ka tas ir vislabākais veids. Nebūtu prātīgi skolotājam ļaut visu nodarbību veltīt tam, lai atbildētu uz vienam cilvēkam svarīgu jautājumu. Studentu jautājumiem nevajadzētu novirzīt no plānotās mācību programmas apguves, kas ir paredzēta ticības stiprināšanai. Vienmēr atcerieties, ka jūsu mērķis ir stiprināt visu audzēkņu ticību, nevis ļaut, lai jūsu uzmanību novērš daži skaļi indivīdi. Tāpat kā jebkurā mācīšanā, arī jautājumu risināšanā ir nepieciešama Gara vadība.

Šīs sadaļas saturs mums arī atgādina, ka, palīdzot citiem, mums ir jākopj arī pašiem sava ticība. Māsa Tamāra V. Runija mums deva padomu „nedzīties pakaļ saviem mīļajiem, kuri jūtas apmaldījušies”. Tā vietā, līdzīgi Lehijam vīzijā par dzīvības koku, palieciet „tur, kur esat, un sauciet viņus. Jums ir jādodas pie [dzīvības] koka, jāpaliek pie tā, jāturpina ēst augli un ar smaidu sejā jāturpina pie tā aicināt tos, kurus mīlat, un ar savu piemēru jāparāda, ka šī augļa baudīšana sniedz laimi!”

Principi, kas ietverti sadaļā „Tēmas un jautājumi”, it īpaši tie, kas mācīti apakšsadaļās „Atbilžu meklēšana uz saviem jautājumiem” un „Palīdzi citiem rast atbildes uz viņu jautājumiem”, ir palīdzējuši man meklēt atbildes uz saviem jautājumiem tādā veidā, kas stiprināja manu ticību Tam Kungam un padziļināja manu izpratni par Viņu un Viņa darbu. Šie principi man ir palīdzējuši arī nākt talkā citiem viņu problēmu un jautājumu risināšanā. Nākotnē tiks pievienots papildu saturs, lai palīdzētu ar konkrētiem jautājumiem un tēmām, tādēļ, lūdzu, bieži atgriezieties pie šīs sadaļas un nekad nedomājiet: „Esmu to izlasījis”. Es esmu pārliecināts, ka arī jums šīs sadaļas un temati šķitīs tikpat noderīgi. Es lūdzu, lai tas, kā jūs izmantosiet šos materiālus, palīdzētu jums un citiem padziļināt ticību Glābējam.

Ceturtais un pēdējais ar barības vielām bagātinātais metaforiskais garīgais pamatelements, ko es gribētu, lai visi audzēkņi baudītu, ir tas, kas veido un saglabā mīkstu sirdi. Ar maigu sirdi es domāju tādu sirdi, kas ir jutīga pret Garu. Nocietināta sirds, kas ir pretstats maigai sirdij, ir garīgi nāvējoša. Svētajos Rakstos bieži tiek aprakstītas briesmas, kas sagaida tos, kam ir nocietināta sirds. Nefijs uzzināja, ka „tumsības migla [kas minēta vīzijā par dzīvības koku] ir velna kārdinājumi, kas aptumšo acis un nocietina cilvēku bērnu sirdis, un aizved tos prom uz platajiem ceļiem, ka tie iet bojā un ir zuduši”.

Stīvai vai cietai fiziskajai sirdij ir grūti pieplūst ar asinīm. Kad sirds piepildās un gatavojas sarauties, stīvai sirdij ir grūti izplesties, lai ielaistu asinis. Un tas var izraisīt tāda veida sirds mazspēju, kas ir tikpat smaga, kā sirds mazspēja, kuras cēlonis ir kontrakcijas traucējumi. Tāpat kā fiziski cietā sirdī ir grūti ieplūst asinīm, arī garīgi nocietinātā sirdī ir grūti ieplūst Garam.

2. Nefija 33. nodaļā Nefijs paskaidro, ka cilvēki, kuri nocietina savu sirdi, neļauj Svētajam Garam ienest Dieva vārdus savā sirdī. Viņš teica: „Kad cilvēks runā ar Svētā Gara spēku, Svētā Gara spēks to nes cilvēku bērnu sirdīs.” Nefijs turpināja: „Bet, lūk, ir daudzi, kas nocietina savu sirdi pret Svēto Garu, ka tam nav vietas viņos; tāpēc viņi atmet daudzas lietas, kas ir rakstītas, un uzskata tās par bezjēdzīgām.”

Elders Deivids A. Bednārs uzsvēra: „Lūdzu, ņemiet vērā, ka Gara spēks nes vēstījumu uz sirdi, bet ne obligāti sirdī. … … galu galā vēstījuma saturs un Svētā Gara liecība iekļūst sirdī tikai tad, ja saņēmējs ļauj tiem ienākt.”

Ja mūsu audzēkņiem nav maigas sirds, viņi var kļūt kā tie, kas saka: „Mēs esam saņēmuši, un mums vairāk nevajag! … jo mums ir pietiekami!” Viņiem „tā saka Dievs Tas Kungs: Es došu cilvēku bērniem rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur; un svētīti ir tie, kas paklausa Maniem priekšrakstiem un liek aiz auss Manu padomu, jo viņi mācīsies gudrību; jo tam, kas pieņem, Es došu vēl; un no tiem, kas sacīs: mums ir pietiekami, no viņiem tiks atņemts arī tas, kas viņiem ir.”

Ja mūsu studenti nocietinās savu sirdi, viņi var nobloķēt kanālu, pa kuru viņi varētu saņemt vairāk Dieva vārda vai atbilžu uz savām lūgšanām. Viņiem, tāpat kā mums, ir jābūt atvērtiem Garam, lai viņiem varētu tikt mācīts viss, kas viņiem jādara. Kā mācīja Alma: „Un tiem, kas nocietina savu sirdi, tiem tiek dota mazāka vārda daļa, līdz viņi neko nezina par [Dieva] noslēpumiem; un tad viņus saņem gūstā velns un pēc savas gribas ved uz iznīcību.” Maiga sirds veicina tādu iznākumu, ko solījis Glābējs. „Tas, kas tur [Dieva] pavēles, saņem patiesību un gaismu, līdz viņš ir godināts patiesībā un zina visas lietas.” Tomēr nocietināta sirds dod iespēju „ļaunajam nākt un [paņemt] prom gaismu un patiesību”.

Ķēniņš Benjamīns apkopoja šīs ar uzturvielām bagātinātās, metaforiskās garīgās pamatvielas sastāvdaļas, kas rada un uztur maigu sirdi. Viņš pasludināja: „Es gribētu, lai jūs atcerētos un vienmēr pieminētu Dieva diženumu un jūsu pašu niecību, un Viņa labestību un iecietību pret jums … un pazemojieties līdz pat pazemības dziļumiem, katru dienu piesaucot Tā Kunga Vārdu un nelokāmi stāvot ticībā tam, kas nāks.” Tās ir šādas: lai mēs vienmēr atceramies, ka pestīšana nāk tikai pateicoties Jēzum Kristum, ka bez Viņa mūsu situācija ir bezcerīga. Tas mudina mūs pazemoties pazemības dziļumos un motivē mūs katru dienu lūgties, un tad mēs stingri stāvam savā ticībā Jēzum Kristum un Viņa Izpirkšanai. Dabiskās sekas tam ir tādas, ka mēs „vienmēr priecāsi[mies] un būs[im] piepildīti ar Dieva mīlestību, un vienmēr saglabās[im] savu grēku piedošanu; un … pieaugs[im] atziņā par Tā godību, kas [mūs] radījis”.

Jūs palīdzat studentiem atcerēties un vienmēr saglabāt atmiņā Dieva diženumu, uzcītīgi strādājot, lai pārliecinātu viņus ticēt Kristum „un tapt samierinātiem ar Dievu, [lai] zinā[tu], ka tā ir Dieva labvēlība, ka [viņi] top izglābti pēc tam, kad [viņi ir] izdarījuši visu, ko var”. Tādēļ jūs un es „runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu …, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”. Šīs zināšanas palīdz viņiem saglabāt pazemību, mudinot viņus ik dienas piesaukt Dieva Vārdu un nelokāmi pastāvēt ticībā. Tas palīdz viņiem saglabāt maigu sirdi, kas spēj piepildīties ar Svētā Gara iedvesmu.

Visi četri ar barības vielām bagātinātie pamatelementi, par kuriem esmu runājis, pārklājas un cits citu pastiprina. Šodien ir laba diena, lai izvērtētu to, ko mācām. Lūdzu, pajautājiet sev:

Vai manas mācīšanas centrā ir Jēzus Kristus?
Vai es mācu liecinot un ar mīlestību?
Vai es cenšos veidot ilggadējas attiecības ar saviem studentiem?
Vai es palīdzu studentiem atbildēt uz viņu jautājumiem un neatstāju viņus ar vēl vairāk jautājumiem?
Vai es rādu piemēru, ko nozīmē maiga sirds, paužot pateicību Dievam un stingri pastāvot ticībā?
Ko mani studenti mācās no mana piemēra un no tā, ko es mācu?

Brāļi un māsas, paldies jums par to, ko jūs darāt, lai palīdzētu Debesu Tēva bērniem kļūt par uzticamiem Jēzus Kristus mācekļiem, lai palīdzētu viņiem saglabāt maigas sirdis, lai palīdzētu viņiem ielaist Garu savās sirdīs un lai skaidri norādītu uz Jēzu Kristu, pasaules Pestītāju. Kā mēs dzirdējām dziesmā, mums visiem ir nosliece uz nomaldīšanos, nosliece atstāt Dievu, kuru mīlam. Mums ir jāatgādina par Viņa labestību, lai šī labestība kā valgi piesaistītu mūsu klejojošo sirdi Dievam. Un tādēļ Roberts Robinsons, kad viņš rakstīja šo dziesmu, teica: „Lūk, mana sirds. Ņem un apzīmogo to. Apzīmogo to Debesu valstībai.” Viņš vēlējās, lai viņam būtu atgādinājums, kāpēc viņš vēlējās dziedāt šo izpērkošās mīlestības dziesmu, kad reizēm viņš nevēlējās to dziedāt. Un tāds pats ir arī mūsu uzdevums — palīdzēt mūsu audzēkņiem šajā ceļā.

Lai Dievs jūs svētī par to, ko jūs darāt. Lai Dievs jūs svētī par jūsu labestību, lai Dievs jūs svētī par jūsu ticību, uzticību un liecībām. Paldies, ka kalpojat Skolotājam. Paldies, ka esat Viņa draugi, jo Viņš ir mūsu laipnais, viedais debesu draugs. Es pilnīgi noteikti zinu, ka tā ir patiesība. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.