Skatīsimies uz Dieva ģimeni ar visaptverošu skatu
Es ticu, ka ar ticības acīm mēs varam palūkoties visaptveroši un uzlūkot sevi un savu ģimeni ar cerību un prieku.
Kad mūsu jaunākā meita Bērklija bija maza, es sāku lietot lasīšanas brilles — tādas, kas visu pietuvina un palielina. Kādu dienu, kad mēs apsēdāmies, lai kopā lasītu grāmatu, es uz viņu mīloši paskatījos un mazliet saskumu, jo pēkšņi šķita, ka viņa ir krietni paaugusies. Es nodomāju: „Kur pagāja laiks? Viņa ir tik liela!”
Paceļot uz augšu lasīšanas brilles, lai notrauktu asaru, es sapratu: „Ā, nē, viņa nav paaugusies. Tas ir tikai briļļu dēļ. Viss kārtībā!”
Dažkārt viss, ko mēs redzam, lūkojoties uz saviem mīļajiem, ir šis pietuvinātais, palielinātais skats. Šovakar es jūs aicinu paskatīties plašāk, caur citu — mūžīgo — objektīvu, kura fokuss ir vērsts uz kopainu — jūsu lielo stāstu.
Kad cilvēki sāka strādāt pie tā, lai dotos kosmosā, bezpilota raķetēm nebija logu. Taču Apollo 8 misijā uz Mēnesi astronautiem jau tāds bija. Lidojot kosmosā, viņus ļoti spēcīgi ietekmēja skats uz mūsu Zemi, un viņi uzņēma šo iespaidīgo attēlu, piesaistot visas pasaules uzmanību. Šie astronauti piedzīvoja tik spēcīgas sajūtas, ka tām pat ir dots nosaukums: kopainas efekts.
NASA
Palūkošanās no cita skatupunkta maina visu. Kāds kosmosa ceļotājs teica, ka tas „samazina lietas līdz tādam izmēram, ka tev šķiet, ka viss ir paveicams. … Mēs to varam paveikt! Miers uz Zemes? Nekādu problēmu! Tas sniedz cilvēkiem šāda veida enerģiju … šāda veida spēku.”1
Mēs kā cilvēki raugāmies no zemes skatpunkta, bet Dievs redz vērienīgo visuma kopainu. Viņš redz visu radību, visus mūs un ir cerības pilns.
Vai ir iespējams sākt redzēt tā, kā redz Dievs, vēl dzīvojot uz šīs planētas — sajust šo kopainas efektu? Es ticu, ka ar ticības acīm mēs varam palūkoties visaptveroši un uzlūkot sevi un savu ģimeni ar cerību un prieku.
Arī Svētie Raksti to apstiprina. Moronijs runāja par tiem, kuru ticība bija tik „ārkārtīgi stipra”, ka viņi „patiesi redzēja … ar ticības aci, un tie bija laimīgi”.2
Ar aci, vērstu uz Glābēju, viņi sajuta prieku un saprata šo patiesību: pateicoties Kristum, viss izdosies. Viss par ko TU, TU un arī TU satraucies — nokārtosies! Un tie, kuri skatās ar ticības aci, jau tagad sajūt, ka viss būs kārtībā.
Vidusskolas pēdējā mācību gadā es izgāju cauri smagam dzīves posmam, jo neveicu labas izvēles. Es atceros, ka redzēju savu mammu raudam un prātoju, vai esmu viņai likusi vilties. Tobrīd man likās, ka viņas asaras nozīmē, ka viņa attiecībā uz mani ir zaudējusi cerību, un, ja tā, tad varbūt man vairs nav atpakaļceļa.
Taču mans tētis bija vairāk paradis raudzīties uz notiekošo ar visaptverošu un ilgtermiņa skatījumu. Viņš no pieredzes bija mācījies, ka raizes līdzinās mīlestībai, taču nav viens un tas pats.3 Viņš redzēja ar ticības aci, ka viss nokārtosies, un viņa cerības pilnā pieeja mani izmainīja.
Kad es absolvēju vidusskolu un devos uz BJU, mans tētis man sūtīja vēstules, lai atgādinātu, kas es esmu. Viņš kļuva par manu līdzjutēju, un tāds ir vajadzīgs ikvienam — kāds, kurš tev nesaka, ka tu „neskrien pietiekami ātri”; bet mīļi atgādina, ka to vari.
Tētis iemiesoja Lehija sapni. Tāpat kā Lehijs, viņš zināja, ka nevajag dzīties pakaļ saviem mīļajiem, kuri jūtas apmaldījušies. „Jums ir jāpaliek savā vietā un viņi jāsauc. Jums ir jādodas pie [dzīvības] koka, jāpaliek pie tā, jāturpina ēst augli un ar smaidu sejā jāturpina pie tā aicināt tos, kurus mīlat, un ar savu piemēru jāparāda, ka šī augļa baudīšana sniedz laimi!”4
Šīs ainas iztēlošanās man ir palīdzējusi grūtos brīžos, kad es atskārstu, ka esmu pie koka, ēdu augli, bet raudu, jo esmu noraizējusies. Bet cik gan tas ir lietderīgi? Tā vietā izvēlēsimies cerību — cerību uz mūsu Radītāju un citam uz citu, veicinot mūsu spēju būt labākiem, nekā esam šobrīd.
Neilgi pēc eldera Nīla A. Maksvela nāves kāds žurnālists jautāja viņa dēlam, kas viņam pietrūks visvairāk. Viņš teica, ka vakariņas viņa vecāku mājās, jo viņš vienmēr bija devies projām ar sajūtu, ka tētis tic viņa spēkiem.
Tas notika ap to laiku, kad mūsu pieaugušie bērni ar saviem laulātajiem svētdienās sāka nākt pie mums uz vakariņām. Tajā nedēļā es prātā veidoju sarakstu ar to, ko es viņiem svētdien varētu atgādināt, piemēram: „Varbūt pacenties un palīdzi vairāk rūpēties par bērniem, kad esi mājās” vai „Neaizmirsti būt labs klausītājs”.
Kad es izlasīju brāļa Maksvela komentāru, es aizmetu šos sarakstus un apklusināju šo kritizējošo balsi, lai tad, kad es satiktu savus pieaugušos bērnus, es šajā iknedēļas īsajā brīdī pievērstos tām daudzajām pozitīvajām lietām, ko viņi jau dara. Kad mūsu vecākais dēls Raiens pēc dažiem gadiem nomira, es atceros, ka biju pateicīga, ka mūsu kopīgais laiks bija bijis priecīgāks un pozitīvāks.
Vai pirms tikšanās ar kādu tuvinieku mēs varētu sev pajautāt: „Vai tas, ko es grasos darīt vai teikt viņam palīdzēs vai viņu aizvainos?” Mūsu vārdi ir viena no mūsu superspējām, un ģimenes locekļi ir kā tāfeles, kuri stāv mūsu priekšā un saka: „Uzraksti, ko tu par mani domā!” Šiem vēstījumiem, neskatoties uz to, vai tie ir tīši vai netīši, vajadzētu sniegt cerību un iedrošinājumu.5
Mūsu pienākums nav mācīt kādam, kurš pārdzīvo grūtus brīžus, ka viņš ir slikts vai liek vilties. Retos gadījumos mēs varam sajust pamudinājumu pamācīt, bet biežāk pavēstīsim mūsu mīļajiem — gan verbāli, gan neverbāli — to, ko viņi ļoti vēlas dzirdēt: „Mūsu ģimene ir pilnīga tāpēc, ka tajā esi tu.” „Tu būsi mīlēts visu savu atlikušo dzīvi — neskatoties ne uz ko.”
Dažreiz vairāk nekā padoms mums ir vajadzīga empātija; vairāk klausīšanās nekā lekcija; kāds, kurš sadzird un aizdomājas: „Kā man būtu jājūtas, lai pateiktu to, ko viņi tikko pateica?”.
Atcerieties, ka ģimenes ir Dieva dotas laboratorijas, kurās mēs cenšamies kaut ko saprast, tāpēc kļūdas un nepareizi aprēķini ir ne tikai iespējami, bet tie noteikti būs. Un vai nebūtu interesanti, ja mēs savas dzīves beigās saprastu, ka šīs attiecības, pat tie grūtie brīži, bija tieši tas, kas mums palīdzēja kļūt līdzīgākiem mūsu Glābējam? Katra smaga saruna ir iespēja mācīties mīlēt dziļākā līmenī — dievišķā līmenī.6
Palūkosimies ar visaptverošu skatījumu uz ģimenes attiecībām kā uz spēcīgu līdzekli, ar kura palīdzību varam iemācīties to, ko mēs šeit esam ieradušies iemācīties, vēršoties pie Glābēja.
Atzīsim, ka šajā kritušajā pasaulē mēs nekādi nevaram būt nevainojami laulātie, vecāki, dēli vai meitas, mazbērni, padomdevēji vai draugi, bet ir miljoniem veidu, kā mēs varam būt labi.7 Paliksim pie koka, baudīsim Dieva mīlestību un tajā dalīsimies! Pacilājot apkārtējos, mēs kopīgi paceļamies augstāk.
Diemžēl ar atmiņām par augļa nobaudīšanu vien nepietiek; mums tas ir jānobauda atkal un atkal, lai tas izmainītu mūsu skatījumu un ļautu iegūt visaptverošu debesu kopainu. Mums ir jāatver Svētie Raksti, kas, gaismas pilni, aizdzīs tumsu, un jāpaliek uz ceļiem tik ilgi, līdz mūsu ikdienišķās lūgšanas pārvēršas varenās lūgšanās. Tieši tad mūsu sirdis tiek mīkstinātas, un mēs sākam redzēt tā, kā Dievs.
Iespējams, ka šajās pēdējās dienās mūsu lielākais darbs būs saistīts ar mūsu mīļajiem — labiem cilvēkiem, kas dzīvo ļaunā pasaulē. Mūsu cerība maina to, kā viņi sevi saredz, un to, kas viņi īstenībā ir. Un caur šo mīlestības redzējumu viņi saskatīs, par ko viņi kļūs.
Taču pretinieks nevēlas, lai mēs vai mūsu mīļie kopā atgrieztos mājās. Un, tā kā mēs dzīvojam uz planētas, ko ierobežo laiks un noteikts gadu skaits,8 viņš cenšas mūsos sēt ļoti reālu panikas sajūtu. Kad mūsu redzējums ir šaurs, mums ir grūti saskatīt, ka mūsu virziens ir svarīgāks par mūsu ātrumu.
Atcerieties: „Ja jūs gribat iet ātri, ejiet vieni. Ja jūs gribat iet tālu, ejiet kopā.”9 Par laimi, Dievu, kuru pielūdzam, neierobežo laiks. Viņš redz, kas patiesībā ir mūsu mīļie un kas patiesībā esam mēs.10 Tāpēc Viņš ir pacietīgs ar mums, cerot, ka mēs būsim pacietīgi viens pret otru.
Es atzīšu, ka ir reizes, kad man liekas, ka pasaule — mūsu laicīgās mājas — ir bēdu sala, — tie ir brīži, kad es ar vienu aci raugos ar ticību, bet ar otru — raudu.11 Vai jūs pazīstat šo sajūtu?
Es tā sajutos otrdien.
Vai tās vietā mēs varam izvēlēties mūsu pravieša ticīgo nostāju — viņa apsolījumu par brīnumiem mūsu ģimenēs? Ja mēs tā darīsim, mūsu prieks vairosies pat tad, ja dzīve kļūs vēl nemierpilnāka. Viņš apsola, ka mēs varam pieredzēt kopainas efektu jau tagad, neskatoties uz mūsu apstākļiem.12
Šis tagadējais ticības redzējums atsauc atmiņā jeb atgādina par to ticību, kas mums bija, pirms mēs ieradāmies uz šīs planētas. Tas palīdz paraudzīties pāri mirkļa nenoteiktībai, ļaujot „darī[t] priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad … stāvēt mierīgi”.13
Vai jūsu dzīvē šobrīd ir kādas grūtības? Kas tāds, kas, jūsuprāt, nevar tikt atrisināts? Ja mums nebūtu ticības redzējuma, mums varētu šķist, ka Dievs vairs neko neuzrauga, bet vai tā būtu patiesība?
Vai varbūt jūs visvairāk baidāties no tā, ka jums šīs grūtības būs jāpārvar vienam, kas nozīmētu, ka Dievs jūs ir pametis, bet vai tā būtu patiesība?
Es liecinu, ka Glābējs, pateicoties Viņa īstenotajai Izpirkšanai, spēj pārvērst jebkuru jūsu murgu svētībā. Viņš mums ir devis solījumu „ar nemainīgu derību”, ka tad, ja mēs centīsimies Viņu mīlēt un Viņam sekot, „visas lietas, ar ko [mums] ir sagādātas ciešanas, darbosies kopā [mūsu] labumam”.14 Visas lietas.
Un, tā kā mēs esam derības bērni, mēs varam lūgt šo cerības pilno sajūtu tagad!
Lai arī mūsu ģimenes nav pilnīgas, mēs varam pilnveidot savu mīlestību pret citiem, līdz tā kļūst pastāvīga, nemainīga, no apstākļiem neatkarīga un sniedz atbalstu, un ļauj augt un atgriezties [debesu mājās].
Aizvest mūsu mīļos atpakaļ uz mājām ir Glābēja darbs. Tas ir Viņa darbs un Viņa izvēlēts laiks. Mūsu darbs ir sniegt cerību un sirdi, pie kuras viņi var atgriezties mājās. „Mums nav ne [Dieva] pilnvaru nosodīt, ne Viņa spēka izpirkt, bet mēs esam pilnvaroti izrādīt Viņa mīlestību.”15 Prezidents Nelsons ir mācījis arī to, ka citiem mūsu mīlestība ir vajadzīga vairāk, nekā mūsu nosodījums. „Viņiem ir nepieciešams sajust tīro Jēzus Kristus mīlestību, kas atspoguļojas jūsu vārdos un rīcībā.”16
Mīlestība ir tā, kas maina sirdis. Tā ir tīrākais vadmotīvs, un cilvēki to jūt. Turēsimies pie šiem pravietiskajiem vārdiem, kas tika teikti pirms 50 gadiem: „Neviena ģimene nav neveiksmīga, ja vien tā nepārstāj censties.”17 Nav šaubu, ka tie, kuri mīl visvairāk un visilgāk, ir ieguvēji!
Laicīgajās ģimenēs mēs vienkārši darām to, ko Dievs ir darījis ar mums — norādām ceļu un ceram, ka mūsu mīļie ies šajā virzienā, zinot, ka ceļš, pa ko doties, viņiem ir jāizvēlas pašiem.
Un, kad viņi pāries otrā priekškara pusē un atsauksies debesu māju mīlošajai vilkmei,18 es domāju, ka tā viņiem šķitīs pazīstama, pateicoties tam, cik ļoti viņi šeit ir tikuši mīlēti.
Liksim lietā visaptverošo skatījumu un uzlūkosim cilvēkus, kurus mīlam un ar kuriem dzīvojam kopā, kā mūsu skaistās planētas ceļabiedrus.
Jūs un es? Mēs to varam! Mēs varam turēties un turpināt cerēt! Mēs varam palikt pie koka un baudīt augli ar smaidu sejā, ļaujot Kristus gaismai mūsu acīs kļūt par ko tādu, uz ko citi var paļauties savos tumšākajos brīžos. Kad viņi redzēs šo gaismu mūsu sejās, tā viņus piesaistīs. Pēc tam mēs varēsim viņiem palīdzēt pārorientēt uzmanību uz sākotnējo mīlestības un gaismas avotu, „spožo Rīta Zvaigzni”, Jēzu Kristu.19
Es liecinu, ka šis viss izvērtīsies par ko daudz labāku, nekā mēs jebkad varētu iedomāties! Kaut mēs ar ticības aci, vērstu uz Jēzu Kristu, redzētu, ka galu galā viss būs kārtībā, un sajustu, ka arī tagad viss būs kārtībā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.