Veidosim derībā balstītas attiecības ar Kristu

Prezidente Emīlija B. Frīmena

Jauno sieviešu vispārējā prezidente

Viņš, kurš tika satrieks un salauzts mūsu dēļ, ļaus mirstībai veikt savu darbu mūsos, taču Viņš nelūdz mums stāties pretī šiem izaicinājumiem vienatnē.

Mans labs draugs Īlans man pastāstīja par kādu ceļu Izraēlā. „Tas tiek saukts par Jēzus ceļu,” viņš teica, „jo tas ir ceļš no Nācaretes uz Kapernaumu, pa kuru, kā daudzi uzskata, staigāja Jēzus.” Es uzreiz nolēmu, ka vēlos iet pa šo ceļu, tāpēc sāku plānot ceļojumu uz Izraēlu.

Sešas nedēļas pirms ceļojuma es salauzu potīti. Mans vīrs raizējās par manu savainojumu, savukārt, es visvairāk raizējos par to, kā es pēc mēneša varēšu paiet pa „Jēzus ceļu”. Es pēc dabas esmu stūrgalvīga, tāpēc neatcēlu lidmašīnas biļetes.

Es atceros, kā mēs brīnišķīgā jūnija rītā Izraēlā satikām mūsu gidi. Es izlēcu no busiņa un izvilku kruķus un savainotajai kājai piemērotu skrejriteni. Maija, mūsu gide, paskatījās uz manu ieģipsēto kāju un teica: „Hmm, es nedomāju, ka jūs šādā stāvoklī varēsiet iet pa šo ceļu.”

„Varbūt ne,” es atbildēju. „Bet nekas man neliedz mēģināt.” Viņa man piekrītoši pamāja ar galvu, un mēs sākām iet. Par to es viņu mīlu, par ticību, ka es spēšu iet pa šo ceļu ar salauztu kāju.

Kādu brīdi es centos pārvietoties pa stāvo un akmeņaino ceļu pašas spēkiem. Tad, manas sirsnīgās apņemšanās aizkustināta, Maija izvilka patievu virvi, piesēja pie mana skrejriteņa stūres un sāka vilkt. Viņa vilka mani augšup pa kalniem, cauri citronu augļu dārziem un gar Galilejas jūras krastiem. Ceļa beigās es pateicos savai mīļajai gidei, kura man bija palīdzējusi paveikt ko tādu, ko es nekad nebūtu varējusi paveikt pati.

Kad Tas Kungs aicināja Ēnohu doties ceļā un liecināt par Viņu, Ēnohs vilcinājās.¹ Viņš bija tikai zēns, lēns runā. Kā gan viņš varēja doties šajā ceļā, būdams šādā stāvoklī? Viņa nepilnības bija viņu padarījušas aklu. Tas Kungs, redzēdams Viņa vilcināšanos, viņam skaidri un gaiši atbildēja: „Staigā ar Mani.”² Mums, tāpat kā Ēnoham, ir jāatceras, ka Viņš, kurš tika satrieks un salauzts mūsu dēļ,³ ļaus mirstībai veikt savu darbu mūsos, taču Viņš nelūdz mums stāties pretī šiem izaicinājumiem vienatnē.⁴ Neskatoties uz mūsu stāsta smagumu vai mūsu ceļa pašreizējo virzienu, Viņš mūs aicinās staigāt ar Viņu.⁵

Padomājiet par jaunekli, kurš bija nonācis nepatikšanās un satika To Kungu tuksnesī. Jēkabs bija devies tālu prom no mājām. Nakts melnumā viņš redzēja sapni, kurā bija ne tikai kāpnes, bet arī ievērojami derības solījumi, tai skaitā tie, ko man patīk dēvēt par piecu pirkstu solījumiem.⁶ Tajā naktī Tas Kungs bija blakus Jēkabam, iepazīstināja viņu ar Sevi kā ar Jēkaba tēva Dievu un pēc tam apsolīja:

Es esmu ar tevi.
Es tevi pasargāšu.
Es tevi atvedīšu atpakaļ uz mājām.
Es tevi neatstāšu.
Es turēšu tev doto solījumu.⁷

Jēkabam bija jāizdara izvēle. Viņš varēja vai nu dzīvot savu dzīvi, vienkārši esot pazīstams ar sava tēva Dievu, vai arī viņš varēja dzīvot saistītās derības attiecībās ar Viņu. Pēc vairākiem gadiem Jēkabs liecināja, ka bija nodzīvojis dzīvi, kurā bija piedzīvojis Tā Kunga derības apsolījumus: „Diev[s] … mani paklausīja manās posta dienās un … bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis.”⁸ Tāpat kā Jēkaba gadījumā, Tas Kungs sniegs risinājumu katram no mums mūsu posta dienās, ja vien mēs izvēlēsimies savu dzīvi saistīt ar Viņu. Viņš ir apsolījis šajā ceļā staigāt ar mums.

Mēs to saucam par derības ceļu — ceļu, kas sākas ar kristību derību un noved pie dziļākām derībām, ko mēs noslēdzam templī. Iespējams, ka dzirdot šos vārdus, jums prātā nāk paveicamo lietu saraksts. Varbūt, ka viss, ko jūs redzat, ir ceļš, kas noklāts ar prasībām. Taču, paskatoties vērīgāk, mēs varam saskatīt ko daudz saistošāku. Noslēgt derību nenozīmē tikai noslēgt līgumu, lai gan tas ir svarīgi. Noslēgt derību nozīmē veidot attiecības. Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Derības ceļš ir saistīts ar mūsu attiecībām ar Dievu.”⁹

Padomājiet par laulības derību. Kāzu datums ir svarīgs, bet tikpat svarīgas ir attiecības, kas pēc tam tiek veidotas mūža garumā. Tas pats attiecas uz derībā balstītām attiecībām ar Dievu. Mums ir doti nosacījumi un laika gaitā no mums tiek kaut kas sagaidīts. Un tomēr Viņš aicina katru no mums ar visu sirdi nākt tādiem, kādi esam, un „virzīties uz priekšu”¹⁰ ar Viņu līdzās, paļaujoties, ka saņemsim Viņa apsolītās svētības. Svētajos Rakstos tiek atgādināts, ka bieži vien šīs svētības tiek saņemtas Viņa izvēlētā laikā un veidā — pēc 38 gadiem,¹¹ pēc 12 gadiem¹² vai uzreiz.¹³ Viņš par mums rūpēsies un atbalstīs¹⁴ tā, kā to prasīs mūsu ceļš.

Viņa misija ir labvēlība. Jēzus Kristus mūs sagaidīs tur, kur esam, un tādus, kādi esam. Šis ir dārza, krusta un kapa iemesls. Glābējs tika sūtīts, lai palīdzētu mums pārvarēt grūtības.¹⁵ Taču stāvēšana uz vietas nesniegs meklēto atbrīvošanu. Tāpat kā Tas Kungs neatstāja Jēkabu nelaimē, Viņš nevēlas nevienu no mums atstāt tur, kur esam.

Viņa misija ir arī palīdzēt mums sasniegt augstāku stāvokli. Viņš strādās ar mums,¹⁶ lai mūs paceltu tur, kur ir Viņš, un šajā procesā palīdzēs kļūt tādiem, kāds ir Viņš. Jēzus Kristus ieradās, lai mūs paaugstinātu.¹⁷ Viņš vēlas mums palīdzēt kļūt [labākiem]. Tas ir iemesls, kāpēc mums ir tempļi.

Mums ir jāatceras: mēs iegūsim paaugstināšanu ne tikai tāpēc vien, ka iesim pa derības ceļu, bet gan pateicoties mūsu sabiedrotajam — mūsu Glābējam. Un tas ir iemesls, kāpēc mums ir nepieciešamas derībā balstītas attiecības.

Kad es biju Izraēlā, es apmeklēju Rietumu sienu. Jūdiem tā ir vissvētākā vieta Izraēlā. Tas ir viss, kas palicis pāri no viņu tempļa. Lielākā daļa, apmeklējot šo svēto vietu, uzvelk savas labākās drēbes; viņu apģērba izvēle simbolizē viņu nodošanos attiecībām ar Dievu. Viņi dodas pie šīs sienas, lai lasītu Svētos Rakstus, godinātu Dievu un izteiktu savas lūgšanas. Viņi ilgojas pēc derības nama, tāpēc ik dienu katrā savā lūgšanā lūdz, lai viņu vidū būtu templis. Es apbrīnoju viņu nodošanos.

Kad es atgriezos mājās no Izraēlas, es daudz vērīgāk ieklausījos apkārtējo sarunās par derībām. Es pamanīju, ka cilvēki jautā: Kāpēc man ir jāstaigā pa derības ceļu? Vai man ir jāieiet kādā namā, lai noslēgtu derības? Kāpēc man ir jāvalkā svētais gārments? Vai man būtu jāpūlas veidot derībā balstītas attiecības ar To Kungu? Atbilde uz šiem labajiem un svarīgajiem jautājumiem ir vienkārša: tas ir atkarīgs no tā, kāda veida attiecības jūs vēlaties pieredzēt ar Jēzu Kristu.¹⁸ Mums katram pašam būs jānoskaidro atbilde uz šiem dziļi personīgajiem jautājumiem.

Lūk, mana atbilde: Es dodos pa šo ceļu kā „debesu vecāku mīlēta meita”¹⁹, kuru pazīst debesīs²⁰ un kurai ļoti uzticas.²¹ Kā derības bērns — es esmu tiesīga saņemt apsolītās²² svētības. Es esmu izvēlējusies²³ staigāt ar To Kungu. Es esmu aicināta²⁴ stāvēt kā Kristus lieciniece. Kad ceļš kļūst nomācošs, es tieku stiprināta²⁵ ar spēcinošu labvēlību. Katru reizi, kad es šķērsoju Viņa nama slieksni, manas derībā balstītās attiecības ar Viņu kļūst vēl ciešākas. Es esmu iesvētīta²⁵ ar Viņa Garu, apdāvināta²⁷ ar Viņa spēku un ordinēta²⁸ celt Viņa valstību. Caur ikdienas grēku nožēlošanas procesu un iknedēļas Svētā Vakarēdiena pieņemšanu es mācos būt nelokāma²⁹ un iet apkārt, labu darīdama.³⁰ Es dodos pa šo ceļu ar Jēzu Kristu, gaidot apsolīto dienu, kad Viņš atgriezīsies. Tad es tikšu pie Viņa saistīta³¹ un paaugstināta kā svēta³² Dieva meita.

Šī iemesla dēļ es eju par derības ceļu.

Šī iemesla dēļ es turos pie derības apsolījumiem.

Šī iemesla dēļ es eju uz Viņa derības namu.

Šī iemesla dēļ es valkāju svēto gārmentu kā pastāvīgu atgādinājumu.

Šī iemesla dēļ es vēlos dzīvot nodošanās pilnās un derībā balstītās attiecībās ar Viņu.

Iespējams, arī jūs to vēlaties. Sāciet tur, kur esat.³³ Neļaujiet jūsu stāvoklim jums traucēt. Atcerieties, ātrums, ar kādu ejat, vai atrašanās vieta uz ceļa nav tik svarīga, kā progress.³⁴ Pajautājiet kādam, kuram uzticaties un kurš atrodas uz derības ceļa, lai jūs iepazīstina ar Glābēju, ko viņš ir iepazinis. Mācieties vairāk par Viņu. Veidojiet šādas attiecības, stājoties ar Viņu derībā. Jūsu vecums vai stāvoklis nav svarīgs. Jūs varat staigāt ar Viņu.

Pēc tam, kad mēs bijām staigājuši pa Jēzus ceļu, Maija nepaņēma atpakaļ savu virvi. Viņa to atstāja piesietu pie mana skrejriteņa. Dažas turpmākās dienas mani pusaudžu vecuma brāļadēli un viņu draugs pēc kārtas mani vilka pa Jeruzalemes ielām.³⁵ Viņi pārliecinājās, lai es nepalaistu garām stāstus par Jēzu. Man tika atgādināts par jaunās paaudzes spēku. Mēs no jums varam mācīties. Jums ir patiesa vēlme iepazīt vadoni — Jēzu Kristu. Jūs paļaujaties uz virves spēku, kas mūs ar Viņu sasaista. Jūs esat neparasti apdāvināti, lai pulcinātu citus pie Viņa.³⁶

Par laimi, mēs ejam šo ceļu kopā, pa ceļam uzmundrinot cits citu.³⁷ Daloties savā personīgajā pieredzē par Kristu, mēs stiprināsim personīgo uzticību. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.