Brāļi un māsas Kristū
Lai mēs vairāk izbaudām garīgo radniecību, kas pastāv starp mums, un novērtējam dažādās īpašības un daudzveidīgās dāvanas, kas mums visiem piemīt.
Mani dārgie draugi, mums šodien ir bijušas brīnumainas konferences sesijas. Klausoties mūsu vadītāju brīnišķīgajos vēstījumos, mēs visi esam jutuši Tā Kunga Garu un Viņa mīlestību. Man ir tas gods uzrunāt jūs šovakar kā šīs sesijas noslēdzošajam runātājam. Es lūdzu, lai Tā Kunga Gars arī turpmāk būtu ar mums, kad mēs priecāsimies kopā kā patiesi brāļi un māsas Kristū.
Mūsu dārgais pravietis Rasels M. Nelsons paziņoja: „Es aicinu mūsu Baznīcas locekļus visā pasaulē — rādīt ceļu citiem aizspriedumos balstītas attieksmes un rīcības atmešanā. Es dedzīgi lūdzu, lai jūs sekmētu cieņpilnas attieksmes izrādīšanu visiem Dieva bērniem.”1 Kā globālai un vienmēr augošai Baznīcai sekošana šim pravieša pamudinājumam ir būtisks priekšnoteikums, lai celtu Glābēja valstību ikvienā pasaules tautā.
Jēzus Kristus evaņģēlijs māca, ka mēs visi esam debesu vecāku, kuri patiesi mūs mīl, gara dēli un meitas2 un ka mēs dzīvojām ģimenē Dieva klātbūtnē, pirms piedzimām uz šīs zemes. Evaņģēlijs arī māca, ka mēs visi tikām radīti pēc Dieva tēla un līdzības.3 Tādēļ Viņa priekšā esam vienlīdzīgi4, jo Viņš „licis visām tautām celties no vienām asinīm”.5 Tādēļ mums visiem piemīt dievišķa daba, mantojums un potenciāls, jo ir „viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš [mums] visiem”.6
Kā Kristus mācekļi — esam aicināti vairot savu ticību un mīlestību attiecībā uz mūsu brāļu un māsu garīgo sadraudzību, neskatoties uz mūsu atšķirībām, patiesi sasaistot savas sirdis vienotībā un mīlestībā, tādējādi palielinot mūsu spēju cieņpilni izturēties pret visiem Dieva dēliem un meitām.7
Vai ne tieši šādu stāvokli baudīja Nefija ļaudis gandrīz divu gadsimtu garumā pēc Kristus kalpošanas tiem?
„Un noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku. …
[Nebija] nedz lamaniešu, nedz jebkādu citu -iešu; bet viņi visi kā viens bija Kristus bērni un Dieva valstības mantinieki.
Un cik svētīti viņi bija!”8
Tālāk prezidents Nelsons uzsvēra, cik svarīgi ir izrādīt godu un cieņu mūsu līdzcilvēkiem, sacīdams: „Mūsu visu Radītājs aicina ikvienu no mums atteikties no aizspriedumainas attieksmes pret jebkuru Dieva bērnu grupu. Jebkuram no mums, kam ir aizspriedumi pret kādu citu rasi, ir jānožēlo grēki! … Katram no mums pienākas darīt visu iespējamo savā ietekmes sfērā, lai saglabātu cieņu un pienācīgi cienītu katru Dieva dēlu un meitu.”9 Patiesībā cilvēciska cieņa sevī ietver cieņu pret mūsu atšķirībām.10
Ņemot vērā svēto saikni, kas mūs kā Dieva bērnus vieno ar Viņu, šī pravietiskā vadība, ko sniedza prezidents Nelsons, bez šaubām, ir būtisks solis pretim tam, lai celtu sapratnes tiltus, nevis radītu aizspriedumu un nošķirtības sienas.11 Tomēr, līdzīgi kā Pāvils brīdināja efeziešus, mums ir jāsaprot, ka, lai sasniegtu šo mērķi, būs jāpieliek individuālas un kopīgas pūles, lai mēs attiektos viens pret otru ar pazemību, lēnprātību un pacietību.12
Ir kāds stāsts par kādu ebreju rabīnu, kurš ar diviem draugiem priecājās par saullēktu. Viņš tiem vaicāja: „Kā jūs varat zināt, ka nakts ir beigusies un ir sākusies jauna diena?”
Viens no viņiem atbildēja: „Tad, kad, skatoties uz austrumiem, tu vari atšķirt aitas no āžiem.”
Tad atbildēja otrs: „Tad, kad, vērojot horizontu, tu vari atšķirt olīvkoku no vīģes koka.”
Tad viņi pagriezās pret gudro rabīnu un uzdeva viņam šo pašu jautājumu. Pēc ilgām pārdomām viņš atbildēja: „Kad tu vari paskatīties uz austrumiem un, ieraugot sievietes vai vīrieša seju, vari sacīt: „Tā ir mana māsa; tas ir mans brālis.””13
Mani dārgie draugi, es varu jums apliecināt, ka jaunas dienas nestā gaisma mūsu dzīvē spīd spožāk, kad mēs uzlūkojam savus līdzcilvēkus un attiecamies pret tiem, izrādot cieņu un godu, kā patiesi brāļi un māsas Kristū.
Savā laicīgajā kalpošanā Jēzus tik pilnīgi ilustrēja šo principu, kad gāja „apkārt, labu darīdams”14 visiem ļaudīm, aicinot tos nākt pie Sevis un baudīt no Viņa labestības, neatkarīgi no viņu izcelsmes, statusa sabiedrībā vai kultūras īpatnībām. Viņš gādīgi kalpoja, dziedināja un vienmēr bija uzmanīgs pret ikviena cilvēka vajadzībām, jo īpaši tiem, kuri tajā laikā tika uzskatīti par atšķirīgiem, noniecinātiem vai atraidītiem. Viņš neatsacīja nevienam, bet pret ikvienu izturējās taisnīgi un ar mīlestību, jo viņus redzēja kā Savus brāļus un māsas, tā paša Tēva dēlus un meitas.15
Viens no visspilgtākajiem gadījumiem, kad tas notika, bija tad, kad Glābējs ceļoja uz Galileju, apzināti izvēloties ceļu, kas veda caur Samariju.16 Tad Jēzus nolēma apsēsties pie Jēkaba akas, lai atpūstos. Viņam tur esot, pienāca kāda samariešu sieviete, lai piepildītu savu krūku ar ūdeni. Savā viszinībā Jēzus uzrunāja viņu, sacīdams: „Dod Man dzert!”17
Šī sieviete bija pārsteigta, ka jūds ir palūdzis samariešu sievietei palīdzību, un pauda izbrīnu, sakot: „„Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes?” Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.”18
Bet Jēzus, atmetot sen iesakņojušās samariešu un jūdu savstarpējā naidīguma tradīcijas, ar mīlestību kalpoja šai sievietei, palīdzot viņai saprast, kas Viņš patiesībā ir — tas ir, Mesija, kas visu pastāstīs un kura atnākšanu viņa gaidīja.19 Pateicoties šai maigajai kalpošanai, sieviete ieskrēja pilsētā, lai paziņotu cilvēkiem par notikušo, sakot: „Vai tikai Tas nav Kristus?”20
Es jūtu dziļu līdzjūtību pret tiem, pret kuriem nejūtīgi un neapdomīgi cilvēki ir slikti izturējušies, tos noniecinājuši vai vajājuši, jo savas dzīves laikā esmu redzējis sāpes, ko labi cilvēki izcieš nosodīšanas vai noraidīšanas dēļ, tāpēc ka viņi ir runājuši, izskatījušies vai dzīvojuši citādāk. Sirdī jūtu patiesas skumjas arī par tiem, kuru prāti paliek aptumšoti, kuru skats ir ierobežots un kuru sirdis paliek nocietinātas ticībā tam, ka tie, kas ir atšķirīgi, ir mazvērtīgi. Viņu ierobežotais skatījums uz citiem patiesībā traucē viņiem saprast, kas viņi ir, būdami Dieva bērni.
Kā pravieši ir paredzējuši, mēs dzīvojam bīstamās dienās, tuvojoties Glābēja Otrajai atnākšanai.21 Pasaule kopumā ir polarizēta, un tajā valda spēcīga sašķeltība, ko pastiprina rasu, politiskās un sociālekonomiskās atšķirības. Šāda sašķeltība dažkārt ietekmē cilvēku domāšanu un rīcību attiecībā pret līdzcilvēkiem. Šī iemesla dēļ nereti var redzēt, ka cilvēki raksturo citu kultūru, rasu un etnisko grupu domāšanas veidu, izturēšanos un runas veidu kā mazvērtīgāku, izmantojot aizspriedumus, maldīgus uzskatus un bieži vien sarkastiskas idejas, radot nicinošu attieksmi, vienaldzību, necieņu un pat aizspriedumus pret šīm grupām. Šādas attieksmes saknes meklējamas lepnībā, augstprātībā, skaudībā un greizsirdībā — miesīgās dabas īpašībās,22 kas ir pilnīgā pretrunā ar Kristus īpašībām. Šāda rīcība nepiedien tiem, kas cenšas kļūt par Viņa patiesajiem mācekļiem.23 Patiesībā, mani dārgie brāļi un māsas, svēto kopienā nav vietas aizspriedumainām domām vai rīcībai.
Kā derības dēli un meitas — mēs varam palīdzēt novērst šāda veida uzvedību, uzlūkojot acīmredzamās atšķirības, kas starp mums pastāv, ar Glābēja acīm24 un balstoties uz to, kas mums ir kopīgs — mūsu dievišķo identitāti un radniecību. Turklāt mēs varam censties iztēloties sevi sava tuvākā sapņos, cerībās, bēdās un sāpēs. Mēs visi kā Dieva bērni esam līdzbraucēji ceļojumā, vienlīdzīgi savā nepilnīgajā stāvoklī un spējā augt. Mēs tiekam aicināti mērot ceļu kopā, miermīlīgi, ar sirdīm — piepildītām ar mīlestību pret Dievu un visiem cilvēkiem, vai, kā norādīja Ābrahams Linkolns, „ne pret vienu ar ļaunprātību; ar mīlestību pret visiem”.25
Vai esat kādreiz aizdomājušies par to, kā cilvēka cieņas un vienlīdzības princips tiek vienkāršā veidā, uzskatāmi parādīts tajā, kā ģērbjamies Tā Kunga namā? Mēs visi nākam uz templi ar vienotu mērķi un piepildīti ar vēlmi būt tīriem un svētiem Viņa svētajā klātbūtnē. Ietērptus baltā, mūs visus uzņem pats Tas Kungs kā Savus mīļos bērnus, Dieva vīriešus un sievietes, Kristus pēcnācējus.26 Mums ir privilēģija veikt vienus un tos pašus priekšrakstus, slēgt tās pašas derības, apņemties dzīvot augstāku un svētāku dzīvi un saņemt vienus un tos pašus mūžīgos solījumus. Ar vienotu mērķi mēs redzam viens otru jaunām acīm, un savā vienotībā mēs priecājamies par savām atšķirībām kā dievišķi Dieva bērni.
Nesen es palīdzēju vadīt augsta līmeņa amatpersonas un valdības ierēdņus Braziljas Brazīlijas tempļa atvērto durvju dienā. Es apstājos pārģērbšanās zonā ar Brazīlijas viceprezidentu, un mēs apspriedām balto apģērbu, ko visi valkā templī. Es viņam paskaidroju, ka šis universālais baltā apģērba lietojums simbolizē to, ka mēs visi Dieva acīs esam vienādi un ka templī mūsu identitāte nav valsts viceprezidents vai baznīcas vadītājs, bet gan mūsu mūžīgā identitāte — mīloša Debesu Tēva dēli.
Igvasu upe plūst cauri Brazīlijas dienvidiem un ietek plato, kas veido ūdenskritumu sistēmu, kas visā pasaulē pazīstama kā Igvasu ūdenskritums — viena no skaistākajām un iespaidīgākajām vietām, ko Dievs uz zemes radījis un kas tiek uzskatīts par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Ārkārtīgi liels ūdens daudzums ieplūst vienā upē un pēc tam sadalās, veidojot simtiem neatkārtojamu ūdenskritumu. Metaforiski runājot, šī fenomenālā ūdenskritumu sistēma atspoguļo Dieva ģimeni uz zemes, jo mums ir viena un tā pati garīgā izcelsme un būtība, kas izriet no mūsu dievišķā mantojuma un radniecības. Tomēr katrs no mums plūst dažādās kultūrās, etniskajās grupās un tautībās, ar dažādiem viedokļiem, pieredzi un jūtām. Neskatoties uz to, mēs virzāmies uz priekšu kā Dieva bērni un kā brāļi un māsas Kristū, nezaudējot savu dievišķo saikni, kas padara mūs par unikālu tautu un iemīļotu kopienu.27
Mani dārgie brāļi un māsas, kaut mēs saskaņotu savas sirdis un prātus ar zināšanām un liecību, ka visi esam vienlīdzīgi Dieva priekšā, ka visi esam pilnībā apveltīti ar vienu un to pašu mūžīgo potenciālu un mantojumu. Lai mēs vairāk izbaudām garīgo radniecību, kas pastāv starp mums, un novērtējam dažādās īpašības un daudzveidīgās dāvanas, kas mums visiem piemīt. Ja mēs tā darīsim, es jums apsolu, ka mēs plūdīsim katrs savā veidā, tāpat kā Igvasu ūdenskrituma ūdens, nezaudējot dievišķo saikni, kas parāda, ka esam īpaši ļaudis, „Kristus bērni un Dieva valstības mantinieki”.28
Es liecinu jums, ka, turpinot plūst pa šo ceļu mūsu mirstīgās dzīves laikā, jauna diena sāksies ar jaunu gaismu, kas padarīs mūsu dzīvi gaišāku un izgaismos brīnišķīgas iespējas — vairāk novērtēt daudzveidību, ko Dievs radījis starp Saviem bērniem, un tikt pilnīgāk tās svētītiem.29 Mēs noteikti kļūsim par darbarīkiem Viņa rokās, lai veicinātu cieņu un godpilnu attieksmi starp visiem Viņa dēliem un meitām. Dievs dzīvo. Jēzus ir pasaules Glābējs. Prezidents Nelsons ir Dieva pravietis mūsu dienās. Es liecinu par šīm patiesībām Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.