Jēzus Kristus spēks mūsu dzīvē ik dienu
Mūsu spēka avots ir ticība Jēzum Kristum, kad mēs apzināti cenšamies nākt pie Viņa ikkatru dienu.
Dārgie brāļi un māsas, šī ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca. Kāds prieks ir tikt sapulcinātiem kā Viņa Baznīcai. Esmu pateicīgs, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir atgādinājis mums bieži lietot pareizo Tā Kunga Baznīcas nosaukumu, lai mēs atcerētos, kura Baznīca tā ir un kura mācībām mēs sekojam.
Prezidents Nelsons ir teicis: „Turpmākajās dienās mēs redzēsim diženākās Glābēja spēka izpausmes, kādas pasaule jebkad ir pieredzējusi. … Viņš dāvās ticīgajiem neskaitāmas privilēģijas, svētības un brīnumus.”1
Viena no lielākajām privilēģijām man un manai sievai Renē ir tikties ar svētajiem tur, kur kalpojam. Mēs uzklausām viņu stāstus, esam liecinieki viņu zaudējumiem, dalāmies viņu bēdās un priecājamies par viņu panākumiem. Mēs esam bijuši liecinieki daudzām svētībām un brīnumiem, ko Glābējs ir dāvājis ticīgajiem. Mēs esam satikuši cilvēkus, kuri ir piedzīvojuši neiespējamo, kuri ir izcietuši neiedomājamo.
Mēs esam redzējuši Glābēja spēka izpausmi atraitnē, kura zaudēja savu vīru, kad viņi pildīja Tā Kunga uzdevumu Bolīvijā.2 Mēs to esam redzējuši kādā jaunajā sievietē Argentīnā, kura pakļuva zem vilciena un zaudēja kāju tikai tāpēc, ka kāds gribēja nozagt viņas mobilo tālruni.3 Un viņas vientuļajā tēvā, kuram tagad jātiek galā ar šo situāciju un jāstiprina meita pēc tik neizskaidrojamas nežēlības. Mēs to esam redzējuši ģimenēs, kuras Čīlē ugunsgrēku laikā zaudēja savas mājas un visu, kas viņiem piederēja, tikai divas dienas pirms 2022. gada Ziemassvētkiem.4 Mēs to esam redzējuši cilvēkos, kuriem ir ciešanas pēc traumatiskas šķiršanās, un cilvēkos, kuri ir nevainīgi vardarbības upuri.
Kas viņiem dod spēku pārvarēt grūtības? Kas dod spēku turpināt, kad šķiet, ka viss ir zaudēts?
Esmu atklājis, ka šī spēka avots ir ticība Jēzum Kristum, kad mēs apzināti cenšamies nākt pie Viņa ikkatru dienu.
Pravietis Jēkabs mācīja: „Un Viņš nāk pasaulē, lai Viņš izglābtu visus cilvēkus, ja viņi paklausīs Viņa balsij; jo lūk, Viņš izcieš sāpes par visiem cilvēkiem; jā, katras dzīvas radības sāpes, gan vīriešu, gan sieviešu un bērnu, kuri pieder Ādama ģimenei.”5
Dažkārt ticība Jēzum Kristum var šķist kā kaut kas neiespējams, gandrīz nesasniedzams. Mēs, iespējams, domājam, ka nākšana pie Kristus prasa spēku, spējas un pilnību, kuras mums nav, un mēs vienkārši nevaram atrast enerģiju, lai to visu paveiktu. Bet es esmu mācījies no visiem šiem cilvēkiem, ka ticība Jēzum Kristum ir tas, kas mums dod enerģiju, lai uzsāktu ceļu. Dažreiz mēs mēdzam domāt: „Man ir jāsakārto sava dzīve, pirms tuvojos Jēzum,” taču patiesība ir tāda, ka mēs nākam pie Jēzus, lai caur Viņu sakārtotu savu dzīvi.
Mēs nenākam pie Jēzus tāpēc, ka esam pilnīgi. Mēs nākam pie Viņa, jo pieļaujam kļūdas, un Viņā mēs varam „t[ikt] pilnveidoti”.6
Kā mēs varam sākt pielietot mazliet ticības katru dienu? Man tas sākas no rīta: Pamostoties, tā vietā, lai skatītos telefonā, es saku lūgšanu. Kaut vai vienkāršu lūgšanu. Pēc tam es izlasu kādu Svēto Rakstu pantu. Tas man palīdz „vienmēr Viņu atcerē[ties]”7, kas ir derība, ko es katru nedēļu noslēdzu, pieņemot Svēto Vakarēdienu. Kad es sāku dienu ar lūgšanu un Svētajiem Rakstiem, es varu „Viņu atcerē[ties]”, skatoties savā tālrunī. Es varu „Viņu atcerē[ties]”, kad saskaros ar problēmām un konfliktiem un cenšos tiem stāties pretī tā, kā to darītu Jēzus.
Kad es „Viņu atcer[os]”, es jūtu vēlmi mainīties, nožēlot grēkus. Es atrodu enerģijas avotu, lai spētu ievērot savas derības, un es jūtu Svētā Gara ietekmi savā dzīvē „un pild[u] Viņa baušļus, kurus Viņš [man] ir devis, lai Viņa Gars vienmēr būtu ar [mani]”.8 Tas palīdz man pastāvēt līdz galam.9 Vai vismaz līdz dienas beigām. Un tajās dienās, kad es visas dienas garumā nespēju Viņu atcerēties, Viņš joprojām ir ar mani, mīl mani un saka: „Viss ir kārtībā; tu vari mēģināt vēlreiz rīt.”
Lai gan mēs esam nepilnīgi, atceroties Viņu, mūsu mīlošais Debesu Tēvs mūs nekad neaizmirst.
Viena no kļūdām, ko mēs bieži pieļaujam, ir domāt, ka derību vai Dievam doto solījumu turēšana ir kāds darījums, ko mēs veicam ar Viņu: es paklausu, un Viņš mani pasargā no visa sliktā, kas ar mani varētu notikt. Es maksāju desmito tiesu, un es nekad nezaudēšu darbu, vai mana māja necietīs ugunsgrēkā. Bet tad, kad viss nenotiek tā, kā mēs esam gaidījuši, mēs saucam uz To Kungu: „Vai Tu nebēdā, ka ej[u] bojā?”10
Mūsu derībām nav tikai darījumu raksturs; tās ir pārveidojošas.11 Caur savām derībām es saņemu svētījošu, stiprinošu Jēzus Kristus spēku, kas ļauj man kļūt par jaunu cilvēku, piedot to, kas šķiet nepiedodams, un pārvarēt neiespējamo. Kad es apzināti vienmēr atceros Jēzu Kristu, es gūstu papildu spēku „pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš [man] ir devis”.12 Tas palīdz man būt jaukākam, bez iemesla smaidīt, būt miera nesējam13, izvairīties no konfliktiem un ļaut Dievam gūt virsroku manā dzīvē.14
Ja mūsu vai kāda mīļa cilvēka sāpes ir tik lielas, ka mēs tās nevaram izturēt, Jēzus Kristus atcerēšanās un nākšana pie Viņa var atvieglot nastu, mīkstināt sirdi un mazināt sāpes. Šis ir tas ir spēks, kas ļāva tēvam, pārsniedzot viņa dabiskās spējas, atbalstīt savu meitu viņas fiziskajās un emocionālajās sāpēs, ko radīja kājas zaudēšana.
Kad elders Soaress pagājušā gada jūnijā viesojās Argentīnā un jautāja Flāvijai par viņas traģisko negadījumu, viņa uzticīgi atbildēja: „Es piedzīvoju satricinājumu, rūgtumu, dusmas un naidu, kad [tas notika]. Man palīdzēja tas, ka es nejautāju „kāpēc es?”, bet gan „kālab?” … Šī pieredze mani satuvināja ar citiem cilvēkiem un To Kungu. … Tā vietā, lai attālinātos no Viņa, man bija jāpieķeras Viņam.”15
Prezidents Nelsons mācīja: „Ievērojot derības ar Dievu, atalgojumā tiek saņemts debesu spēks — spēks, kas stiprina mūs, lai mēs daudz labāk spētu izturēt savus pārbaudījumus, kārdinājumus un sirdssāpes. … Līdz ar to derību ievērotājiem ir tiesības uz īpašu atelpu.”16 Šādu atelpu un mieru es redzēju atraitnes acīs, neskatoties uz sirdssāpēm, ka katru dienu pietrūkst vīra.
Jaunajā Derībā ir stāstīts par laiku, kad Jēzus un Viņa mācekļi atradās uz kuģa:
„Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā. …
Un Viņš gulēja … uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: „Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?”
Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: „Klusu, mierā!”
Un Viņš uz tiem sacīja: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?””17
Šis stāsts mani vienmēr ir intriģējis. Vai Tas Kungs sagaidīja, ka viņi izmantos savu ticību, lai nomierinātu vētru? Vai pārmācītu vēju? Ticība Jēzum Kristum ir miera sajūta, kas nepieciešama, lai izturētu vētru, zinot, ka mēs neiesim bojā, jo Viņš ir kuģī kopā ar mums.
Šādu ticību mēs redzējām, kad apciemojām ģimenes pēc ugunsgrēkiem Čīlē. Viņu mājas bija nodegušas līdz pamatiem; viņi bija zaudējuši visu. Tomēr, kad mēs staigājām pa viņu agrākajām mājām un viņi mums stāstīja par savu pieredzi, mēs jutām, ka stāvam uz svētas zemes. Kāda māsa manai sievai teica: „Kad es redzēju, ka tuvējās mājas deg, man radās iespaids, ka mūsu māja degs un ka mēs visu zaudēsim. Tā vietā, lai kristu izmisumā, es piedzīvoju neaprakstāma miera sajūtu. Es kaut kādā veidā jutu, ka viss būs labi.” Uzticēšanās Dievam un savu derību ievērošana, ko esam noslēguši ar Viņu, sniedz spēku vājībās un mierinājumu bēdās.
Esmu pateicīgs par iespēju Renē un man satikt dažus no šiem neparastajiem svētajiem, par viņu daudzajiem ticības, spēka un neatlaidības piemēriem. Par stāstiem, kuros aprakstītas sirdssāpes un vilšanās, kas nekad nenonāks uz kāda laikraksta vāka un nekad nekļūs populāri. Par tām bildēm, kurās nav redzamas izlietās asaras un lūgšanas pēc zaudējuma vai traumatiskas šķiršanās; par tām ziņām, kurās nav redzamas bailes, bēdas un sāpes, kas kļūst panesamas, pateicoties ticībai Jēzum Kristum un Viņa Izpirkšanai. Šie cilvēki stiprina manu ticību, un par to esmu ļoti pateicīgs.
Es zinu, ka šī ir Jēzus Kristus Baznīca. Es zinu, ka Viņš būs gatavs apdāvināt mūs ar Savu spēku, ja mēs katru dienu tuvināsimies Viņam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.