Izturēt to dienu Kristū
Jēzus Kristus padara iespējamu „izturē[t] dienu”.
Tā bija uzsvērtu un tiešu līdzību, sarežģītu jautājumu un dziļas mācības piepildīta diena. Pēc tam, kad Viņš bija skarbi norājis tos, kuri bija līdzīgi „nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību”1, Jēzus mācīja vēl trīs līdzības par garīgo sagatavotību un māceklību. Viena no šīm bija līdzība par desmit jaunavām.
„Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim.
Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras.
Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi.
Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos.
Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja.
Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim.
Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus.
Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest.
Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev.
Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza.
Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums!2
Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: jūs mani nepazīstat.3
Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.”4
Prezidents Dalins H. Oukss uzdeva šos pārdomas rosinošos jautājumus saistībā ar Līgavaiņa5 ierašanos: „Ja nu Viņa atnākšanas diena būtu rīt? Ja mēs zinātu, ka rīt satiksim To Kungu — mūsu pēkšņas nāves dēļ vai Viņa negaidītās ierašanās dēļ —, ko mēs darītu šodien?”6
No personīgās pieredzes esmu mācījusies, ka garīgā sagatavošanās Tā Kunga atnākšanai ir ne tikai būtiska, bet arī vienīgais veids, kā rast patiesu mieru un laimi.
Bija dzestra rudens diena, kad es pirmo reizi izdzirdēju vārdus: „Jums ir vēzis.” Mēs ar vīru bijām šokā! Braucot mājās un pārdomājot šos jaunumus, mana sirds pievērsās mūsu trīs dēliem.
Savā prātā es Debesu Tēvam jautāju: „Vai es nomiršu?”
Svētais Gars pačukstēja: „Viss būs kārtībā.”
Tad es vaicāju: „Vai es izdzīvošu?”
Atkal nāca atbilde: „Viss būs kārtībā.”
Es biju apjukusi. Kāpēc es saņēmu tieši tādu pašu atbildi uz jautājumiem par to, vai es dzīvošu vai miršu?
Tad pēkšņi visa mana būtība piepildījās ar pilnīgu mieru, kad atminējos to, ka mums nevajag steigties mājās, lai iemācītu saviem bērniem lūgt. Viņi zina, kā caur lūgšanu saņemt atbildes un mierinājumu. Mums nevajag steigties mājās, lai mācītu viņiem par Svētajiem Rakstiem un dzīvo praviešu vārdiem. Šie vārdi jau ir pazīstams spēka un izpratnes avots. Mums nevajag steigties mājās, lai mācītu viņiem par grēku nožēlošanu, Augšāmcelšanos, Atjaunošanu, pestīšanas ieceri, mūžīgajām ģimenēm vai pašu Jēzus Kristus mācību.
Tajā brīdī katrs ģimenes mājvakars, Svēto Rakstu studiju reize, ticības lūgšana, dotā svētība, dalīšanās liecībā, noslēgtā un ievērotā derība, Tā Kunga nama apmeklējums un katra ievērotā Sabata diena bija nozīmīga — ak, cik gan ļoti nozīmīga! Bija par vēlu pildīt eļļu mūsu lukturos. Mums bija nepieciešama katra pēdējā pilīte, un mums tā bija nepieciešama tieši tagad!
Pateicoties Jēzum Kristum un Viņa atjaunotajam evaņģēlijam, ja es nomirtu, mana ģimene saņemtu mierinājumu, spēku un kādu dienu tiktu atkal apvienota. Ja es izdzīvotu, man būtu pieejams visvarenākais spēks uz šīs zemes, kas palīdz atbalstīt, stiprināt un dziedēt mani. Galu galā, pateicoties Jēzum Kristum, viss var būt kārtībā.
Rūpīgās Mācības un Derību studijās mēs izprotam, kā „viss kārtībā” izskatās:
„Un tanī dienā, kad Es nākšu Savā godībā, tiks piepildīta līdzība, ko Es stāstīju par desmit jaunavām.
Jo tie, kas ir gudri un ir pieņēmuši patiesību, un ņēmuši Svēto Garu par savu ceļvedi, un nav tikuši pievilti — patiesi Es saku jums, tie netiks nocirsti un iemesti ugunī, bet izturēs to dienu.”7
Jēzus Kristus padara iespējamu „izturē[t] dienu”. Izturēt dienu nenozīmē pielikt kaut ko klāt savam pastāvīgi augošajam darāmo lietu sarakstam. Iedomājieties palielināmo stiklu. Tā vienīgais mērķis nav vienkārši likt lietām izskatīties lielākām. Tas arī var apkopot un fokusēt gaismu, padarot to spēcīgāku. Mums vajag vienkāršot un koncentrēt savus pūliņus un būt Jēzus Kristus gaismas apkopotājiem. Mums nepieciešams vairāk svētu pieredžu, kas sniedz atklāsmi.
Izraēlas ziemeļrietumos atrodas skaista kalnu grēda, ko bieži dēvē par „mūžzaļajiem kalniem”. Karmela kalns8 paliek zaļš visa gada garumā lielā mērā pateicoties niecīgam rasas daudzumam. Dzirdīšana notiek ik dienu. Tāpat kā rasa Karmela kalnā,9 kad mēs meklējam dzirdīt mūsu dvēseles „ar to, kas pieder pie taisnības”10, „ar mazām un vienkāršām lietām”11 — mūsu liecība un mūsu bērnu liecības dzīvos!
Jūs tagad varētu domāt: „Bet, māsa Raita, jūs nepazīstat manu ģimeni. Mums iet ļoti grūti, un mūsu ģimene nemaz nelīdzinās jūsējai.” Jums ir taisnība. Es nepazīstu jūsu ģimeni. Bet jūs pazīst Dievs, kuram ir bezgalīga mīlestība, žēlastība, spēks, zināšanas un godība.
Jautājumi, kurus jūs, iespējams, uzdodat, ir tādi, kas nāk no sirds un iesāpas jūsu dvēseles dziļumos. Līdzīgus jautājumus var atrast Svētajos Rakstos:
„Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka [mana ģimene iet] bojā?”12
„Kur tad [ir] mana cerība?”13
„Kas [man] ir jādara, lai šis tumsas mākonis pazustu un vairs neapēnotu [mani]?”14
„Bet gudrība — kur to atrod, un kur mājo atziņa?”15
„Kā tas ir iespējams, lai [es] turētos pie visa labā?”16
Kungs, ko Tu vēlies, lai es darītu?17
Un tad, mūžam mīloši, nāk atbildes:
„Vai tu tici Kristus glābšanas spēkam?”18
„Lūk, vai Tas Kungs ir pavēlējis kādam, lai tas nesaņemtu Viņa laipnību?”19
“Vai jūs ticat, ka [Viņš] to spēj darīt?”20
„Vai tu … tici praviešiem?”21
„Vai jūs pielietojat ticību Viņa, kas jūs radījis, pestīšanai?”22
„Vai visas pasaules soģis nedarīs taisni?”23
Mani dārgie draugi, mēs nevaram dalīties ar savu eļļu, bet mēs varam dalīties ar Viņa gaismu. Eļļa mūsu lukturos palīdzēs mums ne tikai „izturē[t] to dienu”, bet arī būs līdzeklis, kas izgaismos ceļu, kas vedīs mums mīļos cilvēkus pie Glābēja, kurš stāv „ar atvērtām rokām, lai … pieņemtu” viņus.24
„Tā saka Tas Kungs: „Neļauj savai balsij izskanēt nemitīgās vaimanās un atradini savas acis no nepārtrauktām asarām! Jo ir vēl kāda cita atlīdzība par tavām pūlēm, … tie pārnāks no ienaidnieku zemes!
Tiešām, tev ir vēl nākotnes cerība, tā saka Tas Kungs, jo tavi bērni pārnāks atpakaļ savās robežās!””25
Jēzus Kristus ir „nākotnes cerība”. Nekas, ko mēs esam — vai neesam — izdarījuši, nav Viņa bezgalīgā un mūžīgā upura neaizsniedzams. Viņš ir iemesls tam, ka mūsu stāsts nekad nebeidzas.26 Tāpēc mums „ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. Tāpēc, ja [mēs] virzīsi[mies] uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēs[im] līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: [Mums] būs mūžīgā dzīve.”27
Mūžīgā dzīve ir mūžīgs prieks. Prieks šajā dzīvē, šobrīd, — un nevis par spīti mūsdienu izaicinājumiem, bet pateicoties Tā Kunga palīdzībai mācīties no tiem un galu galā tos pārvarēt — un neizmērojams prieks nākamajā dzīvē. Asaras nožūs, salauztas sirdis tiks sadziedētas, pazaudētais — atrasts, rūpes — atrisinātas, ģimenes — atkal apvienotas, un viss, kas ir Tēva, būs mūsu.28
Raugieties uz Jēzu Kristu un dzīvojiet29 — tā ir mana liecība svētajā un svētītajā mīļotā „dvēseļu Gana un Sarga”30, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.