Jūsu pēcnācēju labumam
Neesiet šis vājais posms skaistajā ticības ķēdē, ko uzsākāt vai ko saņēmāt mantojumā! Esiet stiprais ķēdes posms!
Pirms dažiem gadiem, kad kalpoju Dienvidamerikas ziemeļrietumu reģionā un dzīvoju Peru, es piedzīvoju kādu brīnišķīgu gadījumu, ar ko vēlētos padalīties.
Tas notika, atgriežoties mājās pēc aizņemtas nedēļas nogales, kurā es pildīju dažādus norīkojumus. Kad es beidzot biju izgājis cauri lidostas imigrācijas kontrolei, es atradu laipnu taksometra vadītāju, kurš strādā mūsu iecienītajā taksometru uzņēmumā un mani jau gaidīja. Es iekāpu viņa mašīnā, apsēdos aizmugurējā sēdeklī, gatavs atslābt un izbaudīt mierīgu braucienu uz mājām. Kad mēs bijām nobraukuši dažus kvartālus, vadītājs saņēma zvanu no sava priekšnieka, kurš viņam pateica, ka es esot iekāpis nepareizā taksometrā. Man bija rezervēta cita automašīna, un priekšnieks lūdza viņu aizvest mani atpakaļ uz lidostu, ja es vēlos samainīt mašīnas. Es teicu, ka tas nav nepieciešams un mēs varam turpināt ceļu. Pēc dažām minūtēm, ko pavadījām klusumā, viņš paskatījās uz mani atpakaļskata spogulī un jautāja: „Jūs esat mormonis, vai ne?”
Pēc šāda zinātkāra jautājuma es zināju, ka mans klusuma brīdis bija beidzies. Es ar nepacietību gaidīju, kur šis jautājums mūs aizvedīs.
Es uzzināju, ka viņu sauc Omārs, viņa sievu — Marija Terēze, un viņiem ir divi bērni — 14 gadus vecā Karolīna un 10 gadus vecais Rodrigo. Omārs jau kopš bērnības bija Baznīcas loceklis. Viņa ģimene bija aktīva, taču kādā brīdī viņa vecāki pārstāja apmeklēt baznīcu. Omārs pilnībā pārstāja apmeklēt baznīcu 15 gadu vecumā. Mūsu tikšanās brīdī viņam bija 40 gadi.
Tajā brīdī es atskārtu, ka nebiju iekāpis nepareizā taksometrā. Tā nebija sagadīšanās! Es pastāstīju par sevi un pateicu, ka atrodos viņa taksometrā, jo Tas Kungs viņu sauc atpakaļ Savā ganāmpulkā.
Pēc tam viņš pastāstīja par laiku, kad viņš un viņa ģimene bija aktīvi Baznīcas locekļi. Viņam bija saglabājušās jaukas atmiņas par ģimenes mājvakariem un dažām Sākumskolas dziesmām. Tad viņš klusi nodziedāja dažus vārdus no dziesmas „Es esmu Dieva bērns”.1
Kad viņš bija man iedevis savu adresi, telefona numuru un atļauju dalīties šajā informācijā ar viņa bīskapu, es viņam pateicu, ka atradīšu iespēju apmeklēt viņa bīskapiju dienā, kad viņš atgriezīsies baznīcā. Mūsu brauciens no lidostas līdz manām mājām bija beidzies, tāpat arī mūsu nelielais ceļojums viņa pagātnē, un mēs katrs devāmies savās gaitās.
Pēc dažām nedēļām man piezvanīja viņa bīskaps, sakot, ka Omārs svētdien plāno apmeklēt baznīcu. Es teicu, ka noteikti būšu klāt. Tajā svētdienā Omārs ieradās kopā ar savu dēlu. Viņa sieva ar meitu toreiz vēl neizrādīja interesi par Baznīcu. Pēc dažiem mēnešiem viņa bīskaps man piezvanīja atkal, šoreiz sakot, ka Omārs kristīs savu sievu un abus bērnus, un aicinot mani uz kristībām. Lūk, fotogrāfija, kas tika uzņemta tajā svētdienā, kad viņi tika konfirmēti par Baznīcas locekļiem.
Tajā svētdienā es pateicu Omāram un viņa ģimenei, ka, ja viņi pēc gada būs gatavi, es būšu pagodināts viņus sasaistīt Limas Peru templī. Lūk, fotogrāfija, kurā mēs visi pēc gada esam iemūžināti šajā neaizmirstamajā brīdī.
Kāpēc es ar jums dalos šajā pieredzē? Es to daru divu mērķu vadīts.
Pirmkārt, lai uzrunātu tos labos Baznīcas locekļus, kuri kādu iemeslu dēļ ir atkrituši no Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija. Otrkārt, lai uzrunātu tos Baznīcas locekļus, kuri šodien ir klātesoši un, iespējams, neievēro savas derības tik uzticīgi, kā to vajadzētu. Abos gadījumos tas skar turpmākās paaudzes un apdraud tās svētības un solījumus, kas bija ieplānoti viņu pēcnācējiem.
Sāksim ar pirmo grupu — labajiem Baznīcas locekļiem, kuri ir atstājuši derības ceļu, gluži kā tas bija atgadījies ar manu draugu Omāru no Peru. Kad es jautāju, kāpēc viņš nolēma atgriezties, viņš atbildēja, ka viņi ar sievu bija sajutuši, ka viņu bērni būs laimīgāki, ja viņu dzīvē būs Jēzus Kristus evaņģēlijs. Viņš sajuta, ka bija pienācis laiks atgriezties Baznīcā savu bērnu dēļ.
Tas ir tik skumji, kad mēs satiekam neaktīvus Baznīcas locekļus vai tos, kuri nav Baznīcā, bet kuru ģimenēs kādā brīdī bija evaņģēlijs, ko viņi pazaudēja, jo viņu vecāki vai vecvecāki nolēma vairs neapmeklēt Baznīcu. Šis lēmums var ietekmēt viņu pēcnācējus uz mūžu!
Viņu bērniem un mazbērniem ir liegta Jēzus Kristus evaņģēlija aizsardzība un svētības viņu dzīvē. Vēl sāpīgāk ir tas, ka viņi ir zaudējuši mūžīgās ģimenes apsolījumu, kas reiz bija viņu ģimenē. Viena cilvēka lēmums ir ietekmējis daudzas pēcnācēju paaudzes. Ticības mantojums ir ticis pārtraukts.
Taču mēs zinām, ka caur Jēzu Kristu viss salauztais var tikt salabots. Šī iemesla dēļ, lūdzu, apdomājiet šo prezidenta Rasela M. Nelsona aicinājumu: „Ja jūs esat novirzījušies no šīs takas, es, no visas sirds cerot, vēlos jūs aicināt: „Lūdzu, atgriezieties!” Lai kādas būtu jūsu bažas, lai kādi būtu jūsu izaicinājumi, jums atradīsies vieta šeit, Tā Kunga Baznīcā. Jūs un vēl nedzimušās paaudzes tiks svētītas, pateicoties jūsu pašreizējai rīcībai, atgriežoties uz derību takas.”2
Tagad es vēlos uzrunāt otru grupu — šodien klātesošos Baznīcas locekļus, kuri, iespējams, nav tik uzticīgi, kādiem viņiem vajadzētu būt. Gluži kā vakardienas lēmumi ietekmē šodienu, šodienas lēmumi ietekmēs mūsu un mūsu ģimenes locekļu nākotni.
Prezidents Dalins H. Oukss mums mācīja:
„Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs mudina mūs padomāt par savu nākotni. … Tas māca diženas idejas par nākamību, kas kalpo par vadlīnijām mūsu šī brīža rīcībai.
Taču mēs visi pazīstam arī tādus cilvēkus, kuriem rūp tikai tagadne: tērē šodien, izbaudi šodien un it nemaz nedomā par turpmāko.
Pieņemot pašreizējos lēmumus, mums allaž vajadzētu pavaicāt: „Pie kā tas novedīs?””3 Vai mūsu pašreizējie lēmumi mūs aizvedīs pie prieka tagad un mūžībā vai tie mūs novedīs pie bēdām un asarām?
Ir cilvēki, kuri domā: „Mums nav jāapmeklē Baznīca katru svētdienu” vai „Mēs maksāsim desmito tiesu, kad apstākļi uzlabosies”, vai „Es neatbalstīšu Baznīcas vadītājus šajā jautājumā.”
„Taču,” viņi saka, „mēs zinām, ka Baznīca ir patiesa, un mēs nekad neatstāsim Jēzus Kristus evaņģēliju.”
Tie, kuri šādi domā, neaptver, kādu negatīvu ietekmi šāda „remdena” piederība Baznīcai atstās uz viņu un viņu pēcnācēju dzīvi. Vecāki, iespējams, paliks aktīvi Baznīcā, taču risks zaudēt savus bērnus — šajā dzīvē un mūžībā — ir augsts.
Attiecībā uz tiem, kuri neiemantos celestiālo godību kopā ar savām ģimenēm, Tas Kungs saka: „Šie ir tie, kas nav drosmīgi Jēzus liecībā; tādēļ viņi neiegūst kroni pār mūsu Dieva valstību.”4 Vai to mēs vēlamies paši sev un saviem bērniem? Vai mums nevajadzētu būt daudz drosmīgākiem un ne tik nepārliecinātiem mūsu pašu un mūsu pēcnācēju labumam?
Arī prezidents M. Rasels Balards pauda līdzīgas bažas:
„Dažiem Kristus aicinājums — ticēt un palikt uzticīgiem — joprojām liekas grūts. … Dažiem mācekļiem ir grūti izprast kādu īpašu Baznīcas likumu vai mācību. Citus māc bažas par notikumiem mūsu Baznīcas vēsturē vai par dažu draudzes locekļu vai vadītāju pašreizējām vai agrākajām nepilnībām. …
Lēmumam „vairs nestaigāt” kopā ar Baznīcas locekļiem un Tā Kunga izraudzītajiem vadītājiem būs ilgtermiņa ietekme, ko ne vienmēr var redzēt uzreiz.”5
Kas par skumju mantojumu, ko nodot, — un kāda iemesla dēļ? Lai arī kāds tas būtu, tas nav pietiekams, lai neņemtu vērā negatīvo garīgo ietekmi, ko tas radīs turpmākajām paaudzēm.
Mani mīļie brāļi un māsas, ja jūs piedzīvojat kādu no situācijām, ko es pieminēju savā vēstījumā, lūdzu, apdomājiet savu virzību un rīcību. Jūs zināt, ka mums šajā dzīvē ir iecere. Jūs zināt, ka ģimenes var būt mūžīgas. Kāpēc apdraudēt savu ģimeni? Neesiet šis vājais posms skaistajā ticības ķēdē, ko uzsākāt vai ko saņēmāt mantojumā! Esiet stiprais ķēdes posms! Ir pienākusi jūsu kārta rīkoties, un Tas Kungs jums palīdzēs.
No savas sirds dziļumiem es jūs aicinu par to padomāt, raudzīties uz priekšu un izvērtēt, „kurp tas aizvedīs”, un, ja nepieciešams, drošsirdīgi izmainīt savu ceļu jūsu pēcnācēju labumam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.