Dievišķās mācības bērnu audzināšanā
Vecāki stājas partnerattiecībās ar savu Debesu Tēvu, lai vadītu viņu dārgos bērnus atpakaļ uz debesīm.
Vai kādreiz esat turējuši rokās jaundzimušu bērniņu? Katrs jaundzimušais izstaro gaismu, ienesot īpašu mīlestības saikni, kas var piepildīt viņa vecāku sirdis ar prieku.1 Kāds meksikāņu rakstnieks rakstīja: „Kad jaundzimušais pirmo reizi savā mazajā plaukstiņā satver tēva pirkstu, viņš noķer tēti uz mūžu.”2
Bērnu audzināšana ir viena no dzīves brīnišķīgākajām pieredzēm. Vecāki stājas partnerattiecībās ar savu Debesu Tēvu, lai vadītu viņu dārgos bērnus atpakaļ uz debesīm.3 Šodien es vēlētos dalīties dažās bērnu audzināšanas mācībās, kas ir atrodamas Svētajos Rakstos un ko māca mūsdienu pravieši, lai palīdzētu mums, vecākiem, atstāt mantojumu.
Pakāpieties uz evaņģēlija kultūras augstākiem pamatiem
Mums ar savām ģimenēm vajadzētu pakāpties uz evaņģēlija kultūras augstākiem pamatiem. Prezidents Rasels M. Nelsons paziņoja: „Ģimenes ir pelnījušas vadību no debesīm. Vecāki nevar pienācīgi dot saviem bērniem padomu, balstoties vien uz personīgo pieredzi, bailēm vai līdzjūtību.”4
Lai gan mums varētu būt vērtīgs kultūras mantojums, bērnu audzināšanas stils un personīgā pieredze, ar to vien nepietiek, lai palīdzētu mūsu bērniem atgriezties debesīs. Mums ir nepieciešams piekļūt augstākam „vērtību un paradumu kopumam”,5 mīlestības un gaidu kultūrai, kur mēs veidojam attiecības ar saviem bērniem „augstākā, svētākā veidā”.6 Prezidents Dalins H. Oukss raksturoja evaņģēlija kultūru šādi: „Tas ir atšķirīgs dzīvesveids, vērtību un paradumu kopums. … Šī evaņģēlija kultūra izriet no glābšanas ieceres, Dieva baušļiem un dzīvo praviešu mācībām. Tas nosaka to, kā mēs audzinām savu ģimeni un kā mēs dzīvojam savu personīgo dzīvi.”7
Jēzus Kristus ir šīs evaņģēlija kultūras centrā. Ir ļoti svarīgi pieņemt šo evaņģēlija kultūru savā ģimenē, radot auglīgu vidi, kur var augt ticības sēkla. Lai pakāptos augstāk, prezidents Oukss mūs aicināja „atteikties no jebkādām personīgām vai ģimenes tradīcijām vai paradumiem, kas ir pretēji šai kultūrai vai Jēzus Kristus Baznīcas mācībām”.8 Vecāki, mūsu biklums ieviest evaņģēlija kultūru var ļaut pretiniekam nostiprināties mūsu mājās vai, vēl ļaunāk, mūsu bērnu sirdīs.
Ja mēs izvēlēsimies padarīt evaņģēlija kultūru par dominējošo kultūru savā ģimenē, tad ar Svētā Gara ietekmi9 mūsu šā brīža audzināšanas stili, tradīcijas un paradumi tiks izvērtēti, pielāgoti, bagātināti un uzlaboti.
Padariet mājas par centrālo evaņģēlija apguves vietu
Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis, ka mājām vajadzētu būt „centrālajai evaņģēlija apguves vietai”.10 Evaņģēlija apguves mērķis ir „padziļināt mūsu pievēršanos Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, kā arī palīdzēt mums arvien vairāk Viņiem līdzināties”.11 Aplūkosim trīs svarīgākos bērnu audzināšanas pienākumus, kurus ir raksturojuši pravieši un apustuļi un kuri mums var palīdzēt iedibināt augstāku evaņģēlija kultūru savās mājās.
Pirmkārt, māciet brīvi
Debesu Tēvs sniedza Ādamam norādījumus attiecībā uz Jēzu Kristu un Viņa doktrīnu. Viņš viņam sniedza pamācību — „mācīt šīs lietas brīvi saviem bērniem”.12 Citiem vārdiem sakot, Debesu Tēvs pamācīja Ādamu, lai viņš mācītu brīvi, bagātīgi un bez atturības.13 Svētie Raksti mums vēsta, ka „Ādams un Ieva svētīja Dieva Vārdu, un viņi darīja visu zināmu saviem dēliem un savām meitām”.14
Mēs dāsni mācām savus bērnus, kad jēgpilni pavadām ar viņiem laiku. Mēs mācām bez atturības, kad, apspriežot tādus jutīgus jautājumus kā pie ekrāna pavadītais laiks, izmantojam Baznīcā pieejamos resursus.15 Mēs mācām brīvi, kad kopā ar saviem bērniem studējam Svētos Rakstus, izmantojot rokasgrāmatu „Nāciet, sekojiet Man!” un ļaujam Garam būt par skolotāju.
Otrkārt, esiet māceklības paraugs
Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, kad vairāki jūdi jautāja Glābējam par Viņa rīcību, Jēzus norādīja uz Savu Tēvu, kas ir Viņa paraugs. Viņš mācīja: „Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.”16 Vecāki, kāds paraugs mums būtu jārāda saviem bērniem? Māceklības paraugs.
Kā vecāki — mēs varam mācīt, cik svarīgi ir Dievu izvirzīt pirmajā vietā, kad pārrunājam augstāko bausli, taču mēs to parādām ar savu paraugu, kad noliekam malā pasaulīgos traucēkļus un katru nedēļu turam sabata dienu svētu. Mēs varam mācīt, cik svarīgas ir tempļa derības, kad runājam par celestiālās laulības doktrīnu, bet mēs to parādām ar savu paraugu, kad godājam savas derības, izturoties pret savu laulāto ar cieņu.
Treškārt, aiciniet rīkoties
Mūsu bērnu liecībai būtu jāpamatojas ticībā Jēzum Kristum, un šī liecība katram bērnam ir jāiegūst individuālā atklāsmē.17 Palīdzot saviem bērniem veidot viņu liecību, mēs viņus mudinām izmantot rīcības brīvību, izvēloties pareizo,17 un sagatavojam viņus iešanai pa Dieva derību ceļu mūža garumā.19
Būtu gudri katru mūsu bērnu mudināt pieņemt prezidenta Nelsona aicinājumu — pašiem uzņemties atbildību par savu liecību saistībā ar Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, strādāt, lai to iegūtu, barot to ar patiesību, lai tā augtu, un nepiesārņot to ar neticīgu vīriešu un sieviešu maldīgajiem uzskatiem.20
Taisnīga, apzināta bērnu audzināšana
Mūsu Debesu Tēva dievišķais nolūks attiecībā uz vecākiem tika darīts zināms Mozum sniegtajā atklāsmē: „Jo, lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”21 Prezidents Nelsons piebilda: „Dievs darīs visu, kas Viņa spēkos, neapdraudot jūsu rīcības brīvību, lai palīdzētu jums nepalaist garām pašas dižākās svētības visā mūžībā.”22
Būdami vecāki, mēs esam Dieva pārstāvji, rūpējoties par mūsu bērniem.23 Mums jādara viss, kas mūsu spēkos, lai radītu tādu vidi, kur mūsu bērni var sajust Viņa dievišķo ietekmi.
Debesu Tēvs nekad nebija paredzējis, ka mēs — vecāki — sēdēsim maliņā kā skatītāji, noraugoties, kā attīstās mūsu bērnu garīgā dzīve. Ļaujiet man ilustrēt šo apzinātās bērnu audzināšanas domu ar kādu personīgu pieredzi. Kad es bērnībā kādā mazā draudzē Gvatemalā apmeklēju Sākumskolu, mani vecāki man sāka mācīt par patriarhālās svētības vērtību. Mana māte atvēlēja laiku, lai dalītos savas lolotās patriarhālās svētības saņemšanas pieredzē. Viņa mācīja man doktrīnu par patriarhālajām svētībām un liecināja par apsolītajām svētībām. Viņas apzinātā bērnu audzināšana iedvesmoja mani, lai es sāktu vēlēties saņemt savu patriarhālo svētību.
Kad man bija 12 gadi, mani vecāki man palīdzēja sameklēt patriarhu. Viņu palīdzība bija nepieciešama, jo apgabalā, kur es dzīvoju, nebija patriarha. Es mēroju 156 kilometrus, lai satiktu patriarhu no cita staba. Es skaidri atceros, kā patriarhs uzlika savas rokas uz manas galvas, lai mani svētītu. Pateicoties spēcīgam, garīgam apstiprinājumam, es, bez šaubām, zināju, ka Debesu Tēvs mani pazīst.
Man, divpadsmitgadīgam zēnam no mazpilsētas, tās bija svarīgākās zināšanas. Todien mana sirds pievērsās Debesu Tēvam tāpēc, ka mana māte un mans tēvs mani apzināti audzināja, un par to es viņiem būšu mūžam pateicīgs.
Māsa Džoja D. Džounsa, bijusī Sākumskolas vispārējā prezidente, mācīja: „Mēs nedrīkstam domāt, ka mūsu bērnu pievēršanās Kristum notiks nejauši. Nejauša pievēršanās nav Jēzus Kristus evaņģēlija princips.”24 Mūsu mīlestība un iedvesmotie aicinājumi var spēlēt nozīmīgu lomu tajā, kā mūsu bērni izmantos savu rīcības brīvību. Prezidents Nelsons uzsvēra: „Neviens cits darbs nav svarīgāks par taisnīgu, mērķtiecīgu bērnu audzināšanu!”25
Nobeigums
Vecāki, šajā pasaulē ir daudz visdažādāko filozofiju, kultūru un ideju, kas sacenšas par mūsu bērnu uzmanību. Lielā un plašā ēka reklamē sevi ik dienu, izmantojot jaunākos mediju kanālus. „Bet Sava Dēla dāvanā,” pravietis Moronijs mācīja, „Dievs ir sagatavojis vēl lieliskāku ceļu.”26
Kad mēs caur derībām veidosim partnerattiecības ar Dievu un kļūsim par Viņa pārstāvjiem, rūpējoties par mūsu bērniem, Viņš iesvētīs mūsu nodomus, iedvesmos mūsu mācības un stiprinās mūsu aicinājumus, lai „mūsu bērni zinātu, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”.27 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.