Iedēstīt derības tautas balsi jaunajā paaudzē
Viens no mūsu vissvētākajiem pienākumiem ir palīdzēt saviem bērniem dziļi un konkrēti saprast, ka Jēzus ir Kristus.
Viens no aizkustinošākajiem notikumiem Mormona Grāmatā ir augšāmceltā Glābēja ierašanās pie ļaudīm Pārpilnības zemes templī. Pēc tam, kad Jēzus mācīja, dziedināja un vairoja ticību visas dienas garumā, Viņš vērsa cilvēku uzmanību uz jauno paaudzi: „Viņš pavēlēja, lai viņu mazie bērni tiktu atnesti.”1 Viņš lūdza par bērniem un svētīja viņus — citu pēc cita. Šī pieredze bija tik saviļņojoša, ka pats Glābējs vairākas reizes raudāja.
Tad Jēzus, uzrunājot ļaudis, teica:
„Skatieties uz saviem bērniņiem.
Un, kad viņi skatījās … , viņi redzēja debesis atveramies, un viņi redzēja eņģeļus nokāpjam no debesīm” un kalpojam viņu bērniem.2
Es esmu bieži domājis par šo pieredzi. Tā noteikti izkausēja katra cilvēka sirdi! Viņi redzēja Glābēju. Viņi pieskārās Viņam. Viņi pazina Viņu. Viņš viņus mācīja. Viņš viņus svētīja. Un Viņš viņus mīlēja. Nav brīnums, ka pēc šī svētā notikuma šie bērni uzauga un palīdzēja izveidot sabiedrību, kas bija pilna miera, pārticības un Kristum piemītošas mīlestības un kas ilga vairākas paaudzes.3
Vai nebūtu brīnišķīgi, ja mūsu bērniem varētu būt līdzīgas pieredzes ar Jēzu Kristu — tādas pieredzes, kas sasaistītu viņu sirdis ar Viņu! Viņš aicina mūs, tāpat kā Viņš aicināja tos vecākus Mormona Grāmatā, vest savus mazos bērniņus pie Viņa. Mēs varam palīdzēt viņiem iepazīt viņu Glābēju un Pestītāju tā, kā Viņu iepazina šie bērni. Mēs varam viņiem parādīt, kā atrast Glābēju Svētajos Rakstos un celt uz Viņa savu pamatu.4
Nesen kāds labs draugs man iemācīja ko tādu, ko es iepriekš nebiju pamanījis līdzībā par gudro vīru, kas savu namu cēla uz klints. Saskaņā ar Lūkas pierakstu, kad gudrais vīrs savai mājai lika pamatus, viņš „dziļi raka”.5 Tas nebija paviršs vai vienkāršs darbs — tas prasīja pūles!
Lai uzceltu savu dzīvi uz mūsu Pestītāja, Jēzus Kristus, klints, mums ir jārok dziļi. Mēs aizvācam prom visu, kas mūsu dzīvē ir smilšains vai lieks. Mēs turpinām rakt, līdz atrodam Viņu. Un mēs mācām saviem bērniem sasaistīt sevi ar Viņu caur svētiem priekšrakstiem un derībām, lai tad, kad nāks pretestības vētras un plūdi, un tie noteikti nāks, tie viņus maz iespaidotu, „tādēļ ka [viņi ir] cēluši uz klints”.6
Šāda veida spēks nerodas tāpat vien. Tas netiek nodots nākamajai paaudzei kā garīgs mantojums. Katram cilvēkam ir jārok dziļi, lai atrastu klinti.
Šo mācību mēs apgūstam caur vienu citu stāstu Mormona Grāmatā. Pirms ķēniņš Benjamīns teica savu pēdējo uzrunu saviem ļaudīm, viņi sapulcējās pa ģimenēm, lai uzklausītu viņa vārdus.7 Ķēniņš Benjamīns sniedza spēcīgu liecību par Jēzu Kristu, un viņa liecība dziļi aizkustināja ļaudis. Viņi paziņoja:
„Gar[s] … radījis mūsos jeb mūsu sirdīs varenu pārmaiņu. …
Un mēs gribam stāties derībā ar mūsu Dievu, lai darītu Viņa gribu … visās mūsu atlikušajās dienās.”8
Varētu sagaidīt, ka mazi bērni, kuru vecāki ir tik dziļi pievērsušies, galu galā paši taps pievērsti un noslēgs derības. Un tomēr, kaut kāda iemesla dēļ, kas nav minēts pierakstā, vecāku noslēgtā derība uz dažiem no viņu bērniem neatstāja nekādu iespaidu. Pēc vairākiem gadiem „bija daudzi no jaunās paaudzes, kas nevarēja saprast ķēniņa Benjamīna vārdus, būdami mazi bērni tajā laikā, kad viņš runāja uz savu tautu; un viņi neticēja savu tēvu paražām.
Viņi neticēja tam, kas tika teikts par mirušo augšāmcelšanos, viņi arī neticēja par Kristus atnākšanu. …
Un viņi nedz kristījās, nedz arī viņi pievienojās baznīcai. Un attiecībā uz ticību viņi bija atsevišķa tauta.”9
Cik atskurbinoša doma! Jaunajai paaudzei nepietiek ar to, ka ticība Jēzum Kristum ir „viņu tēvu paražas”. Viņiem pašiem ir jāiegūst ticība Kristum. Kā mēs kā Dieva derības tauta varam raisīt savu bērnu sirdīs vēlmi noslēgt un turēt derības ar Viņu?
Mēs varam sākt, sekojot Nefija piemēram: „Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu, mēs pravietojam par Kristu, un mēs rakstām saskaņā ar mūsu pravietojumiem, lai mūsu bērni varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu.”10 Nefija vārdi nozīmē pastāvīgus, nepārtrauktus centienus mācīt mūsu bērniem par Kristu. Mēs varam nodrošināt, ka derības tautas balss neklusē jaunās paaudzes ausīs un ka Jēzus nav tēma, kas tiek apspriesta tikai svētdienās.11
Derības tautas balss ir atrodama mūsu pašu liecības vārdos. Tā ir atrodama dzīvo praviešu vārdos. Un tā ir spēkpilni iemūžināta Svētajos Rakstos. Caur to mūsu bērni iepazīs Jēzu un atradīs atbildes uz saviem jautājumiem. Caur to viņi paši apgūs Kristus mācību. Tajā viņi atradīs cerību. Tas viņus sagatavos patiesības meklējumiem un dzīvošanai saskaņā ar derību ceļu mūža garumā.
Es mīlu šo prezidenta Rasela M. Nelsona padomu:
„Kur mēs varam doties, lai Viņu sadzirdētu?
Mēs varam vērsties pie Svētajiem Rakstiem. Tie māca mums par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, Viņa īstenotās Izpirkšanas vērienīgumu un mūsu Tēva diženo laimes un pestīšanas ieceri. Dienišķai iegrimšanai Dieva vārdu lasīšanā ir izšķiroša loma mūsu garīgajā izdzīvošanā, jo sevišķi šajā pieaugošo satricinājumu laikā. Ja mēs ik dienu baudīsim Kristus vārdus, Kristus vārdi pavēstīs mums, ko iesākt grūtībās, ar kurām mēs nekad nebijām paredzējuši sastapties.”12
Tātad, kā izskatās Kristus vārdu baudīšana un Viņa uzklausīšana? Tā var būt jebkura pieeja, kas jums palīdz vislabāk! Tā varētu būt ģimenes sanākšana kopā, lai pārrunātu to, ko Svētais Gars jums mācīja Svēto Rakstu studiju laikā, izmantojot Nāciet, sekojiet Man!. Tā varētu būt sapulcēšanās kopā ar bērniem ik dienas, lai izlasītu dažus pantus no Svētajiem Rakstiem un pēc tam, kopā pavadot laiku, meklētu iespējas apspriest to, ko esat iemācījušies. Vienkārši atrodiet to, kas ir piemērots jums un jūsu ģimenei; tad mēģiniet katru dienu to nedaudz uzlabot.
Apsveriet šo atziņu no grāmatas Mācīšana pēc Glābēja parauga: „Atsevišķi ņemot, varētu šķist, ka ar vienu mājvakaru, Svēto Rakstu studiju reizi vai sarunu par evaņģēliju nekas daudz nav panākams. Taču nelieli, vienkārši, pastāvīgi un atkārtoti pūliņi, laika gaitā uzkrājoties, var atstāt iespaidīgāku un spēcinošāku ietekmi par kādu īpašu gadījuma rakstura brīdi vai ievērības cienīgu nodarbību. … Tālab nepadodieties un neraizējieties, domādami, ka jums katru reizi ir jāpaveic kaut kas grandiozs. Vienkārši esiet konsekventi savos centienos.”13
Viens no mūsu svētākajiem pienākumiem ir palīdzēt mūsu bērniem iegūt dziļas un konkrētas zināšanas, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, viņu personīgais Glābējs un Pestītājs, kurš vada Savu Baznīcu! Mēs nevaram pieļaut, ka mūsu derības balss nerunā vai noklust, kad runa ir par Viņu.
Jūs varētu justies mazliet nepiemēroti šai lomā, taču jums nekad nevajadzētu justies vieniem. Piemēram, bīskapijas padomes ir pilnvarotas organizēt skolotāju padomes sanāksmes vecākiem. Šajās sanāksmēs reizi ceturksnī vecāki var sanākt kopā, lai mācītos viens no otra pieredzes, apspriestu, kā viņi stiprina savas ģimenes, un apgūtu Kristum līdzīgās mācīšanas galvenos principus. Šai sanāksmei vajadzētu tikt noturētai Baznīcas otrās stundas laikā.14 To vada bīskapa izvēlēts bīskapijas loceklis, un tā atbilst ierasto skolotāju padomes sanāksmju formātam, kā galveno resursu izmantojot grāmatu Mācīšana pēc Glābēja parauga.15 Bīskapi, ja jūsu bīskapija pašlaik nenotur skolotāju padomes sanāksmes vecākiem, sadarbojieties ar Svētdienas skolas prezidentu un bīskapijas padomi, lai tādas izveidotu.16
Mani dārgie draugi Kristū, jums sokas daudz labāk, nekā jūs domājat. Tikai turpiniet pie tā strādāt! Jūsu bērni skatās, klausās un mācās. Mācot viņus, jūs iepazīsiet viņus, kas viņi patiesībā ir — Dieva mīlētie dēli un meitas. Viņi var kādu laiku aizmirst Glābēju, bet es jums apsolu, ka Viņš nekad neaizmirsīs viņus! Tie brīži, kad Svētais Gars runā ar viņiem, paliks viņu sirdī un prātā. Un kādu dienu jūsu bērni atkārtos Ēnosa liecību: „Es, zinādams savu[s vecākus], ka viņ[i] bija taisni — jo viņ[i] mācīja man … audzināšanu un pamācīšanu no Tā Kunga — un svētīts ir mana Dieva Vārds par to.”17
Pieņemsim Glābēja aicinājumu un vedīsim savus bērnus pie Viņa. Tādējādi viņi redzēs Viņu. Viņi sajutīs Viņu. Viņi pazīs Viņu. Viņš viņus mācīs. Viņš viņus svētīs. Un, ak, cik gan ļoti Viņš viņus mīlēs! Un, ak, cik ļoti es Viņu mīlu! Viņa, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.