„Nebīstieties … Manī jūsu prieks ir pilnīgs” (M&D 101:36)
Vakars kopā ar elderu Kventinu L. Kuku
Vispasaules svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem • 2016. gada 11. septembrī • Vašingtonas staba centrs
Es esmu pateicīgs būt kopā ar jums, jaunie pieaugušie, kas no visas pasaules piedalāties šajā svētbrīdī. Kā jau pieminēja, šis svētbrīdis notiek dievkalpojuma zālē, kas atrodas blakus Vašingtonas templim. Es ar nolūku izvēlējos šo vietu, jo tā atrodas tuvu templim. Es esmu ļoti pateicīgs, ka mēs dzīvojam laikā, kad it visur pasaulē ir tempļi. Šajos ļoti grūtajos laikos mums ir nepieciešamas tempļa svētības.
Pasaulē valda milzu satraukums.1 Tajā ir strīdi, kādi iepriekš vēl nav pieredzēti. Sirdsmiers un drošības sajūta var šķist kā kaut kas nesasniedzams. Mans vēstījums šovakar ir šāds: mums nevajadzētu baidīties pat bīstamajā un nemierīgajā pasaulē. Svētie Raksti apliecina, ka, pateicoties Glābējam, mums var būt pilnīgs prieks.2
Daudziem no jums ļoti labā atmiņā ir palikuši noteikti brīnišķīgi un ļoti pozitīvi jūsu dzīves notikumi. Jūs lieliski spējat šos notikumus atcerēties. Kā piemērus var minēt — aploksnes atvēršanu, kurā ir misijas aicinājums, saistīšanos ar dzīvesbiedru templī, apziņu, ka Svētais Gars jums ir apliecinājis Mormona Grāmatas patiesumu. Šādi notikumi, kurus glabājam atmiņā, sniedz ne vien apmierinājumu, bet arī paliekošu prieku. Interesanti, ka personīgie notikumi, kuri jebkādā veidā ir saistīti ar Glābēju, parasti ir tieši tie, kas sniedz vislielāko prieku.
Taču daži notikumi ir tik šokējoši un traumatiski, ka tie uz mums atstāj ļoti lielu iespaidu.
Berlīnes mūra krišana, atentāts pret ASV prezidentu Džonu F. Kenediju un 11. septembra terorakti ir šokējošu notikumu piemēri, par kuriem domājot, cilvēki var precīzi atsaukt atmiņā, kur viņi tobrīd atradās un kā jutās, kad uzzināja par šiem notikumiem.
Kad pirms 15 gadiem, šajā pašā dienā, 2001. gada 11. septembrī, uzbruka Pasaules tirdzniecības centram Ņujorkā un Pentagonam, šeit, Vašingtonā, jūs vēl bijāt samērā jauni. Es pieņemu, ka lielākā daļa no jums, neatkarīgi no tā, kur jūs dzīvojat, atceraties, kur jūs bijāt, un tās šoka un izbaiļu sajūtas, kuras jūs un jums apkārtējie izjuta. Šis notikums daudziem laupīja mieru un tos padarīja daudz ievainojamākus. Es jau iepriekš esmu sacījis, ka šis notikums bija īpaši nozīmīgs man un manai sievai Mērijai.
Mūsu vecākais dēls un viņa sieva gaidīja savu pirmo bērnu. Viņi dzīvoja trīs kvartālu attālumā no Pasaules tirdzniecības centra Ņujorkā, kad pirmā teroristu nolaupītā lidmašīna ietriecās Ziemeļu tornī. Viņi devās uz savas dzīvokļu ēkas jumtu un šausmās aplūkoja notikušo, kas, viņuprāt, bija drausmīgs negadījums. Kad viņi redzēja otru nolaupīto lidmašīnu ietriecamies Dienvidu tornī, viņi saprata, ka tas nebija negadījums, un uzskatīja, ka Manhetena ir pakļauta nepārtrauktiem uzbrukumiem. Dienvidu tornim sabrūkot, viņu dzīvokļu ēka tika noklāta ar gruvešiem, kas nogāzās pār Manhetenu.
Būdami apjukuši un nobijušies par pieredzēto, kā arī satraukti par jauniem uzbrukumiem, viņi devās uz drošāku vietu un tad uz Manhetenas staba Baznīcas ēku Linkolna centrā. Ierodoties viņi konstatēja, ka arī daudzi citi Manhetenas apkaimes Baznīcas locekļi bija pieņēmuši lēmumu — pulcēties staba centrā. Mēs sajutām atvieglojumu, kad viņi piezvanīja un darīja mums zināmu savu atrašanās vietu un to, ka viņi ir drošībā. Mēs nebijām pārsteigti par viņu atrašanās vietu, jo mūsdienu atklāsme māca, ka Ciānas stabi ir „par glābiņu un patvērumu no vētras un no niknuma, kad tas tiks izliets bez mēra pār visu zemi”.3 Viņiem neļāva atgriezties savā dzīvoklī vairāk nekā nedēļu, un viņi bija satriekti par nevainīgu cilvēku dzīvību zaudējumu, bet ar viņiem pašiem viss bija kārtībā.
Lidmašīnu, kas ietriecās Pentagonā, netālu no Vašingtonas, kur mēs šovakar atrodamies, vadīja teroristi, pašnāvnieki, nodarot līdzīgu kaitējumu.
Es nevēlos, lai jūs šovakar kavētos briesmīgajos pagātnes notikumos. Es vēlos, lai jūs uzsvērtu tos priekpilnos notikumus, kurus es aprakstīju sākumā. Taču es vēlos, lai jūs padomātu arī par pārbaudījumiem, likstām un briesmām, kuras šobrīd pieredzat vai uztraucaties, ka tās vēl tikai pieredzēsit. Daži notikumi ietekmēs lielu skaitu cilvēku, citi attieksies tikai uz jums. Esmu nolēmis runāt par trim notikumu veidiem: 1) par fiziskām briesmām; 2) par īpašiem izaicinājumiem, no kuriem daži ir unikāli mūsdienām; un, visbeidzot, 3) par garīgām briesmām un izaicinājumiem.
Fiziskās briesmas jeb izaicinājumi
Fiziskās briesmas ir visvieglāk pamanīt un noteikt. Neatkarīgi no tā, kā un kur jūs uzzināt par ikdienas jaunumiem, vispirms tiek ziņots par fiziskajām briesmām, vardarbību un traģēdiju — it īpaši televīzijā un internetā. Viens no iemesliem ir tas, ka notikumi saistībā ar vardarbību un nāvi ir ļoti dramatiski un parasti tos ir viegli attēlot vizuāli, kā arī rakstiski. Vardarbība un nāve, mums tuvu vai tālu, pievērš mūsu uzmanību un var iznīcināt mūsu mieru un klusumu. Kad mēs nejūtamies droši fiziski, mēs kļūstam viegli ievainojami.
Pagājušā gada 22. martā Beļģijā, Briseles lidostā, sprāga teroristu, pašnāvnieku, bumba. Šajā lidostā atradās arī četri mūsu misionāri. Viņi visi guva smagas traumas, dažas bija ļoti nopietnas. Senioru misionārs, elders Ričards Norbijs, guva ļoti nopietnus savainojumus. Nesen viņš norādīja: lai gan dzīve nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš, „viņš ir nolēmis paļauties uz Dievu un nebaidīties”. Viņš piebilda: „Es dzīvošu savu dzīvi un mācīšu saviem bērniem un mazbērniem, ka mums [ir] jāuzticas Dievam.”4
Tas Kungs ir uzsvēris, ka tie, kas ir bijuši patiesi un uzticīgi savām derībām, zaudējot savu dzīvību, „atradīs to atkal, patiesi mūžīgo dzīvi”.5
Mani aizkustināja vēl kāda cita misionāre, māsa Fanija Kleina, kas guva ievainojumus teroraktā Briseles lidostā. Viņa teica: „Šī pieredze man palīdz labāk saprast cilvēkus, jo cilvēki pieredz ļoti smagas lietas savā dzīvē, tagad arī es esmu guvusi smagu pieredzi, kas man palīdz citus labāk saprast.” Atveseļošanās procesā viņa teica: „Ja mēs izvēlamies uzticēties Dievam, mēs redzam, kā Viņš mums palīdz un cik tas ir neparasti. Es tagad uzticos Viņam vairāk — nekā jebkad iepriekš.” Viņa ir īpaši pateicīga par to, ka ir spējusi turpināt savu misiju.6
Mūsu pirmsmirstīgajā esamībā mēs zinājām, ka rīcības brīvība un pretstats ir nepieciešami, lai mēs augtu, attīstītos un galu galā saņemtu paaugstināšanu.
Pirmsmirstīgajā Debesu padomē rīcības brīvība bija Tēva ieceres būtisks elements. Lucifers sacēlās un „mēģināja iznīcināt cilvēka rīcības brīvību”.7 Tādēļ Sātanam un tiem, kas viņam sekoja, bija liegta privilēģija — saņemt mirstīgo ķermeni.
Citi pirmsmirstīgie gari izmantoja savu rīcības brīvību, lai sekotu Debesu Tēva iecerei. Gariem, kas piedzimst, uzsākot šo mirstīgo dzīvi, joprojām ir rīcības brīvība. Mēs varam brīvi izvēlēties un rīkoties, taču nevaram brīvi izvēlēties savu rīcību sekas. Tādēļ mūsu izvēles nosaka mūsu laimi vai ciešanas šajā dzīvē un nākamajā. „Labā un taisnīguma izvēles vada uz laimi, mieru un mūžīgo dzīvi, kamēr grēka un ļaunuma izvēles galu galā rada sirdssāpes un postu.”8
Mēs nevaram vainot apstākļus vai cilvēkus, ja pieņemam lēmumu — rīkoties pretēji Dieva baušļiem. Mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par to, kā mēs attīstām Kristum līdzīgās īpašības, talantus un spējas, un mēs esam atbildīgi par to, kā mēs izlietojam mums piešķirto laiku šajā dzīvē.
Mācība par pretstatu ir cieši saistīta un dažkārt aplūkota kā daļa no mācības par rīcības brīvību. Pretstati bieži vien nāk no ārpuses vai trešajām personām, tāpēc ir lietderīgi to apskatīt atsevišķi. Pravietis Lehijs šo mācību kodolīgi izklāstīja 2. Nefija 2:11: „Jo ir vajadzīgs, lai būtu pretstats visās lietās. Ja ne tā, … tad nevarētu notikt ne taisnīgums ne ļaundarība, ne svētums ne bēdas, ne labais ne sliktais.”
Lehijs turpina skaidrot, ka šī mācība ir tik svarīga, ka bez tās „nebūtu bijis nodoma tā radīšanas nolūkā” un „tāda lieta iznīcinātu Dieva gudrību un viņa mūžīgos nodomus, un arī spēku, un žēlastību, un Dieva taisnību”.9
Lehijs turpina: „Tāpēc Dievs, Tas Kungs, ļāva cilvēkam rīkoties patstāvīgi.”10
Pirmsmirstīgajā esamībā mēs zinājām, ka rīcības brīvība var izraisīt pretestību un konfliktu, — un karš debesīs pierāda šo patiesību. Mēs zinājām, ka rīcības brīvības dēļ būs ne vien kari un vardarbība, bet arī grēki, kas piepildīs pasauli. Mēs arī zinājām, ka Jēzus Kristus bija gatavs maksāt cenu par šiem grēkiem. Viņa ciešanas, kuras pārsniedz saprašanu, deva uzvaru pār grēku un garīgo nāvi. Viņa Augšāmcelšanās pārvarēja fizisko nāvi. Mēs bijām pārliecināti, ka pēc mirstīgās nāves mēs turpināsim dzīvot. Sludini Manu evaņģēliju mēs lasām:
„Šis Jēzus Kristus triumfs pār garīgo nāvi caur Viņa ciešanām un fizisko nāvi, caur Viņa Augšāmcelšanos tiek saukts par Grēku Izpirkšanu. …
Ja mēs paļausimies uz Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu, Viņš palīdzēs mums pārciest savas grūtības, slimības un sāpes. Mēs varam tikt piepildīti ar prieku, mieru un mierinājumu. Caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu var tikt labotas visas dzīves netaisnības.”11
Briesmīgās pieredzes, ko guva mūsu Baznīcas locekļi drīz pēc tam, kad Misūri štatā tika izveidota Baznīca, palīdzēja izprast Izpirkšanas principus. Mūsu mācības bija tiešā pretrunā ar Misūri kolonistiem, kas nebija no mūsu ticības. Daudzi Misūri štata iedzīvotāji Amerikas indiāņus uzskatīja par nerimstošiem ienaidniekiem un vēlējās tos padzīt. Turklāt daudziem Misūri kolonistiem piederēja vergi un viņi jutās apdraudēti no tiem, kuri iestājās pret verdzību. Daudzi meklēja zemi, bagātību un pat varu.
Savukārt mūsu doktrīna cienīja Amerikas indiāņus, un mēs vēlējāmies viņiem mācīt Jēzus Kristus evaņģēliju. Attiecībā uz verdzību Svētie Raksti skaidri vēsta, ka nav pareizi cilvēkam būtu kāda cita jūgā. Mūsu nedaudzie melnādainie Baznīcas locekļi tolaik pielūdza kopā ar baltādainajiem Baznīcas locekļiem — tāpat kā mūsdienās. Visbeidzot, mūsu mērķis nebija iegūt bagātību, bet izveidot brāļu un māsu kopienas, kurās cilvēki mīl cits citu un dzīvo pēc Glābēja mācītajiem principiem. Citi Misūri kolonisti jutās apdraudēti, kad liels skaits svēto, saņēmuši Tā Kunga atklāsmes, pārcēlās uz Misūri.12
Tas izraisīja milzīgu konfliktu un Baznīcas locekļu vajāšanu. Svēto pretinieki iznīcināja viņu ražu un dažas ēkas, nolaupīja mājlopus un personīgās mantas, kā arī izdzina viņus no mājām. Dažus svētos aplēja ar darvu un spalvām, pēra vai sita. Vēstulē Džozefam Smitam, kurš dzīvoja Kērtlandē, Ohaio, Viljams V. Felpss norādīja: „Šis ir briesmīgs laiks: vīrieši, sievietes un bērni bēg vai gatavojas bēgt, kur nu kurais!”13 Šajā haosā ģimenes reizēm tika sadalītas, un daudziem svētajiem trūka pārtikas un citas preces. Baznīcas locekļi pūlējās saprast, kāpēc viņus padzina no viņu mājām, ja Tas Kungs bija pavēlējis viņiem sapulcēties Misūri. Kad Džozefs Smits saņēma šīs šaušalīgās ziņas, viņš lūdza pēc izpratnes. Tas Kungs atbildēja ar šādu mierinošu vēstījumu, kas tagad ir Mācības un Derību 101:35–36:
„Un visi tie, kas cieš vajāšanas Mana Vārda dēļ un iztur ticībā, kaut arī viņi ir aicināti nolikt savas dzīvības Manis dēļ, tomēr viņi baudīs no visas šīs godības.
Tādēļ nebīstieties pat no nāves; jo šinī pasaulē jūsu prieks nav pilnīgs, bet Manī jūsu prieks ir pilnīgs.”
Tas Kungs ir arī apsolījis mums, ka taisnīgums tiks atalgots ar „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē”.14
Tāpēc Glābēja veiktā Izpirkšana mums ļauj baudīt mieru un klusumu pat tad, ja sastopamies ar fiziskām briesmām.
Īpaši izaicinājumi, no kuriem daži ir unikāli mūsdienām
Jums, jaunie pieaugušie, papildus fiziskajiem izaicinājumiem, ir vēl citi īpaši izaicinājumi, un daži ir unikāli mūsdienām. Jūs esat norūpējušies par lēmumiem, kas attiecas uz izglītību, nodarbinātību, laulību un ģimeni. Mācību principi attiecībā uz šiem lēmumiem ir ietverti daudzās runās un samērā labi tiek izprasti. Glābējs, samaksājot sodu par mūsu grēkiem, mūs neatbrīvoja no personīgās atbildības — pašiem vadīt savu dzīvi. Darba vērtība, čaklums, strādāšana ar visu mūsu spēku, mūsu talantu pilnveidošana un ģimenes nodrošināšana ir plaši sludināti principi jau no pirmsākumiem. Mozus grāmatā Tas Kungs paziņoja: „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes.”15
Es ticu, ka Baznīcas locekļi šos mācību principus ir pieņēmuši. Taču šajā sarežģītajā pasaulē valda liels apjukums par to, kā pielietot šos principus.
Savā pirmajā vispārējās konferences uzrunā, pirms 20 gadiem, ar nelielu humora devu es dalījos savā pieredzē, kas ir tieši saistīta ar šiem jautājumiem.16
Kad mūsu bērni bija mazi, mēs ar sievu, Mēriju, nolēmām turpināt tradīciju, kuru manā bērnībā iedibināja mans tēvs. Viņš tikās individuāli ar mani un maniem brāļiem un māsām, lai palīdzētu izvirzīt mērķus dažādās mūsu dzīves jomās, un mācīja mūs, kā Baznīca, skola un ārpusskolas nodarbības var mums palīdzēt sasniegt šos mērķus. Viņam bija trīs noteikumi:
-
Mums ir jāizvirza augsti mērķi.
-
Mēs jebkurā laikā varam mainīt savus mērķus.
-
Mums uzcītīgi jāstrādā, lai sasniegtu izvēlētos mērķus.
Ņemot vērā manu pozitīvo pieredzi, mēs ar Mēriju nolēmām līdzīgā veidā turpināt šo tradīciju ar mūsu bērniem. Kad mūsu dēlam Lerijam bija pieci gadi, es viņam jautāju, par ko viņš vēlas strādāt, kad būs pieaudzis. Viņš teica, ka gribot kļūt par ārstu, tāpat kā viņa tēvocis Džo.17 Lerijam bija nopietna operācija, tāpēc viņš sāka ļoti cienīt ārstus, īpaši savu tēvoci Džo. Es pastāstīju Lerijam, kas viņam būtu jādara, lai viņš būtu sagatavots veikt ārsta darbu.
Pēc vairākiem mēnešiem es viņam pajautāju, ko viņš gribētu darīt, kad būs pieaudzis. Šoreiz viņš teica, ka gribot būt par lidmašīnas pilotu. Mēs bijām vienojušies, ka mērķi drīkst mainīt, tāpēc es sāku skaidrot, kas viņam ir jādara, lai viņš sasniegtu šo mērķi. Pēc mūsu sarunas es nejauši pajautāju: „Lerij, kad runājām iepriekšējā reizē, tu vēlējies kļūt par ārstu. Kas ir mainījis tavas domas?” Viņš atbildēja: „Manuprāt, būtu labi kļūt par ārstu, taču es pamanīju, ka tēvocis Džo strādā sestdienas rītos, un es negribētu izlaist sestdienas rīta multfilmas.”
Kopš tā laika uzmanības novērsējus no vērtīgiem mērķiem mūsu ģimene ir nodēvējusi par sestdienas rīta multfilmām.
Šajā patiesajā stāstā es vēlos uzsvērt divus principus. Pirmais, kā plānot un gatavoties sasniegt vērtīgus mērķus mūsdienu pasaulē, un otrais, kā internets un sociālie mediji ietekmē mūsu taisnīgos mērķus. Katrs no šiem varētu būt kā sestdienas rīta multfilma, kas novērš mūsu uzmanību no vēlamā prieka.
Mani īpaši uztrauc tas, ka daudzi jaunie pieaugušie neizvirza taisnīgus mērķus vai viņiem nav plāna, kā tos sasniegt. Mani satrauc arī tas, ka daudzi novērtē par zemu savus talantus un spējas. Ja jūs sakārtosit šos abus jautājumus, tas jums sagādās daudz prieka jūsu dzīvē.
Profesores Angelas Dakvortas jaunākajā grāmatā Grit ir apkopoti pētījumi, kas pārliecinoši norāda, ka daudzi cilvēki, ja ne lielākā daļa, pārvērtē tā sauktās iedzimtās spējas un nenovērtē smagu darbu un rakstura stingrību. Viņa skaidro, ka jebkuru panākumu gūšanu vairāk ietekmēs laba darba ētika, nevis dabiskās cilvēka spējas. Viņa norāda, ka cilvēki ar apņēmību un virzienu (ko viņa dēvē arī par aizraušanos un neatlaidību) konsekventi sasniedz labākus rezultātus nekā tie, kuriem ir dabiskas spējas, taču nav tādas rakstura stingrības.18
Kad es biju jauns, es nejauši uzzināju kāda studenta prāta spēju testa rezultātus, kas bija nedaudz zem vidējā. Es viņu skolā cieši vēroju un nevienam neko neteicu. Viņš izvēlējās mācīties sarežģītus priekšmetus un uzcītīgi studēja. Augstskolā viņš reizēm bija divās vai trīs mācību grupās, apgūstot vienu priekšmetu. Galu galā viņš ieguva ļoti labu izglītību sarežģītā un aizraujošā jomā un savā specialitātē guva nozīmīgus sasniegumus.
Es neapgalvoju, ka visiem ir jābūt ar akadēmiskiem sasniegumiem, taču es apgalvoju, ka jūs varat sasniegt daudzus no jūsu taisnīgajiem, vērtīgajiem mērķiem ar plānošanu, rakstura stingrību un apņēmību, it īpaši tad, ja jūs no savas dzīves izslēgsiet visus uzmanības novērsējus. Jūs varat rast vairāk prieka un laimes savā dzīvē.
Es vēlos jums apliecināt, ka jūs varat paveikt grūtas lietas. Elders Džons B. Diksons, brīnumains bijušais Septiņdesmitais, kurš izcili kalpoja visā pasaule, to pierādīja jautrā un neparastā veidā. 1962. gadā elderu Diksonu aicināja kalpot par PDS misionāru Meksikā. Pirms došanās misijā viņam diagnosticēja kaulu vēzi viņa labajā rokā. Paredzēja, ka viņš nedzīvos ilgāk par vienu mēnesi. Tomēr 10 mēnešus vēlāk jau ar amputētu roku viņš devās kalpot uz savu nozīmēto misiju.19 Es nekad neaizmirsīšu, kā viņš mācīja misionārus misionāru apmācības centrā, ka viņi var paveikt grūtas lietas. Viņš aicināja četrus misionārus iznākt priekšā un sacensties ar viņu kaklasaites siešanas sacensībās. Padomājiet tik, siet kaklasaiti ar vienu roku! Es nesen aicināju elderu Diksonu to nodemonstrēt. Paskatīsimies.
Elders Džons B. Diksons: [Kaklasaites siešana.] Jūs jau zināt, ka mums visiem dzīvē ir izaicinājumi. Dažreiz tie ir fiziski vai emocionāli, ekonomiski vai kāda cita veida izaicinājumi, taču, ja mēs būsim pozitīvi un ievērosim noteikumus, ticēsim Tam Kungam, ticēsim sev, mēs tiksim galā ar visiem šiem izaicinājumiem. Mums pat izdosies sasiet savu kaklasaiti. Vai kāds vēlas sacensties vai cīkstēties?
Paldies, Džon.
Misionāru apmācības centrā elders Diksons uzvarēja visus četrus misionārus, brīnumainā veidā izmantojot savus zobus, plecus un krūškurvi. Lūdzu, nešaubieties, ka jūs varat pārvarēt likstas un izdarīt grūtas lietas.
Profesore Dakvorta norāda, ka „entuziasms ir daudziem. Izturība — retums.”20
Vienā no saviem pētījumiem viņa uzsver, cik svarīgi ir aktīvi gatavoties dzīvei, attīstot neatlaidību, izturību, noturīgumu un „spēju turpināt veikt uzdevumus arī tad, kad ir šķēršļi”.21
Viņa arī sacīja, ka cilvēkam ir nepieciešams kāds augstāks mērķis citu cilvēku labā.22 Viņa teica:
„Laimīgi ir tie cilvēki, kuriem ir dižens mērķis, kas, būdams cilvēcei ļoti svarīgs, piešķir lielu nozīmi visam, ko viņi dara, neatkarīgi no tā, cik šis uzdevums ir mazs vai garlaicīgs. Padomājiet par līdzību ar mūrniekiem:
„Trim mūrniekiem jautāja: „Ko jūs darāt?”
Pirmais sacīja: „Es lieku ķieģeļus.”
Otrais sacīja: „Es ceļu baznīcas ēku.”
Un trešais sacīja: „Es ceļu Dieva namu.”
Pirmajam mūrniekam ir darbs. Otrajam — karjera. Trešajam — aicinājums.”23
Es jūs šovakar aicinu izvērtēt savus mērķus un noteikt, kuri no tiem jums palīdzēs izpildīt ģimenes pienākumus un noturēs jūs uz derību ceļa, un ļaus jums iegūt to prieku, ko Tas Kungs vēlas, lai jūs iegūtu. Atcerieties, mērķi jums palīdzēs ietaupīt laiku un pūles, savlaicīgi plānojot, lai nepalaistu garām svarīgus priekšnoteikumus un termiņus.
Es tagad vēlos runāt par interneta un sociālo mediju ietekmi uz lēmumiem.
Internets un sociālie mediji veicina daudz laba šajā mūsdienu sabiedrībā. Tiem ir liela vērtība! Taču tie var būt arī kā sestdienas rīta multfilmas, kas novērš no mūsu patiesā aicinājuma paveikšanas mirstīgajā dzīvē.
Es dedzīgi lūdzu, lai katrs no mums izvērtē, kā un kad mēs lietojam internetu un sociālos medijus. Kontroljautājumam vajadzētu būt šādam: Vai tas palīdz sasniegt mūsu vērtīgos un svarīgos mērķus, vai arī nopietni kavē mūsu virzību? Vai mēs esam apsēsti ar sociālajiem medijiem un tos nepārtraukti apmeklējam, baidoties kaut ko palaist garām? Vai pašreklāma dažos sociālajos medijos mūs iedzen kompleksos un liek justies nepilnvērtīgiem? Vēl ļaunāk, vai internets mūs noved pie attēliem un satura, kas ir nešķīsts, nepiemērots vai satur puspatiesības, kas grauj ticību? Vai mēs jebkad slēpjam savu identitāti un pret citiem esam nelaipni savos komentāros vai viedokļos? Vai sociālie mediji traucē kādai reliģiskai aktivitātei, ko mēs parasti darītu mājās, vai traucē kvalitatīvi pavadīt laiku kopā ar ģimeni? Vai internetā veltītais laiks spēlēm un niekiem mums neļauj efektīvi sasniegt nopietnus mērķus? Es aicinu ikvienu no mums pārdomāt šos lēmumus, veikt korekcijas un nepieciešamības gadījumā nožēlot grēkus, lai varam būt svētīti.
Es jau iepriekš minēju, ka pilnībā apzinos visu labo, ko dod sociālie mediji, ja tos pareizi izmanto. To ieguldījums ģimenes vēsturē vien skaidri norāda, ka šo tehnoloģiju ir iedvesmojis Tas Kungs.
Kad es būšu pabeidzis savu uzrunu, es ievietošu šo runas daļu savā Facebook profilā. Dalieties ar mani savās bažās par sociālajiem medijiem, kā arī tajā, kā sociālie mediji ir kļuvuši par svētību jūsu dzīvē.
Es vēlos pateikt vēl vienu papildus domu par šo tēmu. Mēs daudz dzirdam par to, ka sociālajos medijos ir jābūt īstiem. Taču būt patiesi Kristum līdzīgiem ir daudz svarīgāks mērķis, nekā būt īstiem. Ļaujiet man to atkārot vēlreiz: Būt patiesi Kristum līdzīgiem ir daudz svarīgāks mērķis, nekā būt īstiem.
Garīgie izaicinājumi
Tagad par garīgajiem izaicinājumiem.
Noslēgt un turēt svētas derības ar Dievu ir viens no svarīgākajiem pienākumiem šajā dzīvē. Lai to īstenotu, mums ir jānosaka necienīgās vēlmes un jānodala sevi no tām. Mums arī jānosaka nepiemērotās gaidas, kas apzināti vai neapzināti mums ir pret Dievību. Mēs regulāri tiecamies uzzināt Dieva gribu attiecībā uz mums. Mēs pastāvīgi no jauna koncentrējamies uz ticību, grēku nožēlošanu un glābšanas priekšrakstiem. Glābējs, kurš par mums visiem samaksāja cenu, kas bija vairāk, nekā mēs varam aptvert, neveica Izpirkšanu tādēļ, lai mēs varētu koncentrēties uz merkantiliem mērķiem bez mūžības vērtības vai vieglprātīgām, patmīlīgām izpriecām un spēlēm. Padomājiet par Tā Kunga mērķi, kad Viņš teica: „Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”24
Daži tieši vai netieši jautā: „Vai tad mīlošais Debesu Tēvs būs apmierināts, ja nesasniegšu visu savu potenciālu? Vai Viņš patiešām man liegs svētības tikai tāpēc, ka man patīk dzert alkoholu un kafiju?” Diemžēl tas ir nepareizais jautājums un parāda izpratnes trūkumu par Tēva ieceri. Patiesībā būtu jājautā: „Kā es varu būt par taisnīgu, mīlošu cilvēku, kādu mani redz Tēvs un Glābējs?” Svētie Raksti vēsta: „[Kur] ir daudz dots, daudz [tiek prasīts].”25
Pasaulē, kur balvas un kausus bieži vien saņem pat par piedalīšanos, standarti un gaidas var šķist negodīgas vai pat cietsirdīgas. Sevišķi tas attiecas uz tiem, kas neatlaidīgi turpina iet paši savu ceļu, nepakļaujoties Tēva iecerei, neskatoties uz sekām.
Daudzi attaisno grēcīgu rīcību un savai aizstāvībai saka: „Jēzus mums mācīja mīlēt visus.” Tā, protams, ir taisnība, bet bieži vien tie, kas aizstāv šādu nostāju, šķiet, tiecas ignorēt vienlīdz svarīgo Viņa pamācību: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.”26
Nav pareizi — mēģināt vienoties par noteikumiem saistībā ar mūsu attiecībām ar Dievību. „Salauzta sirds un nožēlas pilns gars” ir sākotnējā prasība, dodoties pa derību ceļu, ko aizsāk kristības. Mums pazemīgi ir jālūdz Dievs. Ķēniņš Benjamīns mūs māca: „Jo lūk, vai mēs visi neesam ubagi? Vai mēs visi neesam atkarīgi no Tās pašas Būtnes, patiesi, Dieva, par visu mantu, kas mums ir?”27
Mūsu izaicinājumi var būt grūti un daži — pat netaisni. To dēļ mūsu sirdis sāp un mēs kļūstam līdzjūtīgāki pret citiem cilvēkiem. Tas attiecas arī uz vājībām un slimībām, kas ietekmē mūsu būtību. Tas ietver arī tos, kuri ir nevainīgi un ir ļaunprātīgi izmantoti. Tas ietver nabadzību un vardarbību, kas ir raksturīgs videi, kurā esam piedzimuši. Tas ietver arī impulsus un noslieces, kuras, iespējams, mēs neizvēlējāmies. Mēs izsakām nožēlu par atkarībām, ko izraisa viena slikta izvēle; tik daudz kas var būt netaisns šajā pasaulē.
Kā uz to reaģēt? Mums ir jābūt laipniem un iejūtīgiem, pret visiem jāizturas ar cieņu, pat tad, ja viņi izvēlas ceļu, kas ir pretējs Tēva iecerei un Glābēja mācībām. Ja mēs patiešām vēlamies būt laipni, mums arī ir jāmāca grēku nožēlošana. Mēs nebūtu laipni un nevienam nepalīdzētu, ja mēs nemudinātu tos, kurus mīlam, mainīt savu dzīvi un pieņemt Glābēja Izpirkšanu. Tos, kas nožēlos grēkus, gaida brīnišķīgas, mūžīgas svētības.
Pats Glābējs, uzrunājot nefijiešus, to skaidri pateica, kad Viņš runāja par tiem, kas nožēlos savus grēkus: „Viņu Es turēšu nevainīgu Sava Tēva priekšā tanī dienā, kad Es stāvēšu, lai tiesātu pasauli.”28 Viņš turpināja: „Un nekas netīrs nevar ieiet Viņa valstībā; tādēļ neviens neieiet Viņa atdusā kā tikai tie, kas mazgājuši savas drānas Manās asinīs, dēļ savas ticības un visu savu grēku nožēlošanas, un savas uzticības līdz galam.”29
Lūdzu, ziniet, ka jūs varat tikt attīrīti. Jūs variet iegūt to prieku, ko vēlaties šajā dzīvē. Nevienam pēc šī svētbrīža nevajadzētu būt sajūtai, ka Izpirkšana neattiecas uz jums. Tas tā nav. Savā būtībā jūs esat Dieva bērns. Jūs variet iegūt cerību un prieku. Jūs variet izmainīt savu sirdi un nožēlot grēkus. Jūs variet piedot un tapt piedoti.
Grēku nožēlošana ir būtiska Tēva iecerē. Mormona Grāmatā mēs mācāmies par žēlastības un taisnības nosacījumiem. Kristus iedibina žēlastības un taisnīguma likumsakarību.30
Man ļoti patīk Elīzas R. Snovas optimisma pilnie vārdi:
Brīnišķīgā laimes iecere ir taisnīga un žēlsirdīga. Mēs zinām, no kurienes mēs nākam, kādēļ esam šeit un kas ar mums notiks pēc šīs dzīves.
Jūs esat lieliska paaudze. Svētie Raksti skaidri vēsta, ka pēdējās dienās būs „ļaundarības un negantības”.32 Taču, svētie, nedaudzi pēc skaita un izkaisīti pa visu zemes virsu, būs „bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā”.33 Tas Kungs ir apsolījis, ka Viņš „pasargās taisnīgos” un mums „nav jābaidās”.34
Neskatoties uz briesmām un izaicinājumiem, ar ko saskarsities, jums nav jābaidās. Jūs būsit svētīti un aizsargāti, ja tieksieties pēc taisnīgiem, augstiem mērķiem. Būdami nelokāmi un apņēmīgi, plānojiet un strādājiet, izvairieties no nelietderīgas sociālo mediju un interneta izmantošanas, koncentrējieties uz ticību, grēku nožēlošanu, glābšanas priekšrakstiem un Glābēja Izpirkšanas upuri, pastāvot līdz galam. Koncentrēšanās uz templi jums palīdzēs sasniegt šos mērķus.
Pārfrāzējot Romiešiem 12:12: „Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” Jūs varat izvairīties no uzmanības novērsējiem jūsu dzīvē un izbaudīt, un sasniegt visu to, ko Glābējs mums ir apsolījis.
Es svinīgi liecinu par Jēzus Kristus dievišķumu. Pateicoties Viņam, mums nav jābaidās, jo Viņā mūsu prieks ir pilnīgs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
© 2016 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. Angļu val. teksta apstiprinājums: 6/16. Tulkojuma apstiprinājums: 6/16. „‘Fear Not … in Me Your Joy Is Full’ (D&C 101:36)” tulkojums. Latvian. PD60002153 153