Izvēloties taisnīgās vēlmes
Pasaules mēroga svētbrīdis jaunajiem pieaugušajiem
Svētdien, 2020. gada 3. maijā
Manas mīļās māsas un brāļi, vispirms es vēlos pateikties savai brīnišķīgajai sievai par brīnišķīgo padomu un ieteikumiem. Lineta, paldies.
Tā ir milzīga svētība un iespēja — šovakar būt kopā ar jums. Mēs patiesi dzīvojam neparastā laikā, un es patiesi ticu, ka jūs esat izaudzināti šim laikam. Nesen prezidents M. Rasels Balards sacīja: „Es ticu, ka šī ir dižākā jauno pieaugušo paaudze Baznīcas vēsturē. Es patiesi jūtu, ka tā ir taisnība.”1 Jūs esat īpaša paaudze, izaudzināta, lai rastu ceļu šajos nemierīgajos laikos un palīdzētu sagatavot pasauli Jēzus Kristus Otrajai atnākšanai. Viņš ļoti labi jūs pazīst un jūs mīl.
Šis laiks
Šovakar, ierodoties uz šo pārraidi, mums pateica, ka esam saņēmuši desmitiem tūkstošu tvītu ar jautājumiem par Garu un personīgo atklāsmi. Es ceru, ka šovakar, jums klausoties manā sievā un manī, mēs spēsim atbildēt uz tiem jautājumiem. Es lūdzu, lai Svētais Gars, kas ir tas skolotājs, varētu sniegt atbildi gan vienam, gan daudziem.
Pēdējās dienās un mēnešos mēs visi pasaulē esam saskārušies ar neparastām ciešanām, nenoteiktību, satraukumu un izaicinājumiem. Par šiem laikiem tika pareģots jau sen iepriekš, un tie sasniegs savu kulmināciju mūsu Glābēja brīnišķās Otrās atnākšanas laikā. Jēzus Pats pravietoja par šiem laikiem. Viņš teica: „Jūs arī dzirdēsit par kariem un karu daudzināšanu; skatiet, lai jūs neuztrauktos, jo visam, ko Es jums esmu teicis, ir jānotiek. … Es runāju Manu izredzēto dēļ; jo tauta sacelsies pret tautu … ; būs bads un mēris, un zemestrīces dažādās vietās. … Cilvēku mīlestība kļūs vēsa. … [Viss] tiks piepildīts.”2 Es vēlētos dalīties tikai vienā skatījumā par šo visu. Tā ir mācība no mūsu Baznīcas vēstures.
Amanda Bārnsa Smita, viņas vīrs Vorens un viņu pieci bērni bija jaunpievērstie Baznīcai, kad ceļoja uz Misūri. Viņi pievienojās svētajiem Honsmilā vien dažas dienas pirms tam, kā tur ieradās saniknots ļaužu pūlis un noslepkavoja daudzus. Nogalināto vidū bija arī Amandas vīrs un viņu 10 gadus vecais dēls. Otrs viņu dēls bija smagi ievainots. Amanda saņēma spēcīgu atklāsmi par to, kā izglābt savu ievainoto dēlu. Šo lielo ciešanu laikā viņa uzrakstīja šādus vārdus:
„Mūsu galīgā posta brīdī, ko mēs, sievietes, varētu darīt, ja ne vien lūgt Dievu? Lūgšanas bija mūsu vienīgais mierinājuma avots; mūsu Debesu Tēvs — mūsu vienīgais palīgs. Tikai Viņš spēja mūs izglābt un atbrīvot.
Kādu dienu no dzirnavām ieradās nemiernieks ar kapteiņa rīkojumu. [Lādēdamies viņš auroja]: „Kapteinis saka, ja jūs, sievietes, nepārstāsiet savas … lūgšanas, viņš atsūtīs bruņotu vienību, kas jūs nogalinās … katru no jums!”
Un, visdrīzāk, viņš tā arī izdarītu, lai liktu mums, nelaimīgajām sievietēm, pārstāt lūgt Dievu šajā lielajā nelaimes stundā.
Mūsu lūgšanas tika apklusinātas bailēs. Mēs neuzdrīkstējāmies paust balsī savas lūgšanas mājās. Es varēju lūgt gultā vai klusībā, taču es nevarēju tā ilgi dzīvot. Šis bezdievīgais klusums bija vēl grūtāk panesams, kā slaktiņa nakts.
Es to vairs nespēju izturēt. Es alku vēlreiz dzirdēt pašas balsi, lūdzot Debesu Tēvu.
Es slepus devos uz labības lauku un rāpus tajā ielavījos. Tobrīd man tas līdzinājās Tā Kunga templim. Es dedzīgi un skaļi lūdzu.
Kad es iznācu no labības lauka, mani uzrunāja balss. Tā bija skaidra balss, nekad skaidrāku nebiju dzirdējusi. Tas nebija kluss un spēcīgs Gara pamudinājums, bet gan balss, kas atkārtoja [mūsu] garīgās dziesmas vārdus:
To dvēseli, pie Manis kas meklē atbalstu,
No naidnieka ļaunā Es mūžam sargāšu.
Kaut elle dreb dusmās un niknumā trīc,
Arvien būšu līdzās un neļaušu tev krist!3
Kopš tā brīža visas manas bailes izgaisa. Es sajutu, ka nekas nevar mani sāpināt.”4
Šobrīd ir satraucoši laiki, taču ziniet: kas bija patiess Amandai Bārnsai Smitai, ir patiess arī jums. Par spīti apkārt notiekošajam, par spīti pārbaudījumiem, kurus jums, iespējams, nāksies paciest, mūs vada Dievs. Viņš jūs neatstās, un jums nav jāsatraucas, ja esat uzticīgi un paceļat savu balsi uz Viņu. Tieši par šo es vēlos ar jums šovakar runāt.
Manas sievas brilles
Kā jau teicu, es augstu vērtēju to, ka šovakar esmu kopā ar savu sievu. Viņa ir mana pasaule. Mēs pirms daudziem gadiem iepazināmies vidusskolā. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņa devās studēt uz Riksa koledžu Reksburgā, Aidaho štatā, un es — uz Brigama Janga universitāti Provo, Jūtas štatā. Mūsu koledžas pirmajā gadā, kādu nedēļas nogali, es nolēmu aizbraukt uz Reksburgu viņu apciemot. Viņa man tur sniedza vērtīgu mācību.
Viņai nebija mašīnas, un bija pagājis ilgāks laiks, kopš viņa bija braukusi pie stūres. Dodoties prom no viņas dzīvokļa, viņa vaicāja, vai varētu pabraukt ar manu mašīnu. Es atbildēju: „Protams.” Drīz vien mēs braucām lejā no kalna netālu no viņas dzīvesvietas. Kad bijām pusceļā, viņa man vaicāja: „Vai ceļa galā ir stop zīme?” Stop zīme bija labi saskatāma, un es tūlīt atbildēju: „Jā, tur ir stop zīme.” Viņa teica: „Labi, man jau tā šķita. Es vienkārši to nevaru saskatīt.” Es vaicāju: „Un kāpēc tu to nevari saskatīt?” Viņa atbildēja: „Tāpēc, ka es neesmu uzlikusi savas brilles, un bez brillēm es nevaru labi redzēt.” Es tad jautāju ko līdzīgu tam: „Un kāpēc tu nevalkā savas brilles?” „Jo man nepatīk, kā man tās izskatās, taču es aizmirsu, ka nevaru bez tām visu redzēt.” Es atbildēju: „Tad ļauj labāk man braukt pie stūres.” Mācība bija vienkārša: ja vien tu nevari skaidri redzēt, tu vienmēr būsi briesmās.
Tagad es vaicāju jums: „Kā jums sokas jūsu dzīves braucienā?” Vai jūs vadāt savu dzīvi, uzlikuši brilles, kas nepieciešamas, lai saskatītu dzīves realitāti skaidrāk? Senajā Lāodikejas pilsētā svētajiem nebija uzkrītošu vai acīmredzamu grēku, taču Tas Kungs pārmeta viņiem kūtrumu to mācekļa lomas pildīšanā. Lepnuma pārņemti par saviem pasaulīgajiem sasniegumiem un zināšanām, viņi kļuva aizvien pašapmierinātāki un neatkarīgāki no Dieva. Lai gan šī pilsēta bija pazīstama ar saviem panākumiem redzes aprūpē, Tas Kungs sacīja, ka viņiem ir nepieciešamas „acu zāles [viņu] acis svaidīt, lai [viņi] kļūtu [redzīgi]”.5 Katram no mums ir jāuzdod šis būtiskais jautājumus: „Vai es redzu savu dzīvi caur Dieva patiesību, baušļu un derību acīm vai caur paša acīm? Vai es ik dienu ieklausos Viņa balsī, kas saņemta caur lūgšanu un Gara personīgo atklāsmi, vai paklausu paša balsij vai pasaules gudro balsij, kas klaigā, ka Dieva veidi un pat Viņa pravieši ir nevietā, ir garlaicīgi, nevajadzīgi, vienaldzīgi vai pat, pasaulīgiem izteikumiem izsakoties, mānīgi un naidīgi?”
Džozefs Smits reiz sacīja: „Velns pieliks vislielākos pūliņus, lai ievilinātu svētos lamatās. … Viņš pārveidos lietas, liekot citiem blenzt virsū tiem, kuri pilda Dieva gribu.” Bez Dieva palīdzības un atklāsmes jūs vienkārši nevarat redzēt „[lietas], kādas tās patiesībā ir un … kādas tās patiesībā būs”.6 Pretinieka nolūks ir likt jums blenzt uz tiem, kuri pilda Dieva gribu. Viņš ir cieši apņēmies liegt jums saskatīt un saprast realitāti un neļaut jums ieraudzīt to, ka jūs katrs esat stipri mīlēts Dieva dēls vai meita. Viņš vēlas padarīt savu praksi pasaulē likumīgu; likt jums noliegt Dievu vai pievērsties Viņam tikai daļēji, bet it īpaši — likt politikai, kultūrai vai citām pasaulīgām nodarbēm, vai parastai vienaldzībai noteikt to, kas jūs esat un kāds ir jūsu dzīves ceļojums.
Es bieži sev esmu uzdevis šo jautājumu: „Kas padarīja Nefiju, bet ne Lamanu un Lemuēlu, par ticīgu cilvēku?” Visi trīs brāļi piedzima tiem pašiem krietnajiem vecākiem. Kādu vakaru es sadzirdēju atbildi uz savu jautājumu. Es atrados norīkojumā Bangkokā, Taizemē, kopā ar prezidentu M. Raselu Balardu, kur viņš dalījās šādā rakstvietā:
„Un notika, ka [man, Nefijam, … bija liela vēlēšanās] izzināt Dieva noslēpumus, tad nu es piesaucu To Kungu; un redzi, Viņš piemeklēja mani, un mīkstināja manu sirdi, tā ka es noticēju visiem vārdiem, kurus bija runājis mans tēvs, tādēļ es nesacēlos pret viņu kā mani brāļi.”7
Šī bija mana atbilde. Dievs Sevi mums pasludina saskaņā ar mūsu vēlmēm. Par visu vairāk Nefijs vēlējās zināt patiesību un Dieva noslēpumus, un tika svētīts ar Dieva klātbūtni, prieku, spēku un patiesību. Lamans un Lemuēls vēlējas pasaules slazdus un tos saņēma atalgojumā. Ja jūs vēlaties būt kopā ar Dievu, tad jums ir jāapvieno savas vēlmes ar Viņa gribu.
Tas, kur un uz ko jūs vērsīsiet savas sirds vēlmes, noteiks, kā jūs tiksiet atbalstīti, virzoties pa šo dzīvi un tajā veiksmīgi pastāvot. Tamdēļ šovakar es aicinu jūs izvēlēties veidot savu dzīvi uz vissvarīgākās vēlmes pamata — būt pievērstiem un stiprināt citus. Iespējams, jūs atceraties, ka tieši šo Glābējs lūdza Savam galvenajam apustulim Pēterim, sakot: „Sīmani, Sīmani, … sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!”8
Vēlme būt pievērstiem un stiprināt citus
Es nekad neaizmirsīšu to reizi, kad mūs ar sievu intervēja kāds no Divpadsmit apustuļu kvoruma vecākajiem locekļiem attiecībā uz manu gatavību kalpot par misijas prezidentu. Mums ar sievu tobrīd bija saspringts dzīves ritums. Laikā, kad mani intervēja, mums ģimenē bija ļoti sarežģītas attiecības, mēs bijām iesaistīti lielā humānās palīdzības projektā otrā pasaules malā, kas no mums prasīja daudz uzmanības un resursu, un es biju vecākais vadošais partneris globālā investīciju kompānijā, nemaz neminot visus Baznīcas aicinājumus, pie kuriem strādājām. Man šķita, ka mēs jau tā darījām visu iespējamo. Todien tur sēžot kopā ar šo mīļoto apustuli un atskatoties uz mūsu dzīves notikumiem, mēs abi pieklājīgi atbildējām, ka šis, visdrīzāk, nav labākais laiks, kad mums kalpot misijā. Nevilcinoties šis Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis vērsās pie manas sievas, sacīdams: „Lineta, jūs būsiet lieliska misionāre un pāriniece savam vīram.” Tad viņš pagriezās pret mani un sacīja: „Zini, tu tiešām nesaproti. Tas Kungs tevi ir aicinājis, lai izglābtu tavu dzīvi. Tu dzīvosi savu dzīvi vai nu saskaņā ar derību, vai izdevīgumu. Nekad nepienāks tāds brīdis, kad kalpot būs izdevīgi. Tā ir ticības lieta. Tu vai nu tici, ka Tas Kungs svētīs tavu dzīvi ar tev nepieciešamajām svētībām, kamēr tu pildi Viņa prioritātes, vai arī tu tam netici.”
Es tur sēdēju klusumā, pilnīgā apjukumā. Man tikko pateica, ka Tas Kungs cenšas izglābt manu dzīvi. Toreiz man bija lieliska dzīve, taču tā nebija sabalansēta. Tajā pēcpusdienā, dodoties prom no apustuļa kabineta, mēs ar Linetu aizgājām mājās un ar lūgšanu pārdomājām, kā mēs dzīvosim savu dzīvi. Mēs ātri veicām izvēli kalpot un dzīvot savu dzīvi saskaņā ar derību, darot visu, ko Tas Kungs no mums prasa. Derību dzīve ir daudz līdzsvarotāka dzīve, jo to dzīvo saskaņā ar Dieva prioritātēm, nevis savu darba kārtību. Kopš tās dienas mūsu dzīve vairs nebija tāda, kā iepriekš. Mēs esam tikuši pilnībā svētīti ar Viņa mīlestību un Viņa apmācību. Ir kas tāds, par ko esmu pilnībā pārliecināts: es zinu, ka šī svētība būs jūsu, ja jūs uzticīgi paliksiet uz Viņa derības ceļa. Dievs vēlas izglābt jūsu dzīvi.
Ko nozīmē — būt pievērstam, dzīvot saskaņā ar derību un nevis izdevīgumu? Jēzus teica: „Griezieties pie Manis katrā domā.”9 Kāds gudrs skolotājs man reiz sacīja: „Jēzus neteica: „Ik pa laikam iedomājieties par Mani, un Mans Gars būs ar jums.” Viņš teica: „Ja jūs vienmēr atcerēsities Mani, Mans Gars būs ar jums.””10 Tas nozīmē: ja jūs Viņu atcerēsities, ar jums vienmēr būs debesu spēki, lai jums ikdienā palīdzētu jebkurā mazā vai biedējošā izaicinājumā, ar kuru jūs saskaraties, neskatoties uz to, kā tas jūs varētu pārņemt. Tas ietver visa veida bailes, atkarības, nedrošību vai jebkādu — šķietami nepārvaramu — mūri jūsu priekšā. Tāpēc padomājiet tagad, kas ir pats svarīgākais, kas jums būtu jāizdara, lai vēl pilnīgāk Viņu atcerētos, un rīkojieties saskaņā ar to.
Mans bērnības draugs iepazīstināja mani ar manu sievu. Vidusskolā es kristīju viņu par Baznīcas locekli, taču viņam vienmēr sagādāja grūtības pilnībā nodoties dzīvei pēc evaņģēlija; viņš vienmēr sevi attaisnoja, sakot, ka neko sliktu nebija darījis, un tā bija taisnība. Tad, kādu vakaru, ballītē viņš bija izdzēris par daudz un nejauši nokrita no klints, un nomira. Viņš bija tādā vecumā kā liela daļa no jums. No šīs traģēdijas varēja izvairīties, un tā nenotiktu, ja mans draugs vadītu savu dzīvi saskaņā ar derību, nevis izdevīgumu.
Kur jūs novelkat robežu savā dzīvē attiecībā uz Dieva baušļiem? Iespējams, daži no jums redz savu dzīvi tā, kā lielākā daļa no mums redz paklausību ātruma ierobežojumiem uz lielceļa. Vai kādam ienāk prātā braukt saskaņā ar atļauto braukšanas ātrumu uz ceļa? Nē. Tā vietā mēs gribam zināt, cik jūdzes virs atļautā ātruma mēs varam braukt, nesaņemot sodu. Šādi dzīvoja mans labākais draugs. Evaņģēlijā mums nekad nevajadzētu domāt par to, cik daudz no pasaules mēs varam pieņemt, nepārkāpjot robežu. Mums vienkārši pasaule ir jāatmet.
Tikai tad, ja jūs uzņemsieties uz sevis Dieva derības, jūs iegūsiet acis, kas ļaus jums skaidri redzēt pāri šīs pasaules kņadai. Bībele māca: „Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus.”11 To cilvēku dzīves, kas dzīvo saskaņā ar derību, nekādā ziņā nav pilnīgas, taču viņi tās attīra caur ikdienas grēku nožēlošanu. Šāda attīrīšana paver viņiem ceļu uz Dieva bagātīgajām svētībām un debesu spēkiem. Vai jūsu vidū ir kāds, kas šovakar klausās, šajā nemierpilnajā laikā, kam nav nepieciešama Dieva vadība un spēks?
Pirms daudziem gadiem kāds mans biznesa partneris, kurš bija saslimis, pastāstīja to, ka pie viņa uz mājām ieradās prezidents Boids K. Pekers, lai dotu viņam svētību. Viņš teica: „Pavadot viņu uz mašīnu, prezidents Pekers sacīja: „Neatgriezies pārāk ātri no Ģetzemanes. Apgūsti turienes mācības.”” Mans draugs tad man vaicāja: „Ko, tavuprāt, viņš ar to domāja?” Pirms es paspēju atbildēt, viņš vienkārši piebilda: „Manuprāt, viņš domāja to, ka mums tikai ir jāpilda Dieva griba, un tieši to es arī vēlos darīt.”
Kad mans paziņa izteica šos vārdus, es zināju, ka viņam bija taisnība. Mūsu dzīves galvenais pārbaudījums ir izvēlēties, vai mēs pakļausimies Dieva gribai, vai arī rīkosimies saskaņā ar savējo. Elders Nīls A. Maksvels sen mācīja: „Savas gribas pakļaušana ir vienīgais, ko mēs varam dot Dievam, jo tā patiesi ir mūsu.”12
Bet ko nozīmē — būt gatavam pildīt Dieva gribu? Balstoties uz mūsu Glābēja pieredzi Ģetzemanes dārzā, es ticu, ka mums ir jāsaprot tas, ka pakļaušanās Dieva gribai nozīmē, ka gan jums, gan man ir jābūt gataviem izciest un panest līdz galam jebko, ko Dievs no mums prasa, pat ja ciešanas, kas ir jāiztur, nav mūsu vainas dēļ. Tas ietver fiziskos trūkumus vai tieksmes, nepatiesus apvainojumus, spriedumus vai likteņa sitienus no maldinātiem draugiem, vadītājiem vai pat ģimenes locekļiem.
Ģetzemanes dārzā Debesu Tēvs lūdza mūsu Glābējam izdzert rūgto grēku un ciešanu biķeri, kas nebija Viņa. Tajā procesā Jēzus iesāka „baiļoties”, redzot, kas bija Viņa priekšā. Viņš jutās „[noskumis] līdz nāvei” un lūdza, „ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām”, sakot Tēvam: „Tu spēj visu. Ņem šo biķeri [prom] no Manis!” Taču tad Viņš piebilda: „Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”13 Džozefam Smitam sniegtajā atklāsmē viņa dienās Glābējs sacīja: „[Es] gribēju, lai Es varētu nedzert to rūgto biķeri un izvairīties — tomēr gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.”14
Baudīt un pabeigt Tēva sagatavošanas darbus, kas paredzēti mums, lai arī cik rūgti tie būtu, ir daļa no Tēva ieceres, kā sniegt mums mūžīgu prieku. Vai jūs domājat vai uzskatāt, ka Debesu Tēvs jūs pasargās no sāpju brīžiem vai ciešanām, kas nepieciešamas, lai palīdzētu jums kļūt Viņam līdzīgākiem? Prezidents Džons Teilors teica, ka Džozefs Smits viņam sacījis: „Tev būs jāiztur visu veidu pārbaudījumi. … Dievs meklēs pēc tevis, un Viņš turēs tevi savā varā un raustīs tavas jutīgākās sirds stīgas.” Jēzus Kristus māceklis ir „pakļāvīgs, lēnprātīgs, pazemīgs, pacietīgs, pilns mīlestības, vēlēdamies pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt viņam”15, un tādiem ir jābūt mums.
Mūsu mīļais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, nesen teica: „Priekšā ir grūti laiki. Nākotnē reti kad būs viegli vai populāri būt uzticīgam pēdējo dienu svētajam. Katrs no mums tiks pārbaudīts. … Tie, kuri uzcītīgi sekos Tam Kungam, „tiks vajāti”.16 Šīs vajāšanas var vai nu sagraut, līdz jūs padodaties kādai nemanāmai vājībai, vai motivēt būt vēl priekšzīmīgākiem un drosmīgākiem savā ikdienas dzīvē. Tas, kā jūs izturaties dzīves grūtībās, ir daļa no jūsu ticības pilnveides.”17
Apustulis Pāvils uzdeva šo jautājumu: „Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?”18 Mūsdienu apstākļos mēs varētu to pārfrāzēt šādi: „Vai es pieļaušu, ka grūtības atrast topošo vīru vai sievu vai vēlēšanās dzīvot nereģistrētās attiecībās, vai kāds notikums Baznīcas vēsturē, vai maldināta rīcība no kāda vadītāja vai skolotāja, vai manas pasaulīgās vēlmes, vai darba zaudējums, vai smaga slimība, vai mokošas ciešanas mani atturēs no tā, lai uzcītīgi sekotu Glābējam un pilnā mērā iesaistītos Viņa Baznīcā?”
Visi jūsu grēki, visas jūsu sāpes, ciešanas un nepilnības ir daļa no tā, ko elders Maksvels sauc par [Jēzus Kristus] īstenotās Izpirkšanas „briesmīgo nastu”,19 raksturodams to, kā „neaptveramu savā apmērā, kas pareizināta ar bezgalību”.20 Jūsu dzīves pārbaudījumu radītais diskomforts vai izaicinājumi nekad nenolaidīsies zemāk par Viņa pieredzēto. Līdz ar to Debesu jautājums jums ir šāds — vai jūs sekosiet Glābēja pēdās un kopā ar Viņu sacīsiet: „Tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”21
Citiem vārdiem šo jautājumu varētu pārfrāzēt šādi: „Vai es uzticos Dievam un arī Viņa nodomam attiecībā uz manu dzīvi?”
Saskaroties ar izaicinājumiem un pārbaudījumiem, ziniet, ka Dievam piemīt viss spēks, lai jūs atbalstītu, arī tad, kad apkārtnes apstākļi nemainās. Viņš apsola, ka, pat piedzīvojot dvēseli plosošas ciešanas, Viņš „… [atvieglos] slogus, kas ir uzlikti jūsu pleciem, lai jūs pat nevarētu just tos uz savām mugurām, … lai jūs droši varētu zināt, ka [Viņš], Tas Kungs, [apmeklē] Savus ļaudis viņu ciešanās”.22 Nekad nešaubieties par to, ka Tas Kungs spēj atvērt ikvienas panākumu durvis; nomierināt jūs ticības jautājumos; palīdzēt jums iegūt darbu, izglītību un sniegt spēku, lai dzīvotu taisnīgi, kā arī atbalstīt jebkādā citā veidā, lai jūs sasniegtu savu vislielāko potenciālu. Glābējs ir apsolījis, ka Viņš sagatavos ceļu.23 Kurš vai kas vēl jums varētu apsolīt to pašu? Uzticieties, lai Viņš jūs apmāca un atbalsta, kamēr jūs pazemīgi pakļaujaties Viņa gribai.
Pirms vairākiem gadiem prezidents Henrijs B. Airings dalījās šādā trāpīgā novērojumā: „Ja mūsu sirdīs nav nostiprinājies ticības pamats, spēks izturēt sabruks.”24 Ticība ir rīcības princips, un ticība ir izvēle. Ticību nevar izmērīt ar to, cik sanāksmes mēs apmeklējam vai cik priekšrakstos piedalāmies. Ticība pat nav atzīšana, ka Dievs un Jēzus Kristus ir dzīvi. Jūsu ticība ir izmērāma jūsu uzticībā un pilnīgā paļāvībā uz Dievu un jūsu Glābēju Jēzu Kristu. Mēs visi izturam vai sabrūkam, atkarībā no tā, cik daudz mēs personīgi uzticamies un paļaujamies uz Viņiem.
Lai pieaugtu ticībā Viņiem, jums būs nepieciešams izslēgt no savas dzīves jebkādu sevis attaisnojošu uzvedību. Jums vajag uzņemties atbildību par savu dzīvi un neļaut citiem diktēt jūsu rīcību un izvēles. Jūs kontrolējat visas savas perspektīvas, attieksmi, reakciju, jūtas, domas un pārliecību. Apvainošanās un novēršanās nav no Dieva. Viņa balss vienmēr aicina mūs, sakot: „Seko Man!” Dievs ir gatavs atbildēt uz jebkuru jautājumu, mierināt jebkurās grūtībās un pestīt jebkuru cilvēku. Nav tādas kļūdas vai grūtību, ko caur Viņu nevarētu dziedināt. Visi interneta meklēšanas rezultāti visā pasaulē gandrīz pusotrā miljardā vietņu nespēj jums pateikt, vai šī Baznīca ir patiesa vai ka Jēzus Kristus dzīvo; to jums var atklāt vienīgi Dievs. Un būtība ir šāda: Dievs neteiks jums vienu patiesību un man — citu. Mēs visi saņemsim vienādas atbildes, kad vaicāsim Viņam un meklēsim Viņu ar sirsnību, ticību un patiesu nodomu. Pa daļai jūs to darāt, kad atsakāties no visiem sevi attaisnojošajiem stāstiem.
Pirms vairākiem gadiem, atrodoties norīkojumā Āfrikā, es dzirdēju, kā viens vīrietis atskaitījās par savu kravu, pārvadājot divas žirafes, no kurām viena bija ievērojami garāka. Braucot pa lielceļu, viņš pabrauca zem tilta, taču tas izrādījās nepietiekami augsts garākajai žirafei. Kad smagā mašīna pabrauca zem tilta, garākās žirafes galva pret to atsitās, un viņa acumirklī nomira. Pēc tam mašīnas vadītājam tika vaicāts, kāpēc viņš bija neuzmanīgs, jo varēja taču izvairīties no žirafes nāves. Viņš atbildēja: „Tā nebija mana vaina. Tilts bija uzbūvēts par zemu.”
Šī cilvēka taisnošanās šķiet smieklīga, bet vai jūs paši kādreiz neesat tikpat neloģiski attaisnojuši savas sliktās izvēles? Neuzveliet vainu zemajiem tiltiem par pastāvošo situāciju. Tā vietā centieties sasniegt savu pilno potenciālu, būdami cienīgi saņemt visu spēku, katru svētību un debesu brīnumu, apsolītu tiem, kuri stiprina savu noturīgo ticību vai uzticību Viņam. Tas Kungs sacīja Džozefam Smitam: „Cik bieži tu esi … ļāvies cilvēku pierunāšanai. … Tev nav jābīstas cilvēka vairāk kā Dieva. Lai arī cilvēki nonievā Dieva padomus un nicina Viņa vārdus, — tomēr tev bija jābūt uzticīgam; un Viņš būtu izstiepis Savu roku un aizsargājis tevi pret visām pretinieka ugunīgajām bultām, un Viņš būtu bijis kopā ar tevi katrā grūtību reizē.”25
Tagad es vēlētos runāt ne tikai par pašizvērtēšanu, bet plašāk, un atstāt savu liecību par to, ka gatavība pārkāpt sev pāri un darīt to, ko Tas Kungs sacīja Pēterim, proti, „stiprināt savus brāļus”, ir daļa no derības dzīves un pakļaušanās Dievam. Prezidents Nelsons nesen sacīja: „Mums ir jāstiprina … ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, un ticība Viņa Baznīcai. … Mums ir jāceļ Dieva Baznīca un valstība uz Zemes.”26 Viņš arī liecināja par to, ka „uz šīs Zemes šobrīd nenotiek nekas, kam būtu vēl būtiskāka nozīme par [Israēla sapulcināšanu]. Nekam nav tik varenas sekas. Pilnīgi nekam. Šai sapulcināšanai jums ir jānozīmē visu. Šī ir tā misija, kuras īstenošanai jūs tikāt sūtīti uz Zemes.”27 Līdzīgi Glābējs jautāja Pēterim: „Vai tu Mani mīli?” Un tad sacīja: „Gani Manas avis!”28
Jāņa evaņģēlijā mēs lasām aprakstu par to, ka Marija un Marta sūtīja pēc Glābēja, kad viņu brālis Lācars smagi saslima. Viņa mācekļi lūdza Jēzum neiet, jo jūdi vēlējās atņemt Viņa dzīvību, taču Jēzus tik un tā devās pie Lācara kapa. Tur mūsu Glābējs kopā ar Saviem draugiem raudāja un skuma. Tad Dieva spēkā Viņš pavēlēja Lācaram piecelties no mirušajiem, sakot: „Lācar, nāc ārā!” Tālāk mēs lasām Svētajos Rakstos: „Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas. … Jēzus sacīja tiem: „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.””29
Mani dārgie draugi, nekas nav dzīvinošāks par dalīšanos Kristus gaismā un Viņa evaņģēlija gaismā. Tikai Kristus evaņģēlijs var nest tautām mieru, izglābt pasauli no nabadzības vai pacilāt citus, sniedzot noturīgu laimi. Organizācijas, kas darbojas uz citiem principiem, to visu nepanāks. Tikai evaņģēlijs var „atraisīt autus” no jūsu apkārtējiem cilvēkiem. Aiciniet citus nākt Viņa gaismā. Kad jūs tā darīsiet, Dievs apsola, ka jūs nesīsiet „glābšanu savai dvēselei”,30 ka jūsu grēki tiks piedoti31 un ka Viņš sūtīs Savus „[eņģeļus] jums apkārt, lai jūs atbalstītu”.32
Cerība
Es ļoti labi apzinos, ka, par spīti jūsu, maniem vai citu cilvēku labajiem nodomiem, spiediens — pakļauties pasaulīgajam viedoklim un ne Tā Kunga baušļiem — var būt ļoti liels. Pēteris, apņēmības pilns, Jēzum sacīja: „Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos. … Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.”33 Taču drīz pēc tam Pēteris saminstinājās un noliedza Glābēju trīs reizes. Ko jūs no šī piemēra varat mācīties?
Es daļēji uzskatu, ka Tas Kungs vēlas, lai jūs zinātu to, ka Viņš saprot: pakļaušanās Viņa gribai — dzīvošana pēc derībām vai pilnīga pievēršanās — ir process, nevis vienreizējs notikums. Jēzus atdeva Savu dzīvību, lai mēs nevērtētu savu dzīvi pēc savām vājībām vai nepilnībām, bet lai mēs varētu ik dienu nožēlot grēkus un caur to stiprināt savu ticību, līdz tā kļūst nesatricināma. Jūs varētu ierakstīt savā sirdī šo eldera Džefrija R. Holanda izzinošo norādījumu, ko viņš sniedza 2016. gada aprīļa vispārējā konferencē:
„Mūs nedaudz mierina arī doma: ja Dievs apbalvotu tikai nevainojami uzticīgos, tad atalgoto saraksts nebūtu visai garš. Tad nu, lūdzu, rīt un visas turpmākās dienas paturiet prātā, ka Tas Kungs svētī tos, kuri vēlas mainīties uz labu, kuri atzīst to, ka tiem nepieciešami baušļi, un cenšas tos ievērot, kuri tur godā Kristum piemītošos tikumus un no visas sirds tiecas tos iegūt. Ja jums šajos centienos neiet visai gludi, tāpat ir arī visiem pārējiem, un Glābējs ir līdzās, lai palīdzētu jums virzīties uz priekšu. Ja jūs pakrītat, lūdziet pēc Viņa spēka.”34
Es sēdēju kopā ar Linetu un elderu Holandu Johannesburgā, kad kāda jauna, neprecēta māsa, atgriezusies misionāre, piecēlās un liecināja: „Es nenācu tik tālu, lai nonāktu tikai tik tālu.” Lūdzu, atcerieties: „Neatkarīgi no izaicinājumiem, ar kādiem jūs šobrīd saskaraties, … turpiniet virzīties uz priekšu. Turpiniet censties! Turpiniet paļauties! Turpiniet ticēt! Turpiniet augt! … Debesis jūs uzmundrinās šodien, rīt un mūžīgi.”35 Jūs esat Dieva rokās un delnās, un Viņš spēj jūs atbrīvot pat vissarežģītākajos apstākļos.
Elders Holands arī runāja par vēl vienu sirsnīgās žēlastības izpausmi un iedrošinājumu no Tā Kunga, ko jūs varētu paturēt dziļi savā sirdī:
„Garu nevar apturēt vīruss vai valsts robežas, vai medicīniskās prognozes. … Debesis sniedz dāvanas, ko neietekmē grūtības uz zemes vai slimības gaisā. … Viņš, kurš radīja šo brīnišķo pasauli, kurā mēs dzīvojam, var pavēlēt jebkuriem tās elementiem, sakot: „Tik tālu un ne tālāk.” Tieši to Viņš sacīs šai sērgai, ar ko mēs cīnāmies. Viņa Majestātes priekšā liecas pat radības, kas mazākas par atomu, kaut arī pārnestā nozīmē, un katra savā veidā atzīst, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, diženais cilvēces Pestītājs. Sava Tēva vadībā Glābējs ir atbildīgs par šīs pasaules likteni. Mēs atrodamies ļoti drošās un mīlošās rokās.”36
Noslēgums
Es vēlētos noslēgt ar domu, ar kuru iesāku. Es ticu, ka jūs esat dižākā jauno pieaugušo paaudze Baznīcas vēsturē. Jūs arī esat paaudze, kura, iespējams, saskaras ar vislielākajiem izaicinājumiem. Atskatoties uz izaicinājumiem, kas jūs ieskauj, atcerieties Dieva vārdus: „Jo Es, Tas Kungs, tiesāšu visus cilvēkus pēc viņu darbiem, atbilstoši viņu sirds vēlmēm.”37 Gars var jums palīdzēt veidot šīs vēlmes, taču tikai jūs varat izvēlēties sev vēlamo un tikai jūs esat atbildīgi Dieva priekšā par šo izvēli. Viņš arī ir paziņojis, ka „pēc tavām vēlmēm … tas tiks darīts tev”.38 Tas nozīmē, ka „labāk būtu, ja [jūs] vēlētos arī savu vēlmju sekas”!39
Savu uzstāšanos es noslēdzu ar šo personīgo pieredzi un liecību. Pirms daudziem gadiem, būdams augstskolas otrā kursa students, es viens pats savā dzīvoklī mācījos noslēguma eksāmeniem. Bija silta diena, un es pārskatīju savus pierakstus, kad man priekšā sāka sīkt ods. Oda neatlaidība mani patiesi aizkaitināja. Līdz beidzot man bija gana. Es pacēlu rokas, sasitu plaukstas un odu nositu. Līdz pat šai dienai es nevaru izskaidrot, kas notika tālāk. Es paskatījos uz nosisto odu savā plaukstā un izjutu dziļu žēlumu. Es sev sacīju: „Šim odam nebija jāmirst. Tas ir miris tikai manas neapmierinātības un pacietības trūkuma dēļ.” Tad es nometos ceļos un lūdzu Dievam man piedot un ļaut odam atkal dzīvot. Kad es biju pabeidzis savu lūgšanu, ods aizlidoja no manas plaukstas.
Gadiem ilgi es esmu jautājis sev, kādēļ Dievs to paveica manā labā. Esmu saņēmis daudzas atbildes, taču šī ir pati būtiskākā: Viņš vēlējās, lai es saprotu pašos sirds dziļumos to, ka Viņam piemīt viss spēks, lai „pieceltu” mani vai kādu citu — pat vismazāko radību. Viņš vēlējās, lai es zinu to, ka Viņam piemīt pilnīga žēlastība attiecībā uz mūsu vājībām un to, ka Viņš ir uzskaitījis katru matiņu uz mūsu galvām. Līdz ar to, ja Viņš varēja atdzīvināt odu, Viņš nekad nepametīs jūs, lai arī kādos apstākļos jūs atrastos.
Neesiet tādi, kādi bija lāodikieši, ļaujot pašapmierinātībai valdīt pār jums. Šī ir mana liecība jums. Kad jūs atteiksieties no pašracionalizācijas un lepnuma, kad jūs jautāsiet un ieklausīsieties Viņa, nevis savā balsī, kad jūs rīkosieties saskaņā ar Viņa veidu, jūs ieraudzīsiet lietas, kādas tās patiesībā ir. Kad jūsos būs vēlēšanās patiesi tiekties pēc pievēršanās, dzīvojot saskaņā ar derību, nevis izdevīgumu, un pakļaujoties Dieva gribai, tai pat laikā stiprinot citus, jūs atradīsiet visas svētības un brīnumus, kas jums ir nepieciešami, lai gūtu šajā dzīvē panākumus un spētu atgriezties mājās pie sava Tēva Debesīs, un saņemtu mūžīgo prieku.
Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs. Viņš ir dzīvs. Šī ir Viņa Baznīca un būs tā Baznīca, ko Glābējs pieņems Savā Otrajā atnākšanā. Mūsu Debesu Tēvs nav prombūtnē esošs Tēvs. Viņa iecere ir vienīgā laimes iecere. Caur Svēto Garu jūs varat uzzināt patiesību par visu un visu to, kas jums ir jādara. Es lūdzu Dievu par to, lai jums būtu drosme nožēlot jebkādas netaisnīgas vēlmes un aizstāt tās ar dievišķām vēlmēm, lai dzīvotu saskaņā ar derību un pakļautos, un izturētu Viņa attīrošo roku savā dzīvē. Es jums liecinu jūsu jaunībā, kā Alma liecināja savam dēlam Helamanam viņa jaunībā: „Es zinu, ka tas, kas uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās un tiks paaugstināts pēdējā dienā.”40
Es lūdzu, lai Dievs svētītu jūs visus! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.