„Kofta pusdienās”, Draugs, 2023. g. jūlijs, 12.–13. lpp.
Kofta pusdienās
„Kas tas par dīvaino ēdienu, ko tu ēd?”
Šie notikumi risinājās ASV.
Rojs apsēdās pie galda un atvēra savu pusdienu maisiņu. Viņa ģimene tikko bija pārvākusies, un šodien viņš pirmo dienu apmeklēja jauno skolu. Mamma bija pagatavojusi viņa mīļāko ēdienu — koftu. Viņš bija sajūsmā par to, ka varēs to ēst!
Rojs iztina koftu no cepampapīra. Kofta līdzinājās tievai, garai kotletei. Viņam ļoti patika, kā smaržoja gaļai pievienotās garšvielas. Un caurums vidū to padarīja līdzīgu mazai stabulītei. Viņš pielika to pie mutes un tajā iepūta. Pēc tam viņš nokoda gabaliņu. Gardi gan!
„Hei!” uzsauca puisis galda otrā galā. „Kas tas par dīvaino ēdienu, ko tu ēd?”
Rojs sajuta, kā viņa vaigos ieplūst sārtums. „Tās ir manas pusdienas.”
„Nu, tās neizskatās īpaši labi.” Zēns smējās.
Rojs nezināja, ko atbildēt. Viņš nezināja to, ka šajā skolā koftu neviens neēda. Viņš negribēja, lai citi padomātu, ka viņš ir dīvains, tāpēc viņš nolika savas pusdienas malā un aizskrēja laukā starpbrīdī.
Pēc skolas Rojs atrada mammu pakojam ārā kastes.
„Es vairs nevēlos uz skolu ņemt līdzi koftu,” teica Rojs.
„Kādēļ?” vaicāja mamma. „Tas ir tavs mīļākais ēdiens.”
Rojs pastāstīja, kas bija atgadījies skolā. „Tas bija tik apkaunojoši!”
„Man žēl, ka tā atgadījās,” teica mamma. „Lielākā daļa cilvēku šeit nekad nav ēduši koftu. Kā būtu, ja mēs dotu citiem bērniem iespēju to pagaršot?”
„Kādēļ?” Rojs jautāja. „Viņi to neēdīs.”
„Tu to nevari zināt, līdz būsi viņiem piedāvājis! Es zinu, ka ir grūti iegūt jaunus draugus, taču mēs visi esam Dieva bērni. Dažreiz mums vienkārši cits citu ir labāk jāiepazīst.”
Rojs par to padomāja. Viņš negribēja, lai citi par viņu smietos. Taču viņš vēlējās sniegt bērniem pie pusdienu galda iespēju to saprast. Un kofta tiešām bija garšīga.
Viņš pamāja ar galvu. „Labi. Pagatavosim vēl.”
Nākamajā dienā pie pusdienu galda Rojs dziļi ievilka elpu. Viņš apsēdās blakus tam zēnam, kurš par viņu bija smējies.
Rojs atvēra savu pusdienu maisiņu. „Vai kāds no jums gribētu pagaršot armēņu ēdienu?”
Pārējie bērni sapulcējās ap Roju, kamēr viņš iztina koftu.
„Es gribu pagaršot,” atbildēja zēns.
„Es arī,” piebilda meitene. Rojs padeva apkārt koftu, lai visi to varētu pagaršot. Pēc tam viņi visi nokoda gabaliņu.
„Tas tiešām garšo ļoti labi!” teica zēns. „Kā to sauc?”
„Kofta,” Rojs atbildēja.
„Forši!” Zēns pasmaidīja. „Mani sauc Džons. Vai vēlies ar mani starpbrīdī spēlēties?”
Rojs apstiprinoši pamāja ar galvu, jo viņam bija pilna mute. Viņa mammai bija taisnība — viņi visi arī ir Dieva bērni! Un dalīšanās viņam palīdzēja sadraudzēties.
Marka Robisona ilustrācija