„Svētā Gara dāvātā drosme”, Draugs, 2023. g. jūlijs, 29. lpp.
Jūsu stāsti
Svētā Gara dāvātā drosme
Tobija Ņūsama ilustrācija
Kad biju maziņš, ārsti paziņoja maniem vecākiem, ka man ir selektīvais mutisms. Tie ir traucējumi, ko rada pastiprināta trauksmes sajūta, kas apgrūtina spēju sarunāties ar citiem cilvēkiem. Es spēju sarunāties tikai ar saviem tuvākajiem ģimenes locekļiem.
Es visu laiku izjutu trauksmi — it īpaši, kad kāds uzrunāja mani. Lūgšana vienmēr man lika justies labāk un mani nomierināja. Es arī tikos ar skolas psihologu, lai saņemtu palīdzību. Taču es nejutu, ka man kļūtu labāk. Man jau gribējās padoties, taču es saglabāju ticību.
Tuvojās mana astotā dzimšanas diena. Mani vecāki izteica man aicinājumu — izlasīt Mormona Grāmatu un lūgt par lēmumu kristīties. Katru vakaru es lūdzu par to, vai man vajadzētu kristīties. Es vienmēr saņēmu vienu un to pašu atbildi — siltu, nomierinošu sajūtu savā sirdī. Es zināju, ka Svētais Gars man teica to, ka kristīšanās ir pareizā izvēle.
Kad man pēc kristībām deva Svētā Gara dāvanu, es dzirdēju cerības, mīlestības un iedrošinājuma vārdus. Es zināju, ka Svētais Gars mani mierinās un sniegs man drosmi.
Es nolēmu pamēģināt uzrunāt manu labāko draugu Čārliju. Es centos visu nedēļu, taču tas bija tik grūti. Tad kādu dienu mēs ar Čārliju bijām divi vien skolas pagalmā. Es pie sevis noskaitīju klusu lūgšanu. Debesu Tēv, lūdzu, palīdzi man pateikt vismaz vienu vārdu.
Tad es atvēru muti un pateicu: „Sveiks, Čārlij!” Viņš bija ļoti pārsteigts. Es biju tik priecīgs!
Pēc tās dienas man bija vieglāk sasniegt citus mērķus. Drīz vien es sarunājos gandrīz ar ikvienu cilvēku! Esmu pateicīgs par to, ka Svētais Gars man deva drosmi sarunāties ar Čārliju.