Jēzus Kristus dāvā mieru dzīves vētrās

Džesika Bruso

Baznīcas žurnāli

Tev, iespējams, gadās tādas dienas, kad tu jūties kā no laivas izmests. Taču Jēzum Kristum ir pa spēkam dāvāt tev mieru, ko tu neatradīsi nekur citur.

Vidusskolas pēdējā mācību gada vidū es pieredzēju pamatīgu pārsteigumu. Mani vecāki tika aicināti prezidēt Urugvajas Montevideo misijā, kas nozīmēja, ka viņiem ar maniem četriem jaunākajiem brāļiem un māsām vajadzēja pārcelties uz otru pasaules malu. Es jau tā biju satraukusies par vidusskolas beigšanu, bet nu es sapratu, ka man vienai vajadzēs apmeklēt augstskolu, kamēr mana ģimene atradīsies citā kontinentā. Es biju pārbijusies.

Man bija ļoti grūti pāriet no vidusskolas uz augstskolu. Lai gan man visapkārt bija laipni istabas biedri un tūkstošiem studentu, es nekad nebiju jutusies tik vientuļa. Mācībās izjustais spiediens mani ārkārtīgi nomāca. Es nezināju, ko vēlos studēt, un man likās, ka visas lekcijas ir ļoti sarežģītas. Es biju arī emocionāli manipulatīvās attiecībās, kas ļoti iespaidoja manu garīgo veselību. Mani pārņēma bailes par nākotni.

Drīz vien manas depresīvās izjūtas, bailes un vientulība vairs neļāva normāli dzīvot. Pat visierastākās darbības šķita ļoti grūti paveicamas. Kādu rītu es lūdzu Debesu Tēvu, lai Viņš man dotu spēku izturēt šo dienu. „Es to nespēju paveikt viena,” es lūdzu. Neparastā garīgās un emocionālās apskaidrības brīdī man prātā atskanēja vārdi: „Tev tas nav jādara.” Manu prātu pārņēma miers. Vētra tajā norima.

Nākamie mēneši (un gadi) nebija viegli. Manas depresīvās izjūtas un vientulība nepagaisa tūlītēji. Taču pirmo reizi es biju pati personīgi sapratusi, ko nozīmē — būt ar Glābēju. Es zināju, ka Viņš izprot manus izaicinājumus un sāpes. Es zināju, ka Viņš ir vienīgais, kurš man var palīdzēt, un Viņš to darīja.

Ir pagājuši vairāki gadi, esmu atgriezusies no misijas, absolvējusi augstskolu un laimīgi apprecējusies. Es zinu, ka nebūtu sasniegusi nevienu no šiem mērķiem, ja nebūtu paļāvusies uz To Kungu.

Klusu, mierā!

Jēzus gulēja laivā ar Saviem apustuļiem, kad izcēlās liela vētra. Apustuļi Viņu pamodināja un jautāja: „Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” (Marka 4:38.) Brīdī, kad viņi domāja, ka ies bojā postošajā vētrā, Tas Kungs piecēlās, „apsauca vēju un sacīja uz bangojošo jūru: „Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.” (Marka 4:39.)

Cik bieži savā dzīvē tu esi prātojis: „Vai Tu nebēdā, ka es eju bojā?” Dažkārt, kad tu piedzīvo sarežģītus pārbaudījumus, ir viegli justies vienam un pamestam. Tu, iespējams, prāto, kāpēc Tas Kungs neapklusina tavas vētras. Tev var šķist, ka tavā dzīvē nekad neiestāsies tas „pilnīgais klusums”, kas ir pieminēts 39. pantā.

Tomēr šajā stāstā ir kāds svarīgs princips, ko Glābējs mācīja pēcāk. Viņš teica: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Marka 4:40.) Baiļu un izmisuma brīdī apustuļi bija aizmirsuši, ar ko viņi ir kopā. Viņu laivā gulēja Dieva Dēls, kurš bija radījis Zemi. Kālab gan viņiem būtu jābaidās?

Glābējam ir pa spēkam apklusināt jebkuru vētru arī tavā dzīvē. Viņš var dziedināt tavas sāpes, atvieglot tavas nastas un sniegt gaismu, kad esi tumsībā. Tavs uzdevums šī procesa gaitā ir izrādīt arvien lielāku ticību Jēzum Kristum.

Rodi spēku no Tā Kunga

Pieaugoša ticība var ienest arvien lielāku Kristus spēku tavā dzīvē. Noslēdzoties grūtam mācību gadam, Razafimalaza no Madagaskaras pieredzēja savas tantes nāvi. Viņš bija satriekts. Bija gandrīz neiespējami koncentrēties mācībām. Viņš gatavojās kārtot gada noslēguma eksāmenus. Viņš lūdza Dievam: „Lūdzu, paņem projām manas skumjas un dod man spēku rītdienas eksāmenam.” Pēc lūgšanas Razafimalaza jutās stiprināts. „Es jutos tā, it kā būtu aizmirsis savas skumjas,” viņš teica. „Dievs dod man spēku paveikt jebko.”

Tev būtu svarīgi atcerēties, ka dažreiz Tas Kungs apklusina vētras tavā dzīvē, bet reizēm Viņš nomierina tevi pašu un sniedz tev mierinājumu, kamēr vētra vēl plosās. Ja tev ir ticība Viņam, tu paļaujies arī uz Viņa gribu un nolikto laiku. Tu tici, ka Viņš tev palīdzēs, negaidot, kad tavā dzīvē patiešām iestāsies miers un rāmums.

Paļaujies uz Viņa nolikto laiku

Kāda jauna sieviete, vārdā Anna, ļoti labi zina, ko nozīmē baiļpilnas izjūtas. „Es sirgstu ar ārkārtīgi paaugstinātu trauksmes izjūtu un UDHS vieglā formā,” viņa stāsta. „Tāpēc dažkārt citi mani nesaprot, un man ir grūti saglabāt mūžīgo skatījumu. Nesen es 1. Mozus grāmatā lasīju par Sāru, kurai bija jāgaida desmitiem gadu, līdz viņai piedzims bērns. Es sapratu, ka arī man var nākties ilgi gaidīt, līdz es tikšu dziedināta. Es zinu, ka Kristus mani nepametīs, kad es izjūtu trauksmi. Viņš man būs blakus un palīdzēs to pārvarēt.”

Tas, ka tu izvēlies paļauties uz To Kungu, nenozīmē, ka tev nebūtu jāpievērš uzmanība savas dzīves milzīgajiem izaicinājumiem. Tomēr tas nozīmē, ka tev vajadzētu vairāk „pievērsties [sava] Dieva nebeidzamajam diženumam, labestībai un pilnīgajai varai, Viņam uzticoties … ar priecīgu sirdi”.¹ Kad tu jūties vientuļš, skumjš, noraizējies vai gaidi apsolītās svētības, atceries šo jautājumu: „Vai tu gaidi „pilnīgo klusumu” ar baiļpilnu vai uzticīgu sirdi?”