„Sapulcināt — nevis izklīdināt”, Jauniešu spēkam, 2023. g. jūlijs.
Nāciet, sekojiet Man!
Sapulcināt — nevis izklīdināt
Dievs neizraugās favorītus, un arī mums to nevajadzētu darīt.
Trevisa Konstantīna ilustrācija
Dažas nedēļas pēc tam, kad es kā misionārs ierados Vācijā, mēs ar manu vecāko pārinieku pieklauvējām pie kādas gados vecas sievietes durvīm, kura piekrita ļaut mums viņu mācīt.
Mūsu pirmās stundiņas laikā mēs aicinājām viņu skaļi nolasīt kādu Svēto Rakstu pantu. Viņa lasīja ar lielām grūtībām, caur biezām brillēm cenšoties saskatīt vārdus. Un viņas atbildes uz mūsu jautājumiem bija īsas. Mēs nebijām pārliecināti par to, cik daudz viņa saprot.
Mēs lūdzām viņu pirms mūsu nākamā apmeklējuma izlasīt noteiktas Mormona Grāmatas rakstvietas. Kad mēs atgriezāmies, viņa bija tās lasījusi, taču šķita, ka viņa tās nesaprot. Mēs prātojām, vai viņai varētu būt kādas grūtības ar mācīšanos. Mēs prātojām, vai mums vajadzētu turpināt viņu mācīt. Taču mēs turpinājām.
Mūsu nākamajā apmeklējumā mēs bijām pārsteigti, kad viņa pateica, ka vēlas kristīties. Tad, turpinādami viņu mācīt, mēs ievērojām, ka viņas lasītprasme tik tiešām uzlabojas. Viņas atbildes uz mūsu jautājumiem joprojām bija īsas, taču tās šķita labākas un pārliecinātākas.
Drīz vien es tiku pārcelts uz citu pilsētu, taču mans vecākais pārinieks man vēlāk atrakstīja, lai pateiktu, ka šī sieviete ir tikusi kristīta un ka draudzes locekļi viņu atbalsta. Ja pirms pāris nedēļām mums būtu jautāts, kurš no visiem mūsu apmācāmajiem, visticamāk, tiks kristīts un kļūs par Baznīcas locekli, viņa nebūtu mūsu saraksta augšgalā.
Un tā mēs apguvām kādu senu mācību — to pašu mācību, ko izsenis apguva apustulis Pēteris un ko katram no mums ir jāturpina apgūt: „Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.” (Ap. d. 10:34.)
Lielās pārmaiņas
Pēteris vadīja baznīcu izšķiroši nozīmīgā laikā. Glābējs bija pavēlējis Saviem apustuļiem: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Marka 16:15.) Taču līdz šim viņi bija sludinājuši un kristījuši tikai starp jūdiem.
Tad atgadījās vairāki apbrīnojami notikumi. Romiešu virsnieks, vārdā Kornēlijs, — citticībnieks, kurš nebija jūds, kareivis, kurš valkāja to pašu formas tērpu kā tie, kuri bija situši krustā Jēzu Kristu, — vīzijā redzēja eņģeli. Eņģelis lika Kornēlijam sūtīt pēc vīra, vārdā Pēteris, lai tas viņu mācītu. Neilgi pēc tam Pēterim bija vīzija, kurā viņš redzēja ēdienu, ko saskaņā ar jūdu likumu bija aizliegts baudīt, taču viņam tika teikts to ēst, jo Dievs to ir šķīstījis. Uzreiz pēc šīs Pētera vīzijas ieradās Kornēlija kalpi, kuri lūdza viņu nākt tiem līdzi. Gars lika Pēterim doties.
Pēc tikšanās ar Kornēliju, redzēdams to, cik viņš ir labs un patiess, Pēteris izprata savas vīzijas nozīmi. Evaņģēlijam bija jātiek sludinātam arī starp citticībniekiem, ieskaitot Kornēliju. Tieši tobrīd Pēteris teica: „Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Ap. d. 10:34–35.) Pēteris mācīja Kornēlijam par Jēzu Kristu un aicināja viņu un viņa saimi tikt kristītiem. (Skat. Ap. d. 10. nod.)
Evaņģēlija sludināšana citticībniekiem iezīmēja lielas pārmaiņas agrīnās Baznīcas dzīvē. Dažiem cilvēkiem bija grūti pieņemt šīs izmaiņas. Taču tas bija pareizi, un tas mācīja tiem būtisku patiesību par Dievu un mūsu līdzcilvēkiem.
Bez favorītiem
Svētot Savus bērnus, Dievs neizraugās favorītus, balstoties uz cilvēku tautību, rasi, dzimumu, labklājību, izglītību, spējām, izskatu vai jebkādām citām atšķirībām, kas rada šķelšanos cilvēku starpā.1 Viņš „visu radību vērtē vienādi; tas, kas ir taisnīgs, tiek Dieva ieredzēts” (1. Nefija 17:35). Visi var nākt pie Viņa, jo „visi ir vienādi Dieva priekšā” (2. Nefija 26:33). Viņš „uzlūko sirdi” (1. Samuēla 16:7). Viņš pieņem tos, kuri rīkojas taisnīgi, mīl žēlastību un dzīvo pazemīgi (skat. Mihas 6:8).
Ikviens var izvēlēties nākt pie Jēzus Kristus, stāties derībās ar Debesu Tēvu un sekot Viņu ceļam. Un šai patiesajai mācībai būtu jāvada mūs tajā, kā mēs dalāmies Tā Kunga evaņģēlijā un Viņa mīlestībā.
Mēs nevaram, tikai paraugoties uz kāda cilvēka ārējām iezīmēm, nospriest, ka viņš nav tāda veida cilvēks, kurš pieņems evaņģēliju. Mēs nevaram tā vienkārši, attiecinot uz cilvēkiem pasaulīgus apzīmējumus, nospriest, ka šo apzīmējumu dēļ viņi nav cienīgi, lai tiktu iekļauti Baznīcā. Mēs nevaram vienkārši nolemt nekalpot kādam cilvēkam tikai tāpēc, ka viņam ir atšķirīgi politiskie uzskati, vaļasprieki vai gaume.
Dievs neuzlūko cilvēku kā noteiktu kategoriju kopumu, kas atspoguļo dažādas cilvēku grupas vai īpašības. Viņš redz indivīdu — Savu bērnu. Un tieši tā mums būtu jāraugās uz katru cilvēku — kā uz unikālu indivīdu ar līdzvērtīgām iespējām un spēju nākt pie Dieva.
Esi sapulcinātājs(-a)
Prezidents Rasels M. Nelsons ir mudinājis mūs piedalīties Israēla sapulcināšanā.2 Taču, ja mēs, atšķirībā no Dieva, izvēlamies būt par „cilvēka vaiga uzlūkotājiem”, kad runa ir par dalīšanos evaņģēlijā un cilvēku iekļaušanu baznīcā, mēs, iespējams, vairāk izklīdinām vai šķeļam, nekā sapulcinām un vienojam.
Nāksim klajā ar apņemšanos: vairs nekādas izklīdināšanas. Esi sapulcinātājs(-a). Mīli, dalies un aicini.
Mēs ar pārinieku nebijām pārliecināti, vai pastāv kāda iespēja, ka sieviete, kuru mēs mācījām Vācijā, tiks kristīta. Mēs nepazinām viņas sirdi, taču Dievs to pazina. Es priecājos, ka mēs jutām pamudinājumu — turpināt viņu mācīt.
Ja jūs centīsieties sekot Garam, cenšoties neuzlūkot cilvēku vaigu, jūs tiksiet vadīti, lai palīdzētu apkārtējiem nākt pie Kristus — neatkarīgi no viņu atšķirīgajām iezīmēm.