„Tajā tik tiešām kaut kas ir”

1991. gada vasarā Gvido un Velga Senkāni kopā ar meitiņu dzīvoja Maskavā, Krievijā, lai izietu apmācības un iegūtu izglītību. Gvido sevi uzskatīja par „pārliecinātu ateistu”, kurš bija „pārāk gudrs, lai ticētu Dievam”. Tomēr, kad viņš satika pēdējo dienu misionārus, viņu ļoti pārsteidza tas, cik viņi izskatījās laimīgi. „Es nospriedu, ka tam var būt tikai divi iemesli,” viņš saka. „Vai nu viņiem ir kāda slēpta motivācija …, vai arī viņu vēstījumā tik tiešām kaut kas ir.”

Gvido, kurš bija mācījies par detektīvu, rūpīgi izpētīja Mormona Grāmatu, domādams, ka tādējādi varētu „atmaskot” misionārus. Tā vietā viņu piesaistīja grāmatas teksts. „Tas veidoja loģisku un pamatotu pasaules modeli,” viņš dalās savos novērojumos. Pārliecinājies par grāmatas patiesumu, Gvido aicināja misionārus mācīt viņa ģimeni.

Velga joprojām uztvēra to skeptiski. „Manā dvēselē,” viņa teica, „mājoja daudz šaubu un aizspriedumu — ar ko gan šī amerikāņu baznīca varētu būt labāka par citām?” Tomēr misionāru apciemojumu laikā Velga ieklausījās un centās izprast Gvido sajūsmu. „Man bija bezgala daudz jautājumu,” viņa atceras. „Es parasti saņēmu atbildes, kas mani maz pamazām pārliecināja.” 1992. gadā pāris tika kristīts.

Tajā vasarā Gvido un Velga nolēma pārcelties atpakaļ uz Latviju un apvaicājās, kā sazināties ar misionāriem, dzīvojot tur. Viņiem tika paziņots, ka tur nav neviena misionāra, bet ka viņiem esot jālūdz par to, lai misionāri tiktu turp nosūtīti.

Divas nedēļas pēc viņu ierašanās Rīgā iezvanījās telefons. Atbildējusi uz zvanu, Velga bija sajūsmā, izdzirdot misionāra, kurš viņu bija mācījis, pazīstamo balsi. Viņš viņai pateica, ka atrodoties Rīgā. „Vai tavs misijas prezidents to zina?” apvaicājās pārsteigtā un nedaudz satrauktā Velga. Viņš to zināja — uz Latviju bija norīkoti četri misionāri. Tanī svētdienā tika uzsāktas regulāras Baznīcas sanāksmes, un drīz vien tika nodibināta draudze.

1998. gadā Gvido tika lūgts pārtulkot Mormona Grāmatu latviešu valodā. „Raugoties no praktiskā viedokļa, [tas] šķita neiespējami,” viņš stāsta. Viņš bija draudzes prezidents, četru mazu bērnu tēvs un juridisko pakalpojumu uzņēmuma īpašnieks, kurā bija daudz darba. Par spīti saviem iebildumiem, Gvido atminējās Nefija paziņojumu, ka Tas Kungs nedod mums pavēles, „ja vien Viņš nesagata[vo] ceļu …, lai [mēs] varētu paveikt to, ko Viņš [mums] ir pavēlējis” (1. Nefija 3:7). Ar ģimenes locekļu palīdzību Gvido veica izmaiņas savā dienas kārtībā un sāka tulkot. Tulkošanas procesā viņš guva būtiskas personīgās svētības. Tulkošanas darbs palīdzēja viņam padziļināti studēt Svētos Rakstus, uzlabot savas angļu un latviešu valodas prasmes un attīstīt datorprasmes. Tulkojot vien divas stundas dienā, Gvido pabeidza to pusotra gada laikā.