Lūdzu, izglāb manu tēvu
Tas bija mans tēvs, kurš meklēja patiesību un atrada misionārus. Viņi mums mācīja evaņģēliju, un neilgi pēc tam mēs — mani vecāki un pieci brāļi un māsas — tikām kristīti. Mūsu liecības kļuva stiprākas. Mēs mācījāmies ļoti daudz, it īpaši par Glābēju un par ģimenēm.
1992. gadā, kalpojot par bīskapu mūsu bīskapijā Filipīnās, manam tēvam bija sirdstrieka. Viņu steidzīgi aizveda no viņa biroja uz slimnīcu. Kad kļuva zināms par viņa atrašanos intensīvās aprūpes nodaļā, mana ģimene bija lielā šokā. Mūsu sirdis sagrāba bailes. Mana tēva izredzes izdzīvot bija ļoti minimālas. Man māte raudāja un lūdza mūs visus lūgt.
Pēc tā es zaudēju laika izjūtu, jo tik daudz atmiņu atgriezās manā prātā. Ar asarām acīs es nometos uz ceļiem, lai lūgtu. Mana sirds bija ļoti smaga, un manas krūtis bija gatavas pārplīst. Es gribēju kliegt, lai mazinātu sāpes un atbrīvotos no bailēm, kas bija tajā dienā mani pārņēmušas. Tā vietā es vienkārši lūdzu: “Lūdzu, izglāb manu tēvu.” Tā bija sirsnīga lūgšana, domāta, lai sadzirdētu.
Tajā vakarā man atļāva ieiet intensīvās aprūpes palātā. Mans tēvs atradās komā, un manai mātei un maniem brāļiem un māsām bija jārēķinās ar visļaunāko. Tā bija sāpīgs pārbaudījums mūsu ģimenei. Nākotne izskatījās drūma un neskaidra. Kad es klusām novēlēju viņam ar labunakti, es atcerējos mūsu ģimenes pirmo mājvakaru. Mēs skatījāmies Baznīcas filmu, Ģimenes ir mūžīgas.
Pirms es tonakt devos gulēt, mans zemes tēvs klusām vērsās pie sava Debesu Tēva.
Man tēva nāve, kad man bija 22 gadi, iezīmēja sākumu simtiem pārmaiņu manā dzīvē. Viņa prombūtnē es iemācījos, ka man ir spēks, ko es neapzinājos. Es esmu izdarījusi vairāk savā dzīvē, nekā es citādi būtu varējusi izdarīt, jo man tika dotas pārmaiņas un izaugsme.
Kad Debesu Tēvs neatbildēja uz manu lūgšanu, man nekad neienāca prātā, ka Viņš nav mani dzirdējis. Es zināju, ka Viņš klausījās. Viņš zināja, ko tieši es pārcietu. Viņš zināja, ko tieši mūsu ģimenei tajā laikā vajadzēja, un tas bija tas, ko Viņš mums deva — spēku pārvarēt dzīves problēmas, spēku sastapties ar realitāti. Viņš mācīja mums, kā izturēties pret mūsu pārbaudījumiem ar ticību.
Kopš tās sāpju pilnās dienas ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi. Es joprojām turpinu mācīties un joprojām turpinu augt evaņģēlijā. Nu, man pašai ir sava ģimene, un es esmu ļoti laimīga, ka mēs esam saistīti templī. Es nekad neesmu novērsusi acis no tā ceļa, ko mans tēvs mums iezīmēja.
Caur Jēzus Kristus veikto Grēku Izpirkšanu un Augšāmcelšanos, es zinu, ka kādu dienu mūsu ģimene būs atkal kopā. Man joprojām ir garš ceļš veicams, bet es esmu laimīga, domājot, ka es redzēšu savu tēvu šī ceļojuma beigās.