No pravieša Džozefa Smita dzīves

Slēdzot mieru ar Viņa ienaidniekiem

Adaptēts no Teachings of Presidents of the Church: Joseph Smith (Melhisedeka priesterības un Sieviešu palīdzības biedrības mācību kurss, 2007), 339–41.

Kādu dienu, kad pravietis apciemoja savu vecāku mājas Fārvestā, pa durvīm ielauzās grupa zemessargu.

Kurš no jums ir Džo Smits?

Mēs esam šeit, lai viņu nogalinātu!

Džozefs nekavējoties iznāca priekšā, pasmaidīja vīriem un paspieda viņiem rokas.

Es esmu Džozefs. Patīkami ar jums iepazīties. Lūdzu, ienāciet un apsēdieties.

Vīrieši raudzījās uz pravieti ar neticību, kad viņš turpināja runāt.

Mēs, mormoņi, ticam Jēzum Kristum un vēlamies tikai mieru. Taču mums ir bijušas daudzas vajāšanas šajos pēdējos mēnešos, kopš mēs esam pārcēlušies uz Misūri. Cik man zināms, neviens no mums nekad nav pārkāpis likumu. Bet, ja mēs esam, tad mēs esam gatavi tikt tiesāti pēc likuma.

Māt, man liekas, es došos mājās. Emma mani gaidīs.

Tev nevajadzētu doties vienam, tas nav droši.

Mēs dosimies kopā ar jums un jūs apsargāsim.

Paldies jums.

Mēs apsolām reorganizēt zemessargus, kas ir pakļauti mums, un doties mājās.

Ja mēs jums kādreiz būsim nepieciešami, mēs atgriezīsimies un darīsim, ko vien jums vajadzēs.

Džozefa vecāku mājas ārpusē atlikusī daļa no vīriem sarunājās par viņu sastapšanos ar pravieti.

Vai jūs nejutāties savādi, kad viņš jūs satvēra aiz rokas? Es nekad tā nebiju juties savā dzīvē.

Es jutos tā, it kā es nevarētu pakustēties. Es neaiztiktu pat ne vienu matiņu uz tā vīra galvas, pat par visu pasaules naudu.

Šī ir pēdējā reize, kad jūs pieķersit mani, dodoties jebkad nogalināt Džo Smitu vai mormoņus vispār.

Sala Veluto un Eugenio Matozi ilustrācijas