Augstākā prezidija vēstījums
Patiesas doktrīnas mācīšana
Pirms vēl zeme tika izveidota, notika karš starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno. Cīņa plosās joprojām, un šķiet, ka cietušo skaits pieaug. Katram no mums ir ģimenes locekļi, kurus mēs mīlam, kuri ir guvuši triecienus no iznīcinātāja spēkiem, kurš vēlas padarīt visus Dieva bērnus nožēlojamus. Daudziem no mums ir bijušas bezmiega naktis. Mēs esam centušies likt lietā jebkādu labā spēku pret tiem spēkiem, kas mutuļo ap cilvēkiem, kuri ir briesmās. Mēs tos esam mīlējuši. Mēs esam rādījuši savu labo piemēru. Mēs esam lūguši par tiem. Kāds gudrs pravietis sen atpakaļ sniedza mums padomu par kādu citu spēku, kuru mēs reizēm par zemu novērtējam un tādēļ pārāk maz lietojam.
Alma bija ļaužu vadītājs, kurš saskārās ar niknu ienaidnieku iznīcināšanas draudiem. Šajās briesmās viņš nevarēja darīt visu, tādēļ viņam bija jāizvēlas. Viņš varēja celt nocietinājumus vai apmācīt armijas, vai izveidot ieročus. Taču viņa vienīgā cerība par uzvaru bija iegūt Dieva palīdzību, un, lai to iegūtu, viņš zināja, ka viņa ļaudīm ir jānožēlo grēki. Un tādēļ viņš vispirms izvēlējās izmēģināt garīgu veidu: „Un tad, tā kā vārda sludināšanai bija tieksme pārliecināt ļaudis darīt to, kas bija taisnīgi — jā, tam bija bijusi spēcīgāka ietekme uz ļaužu prātiem nekā zobenam vai vēl kaut kam citam, kas ar tiem notika — tādēļ Alma domāja, ka būtu nepieciešams, lai viņi izmēģinātu Dieva vārda iedarbību” (Almas 31:5).
Prāta un sirds atvēršana
Dieva vārds ir doktrīna, ko mācīja Jēzus Kristus un Viņa apustuļi. Alma zināja, ka doktrīnas vārdiem piemīt liels spēks. Tie spēj atvērt cilvēku prātus, lai saskatītu garīgās lietas, kas nav redzamas miesīgām acīm. Un tie spēj atvērt sirdis, lai tās sajustu Dieva mīlestību un patiesības mīlestību. Mācības un Derību 18. nodaļā, kad Viņš mācīja doktrīnu tiem, kurus Viņš vēlējās redzēt kā misionārus, kuri Viņam kalpotu, Glābējs lietoja abus šos spēka avotus, lai atvērtu gan mūsu acis, gan sirdis. Ieklausoties padomājiet par to jauno vīrieti jūsu ģimenē, kurš pašlaik svārstās, gatavojoties misijai. Šeit redzams, kā Skolotājs mācīja divus no Saviem kalpiem un kā jūs varat mācīt Viņa doktrīnu tam jaunajam vīrietim, kuru jūs mīlat.
„Un tagad, Oliver Kauderij, Es runāju uz tevi, un arī uz Deividu Vitmeru, pavēles veidā; lūk, Es pavēlu visiem cilvēkiem visur nožēlot grēkus, un Es runāju uz jums tāpat kā uz Pāvilu, Manu apustuli, jo jūs esat aicināti ar to pašu aicinājumu, ar kuru viņš tika aicināts.
Atcerieties — dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs” (M&D 18:9–10).
Viņš sāk, sakot, cik ļoti Viņš tiem uzticas. Tad Viņš vērš viņu sirdis uz Sevi, sakot, cik ļoti Viņa Tēvs un Viņš mīl katru dvēseli. Tad Viņš sniedz Savas doktrīnas pamatu. Viņš apraksta, cik mums ir daudz iemeslu mīlēt Viņu:
„Jo lūk, Tas Kungs jūsu Pestītājs izcieta nāvi miesā; tādēļ Viņš izcieta visu cilvēku sāpes, lai visi cilvēki varētu nožēlot grēkus un nākt pie Viņa.
Un Viņš atkal uzcēlās no mirušajiem, lai Viņš varētu vest visus cilvēkus pie sevis uz grēku nožēlošanas noteikumiem.
Un cik liels ir Viņa prieks par dvēseli, kas nožēlo grēkus!” (M&D 18:11–13).
Sniedzot Savas misijas doktrīnu, lai atvērtu viņu sirdis, Viņš dod tiem pavēli: „Tādēļ jūs esat aicināti piesaukt grēku nožēlošanai šos ļaudis” (M&D 18:14).
Visbeidzot Viņš atver viņu acis, lai tie redzētu aiz priekškara. Viņš aizved tos nākotnes esamībā, kas aprakstīta diženajā pestīšanas iecerē, kur mēs varam nokļūt. Viņš stāsta mums par brīnišķīgajām attiecībām, kuras lai baudītu, ir vērts dot visu:
„Un ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, piesaucot grēku nožēlošanai šos ļaudis, un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!
Un tagad, ja jūsu prieks būs liels ar vienu dvēseli, ko jūs būsit atveduši pie Manis Mana Tēva valstībā, cik liels būs jūsu prieks, ja jūs atvedīsit daudzas dvēseles pie Manis!” (M&D 18:15–16).
Šajos nedaudzajos pantos Viņš māca doktrīnu, kā atvērt mūsu sirdis Viņa mīlestībai. Un Viņš māca doktrīnu, lai mūsu acis atvērtu, ka tās saskatītu garīgo realitāti, kas ir neredzama tiem, kuru prātus neapgaismo Patiesības Gars.
Kā mums ir jāmāca?
Nepieciešamība atvērt acis un sirdis vēsta mums par to, kā mums ir jāmāca doktrīna. Doktrīna kļūst spēcīga brīdī, kad Svētais Gars apstiprina, ka tā ir patiesa. Mēs pēc iespējas labāk sagatavojam tos, kurus mācām, lai saņemtu klusās, rāmās balss klusos mudinājumus. Tam ir nepieciešama vismaz neliela ticība Jēzum Kristum. Tam ir nepieciešama vismaz neliela pazemība, neliela vēlēšanās pakļauties Glābēja gribai. Cilvēks, kuram jūs varētu palīdzēt, no ticības vai pazemības varētu piemist pavisam maz vai nemaz, taču jūs varat mudināt, lai viņam vai viņai būtu vēlme ticēt. Vēl vairāk — jūs varat gūt pārliecību par doktrīnas spēku. Patiesība var pati sev sagatavot ceļu. Tikai doktrīnas vārdu dzirdēšana vien var sirdī dēstīt ticības sēklu. Un pat neliela ticības sēkla Jēzum Kristum uzaicina Garu.
Mums ir lielāka ietekme uz to, kā mēs paši sagatavojamies. Mēs baudām Dieva vārdu Rakstos un studējot dzīvo praviešu vārdus. Mēs gavējam un lūdzam, lai aicinātu Garu sev un cilvēkam, ko mēs vēlamies mācīt.
Tādēļ, ka mums ir nepieciešams Svētais Gars, mums ir jābūt uzmanīgiem un piesardzīgiem, lai mācītu vienīgi patieso doktrīnu. Svētais Gars ir Patiesības Gars. Viņa apstiprinājums tiek uzaicināts, ja mēs izvairāmies no pieņēmumiem jeb personīgas interpretācijas. To darīt var būt grūti. Jūs mīlat to cilvēku, kuru cenšaties iespaidot. Viņš vai viņa varbūt ignorēja doktrīnu, kas bija dzirdēta iepriekš. Tas var būt kārdinājums — censties pateikt kaut ko jaunu vai sensacionālu. Taču, kad mēs esam uzmanīgi, mācot vienīgi patieso doktrīnu, mēs uzaicinām Svēto Garu kā mūsu sabiedroto.
Viens no drošākajiem veidiem, kā izvairīties no tā, lai pat netuvotos nepareizai mācībai, ir izvēlēties būt vienkāršiem savā mācīšanā. Ar šādu vienkāršību tiek iegūta drošība, un maz kas tiek zaudēts. Mēs to zinām, jo Glābējs ir mums teicis, ka mums ir jāmāca vissvarīgākā doktrīna maziem bērniem. Klausieties Viņa pavēli: „Un vēl, cik daudz vecākiem ir bērni Ciānā vai jebkurā no tās stabiem, kas ir izveidoti, kuri nemāca tiem saprast grēku nožēlošanas, ticības Kristum, dzīvā Dieva Dēlam, un kristīšanas un Svētā Gara dāvanas ar roku uzlikšanu mācību, kad tie ir astoņus gadus veci, grēks būs uz vecāku galvām” (M&D 68:25).
Mēs varam mācīt pat bērnu, lai tas saprastu Jēzus Kristus doktrīnu. Tādēļ ar Dieva spēku ir iespējams mācīt glābjošo doktrīnu vienkāršā veidā.
Sāciet agrīni
Vislielākās iespējas mums ir ar jauniem cilvēkiem. Labākais laiks, kad mācīt, ir agrīni, kad bērni vēl ir neuzņēmīgi pret viņu laicīgā ienaidnieka kārdinājumiem, un vēl ilgi pirms patiesības vārdi tiem viņu personīgo cīņu troksnī var kļūt grūtāk sadzirdami.
Gudrs vecāks nekad nelaidīs garām iespēju sapulcināt bērnus kopā, lai mācītos Jēzus Kristus doktrīnu. Šādi brīži ir ļoti reti salīdzinājumā ar ienaidnieka centieniem. Uz katru stundu, kurās bērns tiek iepazīstināts ar doktrīnas spēku, var attiecīgi būt simtiem stundu ar vēstījumiem un attēliem, kas noliedz vai ignorē glābjošās patiesības.
Jautājumam vajadzētu būt nevis par to, vai mēs esam pārāk noguruši, lai mācītu doktrīnu, vai būtu labāk, ka mēs satuvinātos ar bērnu, vienkārši kopā labi pavadot laiku, vai bērns ir sācis domāt, ka mēs pārāk daudz sludinām. Jautājumam ir jābūt: “Esot ar tik maz laika un nedaudzām iespējām, kādi doktrīnas vārdi no manas puses stiprinās viņus pret uzbrukumiem viņu ticībai, kas katrā ziņā notiks?” Vārdi, kurus jūs sakāt šodien, var būt tie, ko viņi atcerēsies. Un šodiena drīz paies.
Paiet gadi, mēs mācām doktrīnu tik labi, cik vien varam, un tomēr daži joprojām neatsaucas. Tas ir bēdīgi. Taču Rakstu pierakstā par ģimenēm pastāv cerība. Padomājiet par Almu, jaunāko, un Ēnosu. Savos krīzes brīžos viņi atcerējās vārdus, ko teica viņu tēvi, Jēzus Kristus doktrīnas vārdus (skat. Ēnosa 1:1–4; Almas 36:16–19). Tas viņus glāba. Jūsu mācību par šo svēto doktrīnu viņi atcerēsies.
Mācīšanas paliekošā ietekme
Jūsu prātā var iezagties divu veidu šaubas. Jūs varētu šaubīties, vai jūs pietiekami labi zināt doktrīnu, lai to mācītu. Un, ja jūs jau esat mēģinājuši to mācīt, jūs varētu domāt, kādēļ jūs tam nesaskatāt nekādu labu rezultātu.
Mūsu ģimenē ir stāsts par kādu jaunu sievieti, kurai bija drosme sākt mācīt doktrīnu, kad viņa bija vēl tikai jaunpievērstā un ar nelielu izglītību. Fakts, ka viņas mācīšanas ietekme vēl nav beigusies, sniedz man pacietību gaidīt savu pašu centienu augļus.
Marija Bommeli bija mana vecvecmāte. Es nekad neesmu saticis viņu. Viņas mazmeita dzirdēja viņu stāstām stāstu, un viņa to pierakstīja.
Marija piedzima 1830. gadā. Misionāri mācīja viņas ģimeni Šveicē, kad viņa bija 24 gadus veca. Viņa joprojām dzīvoja mājās, nodarbojoties ar aušanu un drēbju pārdošanu, lai palīdzētu atbalstīt savu ģimeni viņu nelielajā saimniecībā. Kad ģimene dzirdēja doktrīnu par Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju, viņi zināja, ka tā ir patiesa. Viņi tika kristīti. Marijas brāļi tika aicināti doties misijās, kur tie devās bez naudas maka un ceļasomas. Atlikusī ģimene pārdeva savus īpašumus, lai dotos uz Ameriku sapulcēties ar svētajiem.
Visiem nepietika naudas, lai dotos. Marija brīvprātīgi piekrita palikt, jo viņa domāja, ka varēs pietiekami nopelnīt, nodarbojoties ar aušanu, un sakrāt naudu savam braucienam. Viņa aizceļoja uz Berlīni, uz kādas sievietes mājām, kura viņu noalgoja, lai austu audumus ģimenes apģērbam. Viņa dzīvoja kalpotāju istabā, un savas stelles uzstādīja mājas dzīvojamā istabā.
Toreiz Berlīnē mācīt Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas doktrīnu bija pretlikumīgi. Taču Marija nespēja paturēt labās ziņas pie sevis. Mājas saimniece un viņas draudzenes pulcējās ap stellēm, lai klausītos, ko māca šī šveiciešu meitene. Viņa runāja par Debesu Tēva un Jēzus Kristus parādīšanos Džozefam Smitam, par eņģeļu apmeklējumu un par Mormona Grāmatu. Kad viņa nonāca līdz Almas pierakstiem, viņa mācīja Augšāmcelšanās doktrīnu.
Tas izraisīja dažas problēmas attiecībā uz viņas aušanu. Tajos laikos daudzi bērni mira ļoti agrā vecumā. Sievietes, kas bija ap stellēm, bija zaudējušas savus bērnus, dažas no tām pat vairākus bērnus. Kad Marija mācīja patiesību, ka mazi bērni ir celestiālās valstības mantinieki un ka šīm sievietēm būs atkal iespēja tos satikt, kā arī Glābēju un mūsu Debesu Tēvu, pār sievietes sejām bira asaras. Arī Marija raudāja. Visas šīs birstošās asaras padarīja mitru Marijas austo audumu.
Marijas mācīšana izraisīja vēl nopietnāku problēmu. Lai arī Marija lūdza sievietēm nerunāt par to, ko viņa tām stāstīja, viņas to darīja. Viņas dalījās šajās priecīgajās ziņās ar saviem draugiem. Tad kādu vakaru pie durvīm atskanēja klauvējiens. Tā bija policija. Viņi aizveda Mariju uz cietumu. Ceļā viņa jautāja policistam tiesneša vārdu, kurš ar viņu runās nākamajā rītā. Viņa jautāja, vai viņam ir ģimene. Viņa jautāja, vai viņš ir labs tēvs un labs vīrs. Policists smaidīja, aprakstot tiesnesi kā pasaulīgu cilvēku.
Cietumā Marija palūdza zīmuli un nedaudz papīra. Viņa rakstīja tiesnesim vēstuli. Viņa rakstīja par Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kā tā ir aprakstīta Mormona Grāmatā, par garu pasauli, un par to, cik ilgi tiesnesim būs jādomā un jāizvērtē sava dzīve pirms galīgās tiesas. Viņa rakstīja, ka viņa zināja, ka viņam ir daudz ko nožēlot, kas var salauzt viņa ģimenes locekļu sirdis un nest viņam lielas ciešanas. Viņa rakstīja visu nakti. No rīta viņa palūdza policistam aiznest viņas vēstuli tiesnesim. Viņš to izdarīja.
Vēlāk tiesnesis pasauca policistu uz savu biroju. Marijas uzrakstītā vēstule bija neapstrīdama liecība tam, ka viņa mācīja evaņģēliju un tādējādi pārkāpa likumu. Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz policists atgriezās Marijas kamerā. Viņš teica viņai, ka visas apsūdzības ir noņemtas un ka viņa ir brīva. Tas, ka viņa mācīja par atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija doktrīnu, bija atvēris acis un sirdis pietiekami, lai viņa taptu iemesta cietumā. Un tas, ka viņa pasludināja grēku nožēlošanas doktrīnu tiesnesim, ļāva viņai izkļūt no cietuma.1
Ietekme uz jūsu pēcnācējiem
Marijas Bommeli mācīšana ietekmēja vairāk nekā tās sievietes, kuras bija ap stellēm, un tiesnesi. Mans tēvs, viņas mazdēls, runāja ar mani naktīs, kad tuvojās viņa nāves stunda. Viņš runāja par priecīgo pulcēšanos, kas drīz notiks garu pasaulē. Kad viņš par to runāja ar tādu pārliecību, es spēju gandrīz vai saskatīt spožo saules gaismu un smaidus tajā paradīzes vietā.
Kādā brīdī es viņam vaicāju, vai viņam ir jānožēlo kādi grēki. Viņš smaidīja. Viņš klusām iesmējās, sakot: „Nē, Hal, es esmu nožēlojis visas savas dzīves laikā.” Doktrīna par paradīzi, ko Marija Bommeli stāstīja tām sievietēm, bija reāla viņas mazdēlam. Un pat doktrīna, ko Marija mācīja tiesnesim, atstāja labu ietekmi uz mana tēva dzīvi. Un tas nav noslēgums Marijas Bommeli mācīšanai. Viņas vārdu pieraksts vēstīs patiesu doktrīnu viņas ģimenes paaudzēm, kas vēl nav dzimušas. Tādēļ, ka viņa ticēja, ka pat jaunpievērstais pietiekami labi zina doktrīnu, lai to mācītu, viņas pēcnācēju prāti un sirdis tiks atvērti, un tie tiks stiprināti cīņā.
Jūsu pēcnācēji mācīs doktrīnu cits citam, jo jūs to mācījāt. Doktrīna spēj vairāk, nekā tikai atvērt prātus garīgām lietām un sirdis Dieva mīlestībai. Kad doktrīna nes prieku un mieru, tai piemīt arī spēks atvērt mutes. Līdzīgi tām sievietēm Berlīnē arī jūsu pēcnācēji nespēs paturēt labās vēstis pie sevis.
Esmu pateicīgs, ka dzīvoju laikā, kad mums un mūsu ģimenēm ir atjaunotā evaņģēlija pilnība. Es esmu pateicīgs par Glābēja mīlestības misiju un par dzīvības vārdiem, kurus Viņš mums ir devis. Es lūdzu, lai mēs dalītos šajos vārdos ar tiem, kurus mēs mīlam. Es liecinu, ka Dievs, mūsu Tēvs, dzīvo un mīl visus Savus bērnus. Jēzus Kristus ir Viņa Vienpiedzimušais Dēls miesā un mūsu Glābējs. Es zinu, ka Viņš ir augšāmcēlies, un es zinu, ka mēs varam tikt mazgāti tīri, paklausot Jēzus Kristus evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.
Maikla T. Malma ilustrācijas
Kristīnes Smitas fotogrāfija