Jaunieši
Jauniņais
Man bija grūtības iekļauties jaunajā vietā. Mana ģimene nesen pārcēlās no otras valsts malas. Bīskapijā, uz kuru mēs pārcēlāmies, bija liela jauniešu grupa, bet tā bija pirmā reize, kad es biju jauniņais. Ļaunākais bija tas, ka man bija jādodas uz jaunu skolu, un man prātā uzreiz iešāvās doma: „Kam es sēdēšu blakus pusdienu laikā?” Varbūt es ieraudzīšu kādu no Baznīcas, bet es negribēju apsēsties pie pusdienu galda, kurš jau bija aizņemts, jo īpaši tāpēc, ka nezināju, vai viņi vispār gribēs mani redzēt pie sava galda!
Likās, ka pirmā diena skolā velkas mūžīgi. Beidzot ieskanējās pusdienu zvans. Kad es lēnām iegāju ēdamzālē, es lūdzu Debesu Tēvam palīdzēt man atrast kādu, kuru es pazītu. Es uzmetu skatienu apkārt, lai redzētu, vai es kādu pazīstu. Es nevienu neieraudzīju. Tā es devos pie galda, kas atradās ēdamzāles tālākajā stūrī, un apēdu savas pusdienas.
Vēlāk tajā pašā dienā matemātikas stundas laikā es saskatīju pazīstamu seju. Torīt Deividu es biju redzējis seminārā. Viņš palūdza manu stundu sarakstu un atklājās, ka mums abiem sakrīt pusdienu laiks. „Ei, kur tu šodien biji pusdienu laikā?” viņš jautāja.
„Es ēdu zāles tālākajā stūrī,” es atbildēju.
„Nu, tad rīt nāc un sēdi man blakus pusdienu laikā,” viņš teica.
Es esmu pateicīgs par mīlošo Debesu Tēvu, Kurš zina katru mūsu vajadzību un Kurš atbild uz katru mūsu lūgšanu. Es arī esmu pateicīgs par kādu, kas bija gatavs pastiept man draudzības roku. Kaut kas tik vienkāršs kā uzaicinājums var padarīt dzīvi gaišāku.