Jaunieši
Skats no augstākas vietas
Kad biju jauniete, man bija daudz iespēju veikt kristības par mirušajiem Sandjego Kalifornijas Templī. Lai arī katra reize bija patīkams notikums, taču viens ceļojums man ir īpaši palicis prātā.
Man bija 16 gadi, manai mazajai māsai tikko palika 12 gadi, un viņa pirmo reizi devās kristīties par mirušajiem. Tā kā tā bija viņas pirmā reize, mēs nolēmām apiet apkārt templim pēc tam, kad būsim pabeigušas kristīšanos par mirušajiem.
Tempļa vienā pusē atradās vairāki skatu punkti, uz kuriem tad mēs arī devāmies. Tā kā Sandjego Templis atrodas blakus lielceļam ar intensīvu satiksmi, tad, stāvot skatu punktā, jūs patiesībā skatāties uz automaģistrāli.
Tajā dienā, stāvot uz tempļa zemes augstākās vietas, es ieguvu jaunu skatījumu uz dzīvi. Es lūkojos lejā uz pasauli ar tās skrienošajām mašīnām, pilnajiem iepirkšanās centriem un ar tās apzīmētām ceļa zīmēm.
Tas notika toreiz, kad man prātā iešāvās doma: „Tu negribi būt daļa no tā visa, tā nav patiesā dzīves nozīme.” Mani vienmēr mācīja, ka dzīves mērķis ir atgriezties, lai dzīvotu kopā ar Debesu Tēvu, un kļūt kā Viņš. Es zināju, ka man nav vajadzīgas pasaules lietas, lai sasniegtu šo mērķi.
Es pagriezos un paskatījos uz skaisto templi, es biju pateicīga par evaņģēlija zināšanām un to skatu, ko tas man deva. Es zināju, ka haosa vidū un nedrošajā pasaulē es esmu atradusi augstāku vietu, uz kuras balstīties.
Tajā dienā templī es apsolīju savam Debesu Tēvam, ka vienmēr nostāšos Viņa pusē un nevis pasaules pusē. Vienalga, ko pasaule mums stādīs pretī, mēs to varam pārvarēt, turot derības, kuras mēs esam noslēguši, un stāvot svētās vietās (M&D 87:8 ).