Es jutu sirdi degam
Klaudija Viljamsa, Florida, ASV
Es uzaugu, apmeklējot Svētdienas skolu kādā baznīcā, kas bija blakus manām bērnības mājām Mičiganā, ASV. Man bija brīnišķīga skolotāja, kura mani piepildīja ar mīlestību pret Jēzu Kristu.
Katru nedēļu viņa izdalīja kartītes, kurās bija ilustrēti notikumi no Glābēja laicīgās kalpošanas, tai skaitā, principi, ko Viņš mācīja, un brīnumi, ko Viņš veica. Katru nedēļu es ielīmēju šīs kartītes savā albumā un pārlasīju Bībeles stāstus. Kļūstot vecākai, es turpināju studēt Jaunās Derības evaņģēlijus.
Pēc vairākiem gadiem, 1968. gada vasarā, kāda ģimenes locekles mājas apmeklēja Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas misionāri. Viņa noraidīja elderu aicinājumu mācīties par Baznīcu, taču atsūtīja viņus uz manām mājām.
Mūsu pirmajā tikšanās reizē misionāri man mācīja, ka ir notikusi atkrišana no Baznīcas, ko izveidoja Jēzus Kristus (skat. 2. tesaloniķiešiem 2:3). Tas, ko viņi man mācīja, sakrita ar manām personīgajām studijām, tādēļ, kad viņi jautāja, vai viņi varētu vēlreiz mani apmeklēt, es piekritu.
Nākamās tikšanās laikā man bija saraksts ar jautājumiem. Vai Pēdējo dienu svētie kristī ar iegremdēšanu? Vai viņi tic priesterības pilnvarām? Vai viņi tic slimo dziedināšanai? Viņu atbildes sakrita ar to, ko es biju studējusi Jaunajā Derībā. Tajā tikšanās reizē viņi man atstāja grāmatu, kas, kā viņi teica, liecina par Jēzu Kristu.
Es uzliku grāmatu uz televizora un devos gulēt. Taču nakts vidū mani pamodināja spēcīga sajūta, ko es vēlāk atpazinu kā Svēto Garu. Es sajutu iedvesmu sākt lasīt, tādēļ es pusotru stundu lasīju, pirms devos gulēt. Pēc neilga laika es pamodos ar to pašu sajūtu, tādēļ turpināju vēl lasīt.
Tas turpinājās arī nākamās divas naktis. Man patika tas, ko es lasīju, un es atzinu, ka Mormona Grāmata liecina par Jēzu Kristu.
Es nolēmu lūgt Dievu pēc vadības. Pirmo reizi, kopš es biju maza meitene, nometos ceļos, lai lūgtu. Es lūdzu Debesu Tēvam, lai Viņš man palīdzētu zināt, ko darīt ar uguni, ko es jutu savā sirdī. Kad es pabeidzu savu lūgšanu, es sajutu iedvesmu pārlasīt aprakstu par lamaniešu pievēršanu 3. Nefija 9. nodaļā. Es izlasīju, ka viņi „tapa kristīti ar uguni un ar Svēto Garu, un neapzinājās to” (20. pants).
Mani uzrunāja frāze „neapzinājās to”. Manā prātā ienāca doma: „Jēzus Kristus Baznīca patiešām ir uz Zemes!” Es ļoti vēlējos runāt ar misionāriem par to, ko biju izlasījusi un ko es tagad zināju. Taču, kad viņi atbildēja uz maniem jautājumiem un mani aicināja kristīties, es viņiem teicu, ka es nevaru. Mans vīrs to nesaprastu.
Tomēr, kad es turpināju domāt par to pantu, es sapratu, ka tajā man bija ietverts skaidrs norādījums — upurēt kā ziedojumu „salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu”. Es lūdzu un prasīju savam Debesu Tēvam palīdzību, un Viņš palīdzēja. Pēc tam, kad mans vīrs bija noklausījies misionāru pārrunas, viņš man atļāva kristīties.
Cik gan pateicīga es esmu mīlošajam Debesu Tēvam par šo vērtīgo un spēcīgo pieredzi, kas man bija kā jaunai mātei, lasot Mormona Grāmatu! Tā mani vadīja pie Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija. Rezultātā Svētā Gara ietekme, ko es sajutu tajās 1968. gada naktīs, tagad man ir pastāvīga dāvana — kaut kas, kas mani ir vadījis vairāk nekā 40 gadus, kopš es esmu Baznīcas locekle.