Es pārbaudīju Moronija apsolījumu
Frančesko Ferraresi, Lombardi, Itālija
Pirms dažiem gadiem es biju kāda drauga mājās, kur es satiku divus labi ģērbtus jaunus vīriešus, kuri stādījās priekšā kā Pēdējo dienu svēto misionāri. Es nodomāju, ka tas ir savādi, ka viņi ir no tālienes atbraukuši uz Itāliju, lai pievērstu ticībai cilvēkus, kuri jau ticēja Glābējam.
Vēlāk es viņiem palūdzu atnākt uz savām mājām. „Ja jūs vēlaties, jūs varat atnākt pie manis, lai apmainītos ar kultūras vērtībām,” es teicu. „Taču es nedomāju, ka es mainīšu savu ticību.”
Kad mēs nākamajā vakarā tikāmies, misionāri stāstīja par Mormona Grāmatu. Man likās, ka tas ir savādi, ka es nekad iepriekš par to nebiju dzirdējis. Es aicināju viņus atkal, taču pēc otrās tikšanās mana sieva Anna Marija nolēma, ka viņi ir traki, un mūsu pārrunu laikā devās prom no mājām. Arī man misionāri likās nedaudz neparasti, taču es ļoti gribēju zināt, ko viņi vēlas teikt, un turpināju tikties ar viņiem.
Kādu vakaru, kad mājās ieradās Anna Marija, viņa dzirdēja, ka mēs runājām par mūžīgo laulību. Tas viņu ļoti ieinteresēja, un mēs nolēmām, ka mēs atkal sāksim klausīties pārrunas kopā. Viņa daudz zināja par Rakstiem un viņai vienmēr bija garš saraksts ar jautājumiem. Uz dažiem jautājumiem elderi atbildēja uzreiz, taču, lai atbildētu uz citiem, viņiem bija jādodas uz mājām un jāstudē. Katru nedēļu — bez izņēmuma — viņi atgriezās ar atbildēm, un katru nedēļu Annai Marijai bija jauns saraksts ar jautājumiem.
Neilgi pēc tam, kad mēs bijām beiguši pārrunas, Anna Marija mani pārsteidza, lūdzot man atļauju kristīties. Es viņai teicu, ka man nav nekādu iebildumu, ja viņa ir patiesi pievērsta. 1995. gada 5. martā es apmeklēju viņas kristības, dievkalpojuma laikā baudot brīnišķīgu sajūtu.
Es turpināju daudz lasīt par Baznīcu, un misionāri turpināja mani iedrošināt. Galu galā es nolēmu pārbaudīt Moronija solījumu (skat. Moronija 10:4–5). Es vēlējos zināt, vai Mormona Grāmata ir no Dieva vai arī tas ir tikai smalks romāns.
Kādu dienu 1995. gada jūnijā, kad es biju viens pats mājās, es nometos ceļos pie savas gultas un lūdzu Debesu Tēvu: „Vai Mormona Grāmata ir patiesa, un, ja tā ir, kad man vajadzētu kristīties?” Pēkšņi es sajutu savā sirdī un savā prātā skaidru balsi, kas man teica: „Mormona Grāmata ir patiesa.” Tad es skaidri sajutu, ka jākristās. Pēc nedēļas es lūdzu vēlreiz un saņēmu to pašu atbildi. Mana sirds bija prieka pilna. Tagad es zināju, ka Dievs ir runājis ar mani — Mormona Grāmata bija Dieva iedvesmota un Džozefs Smits bija patiess pravietis.
Beidzot, 1995. gada 17. septembrī, pusotru gadu pēc tam, kad es sāku tikties ar misionāriem, es iegāju kristīšanās ūdeņos. Neilgi pēc tam mūsu meita Aba Čiara sāka interesēties par Baznīcu un arī tika kristīta. 1997. gada janvārī mūsu ģimene tika saistīta Bernes Šveices Templī.
Mēs zinām, ka šī ir patiesa Baznīca, ko vada Jēzus Kristus caur pravieti un priesterību. Mēs esam pateicīgi Tam Kungam par Viņa mīlestību, par to, ka Viņš vadīja mūs pie misionāriem un par savām evaņģēlija zināšanām.