Pravietis Džozefs Smits
Mormona Grāmatas tulkotājs
Mormona Grāmata ir unikāla Svēto Rakstu grāmata. Lai arī to sarakstīja senie pravieši, mēs to nesaņēmām kā Bībeli. Bībele lielākoties tika sarakstīta uz tīstokļiem Vecajā pasaulē, kas sākotnēji bija atsevišķas grāmatas un kas gadsimtu gaitā tika pārrakstītas. Šīs atsevišķās grāmatas tika apvienotas vienā sējumā tikai ceturtajā gadsimtā pēc Jēzus Kristus, un to mēs saucam par Svēto Bībeli.
Turpretī Mormona Grāmatu sarakstīja senie pravieši Jaunajā pasaulē uz metāla plāksnēm, kuras m. ē. piektajā gadsimtā uz zelta plāksnēm apkopoja galvenokārt viens pravietis — Mormons (tādēļ šāds grāmatas nosaukums). Vēlāk viņa dēls Moronijs noglabāja plāksnes, kur tās palika līdz 1827. gadam, kad Moronijs kā augšāmcelta būtne tās nodeva jaunam vīrietim vārdā Džozefs Smits.
Tālāk ir sniegts stāsts par to, kā Džozefs saņēma, pārtulkoja un publicēja pierakstu, ko tagad sauc „Mormona Grāmata: vēl viena liecība par Jēzu Kristu”. Pats Glābējs apliecināja, ka grāmata ir patiesa (skat. M&D 17:6).
-
1820. gadā netālu no Palmīras, Ņujorkas štatā, dzīvoja 14 gadus vecs zēns vārdā Džozefs Smits. Lai arī viņš bija jauns, viņš raizējās par savu stāvokli Dieva priekšā un bija apmulsis, dzirdot apgalvojumus, ko izteica dažādām kristīgajām reliģijām piederoši cilvēki un kas tiecās iegūt jaunpievērstos, apstrīdot citu reliģiju mācības. Studējot Bībeli, Džozefs nolēma meklēt gudrību, vaicājot Dievam, kurš „visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots” (Jēkaba v. 1:5). Viņš devās uz mežu netālu no savām mājām, lai lūgtu Dievu.
-
Kad Džozefs bija nometies ceļos un lūdza, pār viņu nolaidās spožs gaismas stabs. Tajā viņš redzēja divas Personas. Debesu Tēvs runāja, sakot: „Šis ir Mans mīļotais Dēls. Uzklausi viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17). Tas Kungs teica Džozefam nepievienoties nevienai no baznīcām, jo neviena no tām nebija patiesa, taču Viņš apsolīja, „ka kaut kad nākotnē [viņam] tiks darīta zināma evaņģēlija pilnība”.1
-
Pagāja trīs gadi, kuru laikā Džozefs Smits dalījās savā pieredzē ar citiem — un tādēļ tika vajāts. Viņš stāstīja: „Kaut arī es tiku ienīsts un vajāts par to, ko teicos redzējis vīzijā, tomēr tā bija patiesība; un … es … savā sirdī sacīju: „Kāpēc mani vajā par to, ka es saku patiesību? Tik tiešām es biju redzējis vīziju un kas es tāds esmu, ka drīkstu Dievam pretoties, jeb kāpēc pasaule domā mani piespiest noliegt to, ko es tiešām biju redzējis? Jo es biju redzējis vīziju; es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt” (Džozefs Smits — Vēsture 1:25).
-
1823. gada 21. septembrī, kad Džozefs lūdza Dievu, viņa jumtistabu piepildīja gaisma, un parādījās eņģelis vārdā Moronijs. Moronijs pastāstīja Džozefam par dažu seno praviešu pierakstiem. Uz zelta plāksnēm iegravētais pieraksts bija noglabāts tuvējā pakalnā. Džozefam tika pateikts, ka viņam šis pieraksts ir jāpārtulko.
-
Beidzot, 1827. gada 22. septembrī, Džozefam tika uzticētas plāksnes, kuras viņš izņēma no akmens kastes, kas bija paslēpta zem liela akmens kādā pakalnā netālu no Palmīras, Ņujorkas štatā.
-
Džozefs Smits praktiski bija neizglītots, kas tolaik bija raksturīgi lauku apvidiem. Lai palīdzētu veikt tulkojumu, Dievs viņu nodrošināja ar seniem tulkošanas instrumentiem, ko sauc par Urīmu un Tumīmu. Vēl viņam palīdzēja pierakstītāji, kuri pierakstīja to, ko viņš tulkojot diktēja. Pierakstītāji bija viņa sieva Emma, turīgs lauksaimnieks Martins Heriss un skolotājs Olivers Kauderijs. Kad Olivers sāka kalpot par pierakstītāju, tulkojuma lielākā daļa tika pabeigta nepilnu trīs mēnešu laikā.
Emmas atmiņas par tulkojuma pierakstīšanu: „Neviens cilvēks nespētu diktēt manuskripta pierakstus, ja vien nebūtu iedvesmots; jo tad, kad [es] kalpoju kā [Džozefa] pierakstītāja, viņš parasti diktēja man stundu pēc stundas; un, kad mēs atgriezāmies no maltītēm vai pēc pārtraukumiem, viņš nekavējoties atsāka tulkot tieši no tās vietas, kur bija apstājies, nemaz neieskatoties manuskriptā un neliekot nolasīt kādu tā daļu.”2
Džozefs paskaidroja, cik nozīmīga ir Mormona Grāmata: „Ar Dieva spēku es no hieroglifiem iztulkoju Mormona Grāmatu, par kuru zināšanas bija zudušas no pasaules, un šo brīnišķīgo darbu es veicu viens, būdams neizglītots jaunietis, lai ar jaunu atklāsmi cīnītos pret pasaules gudrību un astoņpadsmit gadsimtu laikā nostiprinājušos neziņu.”3
-
18 mēnešu laikā, kamēr Džozefam bija plāksnes, viņš nebija vienīgais, kurš tās redzēja vai turēja rokās. Trīs vīri — Olivers Kauderijs, Deivids Vitmers un Martins Heriss — formāli liecināja, ka eņģelis Moronijs ir parādījis viņiem zelta plāksnes un ka viņi zina, ka plāksnes ir „pārtulkotas ar Dieva dāvanu un spēku, jo Viņa balss to mums ir pasludinājusi”. Vēl citi astoņi vīri liecināja, ka viņi ir redzējuši plāksnes un turējuši tās rokās.4
-
Līdz 1829. gada augustam Džozefs bija noslēdzis vienošanos ar Egbertu B. Grandinu no Palmīras, Ņujorkas štata, par grāmatas iespiešanu. Martins Heriss ieķīlāja savu saimniecību, lai nodrošinātu iespiešanas izdevumu segšanu, un 1830. gada 26. martā Mormona Grāmatu jau bija iespējams iegādāties.
-
1830. gada 6. aprīlī aptuveni 60 cilvēku liela grupa sapulcējās baļķu mājā Feijetā, Ņujorkas štatā. Tur pēc Tā Kunga norādījumiem Džozefs Smits formāli organizēja Glābēja Baznīcu, kas tika atjaunota tāda, kā tā tika organizēta sākotnēji — ko vadīja apustuļi un pravieši, kuriem bija pilnvaras runāt Dieva vārdā. Vēlāk caur atklāsmi Baznīcai tika dots tās nosaukums — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca (skat. M&D 115:4).