Vai es arī varu kristīties?
„Bērniem ir jātop kristītiem savu grēku piedošanai, kad tie ir astoņus gadus veci” (M&D 68:27).
„Nuno un Mirjama, vai jūs sekosit Jēzus Kristus piemēram un kristīsities nākamsestdien?” vaicāja Māsa Silva.
Paulo nespēja noticēt dzirdētajam. Māsas misionāres tik tikko bija aicinājušas viņa desmitgadīgo brāli un māsu kristīties!
„Jā! Jā!” priecīgi iesaucās dvīņi.
Mirjama nespēja vien pārstāt smaidīt. Nuno ar Māsu Lopesu sasita plaukstas. Vecmāmiņa staroja smaidā no sava lielā, sarkanā krēsla istabas stūrī.
Vairākas nedēļas māsas misionāres bija mācījušas Paulo un viņa māsu un brāli viņu vecmāmiņas mājās — zaļajā, vējainajā San Migela salā 1000 jūdžu (1600 km) attālumā no Portugāles. Paulo patika pavērt vecmāmiņas ieejas durvju augšējo pusi un, jūtot jūras vēsmas, vērot, kā pa ielu tuvojas Māsa Lopesa un Māsa Silva, kas nāca, lai mācītu viņam evaņģēliju.
Māsas misionāres bija teikušas, ka šodien būšot īpaša stunda. Tagad Paulo zināja — kādēļ. Nuno un Mirjama grasījās kristīties tieši tā, kā mācīja Jēzus! Arī Paulo gribēja sekot Glābēja piemēram.
„Māsas, vai es arī varu kristīties nākamsestdien?” viņš dedzīgi vaicāja, cieši spiezdams klāt savu ilustrēto Mormona Grāmatu.
Māsa Silva pasmaidīja un noraidoši pakratīja galvu. „Man žēl, Paulo. Tas Kungs ir teicis, ka mums visiem jākristās, bet tikai tad, kad mums paliek astoņi gadi. Tā kā tev ir tikai seši, tu vēl neesi atbildīgs par savu izvēli.”
„Bet, māsas,” Paulo iebilda. „Es esmu lūdzis un lasījis Mormona Grāmatu kopā ar ģimeni tieši tā, kā jūs man mācījāt. Es katru nedēļu dodos uz Sākumskolu kopā ar vecmāmiņu un tēvoci Mario. Es zinu, ka Baznīca ir patiesa! Vai es varu kristīties kopā ar Nuno un Mirjamu?”
„Tu esi labi pastrādājis, ievērojot baušļus un mācoties evaņģēliju,” teica Māsa Lopesa. „Taču tev tik un tā ir jāgaida divi gadi, pirms varēsi kristīties.”
Paulo kaklā sāka dedzināt un acis pildījās karstām asarām. Viņš pielēca kājās un aizskrēja uz savu istabu bēniņos, kur gulēja ar brāli un māsu.
Dažas minūtes paraudājis spilvenā, Paulo dzirdēja kādu kāpjam pa trepēm uz bēniņiem. Uz Paulo gultas piesēda tēvocis Mario.
„Kas noticis, Paulo?” vaicāja tēvocis Mario.
„Māsa Silva un Māsa Lopesa teica, ka es nevaru kristīties, bet Nuno un Mirjama var,” sacīja Paulo. „Es vēlos būt Baznīcas loceklis! Man patīk dziedāt dziesmas Svētā Vakarēdiena sanāksmē un mācīties par Svētajiem Rakstiem Sākumskolā. Es negribu atpalikt.”
„Paulo, tu vari būt daļa no Baznīcas pat, ja vēl neesi pietiekami liels, lai kristītos,” maigi teica tēvocis Mario.
„Kā?” Paulo nošņaucās spilvenā.
„Nu, tu jau zini, ka Sākumskola gatavo Svētā Vakarēdiena sanāksmes programmu,” teica tēvocis Mario. „Tava Sākumskolas skolotāja teica man, ka meklē brīvprātīgos, kas liecinātu šajā programmā. Tas ir viens no veidiem, kā tu vari piedalīties baznīcas pasākumos,” paskaidroja tēvocis Mario.
„Tiešām?” Paulo piecēlās sēdus un palūkojās uz tēvoci. Viņš kādu minūti padomāja: „Varbūt es varētu liecināt arī Nuno un Mirjamas kristībās?”
„Tā ir lieliska doma!” sacīja tēvocis Mario. „Kaut arī tu esi par jaunu, lai kristītos, tev var būt liecība.”
Paulo izlēca no gultas un steidzās lejup pa kāpnēm.
„Kur tu dodies, Paulo?” uzsauca tēvocis Mario.
„Es eju vingrināties liecināt misionāru priekšā!” Paulo priecīgi attrauca. „Es dalīšos liecībā, kamēr gaidīšu savas kristības!”
Džareda Bekstranda ilustrācijas