Augstākā Prezidija vēstījums
Viena no ģimenes laimes atslēgām
Dižais krievu rakstnieks Ļevs Tolstojs savu romānu Anna Kareņina iesāk vārdiem: „Visas laimīgās ģimenes līdzinās cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā.”1 Lai gan neesmu pārliecināts, vai visas laimīgās ģimenes ir tik līdzīgas, kā uzskata Tolstojs, esmu atklājis vienu iezīmi, kas piemīt vairumam no tām, proti, ģimenes locekļi spēj piedot un aizmirst cits cita nepilnības, un saskatīt cits citā labo.
Turpretī nelaimīgās ģimenēs cilvēki visbiežāk meklē vainu cits citā un lolo aizvainojumu, nespējot piedot pāridarījumus.
„Jā, bet …” parasti saka nelaimīgie. „Jā, bet jūs nezināt, cik ļoti viņa mani sāpināja,” saka vīrs. „Jā, bet jūs nezināt, cik viņš ir briesmīgs,” saka sieva.
Iespējams, taisnība ir abiem, un tikpat labi — nevienam.
Mūs var daudz un dažādi aizvainot. Mūs var daudz un dažādi sāpināt. Taču esmu pamanījis, ka bieži vien mēs attaisnojam dusmas un noklusinām sirdsapziņu, iestāstot sev, cik nosodāma bijusi citu motivācija un cik nepiedodama un egoistiska līdz ar to bijusi viņu rīcība, kamēr mūs pašus vadījuši tikai skaidri, nevainīgi motīvi.
Prinča suns
Kāda sena 13. gs. velsiešu teiksma vēsta par princi, kurš, pārnākot mājās, ieraudzījis, ka suņa purns ir vienās asinīs. Vīrs steidzies uz istabu, sev par šausmām atklādams, ka dēliņa šūpulis ir apgāzts un mazuļa nekur nav. Dusmās princis izvilcis zobenu un suni nogalējis. Taču pēc brītiņa viņš izdzirdējis brēkšanu — dēliņš bijis dzīvs! Pie mazuļa sāniem gulējis beigts vilks. Suns bija pasargājis prinča bērniņu no asinskārā vilka nagiem.
Lai cik arī traģisks, šis stāsts pamato to, ko vēlos teikt. Tas parāda, ka tas, ko sev iestāstām par citu rīcības motīviem, ne vienmēr saskan ar to, kā ir patiesībā. Dažkārt mēs nemaz negribam zināt patiesos faktus, vēlamies vienīgi rast attaisnojumu dusmām, paturot rūgtumu un aizvainojumu. Dažkārt šādas negatīvas jūtas var ilgt mēnešiem un gadiem ilgi, citkārt — pat visa mūža garumā.
Ģimenes šķelšanās
Kāds tēvs nevarēja piedot dēlam, ka viņš nogājis no ierādītā ceļa. Puisim bija draugi, kuri tēvam nepatika, un dēls darīja daudz ko tādu, kas nesaskanēja ar tēva uzskatiem. Tas radīja plaisu tēva un dēla attiecībās, līdz puisis, cik drīz vien iespējams, pameta mājas un nekad vairs neatgriezās. Viņi vairs praktiski nesazinājās.
Vai tēvs uzskatīja, ka viņa rīcība ir pamatota? Iespējams.
Vai dēls uzskatīja, ka viņa rīcība ir pamatota? Iespējams.
Zinu tikai to, ka ģimenē bija notikusi šķelšanās un visi bija nelaimīgi, jo ne tēvs, ne dēls nespēja viens otram piedot. Viņi nespēja aizmirst viens otra pāridarījumus. Tā vietā, lai viņi būtu mīloši un piedodoši, viņu sirds bija dusmu pilna. Abi bija lieguši sev iespēju iedvesmot otru uz labu. Plaisa viņu starpā bija tik dziļa un plata, ka viņi bija kļuvuši katrs par savas izolētās emociju salas gūstekņiem.
Par laimi, mūsu mīlošais, gudrais un mūžīgais Debesu Tēvs ir dāvājis mums līdzekļus, kā pārvarēt šādu lepnības plaisu. Dižā un bezgalīgā Izpirkšana ir pārākais piedošanas un samierināšanas veikums. Lai gan tās apmēri stāv pāri manai saprašanai, es no visas sirds un dvēseles liecinu, ka tā patiesi darbojas un tās spēks ir neaptverams. Glābējs upurēja Sevi kā izpirkšanas maksu par mūsu grēkiem. Caur Viņu mēs varam rast piedošanu.
Neviena ģimene nav ideāla
Neviens no mums nav bez grēka. Mēs visi, ieskaitot gan jūs, gan mani, pieļaujam kļūdas. Mēs visi esam tikuši sāpināti. Mēs visi esam sāpinājuši citus.
Mēs varam tikt paaugstināti un iegūt mūžīgo dzīvi tikai caur sava Glābēja upuri. Pieņemot Viņa ceļus un mīkstinot sirdi, lai spētu pārvarēt lepnību, mēs varam savstarpēji piedot un tikt samierināti gan savā personīgajā, gan ģimenes dzīvē. Dievs palīdzēs mums piedot, labprātāk noiet otru jūdzi, būt pirmajiem, kas atvainojas pat, ja tā nav mūsu vaina, aizmirst par seniem pāridarījumiem un neturēt aizvainojumu. Pateicība Dievam, kurš dāvāja Savu Vienpiedzimušo Dēlu, un Dēlam, kurš atdeva par mums Savu dzīvību!
Mēs ik dienas varam sajust Dieva mīlestību. Vai gan mums nevajadzētu nedaudz vairāk ziedoties līdzcilvēkiem, kā mācīts mūsu iemīļotajā dziesmā „Tik bagātīgi Dievs ir mani svētījis”?2 Tas Kungs ir atdarījis mums durvis uz piedošanu. Vai nebūtu tikai un vienīgi taisnīgi, ja mēs pastumtu malā egoismu un lepnību, atdarot svētītās piedošanas durvis tiem, ar kuriem mums ir grūti saprasties — it īpaši visiem mūsu ģimenes locekļiem?
Galu galā parasti mēs esam laimīgi nevis tādēļ, ka viss ir ideāli, bet gan tad, ja kaut pamazām piemērojam savā dzīvē dievišķus principus. Augstākais Prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums ir paziņojis: „Laime ģimenes dzīvē ir vislabāk sasniedzama, kad tā balstās uz Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācībām. Veiksmīgas laulības un ģimenes tiek nodibinātas un saglabātas, ja tās balstās uz tādiem principiem kā ticība, lūgšana, grēku nožēlošana, piedošana, cieņa, mīlestība, līdzjūtība, darbs un veselīga atpūta.”3
Piedošana minēta tieši vidū šim vienkāršo un patieso lietu uzskaitījumam, kas sakņojas mūsu Debesu Tēva laimes iecerē. Gluži tāpat kā piedošana sasaista principus, tā vieno arī cilvēkus. Tā ir atslēga, kas atver slēgtas durvis, tas ir godīga ceļa sākums, kas dāvā vienu no lielākajām cerībām ģimenes laimei.
Lai Dievs palīdz mums vairāk piedot ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem, un, iespējams, arī — sev! Es lūdzu, lai mēs visi varētu pieredzēt piedošanu — vienu no brīnišķajām iezīmēm, kas raksturīga vairumam laimīgu ģimeņu!
Kā mācīt no šī vēstījuma?
„Gatavojoties stundai, padomājiet, kā minētais princips varētu attiekties uz attiecīgās ģimenes personīgo pieredzi” (Teaching, No Greater Call [1999. g.], 171. lpp.). Padomājiet, kā mudināt ģimenes locekļus dalīties pozitīvos piemēros par piedošanu, ko viņi pieredzējuši paši savā dzīvē vai novērojuši citu dzīvē. Pārrunājiet minētos piemērus, uzsverot piedošanas nestās svētības. Noslēgumā lieciniet par to, cik būtiska ir savstarpēja piedošana.
Deivida Stokera foto ilustrācija