Es lūdzu pēc drosmes
Feija Šanarivelo, Madagaskara
Mani vecāki ir Baznīcas locekļi, taču viņi nav sevišķi aktīvi. Reizēm tas izraisa konfliktus, jo viņi uzskata, ka laika pavadīšanai ar ģimeni jābūt pirmajā vietā — viņuprāt, tas ir svarīgāk par Baznīcas apmeklēšanu, savu Baznīcas aicinājumu paaugstināšanu un citiem pasākumiem.
Tā kā esmu Sākumskolas vadītāja un dziedu bīskapijas korī, Baznīcas sanāksmes dažkārt traucē veikt pienākumus ģimenē. Kādu dienu, kad gatavojos doties uz Vispārējās konferences translāciju mūsu Antananarivo sanāksmju namā, vecāki atgādināja man, ka mums ir viesi.
„Tev ir jāizvēlas starp ģimeni un Baznīcu,” teica māte, „vai nu tu atsakies no konferences un paliec ar mums, vai arī dodies uz konferenci un izciet sodu.”
Nolēmu nestrīdēties ar māti. Tā vietā veltīju kādu brīdi, lai lūgtu Debesu Tēvam drosmi un spēku. Es lūdzu arī, lai Viņš man palīdzētu zināt, kā rīkoties. Vai man palikt kopā ar ģimeni, vai arī doties uz baznīcu, lai dzirdētu pravieša vārdus?
Tiklīdz beidzu lūgt, es sajutu Svēto Garu. Jutu, kā Gars iedrošina mani pateikt mātei, cik svarīgi man ir doties uzklausīt pravieti. Es jutu, ka man jāpasaka viņai, ka es saņemšu gudru padomu ne tikai tagadējai dzīvei, bet arī nākotnei.
Dievs var paveikt brīnumainas lietas, un Viņš mīkstināja manu vecāku sirdis tā, ka viņi atļāva man doties uz Vispārējo konferenci, nesaņemot sodu. Šī bija ievērības cienīga pieredze manā dzīvē. Tas apliecināja, cik patiesi ir Svēto Rakstu vārdi: „Ar Svētā Gara spēku [mēs varēsim] zināt patiesību par visu” (Moronija 10:5).
Es zinu, ka, ja vien mēs rīkojamies, pamatojoties uz evaņģēlija principiem, un ieklausāmies Garā, mūsu izvēle vienmēr darīs mūs laimīgus. Šī pieredze stiprināja manu liecību, ka Dievs ir mums līdzās un ka Svētais Gars palīdz mums mūsu dzīvē.