Vai man izvēlēties darbu vai Baznīcu?
Kenijs Iši, Japāna
Mēs ar sievu apprecējāmies 1981. gadā Tokijas Templī Japānā. Mūsu laulības dzīves sākums nebija viegls. Biju pateicīgs, ka man ir darbs, bet mums bija grūti segt visus izdevumus. Mēs lūdzām Debesu Tēva palīdzību un darījām visu iespējamo, lai savilktu galus un nomaksātu desmito tiesu. Mēs zinājām, ka, ja vien paļausimies uz To Kungu, Viņš par mums gādās.
Vienas nedēļas laikā gan mana sieva, gan kāds no draugiem iedeva man nelielu izgriezumu no avīzes. Tas bija sludinājums par pilnlaika angļu valodas skolotāja vietu.
Es aizsūtīju minētajam uzņēmumam savu CV un mani uzaicināja uz darba interviju. Pārrunu beigās intervētājs man jautāja: „Savā CV jūs bijāt ierakstījis, ka esat bijis iesaistīts brīvprātīgo darbā kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas misionārs. Tas nozīmē, ka svētdienās jūs apmeklējat baznīcu, vai ne? Ja jums būtu jāizvēlas, vai svētdienās iet uz baznīcu vai uz darbu, ko jūs izvēlētos?”
Bija grūti atbildēt, jo man bija nepieciešams labāks darbs. Taču pēc neliela pārdomu brīža, es teicu: „Es dotos uz baznīcu.”
Neizprotami smaidot, intervētājs noteica: „Ak tā.” Tad viņš sarunu ar mani beidza, apsolījis, ka līdz vakaram uzņēmums pieņems lēmumu un ka man jāpiezvana, lai uzzinātu rezultātu. Es izgāju, domājot, ka esmu cietis neveiksmi.
Vēlāk tovakar, kad pienāca laiks piezvanīt, es ar lielām bailēm uzgriezu uzņēmuma telefona numuru.
„Kādi ir intervijas rezultāti?” jautāju sekretārei. „Esmu izgāzies, vai ne?”
Viņas atbilde gan pārsteidza, gan iepriecināja.
„Mēs gribētu, lai jūs pie mums strādātu,” viņa teica.
Aptuveni pēc mēneša es uzzināju, kādēļ biju dabūjis šo darbu. Sekretāre pastāstīja, ka intervētājs dzīvojot tieši blakus Pēdējo dienu svēto pilnlaika misionāriem. Viņš bieži redzot, kā misionāri no rītiem mundri brauc uz savu darbu ar divriteni.
„Viņš nosprieda, ka, tā kā apmeklējat to pašu baznīcu, jūs pie mums strādāsiet tikpat čakli kā misionāri savas baznīcas labā,” viņa teica. „Ak, jūs, laimīgais!”
Kopš tā laika mūsu ģimenei vienmēr ir bijis viss nepieciešamais.
Atmiņas par šo īpašo pieredzi mani vienmēr iedrošina un nomierina. Es zinu, ka Dievs bieži vien svētī Savus bērnus caur citiem cilvēkiem. Nevaru izteikt, cik pateicīgs esmu savai sievai un draugam, ka viņi juta iedvesmu iedot man šo avīzes sludinājumu, cik pateicīgs esmu uzcītīgajiem misionāriem un viņu izcilajam piemēram un cik pateicīgs esmu žēlastīgajam, mīlošajam un gādīgajam Debesu Tēvam, kas var ar brīnumainu spēku iesvētīt visu pieredzēto mūsu labumam.