Būt šķīstam nešķīstā pasaulē
Izdevniecība „Baznīcas žurnāli” tikās ar jaunajiem pieaugušajiem no dažādām pasaules malām, lai pārrunātu, ar kādām grūtībām viņi sastopas un kādas svētības pieredz, turpinot būt šķīsti pasaulē, kas netur vērtē šķīstību un pat smejas par to. Pēc mūsu domām, šī atklātā, godīgā un sirsnīgā diskusija pacilā un iedvesmo, un mēs ceram, ka arī jūs uziesiet šajos komentāros to, kas jums palīdzēs novērtēt laulības un fiziskās tuvības svētumu.
Kā evaņģēlija mācības palīdz jums saglabāt šķīstību, kad tik daudzi attaisno netikumību?
Martins Isaksens, Norvēģija: Svētajos Rakstos teikts, ka jābūt šķīstam. Man ar to pietiek.
Lizija Dženkinsa, Kalifornijas štats, ASV: Šķīstība nozīmē saistības. Mums jādzīvo saskaņā ar tām. Tas ir dzīvesveids.
Liza Vesta, Anglija: Man ļoti palīdz izpratne par to, kas esmu, izpratne, ka dzīvē ir kas vairāk par šo mirkli un šo nakti. Man ļoti palīdz pestīšanas iecere, kaut gan pusaudzes gados es to nevarēju detalizēti izskaidrot. Mūžīgās laulības koncepcija ir brīnišķīga! Izprotot šīs saistības, cilvēki atskārš, cik tas ir neticami, ka Dievs sūtījis mūs šeit, ģimenēs, un devis mums baušļus, lai mēs būtu ne vien pasargāti, bet arī laimīgi. Es dzīvoju saskaņā ar šiem principiem un stāstu par tiem saviem draugiem, sakot: „Es nedzeršu!” vai „Es neiešu uz šo ballīti!”, vai „Es to nedarīšu!”, un viņi izturas pret mani ar cieņu. Beigu beigās viņi pat iestājas par mani. Man lielu spēku dod izpratne, ka esmu vērtīga kā Dieva bērns un ka Debesu Tēvs pazīst mani un tik tiešām gādā par mani.
Anna (Aņa) Vlazova, Krievija: Man ļoti palīdz domas par to, ka esmu daļa no dievišķas ģimenes. Es mīlu un cienu Dievu, un nevēlos, lai Viņam būtu kauns par manām izvēlēm.
Kailija Vitmora, Floridas štats, ASV: Esmu pārliecināta, ka tieši izpratne par ģimenes svētumu ir devusi man spēcīgu apņemšanos dzīvot saskaņā ar šķīstības likumu. Un vēl arī izpratne, ka baušļu pārkāpšanai ir negatīvas sekas, ko nevēlos piedzīvot.
Falande (Faja) Tomasa, Haiti: Esmu patiešām domājusi par to, ko saka citi: „Kādēļ gaidīt, ja vari dabūt visu jau tagad?” Taču esmu prātojusi arī, cik ilgi šāda laime var turpināties. Es labāk dzīvoju saskaņā ar šķīstības likumu, lai, dienai beidzoties, justu mieru.
Hipolīts (Hips) Kouadio, Kotdivuāra: Man ļoti palīdz Vēstījums pasaulei: „Mēs paziņojam, ka Dievs ir pavēlējis, lai svētais radīšanas spēks tiktu izmantots vienīgi starp vīrieti un sievieti, kuri ir likumīgi salaulāti kā vīrs un sieva.”1
Vēl vien lieta, kas man palīdz ir tas, kā Baznīcas vadītāji izskaidro mums šķīstību. Viņi brīdina mūs no tā, kas noved pie netikumības, un māca, ka, ļaunprātīgi izmantojot savu ķermeni, mēs nodarām pāri dvēselei. Elders Džefrijs R. Holands māca, ka Glābējs samaksāja par to, lai mums kādu dienu būtu augšāmcelts ķermenis. Lai pateiktos par Viņa maksāto cenu, mums jāsaglabā savs ķermenis tīrs.2
Liza: Es atceros kādu pavisam konkrētu sarunu, kas man bija ar kādu meiteni 15 gadu vecumā. Mēs runājām par to, ka es neatzīstu intīmo tuvību pirms laulībām, un es atceros, kā viņa teica: „Jā, bet ja nu tas vienkārši gadās? Kas būtu, ja kādu nakti, tu vienkārši … ?” Taču es zināju, ka man ir izvēle. Nekas tā vienkārši „negadās”.
Šķiet neticami, ka Debesu Tēvs ir dāvājis mums rīcības brīvību un baušļus, lai darītu mūs brīvus, bet Sātans dara visu iespējamo, lai mūs sasaistītu un ierobežotu. Runājot par brīžiem, kad kaut kas varētu „gadīties”, mana draudzene domāja ballītes, kur jaunieši iedzer un nošķiras pa pāriem. Bet es neatļaujos nokļūt šādās situācijās. Izvēlei nebūtu jānotiek pašās beigās, kad sakām jā vai nē. Izvēle jāizdara pirms tam, jautājot sev: „Vai iešu uz šo ballīti?”
Iepriekš visu neizsverot un nepadomājot par sekām, daudzi darīs, ko tajā mirklī iegribas. Taču, sakot sev: „Es beigu beigās vēlos tādu un tādu rezultātu, tādēļ es izdarīšu tādu un tādu izvēli”, jūs izvairīsieties no daudzām nepatikšanām.
Jūs pieminējāt rīcības brīvību un baušļus. Bet vai derības — kristību un tempļa derības — palīdz jums dzīvot saskaņā ar saviem standartiem?
Faja: Domājot par savu dzīvi pirms kristībām, varu teikt, ka, noslēdzot derības, mana dzīve ir kļuvusi daudz, daudz jēgpilnāka. Tas ir apbrīnojami, ka, pateicoties Izpirkšanai, mums var tikt piedots. Atceroties noslēgtās derības, es sāku domāt par grēku nožēlošanu, par to, kā kļūt labākai un turpināt doties uz priekšu.
Aņa: Īpaši templī mēs varam saskatīt mūžīgo perspektīvu. Templis palīdz padomāt ne tikai par šodienu, bet arī par mūžību, un tādējādi mēs varam izdarīt gudrāku izvēli.
Lizija: Bieži vien mums šķiet, ka intīmā tuvība ir slikta, taču tā nav. Tai vienkārši jābūt saskaņotai ar atbilstošām pilnvarām, jānotiek atbilstošā laikā un ar īsto cilvēku. Tāda ir derību būtība. Mēs uzņemamies saistības. Mēs sakām: „Es patiešām esmu gatava šim solim manā dzīvē.” Derības palīdz man, jo es zinu, ka daru visu pareizā secībā. Un es zinu, ka, darot to, ko vēlas Debesu Tēvs, es būšu laimīgāka.
Džonatans Tomazini, Francija: Laužot noslēgtās derības, es nebūtu patiess pret sevi un es nebūtu patiess Dieva priekšā. Laulību derība palīdz man apzināties, ka vēlos piedāvāt savai sievai sevi kā vīru, kuram ir paškontrole, kurš ir gatavs būt par labu vīru un ir saglabājis sevi šķīstu.
Pasaulē valda daudz argumentu, no kuriem daudzi šķietami pārliecinoši un sarežģīti pamato, kādēļ šķīstības likums ir novecojis. Kādus argumentus esat dzirdējuši un kā jūs esat atbildējuši tiem, kas apstrīd jūsu standartus?
Lizija: Atceros, ka pēdējā vidusskolas klasē skolotāja deva mums nelielu „padomu”. Viņa bija apprecējusies uzreiz pēc vidusskolas beigšanas, un tas beidzās neveiksmīgi, tā nu viņa mums būtībā pateica, ka „jūrā ir ļoti daudz zivju”, ar to domājot, ka mēs varam daudz ko izbaudīt, varam izmēģināt dažādus kandidātus. Atceros, es biju šokēta, ka mana skolotāja var pateikt ko tādu. Kopš tā laika uzskatu — jā, apkārt ir daudz cilvēku, bet es nevēlos daudzus!
Džonatans: Kāda paziņa reiz teica, ka, veidojot attiecības, viņa vēloties pārliecināties, vai viņai ar otru cilvēku ir seksuāla saderība. Kā piemēru viņa minēja kādu puisi, kurš viņai bija paticis, taču pēc fiziskas tuvības viņa jutusi, ka viņi nav saderīgi, un viņu attiecības neesot izdevušās. Viņa izmantoja šo pieredzi, lai pamatotu savu viedokli, un tas bija diezgan pārliecinoši. Beigu beigās paskaidroju viņai, ka, saskaņā ar maniem uzskatiem, cilvēki var viens otru pamatīgi iepazīt arī citos veidos un ka, tā rīkojoties un dzīvojot saskaņā ar šķīstības likumu, viņi vairos savstarpējo uzticību, un apprecoties viņiem būs daudz lielāka saderība.
Aņa: Izplatītākais arguments, ko pastāvīgi nākas dzirdēt, ir tāds, ka, ja cilvēki mīl viens otru, tas ir OK — fiziskā tuvība vienkārši ir veids, kā izpaust mīlestību.
Martins: Dzirdot aizbildinājumu — „mēs mīlam viens otru”, prātā nāk prezidenta Spensera V. Kimbala vārdi. Viņš ir teicis, ka tad, kad cilvēki domā, ka ir iemīlējušies, pārāk bieži pa durvīm lavās iekāre.3 Tā tas ir ar daudziem, kuriem ir intīmas attiecības pirms laulībām: kaut arī viņi paši domā, ka mīl viens otru, patiesībā tas, ko viņi izjūt, ir iekāre. Ja viņi tik tiešām viens otru mīlētu, viņi izjustu viens pret otru lielāku cieņu, atbalstītu viens otru un saprastu, ka vēl nav pienācis laiks stāties intīmās attiecībās. Un personīgi man šķiet, ka intīmās attiecības pirms laulībām liecina, ka, lai kā arī mums pašiem šķistu, patiesībā mēs negrasāmies viens otru atbalstīt. Jo, ja mēs neesam spējīgi palīdzēt viens otram dzīvot saskaņā ar standartiem tagad, tad kā gan mēs spēsim atbalstīt viens otru vēlāk?
Kailija: Dažiem, kas netic Dievam, šķiet, ka Bībeles mācības un šķīstības likums ir novecojis. Vidusskolā man bija daži draugi, kas būtībā bija ateisti vai agnostiķi, un man bija arī viena draudzene, kas īsti neticēja tam, ko māca viņas reliģija. Viņa vienkārši dzīvoja tā, kā gribēja, saskaņā ar to, kas viņai šķita pareizi. Intīmās attiecības, no viņas skatpunkta, sniedz apmierinājumu, un viss, kas ierobežo šāda apmierinājuma gūšanu, ir nevēlams.
Man šķiet, draudzene jutās pārsteigta, ka ticu Bībelei un Dieva baušļiem, taču es centos palīdzēt viņai saprast, ka neuzskatu baušļus par ierobežojumiem, ka dzīvoju saskaņā ar tiem, jo tie palīdz man būt laimīgākai. Lai gan mūsu viedokļi bija atšķirīgi, viņa izturējās pret mani ar cieņu, un mēs turpinājām būt ļoti labas draudzenes.
Lizija: Uz visiem šiem argumentiem var atbildēt, izmantojot evaņģēlija pamatprincipus. Ja mēs ticam, ka ir Dievs, ja ticam, ka ir kāda pārāka iecere, ja ticam, ka ir jāatskaitās par savu rīcību, ja ticam, ka ir kāds, kas mūs mīl un par mums rūpējas, un ja ticam, ka mums patiešām ir liela vērtība, jo esam Dieva bērni, pastāv daudz lielāka iespējamība, ka mums būs augsta pašvērtības sajūta un mēs izturēsimies pret savu ķermeni ar cieņu. Ja cilvēki to nezina vai netic šiem principiem, viņi meklē apliecinājumu savai vērtībai citviet, no citiem cilvēkiem.
Kāda ietekme vai piemērs ir palīdzējis jums apņemties dzīvot saskaņā ar šķīstības likumu?
Hips: Man reiz bija istabas biedrs, kurš bija saderinājies. Kādu dienu mēs runājām par viņa drīzo laulības dzīvi, un kāds jautāja: „Kādas saistības, pēc jūsu abu domām, palīdzēs jums būt stipriem?” Viņš atbildēja: „Šķīstības likuma pārkāpšana varētu izpostīt mūsu attiecības. Tādēļ mēs izlēmām, ka mēs nekad nedarīsim ko tādu, par ko justos neērti bīskapa vai mūsu vecāku priekšā.” Tas ir atstājis uz mani paliekošu iespaidu.
Džonatans: Tagad, esot jaunajam pieaugušajam, man ir vieglāk ieklausīties praviešos un apdomāt Baznīcas vadītāju teikto. Taču pirms šī vecuma sasniegšanas liela daļa atbildības, pēc manām domām, gulstas uz vecāku un ģimenes pleciem. Baznīca var sniegt mums informāciju un dot daudz lielisku padomu, taču tieši manas ģimenes piemērs palīdzēja man saprast, ka evaņģēlijs dara mūs laimīgus.
Liza: Kad es augu, tuvākā mana vecuma Baznīcas locekle dzīvoja pusotras stundas attālumā un skolā nebija citu Baznīcas locekļu. Taču es patiešām novērtēju, ka, lai gan biju vienīgā, manas vadītājas vienmēr nāca uz jauniešu vakariem, viņas vienmēr apmeklēja semināru un vienmēr ieradās, lai mācītu man stundas — ik reizi. Viņas nekad neteica: „Mums ir tikai viena studente, tādēļ šodien stundu var nemācīt.” Esmu pārliecināta, ka daudz iemācījos, tomēr visspilgtāk atmiņā palicis tas, cik manas vadītājas bija konsekventas. Un, pateicoties viņām, man tika dota iespēja sajust Svēto Garu.
Es uzskatu, ka mēs nemaz nespējam pilnībā novērtēt Svētā Gara dāvanu. Lai gan man bija vecāki, ģimenes locekļi un vadītājas, esot skolā, es biju pati par sevi. Taču ar mani bija Gars. Tā nu varu teikt, ka viss, kas kādam dzīvē palīdz baudīt Svētā Gara klātbūtni, atstāj lielu iespaidu, palīdzot ievērot šķīstības likumu.
Lizija: Viena no lietām, kas atstāja uz mani vislielāko ietekmi, bija personīgās liecības iegūšana. Ja neesam pamatīgi iesakņojušies evaņģēlijā, ir ļoti viegli aiziet neceļos. Bet, ja sākam ar to, ka pārliecināmies, vai stāvam uz stingriem evaņģēlija pamatiem, viss pārējais nāks pats no sevis.
Hips: Ja gribam būt fiziski spēcīgi, mēs trenējamies, un trenējoties gūstam rezultātu. Attiecinot to uz garīgo jomu, mums ir jātrenējas garīgi. Ir daudz lietu, kas nepieciešamas garīgam treniņam, mums, piemēram, jālasa Svētie Raksti un jādara viss iespējamais, lai mums būtu Svētais Gars. Mums arī jānosprauž taisnīgi mērķi un jāstrādā, lai šos mērķus sasniegtu. Tomēr mēs nevaram sasniegt šādus mērķus tikai pašu spēkiem vien. Mums ir vajadzīgs Tas Kungs. No Viņa mēs gūstam spēku un saņemam Garu, lai spētu pārvarēt grūtības. Un tad mēs varam sekot prezidenta Tomasa S. Monsona lūgumam:
„Neļaujiet kaislībām izpostīt jūsu sapņus. Nepadodieties kārdinājumiem.
Atcerieties Mormona Grāmatas vārdus: „Bezdievība nekad nav bijusi laime.””4
Kreiga Daimonda fotogrāfijas