Augstākā prezidija vēstījums, 2018. gada februāris
Vienmēr atcerēties Viņu
Prezidents Henrijs B. Airings
Pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā
Vai jūs varētu līdz ar mani iztēloties, kā pravietis Moronijs gravē uz zelta plāksnēm pēdējos Mormona Grāmatas vārdus? Viņš bija viens. Viņš bija redzējis, kā viņa tauta, viņa ļaudis un viņa ģimenes locekļi mirst. Uz Zemes turpinājās nebeidzams karš (skat. Mormona 8:8). Taču viņš nebija zaudējis cerību, jo bija redzējis mūsdienas! Un no visa tā, ko tobrīd būtu varējis uzrakstīt, viņš aicināja mūs atcerēties (skat. Moronija 10:3).
Prezidentam Spenseram V. Kimbalam (1895–1985) ļoti patika mācīt, ka pats svarīgākais mūsu vārdu krājumā varētu būt vārds atcerēties. Viņš teica — tā kā mēs esam slēguši derības ar Dievu, tas, kas mums „visvairāk nepieciešams, ir par tām atcerēties”.1
Vārds atcerēties caurvij visus Svētos Rakstus. Pamācot savus brāļus, Nefijs bieži aicināja tos atcerēties Tā Kunga vārdus un to, kā Dievs ir paglābis viņu priekštečus (skat. 1. Nefija 15:11, 25; 17:40).
Savā varenajā atvadu runā ķēniņš Benjamīns septiņas reizes pieminēja vārdu atcerēties. Viņš cerēja, ka viņa ļaudis atcerēsies „Dieva diženumu … un Viņa labestību un iecietību” pret tiem (Mosijas 4:11; skat. arī 2:41; 4:28, 30; 5:11–12).
Iedibinot Svēto Vakarēdienu, Glābējs aicināja, lai Viņa mācekļi pieņem šos simbolus, „pieminot” Viņa upuri (skat. Lūkas 22:19). Katrā Svētā Vakarēdiena lūgšanā, kuru mēs visi uzklausām, pirms vārda atcerēties allaž tiek teikts vienmēr (skat. M&D 20:77, 79).
Mans vēstījums ir aicinājums un pat kvēls lūgums — atcerēties. Te būs trīs ieteikumi attiecībā uz to, ko jūs varētu atcerēties ik nedēļu, pieņemot Svētā Vakarēdiena svētos simbolus. Es ceru, ka tas palīdzēs jums tāpat, kā ir palīdzējis man.
Atcerieties Jēzu Kristu!
Pirmkārt, atcerieties Glābēju. Atcerieties, kāds Viņš bija, dzīvojot uz Zemes, kā Viņš runāja ar līdzcilvēkiem un cik laipni Viņš pret tiem izturējās. Atcerieties, ar ko Viņš pavadīja laiku un ko Viņš mācīja. Glābējs „[gāja] apkārt, labu darīdams” (Ap. d. 10:38). Viņš apmeklēja sasirgušos. Viņš bija apņēmies īstenot Sava Tēva gribu.
Un par visu vairāk mēs varam atcerēties, cik dārgi Viņš, mūs mīlot, samaksāja par to, lai attīrītu mūs no grēka traipiem. Atceroties par Viņu, pieaugs mūsu vēlme — sekot Viņam. Mēs vēlēsimies būt nedaudz laipnāki, daudz piedodošāki un daudz labprātāk gribēsim noskaidrot Dieva prātu, lai to pildītu.
Atcerieties, kas jums savā rīcībā jāuzlabo!
Nav viegli domāt par Glābēju — Viņa šķīstumu un pilnību —, nedomājot par to, cik bieži mēs paši pieļaujam kļūdas un cik nepilnīgi mēs esam, salīdzinājumā ar Viņu. Kaut arī mēs esam slēguši derības — paklausīt Viņa baušļiem —, mēs bieži nespējam izpildīt šo augsto standartu. Glābējs zināja, ka tā būs, un tieši tādēļ Viņš mums deva Svētā Vakarēdiena priekšrakstu.
Svētais Vakarēdiens sakņojas Vecās Derības upuru pienešanas paražā, kas ietvēra atzīšanos grēkā (skat. 3. Mozus 5:5). Lai gan mēs vairs neupurējam dzīvniekus, mēs varam atteikties no saviem grēkiem. Svētajos Rakstos šis upuris tiek dēvēts par „salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu” (3. Nefija 9:20). Nāciet uz Svēto Vakarēdienu ar nožēlas pilnu sirdi (skat. M&D 59:12; Moronija 6:2)! Tādējādi jūs saņemsiet grēku piedošanu un nenomaldīsieties no ceļa, kas ved atpakaļ pie Dieva.
Atcerieties, kā esat pilnveidojušies!
Es ceru, ka Svētā Vakarēdiena priekšraksta laikā, izvērtējot savu dzīvi, jūsu domas pievēršas ne vien tam, ko esat darījuši nepareizi, bet arī tam, ko esat darījuši pareizi, — tiem brīžiem, kad jūs esat jutuši, ka Debesu Tēvs un Glābējs ir ar jums apmierināts. Svētā Vakarēdiena laikā jūs pat varat veltīt kādu brītiņu tam, lai lūgtu Dieva palīdzību to saskatīšanā. Es apsolu, ka, to darot, jūs kaut ko sajutīsiet. Jūs atgūsiet cerību.
Tādējādi Gars ir apliecinājis man, ka, lai gan es joprojām esmu ļoti nepilnīgs, šodien es esmu labāks nekā vakar. Un tas dāvā man pārliecību, ka, pateicoties Glābējam, es rīt varu būt vēl labāks.
Vienmēr ir ilgs laiks, un tas nozīmē ilgstošus, koncentrētus pūliņus. Jūsu pieredze liecina, cik grūti ir visu laiku apzināti domāt par vienu un to pašu. Taču, neatkarīgi no tā, cik lielā mērā jūs turat savu solījumu — vienmēr atcerēties Viņu —, Viņš vienmēr atceras jūs.
Glābējs zina par jūsu grūtībām. Viņš zina, ko nozīmē dzīves rūpestu nasta. Viņš zina, cik neatliekami jums vajadzīga tā svētība, ko var iegūt, vienmēr atceroties Viņu un paklausot Viņam — tas, „lai Viņa Gars varētu vienmēr būt ar [jums]” (M&D 20:77; uzsvērums pievienots).
Tā nu Viņš ik nedēļu aicina jūs atgriezties pie Svētā Vakarēdiena galda, lai no jauna dāvātu jums iespēju apliecināt Viņam, ka jūs vienmēr Viņu atcerēsieties.
© 2018 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. Iespiests ASV. Apstiprinājums tekstam angļu valodā: 6/17. Tulkojuma apstiprinājums: 6/17. First Presidency Message, February 2018 tulkojums. Latvian. 15046 153