„Novecošanas skaistums”, Liahona, 2022. g. sept.
Ar uzticību novecojot
Novecošanas skaistums
Es gribētu, lai manā sejā ir redzamas grumbas no smiekliem un asarām.
Es atceros, kā bērnībā uzlūkoju savas vecmammas grumbām klātos vaigus. Krunciņas rotāja viņas acu kaktiņus, un nelielas grumbiņas bija redzamas virs viņas augšlūpas. Es viņai jautāju, kā es varētu izvairīties no grumbām.
„Nesmaidi,” viņa atbildēja. „Un neraudi.”
Es sekoju viņas padomam, bet tikai vienu dienu. Tad es padevos. Kā cilvēks var dzīvot bez smaida un asarām? Es nolēmu, ka labāk gribētu, lai manā sejā ir redzamas grumbas no smiekliem un asarām.
Mormona Grāmatā Lehijs savam dēlam Jēkabam mācīja, ka mēs esam šajā mirstīgajā dzīvē, lai gūtu prieku (skat. 2. Nefija 2:25). Taču viņš arī mācīja — lai pieredzētu prieku, mums ir jāpieredz bēdas (skat. 2. Nefija 2:22–23). Esmu redzējusi pierādījumus kā priekam, tā arī bēdām, jo tie ir iegravēti to cilvēku sejās, kas ir dzīvojuši savu dzīvi. Viņu sejas atspoguļo viņu dzīves stāstus.
Es piekrītu tam, kurš teica: „Skaisti, veci cilvēki ir kā mākslas darbs.”1 Daži cilvēki līdz savām vecumdienām ir izveidojuši tādu raksturu, kas viņus padara ievērības cienīgus. Piemēram, es esmu ieskatījusies sirmu, baltās drēbēs tērptu tempļu matronu acīs, un mani pārsteidza šī vienreizējā gaisma, ko izstaro viņu acis un smaidīgās sejas.
Tagad, kad sāku novecot pati, es uzzinu, ka līdz ar novecošanu mēs gūstam arī zināmu prieku. Piemēram, es daudz labāk varu pieņemt savu ķermeni. Es esmu vienkārši pateicīga par to, ka tas darbojas! Es, iespējams, lēnāk staigāju un lēnāk runāju, salīdzinot ar to, kā to darīju agrāk. Iespējams, mans klēpis ir kļuvis nedaudz platāks un rokas ir kļuvušas maigākas. Bet man gribētos ticēt, ka arī mans pieskāriens ir kļuvis daudz maigāks.
Es zinu, ka joprojām varu attīstīties un mācīties, jo „tas saprāta līmenis, ko mēs sasniedzam šajā dzīvē, pavadīs mūs arī pēc nāves” (Mācības un Derību 130:18). Un tā es ar nepacietību gaidu, kādas vēl mācības es apgūšu. Turklāt es varu palīdzēt citiem, piemēram, saviem mazbērniem, daloties ar viņiem savas dzīves stāstos, no kuriem viņi var mācīties.
Fotogrāfijā pozē modeļi
Mēs ar vīru spējam labāk pieņemt viens otru, un mēs zinām, ka vēl joprojām varam mācīties un augt kopā. Mūsu laulība ir bagātinājusies, pateicoties vētrām, ko kopīgi esam pārvarējuši. Mūsu bērni ir izauguši un liek mums ar viņiem lepoties vai par viņiem uztraukties — kā kuru dienu. Mazbērni burtiski ienes prieku un līksmību.
Un novecojot mēs gūstam izpratni par to, ka mirstīgā dzīve nav mūžīga. Tagad ir laiks, lai paveiktu to, ko jau sen biju iecerējusi. Ja ne tagad, tad kad? „Lūk, šīs dzīves diena ir diena, lai cilvēki paveiktu savus darbus” (Almas 34:32). Es ceru, ka vecumdienās mēs sapratīsim, ka tagad ir laiks, kad pateikt vēl nepasacīto, uzlabot attiecības un piepildīt atlikušos mērķus.
Iestājoties vecumdienām, es domāju par mantojumu, ko atstāšu saviem pēcnācējiem. Es ceru, ka daļa no mana mantojuma būs manis iegūtā gudrība, ko guvu, piedzīvojot prieku un bēdas. Un šī iemesla dēļ es domāju, ka novecot ir skaisti.
Autore dzīvo Kalifornijā, ASV.