„Vai esmu vienīgā pieaugusī jauniete, kura nespēj atrast savu mērķi?”, Liahona, 2022. g. sept.
Jaunajiem pieaugušajiem
Vai esmu vienīgā pieaugusī jauniete, kura nespēj atrast savu mērķi?
Es jutos tā, it kā biju sabojājusi savu plānu — plānu, ko biju izveidojusi sev, un plānu, ko Dievs bija paredzējis man.
Savā divdesmit piektajā dzimšanas dienā es kārtoju savu istabu. Mana istaba nebija kārtībā, un es domāju par to, ka arī mana dzīve nav kārtībā. Es nebiju sasniegusi to, ko cerēju sasniegt līdz 25 gadu vecumam. Es nebiju tur, kur man šķietami bija jābūt.
Es domāju, kā jutos, kad pusaudžu gados saņēmu savu patriarhālo svētību. Ikreiz, lasot par savu nākotni, es iztēlojos, ka būšu gandrīz nevainojama. Taču es sapratu, ka es nebiju kļuvusi par tādu cilvēku, kādu biju iztēlojusies. Un es prātoju — ja jauniete, kāda es toreiz biju, mani redzētu tagad, vai viņa būtu vīlusies?
Pēkšņi es sāku raudāt. Mani pārņēma sajūta, it kā es būtu sabojājusi savu dzīves plānu. Es nebiju pieļāvusi nekādas katastrofiskas kļūdas, taču es savā dzīvē arī nebiju paveikusi neko ievērības cienīgu. Man nebija mērķa. Pārējie jau bija visu izdomājuši, bet es sēdēju un raudāju uz savas guļamistabas grīdas, sajūtot, ka izniekoju visu savu dzīvi.
Es jutos vientuļa savā apjukumā un izmisumā. Bet pat tobrīd es zināju, ka nav tā, ka esmu vienīgā pieaugusī jauniete, kura nespēj atrast savu ceļu. Parunājoties ar citiem, es uzzināju, ka tikai dažiem cilvēkiem dzīve iegrozās tā, kā bija plānots. Un šī atziņa man vairs neliek justies tik vientuļai.
Tā arī palīdz man atgādināt, ka Debesu Tēvs nevēlas, lai es justos kā neveiksminiece. Viņš vēlas, lai es virzītos „uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu” (2. Nefija 31:20). Viņš tic manai spējai mainīties un augt caur Glābēja īstenotās Izpirkšanas spēku. Tikai Sātans gribētu, lai es sev iestāstītu, ka esmu zaudējusi iespēju kļūt par tādu cilvēku, kādu Debesu Tēvs redz mani esam.
Izpratne par laimes ieceri
Daudzus no mums dažkārt pārņem bezcerība, domājot par nākotni. Iespējams, tā notiek, jo mēs neizprotam Dieva laimes ieceri. Varbūt mēs uztveram savu dzīvi kā video spēli — ar noteiktu sižetu, kuram ir jāseko, lai uzvarētu. Taču tā tas nedarbojas. Katru dienu mēs veicam izvēles, maināmies un augam. Šajā procesā nekas nav nemainīgs vai noteikts. Mūsu izvēles nekad nebūs par pārsteigumu Debesu Tēvam, taču tās joprojām būs mūsu izvēles. Mēs rakstām paši savu stāstu kopā ar Viņu mums līdzās.
Un, ja mēs „ļausim Kristum būt par [mūsu] stāsta autoru un piepildītāju”1, mēs vienmēr varam ar pārliecību lūkoties uz laimīgām beigām mūžībā.
Dažkārt mēs pieļaujam kļūdas vai zaudējam virzienu, iestāstot sev, ka bezmērķīgi tā klīdīsim visu mūžu.
Taču šis ir cerības evaņģēlijs — kur tiek atrasts tas, kas bijis nozaudēts. Šis ir mācīšanās evaņģēlijs — kur tiek piedots un kur tiek mēģināts atkal. Kā mācīja elders Nīls L. Andersens no Divpadsmit apustuļu kvoruma: „Grēku nožēlošana nav rezerves plāns, tas ir īstenais plāns.”2
Debesu Tēva mīlestība pret mums ir pilnīga, un Viņa iecere mums arī ir tāda. Tā ir pilnīga iecere nepilnīgiem cilvēkiem, kas radīta ar rūpēm, izprotot mūsu vajadzības un potenciālu. Viņa iecerē ir vieta mūsu neveiksmēm — mūsu pieļautajām kļūdām, mūsu ietiepībā paveiktajiem grēkiem un mūsu klejojumiem tuksnesī. Un Viņa iecerē ir arī vieta mūsu uzvarām, kuras gūstam ikreiz, kad raugāmies uz Viņu un mēģinām atkal.
Sava mērķa atrašana
Kopš tās dzimšanas dienas esmu aizvadījusi daudz laika, domājot par savu mērķi. Es vēl joprojām neesmu visu sapratusi. Taču es vairs neesmu tik ļoti satraukusies. Es zinu, ka Dievs mani pazīst un, ja es vērsīšos pie Viņa, Viņš man palīdzēs atrast nozīmi vietā, kur atrodos šobrīd.
Kādu dienu, iespējams, kāds atklās, kā izārstēt vēzi, vai to, kā pārtraukt badu vai panākt mieru visā pasaulē. Taču jau šodien ir kāds, kurš mierinās sērojošu draugu vai palīdzēs grūtībās nonākušajam svešiniekam, vai pirmo reizi pēc daudziem gadiem lūgs Dievu. Un, manuprāt, tas kaut ko nozīmē — tas nozīmē visu.
Patiesībā lielākā daļa no mums šajā dzīvē nepaveiks varenus darbus, kam būtu pasaules mēroga nozīme. Taču tas nenozīmē, ka mums nav nolūka. Mūsu kā Dieva bērnu galvenais nolūks ir — kļūt tādiem kā Viņš. Un mēs palēnām tuvojamies šī nolūka piepildījumam, kad katru dienu veicam mazus uzdevumus, sekojot Jēzum Kristum.
Esmu iemīlējusi šo evaņģēlija mācību: „ar mazām un vienkāršām lietām tiek paveiktas diženas lietas” (Almas 37: 6). Atskatoties uz savu dzīvi, es neredzu neko diženu. Taču es redzu „mazās un vienkāršās lietas”, kam ir bijusi liela nozīme. Un es zinu, ka caur Glābēja labvēlību mani mazie, godprātīgie pūliņi veido ceļu, pa kuru ejot, es kļūšu tāda kā Viņš.
Nevienam nebūs tieši tāds pats ceļš kā jums. Taču, ja jūs cenšaties, cik labi vien spējat, spert soļus pretī Kristum, jūsu ceļš ir labs. Visvarenais Radītājs jums tic, tāpēc ar pārliecību ticiet sev. Dievs jums ir paredzējis ko brīnišķīgu, un arī tad, kad jūs jūtaties maznozīmīgi un vienkārši, Viņš „palīdzēs jums kļūt par kaut ko dižāku, nekā jūs spējāt iedomāties”3.