„Garīgā bezmērķīguma pārvarēšana — ko man darīt tālāk?”, Liahona, 2024. g. janv.
Jaunajiem pieaugušajiem
Garīgā bezmērķīguma pārvarēšana — ko man darīt tālāk?
Virzoties pretī Jēzum Kristum, mēs nekad nedzīvojam bezmērķīgi.
Jaunā pieaugušā vecumposms manā gadījumā sākās aizraujoši. Es biju gatavs sākt veidot tādu dzīvi, kādu vienmēr biju vēlējies. Es kalpoju misijā Brazīlijā un, atgriežoties mājās, uzsāku mācības universitātē. Es ieguvu augstāko izglītību, atradu labu darbu un centos dzīvot kā Kristus māceklis.
Un es joprojām turpinu šo dzīves posmu. Vienkārši daru labāko, lai sekotu Viņam.
Es esmu ļoti pateicīgs par iespējām un svētībām, kas man līdz šim dotas. Tomēr, atskatoties pagātnē un redzot, ka esmu stājies visās derībās, kas līdz šim brīdim iespējamas (izņemot laulību), un sasniedzis būtiskākos atskaites punktus, ko vienmēr biju plānojis, es brīžam jūtos nedaudz iestrēdzis — neesot pārliecināts par to, kā pilnveidoties, it sevišķi garīgajā ziņā.
Esmu novērojis, ka arī apkārtējiem jauniešiem ir šādas grūtības. Daži pat ir pametuši Baznīcu, jo dzīve šķiet bezmērķīga vai arī viņi ir saskārušies ar nepiepildītām gaidām. Viņu rīcības iespaidā es nereti esmu papildinājis savu dzīves būtiskāko jautājumu sarakstu.
Tomēr šobrīd mani lielākie jautājumi Debesu Tēvam ir šādi: Kā lai es pārvaru šo garīgā bezmērķīguma izjūtu? Ko man darīt tālāk?
Cīnoties ar šiem jautājumiem, esmu apguvis dažus svarīgus un patiesus principus, kas man ir palīdzējuši pārvarēt nenoteiktības periodus.
Neļaujiet traucēkļiem novirzīt jūs no ceļa
Šajā periodā, kad es nezinu, ko darīt tālāk un ko sagaidīt, esmu pamanījis, ka pasaulīgie traucēkļi var viegli gūt virsroku pār garīgajiem jautājumiem. Māsa Rebeka L. Kreivena, otrā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā, teic: „Pasaule ir pilna ar traucēkļiem, kas var maldināt pat izredzētos, liekot viņiem izturēties pavirši pret savām derībām.”1
Esmu redzējis, ka citiem jaunajiem pieaugušajiem, atgriežoties no misijas, ir grūtības ar savu liecību. Esmu arī redzējis, kā daži sasniedz tādus atskaites punktus kā universitātes absolvēšana vai apprecēšanās, taču beigu beigās novirzās no paša svarīgākā, savā jaunajā ikdienas dzīvē neatvēlot vietu Jēzus Kristus evaņģēlijam.
Arī es esmu pieredzējis garīgā pacēluma un krituma periodus. Man reizumis ir bijis grūti saglabāt motivāciju un neslinkot, kad runa ir par garīgajiem paradumiem, — it īpaši, ja noteiktas svētības netiek iemantotas tik ātri, cik biju cerējis. Es allaž vēlos pilnveidoties un kļūt labāks — es nevēlos iestigt garīgajā stagnācijā. Taču dažkārt man šķiet, ka es vienkārši bezmērķīgi peldu pa straumei.
Tomēr, kad es katru dienu atvēlu laiku Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, it sevišķi mazās un vienkāršās lietās (skat. Almas 37:6), es jūtu, kādu mierinājumu un stabilitāti nodrošina Viņa evaņģēlijs — pat ja pasaule ir tik nepastāvīga.
Prezidents Rasels M. Nelsons teica: „Es dedzīgi lūdzu, lai jūs ļautu Dievam savā dzīvē gūt virsroku. Veltiet Viņam pienācīgu daļu sava laika. To darot, pievērsiet uzmanību tam, kā tas iespaido jūsu pozitīvo, garīgo inerci.”2 Kad es apzināti izvēlos katru dienu ticēt Jēzum Kristum un veltu laiku tiem garīgajiem paradumiem, kas piesaista mani Viņam, es atminos savus garīgi noteicošos mirkļus un atgūstu mērķa izjūtu, cerību uz turpmāko un ticību.
Meklējiet to, kas iespaido jūs uz labu
Vēl kāds periods, kad dzīve šķita bezmērķīga, bija mans pēdējais studiju gads universitātē. Dzīve bija grūta. Tas bija pandēmijas laiks, un es jutos nomākts, būdams iestrēdzis savās mājās, kamēr pabeidzu mācības. Manā dzīvē ārkārtīgi trūka virziena izjūtas un saiknes ar apkārtējiem.
Šajā periodā man pat bija grūtības ar baznīcu. Man bieži nācās piespiest sevi izvelties no gultas pidžamā, lai tiešsaistē klausītos Svētā Vakarēdiena sanāksmi, jo es nespēju sakopot motivāciju kaut kam vairāk.
Šajā tumšajā periodā es sazinājos ar savu ģimeni un draugiem un paskaidroju viņiem, cik lielu bezmērķību un nomāktību izjūtu. Man nešķita, ka man būtu kādas cerības uz turpmāko, un es nesapratu, kā viss varētu nokārtoties. Un tobrīd viņi man teica, ka lūdz par mani un atbalsta mani, kaut arī atrodas tālu.
Sazinoties ar saviem mīļajiem, kuriem ir dziļa ticība, un lūdzot Debesu Tēvu kaut vai tikai ar drusciņu garīgās motivācijas, es sajutu spēcinošu atbalstu un mīlestību.
Esmu ievērojis, ka tad, kad es pārliecīgi pievēršos savām nepiepildītajām gaidām, šaubām vai grūtībām, mana ticība vājinās. Es zaudēju redzējumu uz svētībām manā dzīvē. Taču, kad es aktīvi ieskauju sevi ar labo, lasot savu patriarhālo svētību, klausoties vispārējās konferences vēstījumus un pavadot laiku ar saviem mīļajiem, kuri iespaido mani uz labu, es atkal saredzu to, cik brīnumaini Jēzus Kristus evaņģēlijs maina manu dzīvi.
Pat ja dažkārt jums trūkst skaidrības par turpmāko ceļu vai viss nenotiek tā, kā plānots, jūsu dzīvē joprojām ir ļoti daudz labestības un jums ir pieejams ļoti daudz iespēju, kas palīdzēs jums virzīties uz priekšu pa derību ceļu. Mēs allaž varam mācīties kaut ko vairāk un pieredzēt lielāku izaugsmi — it sevišķi garīgajā ziņā. Lūdziet Debesu Tēvam norādījumus. Viņš palīdzēs jums meklēt un atrast apkārt esošo cilvēku labo ietekmi, kā arī izaugsmes un mācīšanās iespējas (skat. Ticības apliecinājumi 1:13).
Turpiniet censties
Mūsu personīgais garīgums dažkārt var izpausties viļņveidīgi — caur kāpumiem un kritumiem. Reizēm mēs varam justies nelokāmi savā ticībā un priekā par evaņģēliju. Taču citkārt mums var būt grūti saprast, pie kā turpmāk vērsties. Mums var būt grūti, sastopoties ar izaicinājumiem, kad ir radušies jautājumi vai uz svētībām nākas gaidīt, — it īpaši tad, ja mēs darām to labāko, lai dzīvotu pēc evaņģēlija. Es bieži novēroju, ka šajos grūtību brīžos cilvēki izvēlas vienu no diviem ceļiem: vēršanos pie Glābēja vai arī nevēršanos pie Viņa.
Reizumis es salīdzinu šos brīžus ar stāstu par Mozu un vara čūsku (skat. 4. Mozus 21:8–9). Kad israēliešiem pēc indīgu čūsku kodumiem bija izmisīgi nepieciešama dziedināšana, Mozus atklāja viņiem vienkāršu veidu, kā tikt glābtiem, — vienkārši paraudzīties uz vara čūsku, kas simbolizēja Jehovu. Tas bija viss, kas viņiem bija jādara. Tikai viens skatiens, un viņi izdzīvotu. Tomēr tik daudzi izvēlējās to nedarīt un gāja bojā. (Skat. 1. Nefija 17:41.)
Šis stāsts liek man aizdomāties par to, kā mēs dažkārt turpinām nest savu nepiepildīto gaidu radīto, indīgo vilšanās un aizvainojuma slogu, kaut zāles ir mūsu acu priekšā!
Atslēga uz cerību, mieru un ticību turpmākajam ir vienkārša paraudzīšanās uz Jēzu Kristu (skat. Helamana 8:14–15; Jāņa 3:14–17).
Pieļaujot kļūdas, es allaž esmu sevi skarbi kritizējis. Taču tā kā es esmu tik tiešām centies mācīties par Debesu Tēvu un Jēzu Kristu un ticēt Viņiem, es zinu, ka grūtos brīžos vienmēr varu uz Viņiem paļauties, lai saņemtu piedošanu, pilnveidotos un tiktu dziedināts. Es zinu, ka, raugoties uz Viņiem lūgšanā, studējot Nāciet, sekojiet Man!, pavadot laiku templī un turot godā savu aicinājumu, es jūtu pateicību un atgūstu spēkus.
Vēršoties pie Viņiem, es saredzu to, kas tad īsti ir Jēzus Kristus evaņģēlijs, — tas ir patvērums, kas dāvā mums mierinājumu, drošību un dziedinājumu no pasaulīgo čūsku dzēlieniem.
Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma mīloši liecināja: „Pilnīgs cerības spožums, kas radies no mīlestības uz Dievu un visiem cilvēkiem — tas ir tas, ko mēs jums vēlam. … Šo spožo cerību pavadīs neapšaubāmi čuksti, ka Dievs jūs mīl, ka Kristus ir jūsu Aizstāvis, ka evaņģēlijs ir patiess. Tās spozme jums atgādinās, ka evaņģēlijs vienmēr — ik katru dienu un ik katru stundu — dāvā jaunu iespēju, jaunu dzīvi, jaunu gadu. Kas par brīnumu! Kas par dāvanu! Un, pateicoties Kristus dāvanai, mēs varam iemantot savā dzīvē pašu labāko, ja vien turpināsim nelokāmi ticēt, censties un cerēt.”3
Virzieties pretī Jēzum Kristum
Jauno pieaugušo vecumposms ienes mūsu dzīvē daudz pārmaiņu, daudz nenoteiktības un, jā, reizēm pat nepiepildītas gaidas. Taču Jēzus Kristus evaņģēlijs allaž ir noteikts un pastāvīgs. Un Viņa un Debesu Tēva solījumi ir nešaubīgi, ja vien mēs pastāvīgi turamies uz derību ceļa. Pasaules dēļ mums dažkārt var būt ļoti grūti turpināt pievērsties Viņam. Taču jebkāds solis uz priekšu, kas vedina mūs pie Viņa, ir uzskatāms par progresu. Kad mēs virzāmies pretī Kristum, mēs nekad nedzīvojam bezmērķīgi — mēs virzāmies pretī cerībai, mieram un priekam.
Autors dzīvo Mančestrā, Anglijā.